Daudziem dārza augiem regulāra apgriešana ir neatņemama kopšanas sastāvdaļa, kas veicina kuplāku augšanu, bagātīgāku ziedēšanu vai uztur vēlamo formu. Tomēr, kad runa ir par balto vizbulīti, tradicionālie dārzkopības priekšstati par griešanu ir jāpārskata. Šis meža augs dzīvo pēc saviem noteikumiem, un tā kopšanā dominē princips “mazāk ir vairāk”. Mēģinājumi to veidot vai priekšlaicīgi sakopt var nodarīt vairāk ļauna nekā laba. Tomēr ir noteiktas situācijas, kad neliela iejaukšanās var būt nepieciešama un pat vēlama. Šajā rakstā mēs detalizēti izskaidrosim, kāpēc vizbulītes parasti netiek grieztas, kā rīkoties ar atmirstošo lapotni un kādos gadījumos tomēr ir nepieciešams ķerties pie šķērēm vai lāpstas, lai uzturētu stādījuma veselību un vitalitāti.
Kāpēc vizbulītes parasti nav jāapgriež
Galvenais iemesls, kāpēc baltās vizbulītes nav nepieciešams apgriezt, slēpjas to dabiskajā dzīves ciklā. Vizbulīte ir pavasara efemeroīds, kas nozīmē, ka tās virszemes dzīves posms ir ļoti īss. Pēc noziedēšanas pavasara beigās auga galvenais uzdevums nav izskatīties skaisti, bet gan maksimāli izmantot atlikušo laiku, lai ar savu lapu palīdzību ražotu un uzkrātu barības vielas sakneņos. Šīs barības vielu rezerves ir izšķirošas auga izdzīvošanai un nākamā gada ziedēšanai.
Lapas darbojas kā mazas saules enerģijas fabrikas. Caur fotosintēzes procesu tās pārvērš saules gaismu enerģijā, kas tiek noglabāta sakneņos cietes veidā. Šis process turpinās tik ilgi, kamēr lapas ir zaļas un dzīvotspējīgas. Ja mēs nogriežam lapas uzreiz pēc ziedēšanas, kamēr tās vēl ir zaļas, mēs priekšlaicīgi pārtraucam šo svarīgo enerģijas uzkrāšanas procesu. Rezultātā augs tiek nopietni novājināts.
Šāda priekšlaicīga apgriešana var novest pie vairākām negatīvām sekām. Nākamajā pavasarī augs, visticamāk, ziedēs daudz vājāk vai neziedēs vispār, jo tam vienkārši nebūs pietiekami daudz enerģijas ziedpumpuru veidošanai. Ja lapas tiek nogrieztas vairākus gadus pēc kārtas, augs var kļūt tik vājš, ka tas aizies bojā pavisam. Tāpēc ir ļoti svarīgi pretoties kārdinājumam “sakopt” dobi un nogriezt lapas, kas sāk zaudēt savu dekorativitāti.
Vienīgais pareizais veids ir ļaut dabai darīt savu. Pagaidi, līdz lapas ir pilnībā nodzeltējušas un nokaltušas. Tas parasti notiek vasaras sākumā. Dzeltēšana ir skaidra zīme, ka fotosintēzes process ir beidzies un visas vērtīgās barības vielas no lapām ir pārvietotas uz sakneņiem. Tikai tad, kad lapas ir pilnībā atmirušas, tās var droši noņemt, ja tas ir nepieciešams estētisku apsvērumu dēļ.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Rīcība ar noziedējušiem ziediem
Pēc tam, kad baltās vizbulītes ir beigušas savu krāšņo ziedēšanu, to ziedi novīst un nobirst. Atšķirībā no daudziem citiem dārza ziediem, kuriem noziedējušo ziedu noņemšana (angliski “deadheading”) stimulē atkārtotu ziedēšanu, vizbulītēm šāda procedūra nav nepieciešama. Vizbulītes zied tikai vienu reizi pavasarī, un nekāda apgriešana neliks tām ziedēt vēlreiz tajā pašā sezonā. Tāpēc nav praktiskas nepieciešamības staigāt un kniebt nost katru noziedējušo galviņu.
Turklāt, atstājot noziedējušos ziedus, mēs ļaujam augam veikt savu dabisko reproduktīvo ciklu – sēklu veidošanu. Lai gan dārzā vizbulītes galvenokārt pavairo ar sakneņu dalīšanu, sēklu nogatavināšana ļauj tām izplatīties arī dabiski. Vizbulīšu sēklas ir aprīkotas ar īpašu barojošu piedēkli, kas pievilina skudras. Skudras savāc sēklas un aiznes tās uz savu pūzni, pa ceļam kādu pazaudējot un tādējādi palīdzot augam izplatīties jaunās vietās.
Ja tomēr vēlies noņemt noziedējušos ziedkātus, lai dobe izskatītos akurātāk, to var darīt. Tas augam būtiski nekaitēs, jo galvenais enerģijas ražošanas orgāns ir lapas, nevis ziedkāti. Tomēr šī ir tīri estētiska procedūra bez praktiska labuma pašam augam. Vairums dārznieku izvēlas atstāt visu, kā ir, ļaujot dabai iet savu gaitu un saglabājot dārza izskatu pēc iespējas dabiskāku.
Vienīgā situācija, kad noziedējušo ziedu noņemšana varētu būt ieteicama, ir, ja tu vēlies novērst pašizsēju un stingri kontrolēt vizbulīšu izplatību. Tomēr, tā kā vizbulītes izplatās lēni un to sējeņi nav agresīvi, šāda nepieciešamība rodas ļoti reti. Kopumā var teikt, ka labākā pieeja attiecībā uz noziedējušiem ziediem ir vienkārši ļaut tiem būt.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Kā rīkoties ar lapotni, kad tā atmirst
Vissarežģītākais periods dārzniekam no estētiskā viedokļa ir laiks, kad vizbulīšu lapas sāk dzeltēt un atmirt. Tas, kas vēl nesen bija svaigs, zaļš paklājs, pamazām pārvēršas par dzeltenu, nekārtīgu audzi. Kā jau tika uzsvērts, ir ļoti svarīgi šajā procesā neiejaukties un ļaut tam notikt dabiski. Šis ir vizuāls kompromiss, kas jāpieņem, lai nodrošinātu augu veselību nākamajā gadā.
Lai padarītu šo pārejas periodu mazāk pamanāmu, ir vērts izmantot pārdomātu stādījumu dizainu. Stādi vizbulītes kopā ar vēlāk plaukstošām ziemcietēm, kurām ir lielas lapas. Piemēram, hostas, brunneras, papardes vai rodžersijas savu lapotni pilnībā attīsta tieši tad, kad vizbulīšu lapas sāk kļūt nepievilcīgas. Šo kaimiņaugu lapas eleganti nosedz atmirstošo vizbulīšu lapotni, paslēpjot to no acīm un vienlaikus aizpildot tukšās vietas dobē.
Kad lapas ir pilnībā nokaltušas un kļuvušas brūnas, tās var viegli savākt ar grābekli vai rokām, ja vēlies, lai dobe izskatītos tīrāka. Tomēr daudzi dārznieki izvēlas atstāt atmirušās lapas uz vietas. Tās veido dabisku mulčas slāni, kas, sadaloties, bagātina augsni ar organiskām vielām un atgriež tajā barības vielas. Šī ir visdabiskākā un ekoloģiskākā pieeja, kas pilnībā atdarina procesus, kas notiek mežā.
Ja tomēr nolem noņemt atmirušās lapas, tās var droši likt kompostā. Tās ir lielisks organiskais materiāls, kas palīdzēs veidot auglīgu kompostu nākamajām dārza vajadzībām. Galvenais ir atcerēties pacietības likumu – neaiztiec lapas, kamēr tās nav pilnībā atmirušas un viegli atdalās no zemes. Šī pacietība tiks atalgota ar krāšņu ziedēšanu nākamajā pavasarī.
Bojāto un slimo daļu noņemšana
Lai gan veselu lapu apgriešana ir kaitīga, ir situācijas, kad griešana ir nepieciešama un pat ieteicama. Tā ir slimo vai kaitēkļu bojāto augu daļu noņemšana. Ja pamani lapas, uz kurām ir slimību pazīmes, piemēram, rūsas plankumi, miltrasas apsarme vai citas aizdomīgas pazīmes, tās ir nekavējoties jānogriež un jāiznīcina. Tas palīdzēs ierobežot slimības izplatīšanos uz veselajiem augiem.
Šāda sanitārā apgriešana ir jāveic uzmanīgi, izmantojot asas un tīras šķēres. Pēc katra griezuma ieteicams dezinficēt šķēres spirtā vai citā dezinfekcijas līdzeklī, lai neizplatītu patogēnus tālāk. Nogrieztās, slimās lapas nekādā gadījumā nedrīkst atstāt dobē vai likt kompostā, jo slimību ierosinātāji var saglabāties un inficēt augus nākamajā gadā. Tās ir jāsadedzina vai jāizmet sadzīves atkritumos.
Tāpat ir jānoņem visas mehāniski bojātās lapas, piemēram, tās, kas ir salauztas vai ieplēstas. Bojātās vietas var kļūt par ieejas vārtiem dažādām infekcijām. Regulāra stādījumu apsekošana pavasarī palīdzēs laikus pamanīt šādas problēmas un ātri reaģēt. Šī ir vienīgā griešanas forma, kas vizbulītēm ir nepieciešama to aktīvās augšanas periodā.
Ir svarīgi atšķirt slimību pazīmes no dabiskā lapu atmiršanas procesa. Dabiskā atmiršana sākas ar vienmērīgu lapu dzeltēšanu, parasti no lapu galiem, un tā notiek visam augam vienlaicīgi pēc ziedēšanas. Slimību pazīmes parasti ir plankumi, apsarmes, deformācijas vai pēkšņa vīšana, un tās var parādīties jebkurā laikā, bieži vien tikai uz atsevišķiem augiem vai lapām. Vērīgs dārznieks ātri iemācīsies atšķirt šos divus procesus.
Stādījuma izplatības pārvaldīšana
Baltās vizbulītes izplatās ar ložņu sakneņiem, laika gaitā veidojot arvien plašākus un blīvākus paklājus. Šī ir viena no to vērtīgākajām īpašībām, kas ļauj tām aizpildīt tukšas vietas zem kokiem un krūmiem. Tomēr reizēm to izplatība var kļūt pārāk plaša, un tās var sākt ieaugt vietās, kur tas nav vēlams, piemēram, blakus esošajā mauriņā vai citu, mazāku augu stādījumos.
Šādos gadījumos var būt nepieciešama “atgriešana” – nevis auga virszemes daļu, bet gan sakneņu sistēmas ierobežošana. To vislabāk darīt ar asu lāpstu. Vienkārši iedur lāpstu zemē gar stādījuma vēlamo robežu, tādējādi pārgriežot sakneņus, kas stiepjas ārpus atvēlētās teritorijas. Šo procedūru var veikt jebkurā laikā, taču visērtāk to darīt ir pavasarī vai rudenī, kad augsne ir mīksta.
Pēc robežas noteikšanas ar lāpstu, augus, kas atrodas ārpus tās, var uzmanīgi izrakt. Šos izraktos sakneņu gabalus nevajag izmest – tie ir lielisks stādāmais materiāls, ko var izmantot, lai izveidotu jaunus stādījumus citā dārza vietā, vai arī uzdāvināt draugiem un kaimiņiem. Tādējādi stādījuma ierobežošana kļūst par pavairošanas metodi.
Reizi 3-5 gados ir ieteicams atjaunot visu vizbulīšu stādījumu, īpaši, ja tas kļuvis pārāk blīvs un ziedēšana sāk mazināties. Šim nolūkam visu ceru izrok, sadala mazākās daļās un veselīgākos un spēcīgākos gabalus iestāda atpakaļ iepriekš sagatavotā un ar kompostu uzlabotā augsnē. Šāda “atgriešana” un atjaunošana dod stādījumam jaunu dzīvības sparu un nodrošina bagātīgu ziedēšanu turpmākajos gados.
