Lai gan gomfrēna tiek uzskatīta par diezgan izturīgu un mazprasīgu augu, tā, tāpat kā jebkurš cits dārza iemītnieks, nav pilnībā pasargāta no slimībām un kaitēkļiem. Savlaicīga problēmu atpazīšana un pareiza rīcība ir atslēga uz veselīgu un krāšņi ziedošu augu saglabāšanu. Ignorējot pirmās pazīmes, neliela problēma var ātri pāraugt nopietnā postā, kas apdraud ne tikai konkrēto augu, bet arī tā kaimiņus. Šajā rakstā mēs detalizēti aplūkosim biežāk sastopamās gomfrēnas slimības un kaitēkļus, iemācīsimies atpazīt to simptomus un apspriedīsim gan profilakses pasākumus, gan efektīvas apkarošanas metodes.
Profilakse vienmēr ir labāka par ārstēšanu. Veselīgs un spēcīgs augs ir daudz izturīgāks pret slimībām un kaitēkļiem. Nodrošini gomfrēnai optimālus augšanas apstākļus: pilnu sauli, labi drenētu augsni un pietiekamu gaisa cirkulāciju. Nestādi augus pārāk blīvi, jo tas rada mitru vidi, kas ir labvēlīga sēnīšu slimību attīstībai. Laisti augus no rīta un centies liet ūdeni tieši uz augsnes, izvairoties no lapu un ziedu slapināšanas. Regulāri noņem noziedējušos ziedus un bojātās lapas, lai uzturētu augu tīru.
Regulāri pārbaudi savus augus, pievēršot uzmanību lapu apakšpusei, jaunajiem dzinumiem un ziedpumpuriem. Jo ātrāk pamanīsi problēmu, jo vieglāk būs ar to tikt galā. Ievērojot pirmās slimības vai kaitēkļu pazīmes, nekavējoties izolē inficēto augu, ja tas ir iespējams (piemēram, ja tas aug podā), lai novērstu izplatīšanos. Noņem un iznīcini (nesaliec kompostā) visas stipri inficētās auga daļas.
Izvēlies pret slimībām izturīgas šķirnes, ja tādas ir pieejamas. Audzējot augus no sēklām, izmanto sterilu substrātu, lai izvairītos no slimību ierosinātāju pārnešanas. Ievēro augu seku dārzā – neaudzē vienas un tās pašas sugas augus vienā vietā gadu no gada, jo tas var veicināt specifisku slimību ierosinātāju uzkrāšanos augsnē. Šie vienkāršie, bet efektīvie profilakses pasākumi var ievērojami samazināt nepieciešamību pēc ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu lietošanas.
Galu galā, atceries, ka neliels kaitēkļu daudzums dārzā ir normāla parādība. Dabīgā ekosistēmā ir arī labvēlīgie kukaiņi, piemēram, mārītes un zeltactiņas, kas barojas ar kaitēkļiem. Tāpēc neķeries pie ķīmiskiem līdzekļiem pie pirmā pamanītā kukaiņa. Vispirms izmēģini maigākas metodes un ļauj dabai darīt savu darbu. Ķīmiskos līdzekļus izmanto tikai kā pēdējo līdzekli, kad citas metodes nav devušas rezultātu.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Sēnīšu slimības
Miltrasa ir viena no visbiežāk sastopamajām sēnīšu slimībām, kas var skart gomfrēnas, īpaši siltā un mitrā laikā. Tās raksturīgākā pazīme ir balts, miltains aplikums uz lapām, stublājiem un dažreiz arī ziediem. Sākotnēji tas parādās kā mazi, balti plankumi, kas pakāpeniski saplūst un pārklāj lielāku laukumu. Stipras infekcijas gadījumā lapas var dzeltēt, deformēties un priekšlaicīgi nobirt. Lai gan miltrasa reti kad nogalina augu, tā to novājina un bojā dekoratīvo izskatu.
Lai cīnītos ar miltrasu, pirmkārt, ir jānodrošina laba gaisa cirkulācija, retinot pārāk biezus stādījumus. Izvairies no laistīšanas no augšas. Ja infekcija ir sākuma stadijā, noņem un iznīcini inficētās lapas. Var izmēģināt arī tautas līdzekļus, piemēram, apsmidzinot augu ar sodas šķīdumu (1 tējkarote sodas, dažas piles trauku mazgājamā līdzekļa uz 1 litru ūdens) vai vājpiena šķīdumu (1 daļa piena, 9 daļas ūdens). Ja infekcija ir smaga, var lietot komerciāli pieejamos fungicīdus.
Pelēkā puve, ko izraisa sēne Botrytis cinerea, ir vēl viena izplatīta problēma, kas parasti attīstās vēsos un mitros apstākļos. Tā skar ziedus, lapas un stublājus, radot uz tiem brūnus, ūdeņainus plankumus, kas vēlāk pārklājas ar biezu, pelēku pelējuma kārtu. Šī slimība īpaši ātri izplatās uz bojātiem vai novecojušiem augu audiem. Tā var sabojāt ziedu galviņas, padarot tās neglītas un nederīgas griešanai vai kaltēšanai.
Pelēkās puves profilakse un apkarošana ir līdzīga kā miltrasai. Galvenais ir samazināt mitrumu ap augu, nodrošinot labu ventilāciju un pareizu laistīšanu. Nekavējoties noņem un iznīcini visas inficētās augu daļas, lai apturētu slimības izplatīšanos. Izvairies no augu mehāniskiem bojājumiem. Smagākos gadījumos var būt nepieciešama fungicīdu lietošana, kas ir efektīvi pret Botrytis.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Sakņu un stublāju puves
Sakņu puve ir nopietna problēma, ko parasti izraisa pārmērīga laistīšana un slikti drenēta augsne. Vairākas augsnes sēnes, piemēram, Pythium, Phytophthora un Rhizoctonia, var izraisīt šo slimību. Simptomi virszemes daļā ir līdzīgi iekaltēšanai – augs vīst, lapas dzeltē, augšana apstājas. Tomēr, atšķirībā no iekaltēšanas, augsne ap augu ir mitra. Izrokot augu, var redzēt, ka saknes ir kļuvušas tumšas, mīkstas un gļotainas, nevis baltas un stingras.
Sakņu puves ārstēšana ir ļoti sarežģīta, un bieži vien augu neizdodas glābt. Tāpēc galvenais uzsvars ir uz profilaksi. Stādi gomfrēnas tikai labi drenētā augsnē. Ja augsne ir smaga, uzlabo to ar kompostu vai smiltīm. Konteineros izmanto kvalitatīvu podu augsni un pārliecinies, ka tajos ir drenāžas caurumi. Laisti tikai tad, kad tas ir nepieciešams, ļaujot augsnes virskārtai apžūt. Nekādā gadījumā neļauj augiem ilgstoši “sēdēt” ūdenī.
Stublāja puve (angl. damping-off) ir slimība, kas galvenokārt apdraud jaunus dīgstus un stādus. To izraisa tās pašas augsnes sēnes, kas izraisa sakņu puvi. Inficētie dīgsti pēkšņi saļimst pie pamatnes, it kā tie būtu nogriezti. Stublājs pie augsnes līmeņa kļūst ūdeņains, tievs un tumšs. Slimība parasti izplatās ātri un var iznīcināt visu sējumu dažu dienu laikā. Galvenie riska faktori ir pārāk biezs sējums, pārmērīgs mitrums, slikta gaisa cirkulācija un nesterils substrāts.
Lai novērstu stublāja puvi, sēj sēklas retināti, izmantojot sterilu sēklu substrātu. Nodrošini labu gaisa cirkulāciju un nepārlaisti sējumus. Laisti uzmanīgi, vēlams no apakšas, lai augsnes virskārta nepaliktu pārāk ilgi mitra. Tiklīdz sēklas ir sadīgušas, noņem pārsegu, ja tāds tika izmantots. Ja pamani pirmos slimības skartos dīgstus, nekavējoties tos izņem kopā ar apkārtējo augsni. Profilaktiski sējumus var apliet ar vāju kālija permanganāta šķīdumu.
Kaitēkļi
Laputis ir mazi, bumbierveida kukaiņi, kas var būt zaļā, melnā vai citās krāsās. Tās parasti pulcējas kolonijās uz jaunajiem dzinumiem, lapu apakšpusēm un ziedpumpuriem, kur sūc augu sulu. Laputu invāzijas rezultātā lapas un dzinumi var deformēties, dzeltēt un nokalst. Turklāt laputis izdala lipīgu šķidrumu, ko sauc par “medus rasu”, uz kura var attīstīties melnā kvēpsarma, kas traucē fotosintēzei. Laputis var arī pārnēsāt vīrusu slimības.
Nelielu laputu invāziju var likvidēt, nomazgājot tās ar spēcīgu ūdens strūklu. Efektīvs līdzeklis ir arī zaļo ziepju vai insekticīdu ziepju šķīdums, ar ko apsmidzina skartās vietas. Atceries apsmidzināt arī lapu apakšpuses. Dārzā var piesaistīt dabiskos ienaidniekus, piemēram, mārītes un zeltactiņas, kas labprāt pārtiek no laputīm. Smagos gadījumos var lietot sistēmas vai kontakta insekticīdus, taču dari to uzmanīgi, ievērojot instrukcijas, lai nekaitētu labvēlīgajiem kukaiņiem.
Tīklērces ir ļoti sīki, zirnekļveidīgi kaitēkļi, kurus ir grūti saskatīt ar neapbruņotu aci. Tās parasti uzturas lapu apakšpusē un arī sūc augu sulu. Par to klātbūtni liecina sīki, dzelteni vai balti punktiņi uz lapu virsmas, lapu dzeltēšana vai bronzas nokrāsas iegūšana. Stipras invāzijas gadījumā starp lapām un dzinumiem var redzēt smalku tīmekli. Tīklērces īpaši labi vairojas karstos un sausos apstākļos.
Tīklērcēm nepatīk mitrums, tāpēc regulāra augu apsmidzināšana ar ūdeni var palīdzēt novērst to invāziju. Tāpat kā laputu gadījumā, var izmantot insekticīdu ziepju šķīdumu. Ir pieejami arī specifiski akaricīdi, kas paredzēti ērču apkarošanai. Ja invāzija ir stipra, noņem un iznīcini vissmagāk skartās auga daļas. Nodrošini augam pietiekamu mitrumu, jo tīklērces visbiežāk uzbrūk stresā nonākušiem, iekaltētiem augiem.
Citas iespējamās problēmas
Gliemeži un kailgliemeži var nodarīt bojājumus jaunajiem gomfrēnu stādiem, naktīs nograužot to lapas un stublājus. Par to klātbūtni liecina neregulāras formas caurumi lapās un gļotainas pēdas uz augiem un augsnes. Lai cīnītos ar šiem kaitēkļiem, uzturi dobes tīras no nezālēm un augu atliekām, kur tie varētu slēpties pa dienu. Ap augiem var izkaisīt barjeras, piemēram, sasmalcinātas olu čaumalas, pelnus vai īpašas granulas. Efektīva metode ir arī gliemežu slazdu izlikšana.
Dažreiz gomfrēnas var ciest no lapu plankumainībām, ko izraisa dažādas sēnes vai baktērijas. Tās izpaužas kā dažādas formas un krāsas plankumi uz lapām, kas var saplūst un izraisīt lapu atmiršanu. Šīs slimības parasti nav ļoti bīstamas, ja tās neizplatās masveidā. Galvenais ir noņemt un iznīcināt pirmās inficētās lapas un nodrošināt labu gaisa cirkulāciju. Izvairies no laistīšanas no augšas. Ja nepieciešams, var lietot plaša spektra fungicīdus.
Vīrusu slimības gomfrēnām ir retāk sastopamas, taču tās var izraisīt lapu mozaīkveida krāsojumu, deformāciju, augšanas aizturi un punduraugšanu. Vīrusus parasti pārnēsā kukaiņi, piemēram, laputis. Diemžēl pret vīrusu slimībām nav efektīvu ārstēšanas metožu. Ja ir aizdomas par vīrusu infekciju, inficētais augs ir nekavējoties jāizrok un jāiznīcina, lai novērstu slimības izplatīšanos uz citiem augiem. Galvenā profilakses metode ir savlaicīga kukaiņu-pārnēsātāju apkarošana.
Reizēm problēmas var nebūt saistītas ar slimībām vai kaitēkļiem, bet gan ar fizioloģiskiem traucējumiem, ko izraisa nepareizi audzēšanas apstākļi. Piemēram, lapu dzeltēšanu var izraisīt gan pārlaistīšana, gan iekaltēšana, gan barības vielu trūkums. Vāja ziedēšana var būt gaismas trūkuma vai pārmērīgas slāpekļa mēslošanas rezultāts. Tāpēc, pirms ķerties pie ķīmiskiem līdzekļiem, vienmēr rūpīgi izvērtē, vai augam ir nodrošināti visi nepieciešamie augšanas apstākļi.
