Gaisma ir viens no fundamentālākajiem dzīvības uzturēšanas faktoriem augu valstī, un trifoliātu ponciruss nav izņēmums. Kā citrusaugu dzimtas pārstāvim, tam ir raksturīga izteikta mīlestība pret sauli. Pietiekams saules gaismas daudzums ir izšķiroši svarīgs ne tikai auga vispārējai veselībai un augšanai, bet arī tā galvenajām dekoratīvajām īpašībām – bagātīgai ziedēšanai un augļu veidošanai. Augs, kas saņem optimālu gaismas devu, veido kompaktu, blīvu vainagu, tā lapas ir spilgti zaļas, un tas ir daudz izturīgāks pret slimībām un kaitēkļiem. Tādēļ, plānojot stādīt poncirusu savā dārzā, vietas izvēlei attiecībā uz apgaismojumu ir jāpievērš vislielākā uzmanība.
Gaismas nozīme ir saistīta ar fotosintēzes procesu, kas ir pamatā gandrīz visai dzīvībai uz Zemes. Fotosintēzes laikā augi, izmantojot saules gaismas enerģiju, no ūdens un oglekļa dioksīda sintezē organiskās vielas (ogļhidrātus), kas kalpo kā barība un enerģijas avots visiem augšanas procesiem. Jo vairāk gaismas augs saņem (līdz noteiktai robežai), jo intensīvāk notiek fotosintēze, un jo vairāk enerģijas tas var saražot savai attīstībai. Tādējādi saulaina vieta tiešā veidā ietekmē to, cik ātri un spēcīgi augs jūsu ponciruss.
Gaismas trūkums, savukārt, izraisa virkni negatīvu seku. Augs cenšas kompensēt gaismas trūkumu, stiepjoties pretī tās avotam. Tā rezultātā veidojas gari, tievi un nespēcīgi dzinumi ar lielām atstarpēm starp lapām – šo parādību sauc par etiološanos. Vainags kļūst rets un izspūris, zaudējot savu dekorativitāti. Turklāt ēnā augošs ponciruss praktiski neziedēs vai ziedēs ļoti skopi, un līdz ar to neveidosies arī tā interesantie, aromātiskie augļi.
Šajā rakstā mēs detalizēti izpētīsim trifoliātu poncirusa prasības pret gaismu. Mēs aplūkosim, kāda ir saules gaismas loma tā fizioloģiskajos procesos, kā noteikt optimālo apgaismojumu un izvēlēties labāko vietu dārzā. Tāpat mēs apspriedīsim, kādas ir gaismas trūkuma pazīmes un kā tās ietekmē augu, kā arī izskatīsim, kā ponciruss spēj pielāgoties dažādiem apgaismojuma apstākļiem un ko darīt, ja dārzā nav ideāli saulainas vietas.
Saules gaismas nozīme fotosintēzē
Fotosintēze ir sarežģīts bioķīmisks process, kas notiek augu zaļajās daļās, galvenokārt lapās, īpašos organoīdos, ko sauc par hloroplastiem. Hloroplasti satur zaļo pigmentu hlorofilu, kas spēj uztvert saules gaismas enerģiju. Šī enerģija tiek izmantota, lai sašķeltu ūdens molekulas un piesaistītu oglekļa dioksīdu no atmosfēras, rezultātā radot glikozi (cukuru) un skābekli. Glikoze ir auga galvenais enerģijas avots, kas tiek izmantots augšanai, ziedēšanai, elpošanai un citu dzīvības procesu uzturēšanai.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Gaismas intensitāte tieši ietekmē fotosintēzes ātrumu. Zema apgaismojuma apstākļos fotosintēze notiek lēni, un augs saražo maz enerģijas. Palielinoties gaismas intensitātei, fotosintēzes ātrums pieaug, līdz sasniedz savu maksimumu, ko sauc par gaismas piesātinājuma punktu. Trifoliātu ponciruss, kā sauli mīlošs augs, ir pielāgojies augstai gaismas intensitātei, un tā fotosintēzes aparāts visefektīvāk darbojas pilnā saulē.
Bez intensitātes svarīgs ir arī gaismas ilgums jeb fotoperiods. Ponciruss vislabāk aug vietās, kur tas var saņemt vismaz 6-8 stundas tiešas saules gaismas katru dienu veģetācijas periodā. Ilgāks saules apgaismojums nozīmē ilgāku laiku, kurā var notikt fotosintēze, un līdz ar to vairāk saražotas enerģijas. Tas ir īpaši svarīgi pavasarī, kad augam nepieciešams daudz spēka jauno dzinumu veidošanai, un vasarā, kad notiek ziedēšana un augļu attīstība.
Saules gaisma ietekmē ne tikai fotosintēzi, bet arī citus svarīgus procesus, piemēram, ziedpumpuru ieriešanos. Daudziem augiem, tostarp poncirusam, pietiekams gaismas daudzums ir signāls, kas stimulē pāreju no veģetatīvās augšanas (lapu un zaru veidošana) uz ģeneratīvo attīstību (ziedēšana un ražošana). Tāpēc ēnainā vietā augs var turpināt augt, bet nekad neuzziedēs.
Optimālais apgaismojums un atrašanās vieta
Ideāla vieta trifoliātu poncirusam ir atklāta, saulaina vieta, kas lielāko dienas daļu tiek apspīdēta ar tiešiem saules stariem. Vislabākā būs dienvidu vai dienvidrietumu ekspozīcija. Stādot augu pie ēkas vai žoga, jāizvēlas tā dienvidu puse, kas saņem visvairāk saules un papildus atstaro siltumu, radot labvēlīgu mikroklimatu. Jāizvairās no stādīšanas ziemeļu pusē vai lielu koku paēnā, kur gaisma ir nepietiekama.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Plānojot stādīšanas vietu, ir jāņem vērā ne tikai esošais apgaismojums, bet arī tas, kā tas var mainīties nākotnē. Piemēram, jāapsver, vai blakus augošie jaunie koki ar laiku neaizēnos poncirusu. Jāparedz arī pietiekams attālums no citiem augiem, lai tie, izaugot lielāki, nekonkurētu ar poncirusu par gaismu. Pārāk blīvos stādījumos augi stiepjas uz augšu, cenšoties iegūt vairāk gaismas, un to apakšējie zari kļūst kaili.
Lai gan ponciruss mīl pilnu sauli, ļoti karstā klimatā jauniem stādiem pirmajā gadā pēc iestādīšanas var būt nepieciešama neliela aizsardzība no pašas karstākās pēcpusdienas saules, lai izvairītos no apdegšanas un pārmērīga mitruma zuduma. To var panākt, stādot to vietā, kur pēcpusdienā ir viegla, filtrēta ēna no kāda tālāk esoša koka, vai arī izmantojot pagaidu noēnošanas tīklu. Tomēr pieauguši, labi iesakņojušies augi parasti labi panes pat ļoti intensīvu sauli.
Ja ponciruss tiek audzēts podā, piemēram, uz terases vai balkona, tam jānodrošina pēc iespējas saulainākā vieta. Podu audzēšanas priekšrocība ir tā, ka augu var pārvietot, lai sekotu saulei vai pielāgotos sezonālām gaismas izmaiņām. Ziemā, ja augs tiek ienests telpās, tam jānodrošina visgaišākā iespējamā vieta, piemēram, pie dienvidu loga, lai kompensētu dabiskās gaismas trūkumu.
Gaismas trūkuma ietekme uz augu
Viena no pirmajām un acīmredzamākajām gaismas trūkuma pazīmēm ir jau minētā etiološanās. Dzinumi kļūst pārmērīgi gari, tievi un trausli, jo augs velta visus savus resursus, lai izstieptos tuvāk gaismas avotam. Atstatumi starp lapu mezgliem (internodijas) palielinās, un viss augs izskatās izretināts un nespēcīgs. Šādi dzinumi ir arī uzņēmīgāki pret mehāniskiem bojājumiem un slimībām.
Lapas ēnā augošam poncirusam var mainīt savu izskatu. Tās bieži kļūst lielākas un tumšāk zaļas, jo augs cenšas palielināt virsmas laukumu un hlorofila koncentrāciju, lai maksimāli efektīvi izmantotu pieejamo nelielo gaismas daudzumu. Tomēr, neskatoties uz tumšo krāsu, lapas ir plānākas un mīkstākas nekā saulē augušiem augiem. Vispārējais auga izskats ir mazāk vitāls.
Vissmagāk gaismas trūkums ietekmē ziedēšanu un augļu veidošanos. Lai ieriektu ziedpumpurus, poncirusam ir nepieciešams liels daudzums enerģijas, ko tas var saražot tikai pietiekamā apgaismojumā. Ja gaismas ir par maz, augs visu enerģiju velta veģetatīvajai augšanai, un ziedēšana nenotiek vispār vai ir ļoti vāja. Attiecīgi, ja nav ziedu, nevar veidoties arī augļi, kas ir viens no galvenajiem šī auga dekoratīvajiem elementiem.
Ilgstošs gaismas trūkums novājina augu un padara to uzņēmīgāku pret dažādām problēmām. Vāji apgaismots un slikti vēdināts vainags rada labvēlīgus apstākļus sēnīšu slimību, piemēram, miltrasas vai lapu plankumainību, attīstībai. Arī kaitēkļi biežāk uzbrūk novājinātiem augiem. Tāpēc pietiekams apgaismojums ir ne tikai estētisks, bet arī svarīgs auga veselības jautājums.
Pielāgošanās dažādiem gaismas apstākļiem
Lai gan ponciruss nepārprotami dod priekšroku pilnai saulei, tas spēj izrādīt zināmu pielāgošanās spēju arī viegli noēnotiem apstākļiem. Vieglā pusēnā, kur augs saņem vismaz 4-5 stundas tiešas saules gaismas dienā (piemēram, rīta sauli), tas joprojām var augt samērā labi. Tomēr jārēķinās, ka tā augšana būs lēnāka, vainags nebūs tik blīvs, un ziedēšana būs mazāk bagātīga nekā pilnā saulē.
Ja tavā dārzā nav ideāli saulainas vietas, bet tu tomēr vēlies audzēt poncirusu, izvēlies gaišāko pieejamo vietu. Var mēģināt uzlabot apgaismojumu, apgriežot blakus esošo koku zarus, kas met ēnu. Arī ēkas sienas vai žoga nokrāsošana gaišā krāsā var palīdzēt atstarot vairāk gaismas uz augu. Šādi nelieli uzlabojumi var būtiski mainīt situāciju.
Ja ponciruss jau aug pārāk ēnainā vietā un izrāda gaismas trūkuma pazīmes, labākais risinājums ir to pārstādīt uz piemērotāku, saulaināku vietu. Pārstādīšanu vislabāk veikt agrā pavasarī vai rudenī, kad augs ir miera periodā. Pārstādot jāsaglabā pēc iespējas lielāks sakņu kamols, un pēc pārstādīšanas augs rūpīgi jāaplej un jākopj, lai tas varētu veiksmīgi ieaugties jaunajā vietā.
Ir svarīgi atcerēties, ka pēkšņas un krasas apgaismojuma izmaiņas augam var radīt stresu. Ja augs, kas ilgstoši audzis ēnā, tiek pēkšņi pārvietots uz spožu sauli, tā lapas var apdegt. Tāpēc pieradināšana pie jaunajiem apstākļiem jāveic pakāpeniski. Tas īpaši attiecas uz telpās pārzieminātiem augiem, kurus pavasarī iznes ārā – pirmās dienas tos tur daļējā ēnā un tikai pakāpeniski pieradina pie tiešiem saules stariem.
