Ķīnas imperatorkoks ir pazīstams ar savu neticami straujo augšanu un iespaidīgo izskatu, padarot to par pievilcīgu izvēli daudziem dārzniekiem. Veiksmīga koka audzēšana sākas ar pareizu stādīšanu un zināšanām par tā pavairošanas metodēm, kas ļauj iegūt jaunus augus no jau esošajiem. Šis process nav sarežģīts, taču prasa rūpību un uzmanību detaļām, lai nodrošinātu jaunā stāda veiksmīgu ieaugšanos un spēcīgu attīstību. Šajā rakstā mēs detalizēti apskatīsim, kā pareizi iestādīt paulovniju un kā to efektīvi pavairot, lai tavs dārzs kļūtu vēl krāšņāks.
Ideālās stādīšanas vietas izvēle
Saules gaisma ir vissvarīgākais faktors, kas jāņem vērā, izvēloties vietu paulovnijas stādīšanai. Šis koks ir izteikti gaismmīlošs un tam nepieciešama pilna saule vismaz sešas līdz astoņas stundas dienā. Vietā, kur valda daļēja vai pilnīga ēna, koks augs lēni, stīdzēs, veidos retu un nepievilcīgu vainagu, kā arī, visticamāk, neziedēs. Vislabākā vieta būs atklāta, saulaina pļava vai dārza daļa, kas vērsta uz dienvidu pusi un kur to neaizēno ēkas vai citi lieli koki.
Paulovnija ir pielāgojusies dažādiem augsnes tipiem, taču vislabāk tā jutīsies dziļā, irdenā un labi drenētā augsnē. Smagas māla augsnes, kurās uzkrājas ūdens, ir visnepiemērotākās, jo tās var izraisīt sakņu nosmakšanu un puvi. Pirms stādīšanas ir vērts pārbaudīt augsnes drenāžu, izrokot bedri un pielejot to ar ūdeni; ja ūdens neiesūcas dažu stundu laikā, šī vieta nav piemērota. Ja augsne tavā dārzā ir pārāk blīva, to var uzlabot, iestrādājot rupju smilti un lielu daudzumu komposta.
Izvēloties stādīšanas vietu, ir jādomā par nākotni un jāņem vērā koka iespaidīgie izmēri pieaugušā vecumā. Paulovnija var sasniegt 15-20 metru augstumu un veidot plašu vainagu, tāpēc to nedrīkst stādīt pārāk tuvu ēkām, elektrolīnijām, žogiem vai pazemes komunikācijām. Ievēro vismaz 7-10 metru attālumu no jebkādiem objektiem, lai kokam būtu pietiekami daudz vietas augšanai un lai tā sakņu sistēma nākotnē neradītu problēmas.
Lai gan pieaudzis koks ir pietiekami stiprs, jauniem stādiem ar lielajām lapām var kaitēt stiprs vējš. Vēja brāzmas var aplauzt zarus un saplēst lapas, padarot koku mazāk dekoratīvu. Ja iespējams, izvēlies vietu, kas ir dabiski aizsargāta no valdošajiem vējiem, piemēram, aiz ēkas, dzīvžoga vai citu koku grupas. Šāda aizsardzība īpaši svarīga būs pirmajos gados pēc iestādīšanas, kamēr koks vēl nostiprinās.
Stādīšanas process soli pa solim
Labākais laiks paulovnijas stādīšanai ir pavasaris, kad ir beigušās pēdējās salnas un augsne ir sākusi iesilt. Stādot pavasarī, kokam ir visa augšanas sezona priekšā, lai kārtīgi iesakņotos un sagatavotos pirmajai ziemai. Var stādīt arī vasaras sākumā, taču tad būs nepieciešama daudz intensīvāka laistīšana. Rudens stādīšana ir riskantāka, jo koks var nepaspēt pietiekami labi iesakņoties pirms ziemas sala iestāšanās.
Stādīšanas bedre ir jārok ievērojami lielāka nekā stāda sakņu kamols – vismaz divas reizes platāka un pusotru reizi dziļāka. Lielāka bedre nodrošina, ka saknes sākumā nonāks irdenā, uzlabotā augsnē, kas veicinās to ātru izplatīšanos. Bedres apakšā ieber drenāžas slāni, piemēram, granti vai keramzītu, un pēc tam piepildi to ar auglīgas augsnes maisījumu, kas sastāv no izraktās zemes, komposta un nedaudz smilts, ja augsne ir smaga.
Pirms stādīšanas rūpīgi apskati stādu. Ja tas ir audzēts konteinerā, uzmanīgi izcel to ārā, cenšoties nesabojāt sakņu kamolu. Ja saknes ir blīvi savijušās ap poda malām, tās uzmanīgi atbrīvo ar pirkstiem vai nedaudz iegriez vairākās vietās, lai veicinātu to augšanu uz āru. Ja stāds ir ar kailām saknēm, pirms stādīšanas to uz dažām stundām iemērc ūdenī. Novieto stādu bedres centrā tā, lai sakņu kakliņš (vieta, kur stumbrs pāriet saknēs) būtu vienā līmenī ar apkārtējo zemes virsmu.
Pēc stāda novietošanas bedrē, uzmanīgi aizber to ar sagatavoto augsnes maisījumu, ik pa laikam viegli pieblīvējot, lai neveidotos gaisa kabatas. Kad bedre ir pilna, izveido ap stumbru nelielu apmali no zemes, kas palīdzēs aizturēt ūdeni laistīšanas laikā. Pēc iestādīšanas koku bagātīgi aplaisti, izlietojot vismaz 10-20 litrus ūdens, lai augsne labi nosēstos ap saknēm. Visbeidzot, nomulčē apdobi ar 5-10 cm biezu organisko mulčas slāni, atstājot nelielu atstarpi ap stumbru.
Pavairošana no sēklām
Paulovnijas pavairošana no sēklām ir interesants, lai gan nedaudz laikietilpīgāks process. Sēklas var iegādāties specializētos veikalos vai ievākt no jau augoša koka rudenī, kad sēklu pogaļas kļūst brūnas un atveras. Paulovnijas sēklas ir ļoti sīkas un vieglas, un to dīgšanai ir nepieciešama gaisma, tādēļ tās nedrīkst apbērt ar augsni. Lai uzlabotu dīgtspēju, sēklas pirms sēšanas var stratificēt, sajaucot tās ar mitru smilti un dažas nedēļas paturot ledusskapī.
Sēšanai vislabākais laiks ir agrs pavasaris. Sagatavo seklu sēšanas kasti vai podiņus ar vieglu, sterilu substrātu, kas paredzēts sēklu dīgšanai. Rūpīgi samitrini substrātu un izvieto sēklas pa tā virsmu, nesedzot tās ar zemi. Pēc tam apsmidzini sēklas ar ūdeni no pulverizatora un pārklāj trauku ar stiklu vai caurspīdīgu plēvi, lai radītu siltumnīcas efektu un uzturētu augstu gaisa mitrumu. Novieto sējumus gaišā un siltā vietā, bet ne tiešos saules staros.
Optimālā temperatūra sēklu dīgšanai ir aptuveni 22-25 grādi pēc Celsija. Regulāri vēdini sējumus, noņemot pārsegu uz dažām minūtēm katru dienu, lai novērstu pelējuma veidošanos. Uzturi substrātu pastāvīgi mitru, bet ne slapju. Pirmie asni parasti parādās pēc divām līdz četrām nedēļām. Kad sējeņi ir paaugušies un tiem ir izveidojušās pirmās divas īstās lapiņas, plēvi vai stiklu var noņemt.
Kad jaunie stādiņi ir pietiekami lieli un spēcīgi, tos var uzmanīgi izpiķēt atsevišķos podiņos. Turpini tos audzēt gaišā un siltā vietā, regulāri laistot un reizi divās nedēļās piebarojot ar vāju, komplekso mēslojuma šķīdumu. Pastāvīgā vietā dārzā jaunos kociņus var izstādīt tikai nākamajā pavasarī, kad tie ir pietiekami nostiprinājušies un paaugušies, un kad vairs nedraud pavasara salnas.
Veģetatīvā pavairošana
Veģetatīvā pavairošana ar sakņu spraudeņiem ir daudz ātrāks un uzticamāks paulovnijas pavairošanas veids, kas garantē, ka jaunais augs būs identisks mātesaugam. Labākais laiks sakņu spraudeņu iegūšanai ir vēls rudens vai ziema, kad koks ir miera periodā. Uzmanīgi atrak nelielu daļu no mātesauga sakņu sistēmas un nogriez dažus zīmuļa resnuma sakņu gabalus. Izvēlies veselīgas, spēcīgas saknes.
Sagriez iegūtās saknes apmēram 10-15 cm garos gabalos. Ir ļoti svarīgi atcerēties, kura puse ir augšējā (tuvāk stumbram) un kura apakšējā. Lai nesajauktu, augšējo galu var nogriezt taisni, bet apakšējo slīpi. Pareiza orientācija ir kritiski svarīga, jo spraudenis augs tikai tad, ja tas tiks iestādīts pareizā virzienā. Sagatavotos spraudeņus var uzreiz stādīt vai arī uzglabāt mitrā smiltī vēsā vietā līdz pavasarim.
Stādīšanai sagatavo podus ar vieglu un irdenu augsnes maisījumu. Vertikāli iespraud spraudeņus substrātā tā, lai to augšējais, taisnais gals būtu gandrīz vienā līmenī ar augsnes virsmu vai nedaudz virs tās. Pēc iestādīšanas substrātu nedaudz samitrini. Novieto podus gaišā un siltā vietā, piemēram, uz palodzes vai apsildāmā siltumnīcā. Uzturi mērenu mitrumu, neļaujot substrātam ne izžūt, ne pārmirkt.
Pēc dažām nedēļām no spraudeņa augšējās daļas sāks attīstīties jaunie dzinumi. Kad tie sasnieguši pāris centimetru garumu, atstāj tikai pašu spēcīgāko, pārējos uzmanīgi nolaužot. Turpini audzēt jauno stādu siltumā un gaismā, regulāri laistot. Kad ir izveidojusies stabila sakņu sistēma un jaunais kociņš ir aktīvi sācis augt, to var pakāpeniski pieradināt pie āra apstākļiem un, kad laiks ir pietiekami silts, izstādīt pastāvīgā vietā dārzā.
Pēcastādīšanas aprūpe un attīstība
Pirmās nedēļas pēc iestādīšanas ir izšķirošas jaunā koka adaptācijai jaunajā vietā. Šajā periodā galvenais uzdevums ir nodrošināt tam pastāvīgu mitrumu, lai palīdzētu saknēm atgūties no stādīšanas stresa un sākt augt. Laisti koku bagātīgi divas līdz trīs reizes nedēļā, īpaši, ja laiks ir sauss un vējains. Pārbaudi augsnes mitrumu, iedurot pirkstu dažus centimetrus dziļi zemē – ja tā ir sausa, ir laiks laistīt.
Ja iestādītais koks ir garš un tievs, vai arī tas atrodas vējainā vietā, tam var būt nepieciešams balsts. Iedzen zemē vienu vai divus mietiņus nelielā attālumā no stumbra un piesien koku pie tiem ar mīkstu, elastīgu saiti, veidojot astotnieka cilpu. Balstam ir jābūt pietiekami stingram, lai noturētu koku vertikāli, bet vienlaikus jāļauj tam nedaudz kustēties vējā, kas veicina stumbra un sakņu sistēmas nostiprināšanos. Balstu parasti var noņemt pēc viena vai diviem gadiem.
Rūpīgi novēro jauno koku, lai laikus pamanītu jebkādas stresa pazīmes, piemēram, vīstošas vai dzeltējošas lapas, vai dzinumu kalšanu. Šādas pazīmes visbiežāk liecina par nepareizu laistīšanu – vai nu ūdens ir par daudz, vai par maz. Pielāgo laistīšanas režīmu atbilstoši laika apstākļiem un koka stāvoklim. Pārliecinies arī, ka mulčas slānis nav pārāk biezs un nesaskaras ar stumbru, jo tas var izraisīt puvi.
Pirmajā augšanas sezonā galvenais mērķis ir spēcīgas sakņu sistēmas izveide, nevis strauja virszemes daļas augšana. Tāpēc nav ieteicams veikt nekādu atzarošanu, ja vien nav nepieciešams noņemt kādu bojātu zaru. Mēslošana parasti arī nav nepieciešama, ja vien augsne ir bijusi labi sagatavota pirms stādīšanas. Ļauj kokam mierīgi ieaugties un pielāgoties, nodrošinot tam tikai pašus nepieciešamākos apstākļus – ūdeni, gaismu un aizsardzību no nezālēm.
