Lai gan ametista brimeira ir cēlusies no salīdzinoši siltiem Dienvideiropas reģioniem, tā ir pārsteidzoši labi pielāgojusies arī aukstākam klimatam un tiek uzskatīta par pietiekami salcietīgu augu. Tās spēja veiksmīgi pārziemot ir atkarīga no vairākiem faktoriem, tostarp no konkrētās klimatiskās zonas, ziemas apstākļiem, kā arī no pareizas auga sagatavošanas rudenī. Nodrošinot dažus vienkāršus, bet būtiskus priekšnoteikumus, jūs varat būt droši, ka šie maigie pavasara vēstneši bez problēmām pārdzīvos pat bargu ziemu un nākamajā gadā atkal priecēs ar savu ziedēšanu. Pareiza ziemošanas stratēģija ir atslēga uz ilggadēju un veselīgu brimeiru stādījumu jūsu dārzā.
Svarīgākais faktors, kas nosaka brimeiras ziemcietību, ir augsnes stāvoklis ziemā. Daudz bīstamāks par pašu salu ir mitruma un sala apvienojums. Sīpoli daudz vieglāk pacieš sausu salu nekā atrašanos mitrā, sasalstošā augsnē. Lieks mitrums ziemā var izraisīt sīpolu pūšanu vai to burtisku saplēšanu, ūdenim sasalstot un izplešoties sīpola šūnās. Tieši tāpēc izcila augsnes drenāža ir pats galvenais priekšnoteikums veiksmīgai pārziemošanai. Ja rudenī un ziemā jūsu dārzā mēdz uzkrāties ūdens, brimeirām šāda vieta nebūs piemērota.
Pareiza stādīšanas dziļuma ievērošana arī spēlē nozīmīgu lomu. Iestādot sīpolus pietiekami dziļi, aptuveni 8-10 centimetru dziļumā, mēs tos pasargājam no krasām temperatūras svārstībām augsnes virskārtā. Augsne šādā dziļumā sasalst lēnāk un arī atkūst pakāpeniskāk, kas pasargā sīpolus no priekšlaicīgas mošanās siltuma periodos ziemas vidū, kam seko straujš sals. Pārāk sekli iestādīti sīpoli ir daudz vairāk pakļauti gan izsalšanas, gan priekšlaicīgas dīgšanas riskam.
Visbeidzot, auga vispārējais veselības stāvoklis pirms ziemas ir ļoti svarīgs. Vesels, labi pabarots un nobriedis sīpols, kas vasarā ir saņēmis pietiekami daudz saules un izgājis pilnvērtīgu sauso miera periodu, būs daudz izturīgāks pret ziemas stresu. Tāpēc pareiza kopšana visā sezonas garumā ir tieši saistīta ar auga spēju veiksmīgi pārziemot. Ja augs vasarā ir cietis no slimībām, kaitēkļiem vai nepareizas kopšanas, tā izredzes izdzīvot ziemu būs krietni mazākas.
Sagatavošanās darbi rudenī
Rudens ir laiks, kad tiek likti pamati veiksmīgai brimeiru ziemošanai. Galvenie darbi ir saistīti ar augsnes sagatavošanu un sīpolu aizsardzību. Pēc tam, kad vasaras beigās vai agrā rudenī sīpoli ir iestādīti, ir svarīgi uzturēt mērenu augsnes mitrumu līdz sala iestāšanās brīdim. Tas veicinās jaunu sakņu veidošanos, kas palīdzēs sīpolam labāk noenkuroties augsnē un uzņemt nepieciešamās barības vielas. Tomēr, tuvojoties ziemai, laistīšana ir jāpārtrauc.
Viens no svarīgākajiem rudens darbiem ir stādījumu mulčēšana. Mulčēšana ir augsnes pārklāšana ar organisku materiālu kārtu, kas pilda vairākas funkcijas. Tā darbojas kā izolators, pasargājot augsni no pārāk ātras un dziļas sasalšanas, kā arī no straujām temperatūras svārstībām. Mulča arī palīdz saglabāt augsnē nelielu mitruma daudzumu, neļaujot tai pilnībā izkalst, un pavasarī kavē nezāļu augšanu. Mulčēšanu veic vēlu rudenī, kad augsnes virskārta jau sāk viegli piesalt.
Kā mulčas materiālu var izmantot sausas koku lapas, egļu vai priežu zarus, salmus, kūdru vai labi sadalījušos kompostu. Mulčas slānim jābūt pietiekami biezam, apmēram 5-10 centimetriem. Egļu zari ir īpaši labs materiāls, jo tie ir gaisu caurlaidīgi, neļauj augsnei sasust un aiztur sniegu, kas kalpo kā papildu dabiskais siltinātājs. Ja izmantojat lapas, vēlams tās piesegt ar dažiem zariem, lai vējš tās neaizpūstu.
Ir svarīgi atcerēties, ka mulčēšanu nedrīkst veikt pārāk agri, kamēr augsne vēl ir silta. Tas var izraisīt sīpolu priekšlaicīgu dīgšanu zem mulčas slāņa vai piesaistīt peles, kas zem siltās segas var ierīkot sev ziemas mājvietu un mieloties ar sīpoliem. Vislabāk ir nogaidīt stabilu aukstuma periodu, kad gaisa temperatūra regulāri noslīd zem nulles. Pareizi un laikā veikta mulčēšana ir visefektīvākais veids, kā pasargāt brimeiras no ziemas untumiem.
Ziemošana bez sniega un kailsals
Viena no lielākajām briesmām ziemcietīgiem augiem, ieskaitot brimeiras, ir ziema bez sniega, ko bieži pavada stiprs sals. Šādu parādību sauc par kailsalu. Sniega sega darbojas kā dabiska “sega”, kas pasargā augsni un augu saknes no dziļas sasalšanas un krasām temperatūras svārstībām. Pat neliela, 10-15 cm bieza sniega kārta spēj uzturēt augsnes temperatūru sakņu zonā tuvu nullei, pat ja gaisa temperatūra ir -20°C vai zemāka.
Ja sniega nav, bet sals ir stiprs, augsne var sasalt ļoti dziļi, bojājot sīpolus un to saknes. Tieši šādās situācijās rudens mulčēšanai ir izšķiroša nozīme. Biezs mulčas slānis daļēji kompensē sniega segas trūkumu, radot izolējošu gaisa slāni starp auksto gaisu un augsni. Tāpēc reģionos, kur ziemas bieži ir mazsniegainas, mulčēšana ir nevis ieteikums, bet gan obligāts pasākums.
Kailsala laikā ir svarīgi izvairīties no jebkādas staigāšanas pa dobēm. Sasalusi, ar mulču nepārklāta augsne ir ļoti blīva, un staigāšana pa to var mehāniski sabojāt zem virsmas esošos sīpolus. Ja paredzams ilgstošs kailsala periods un stādījumi nav mulčēti, vēl var mēģināt tos piesegt ar egļu zariem vai agrotīklu vairākās kārtās. Jebkurš segums, kas aiztur gaisu, palīdzēs mazināt sala ietekmi.
Pavasarī, kad sniegs ir nokusis un augsne sāk atkust, ir svarīgi laikus noņemt ziemas piesegumu. Mulčas slāni, īpaši, ja tas ir biezs un blīvs (piemēram, no lapām vai kūdras), ir jāatgrābj no augiem, lai augsne varētu ātrāk iesilt un lai jaunajiem asniem būtu vieglāk izspraukties cauri. Egļu zarus vienkārši noņem, bet vieglu mulču, piemēram, no komposta, var atstāt, jo tā kalpos kā papildu barības vielu avots.
Podos audzētu brimeiru ziemošana
Brimeiru ziemošana podos un konteineros prasa īpašu uzmanību, jo augsne tajos sasalst daudz ātrāk un dziļāk nekā dārzā. Atklātā laukā augus silda zemes siltums, bet podā aukstums piekļūst sakņu sistēmai no visām pusēm. Atstājot podu ziemā ārā bez jebkādas aizsardzības, sīpoli, visticamāk, ies bojā, jo sakņu kamols pilnībā sasals. Tāpēc podos audzētas brimeiras uz ziemu ir jāsagatavo īpaši rūpīgi.
Viens no drošākajiem veidiem ir pārvietot podus uz vēsu, neapkurināmu telpu, kur temperatūra ziemā stabili turas nedaudz virs nulles (no +2°C līdz +5°C). Tam var noderēt pagrabs, garāža, pieliekamais vai stiklota, neapsildāma veranda. Pirms pārvietošanas augsni podā nedaudz samitrina, bet ziemas laikā to tur gandrīz pilnīgi sausu, tikai reizēm nedaudz aplejot, lai sīpoli pilnībā neiekalstu. Šī metode nodrošina sīpoliem nepieciešamo aukstuma periodu, bet pasargā tos no sala.
Ja nav piemērotas telpas, podu var atstāt ārā, bet tas ir atbilstoši jāsagatavo. Viena no metodēm ir poda ierakšana zemē līdz ar augsnes virsmu dārzā. Izvēlieties aizsargātu vietu, piemēram, pie ēkas sienas vai zem krūmiem. Zemes siltums pasargās saknes no sasalšanas. Virs poda papildus var uzbērt mulčas kārtu. Pavasarī, kad augsne ir atkususi, podu atkal izrok.
Cits variants ir poda siltināšana. Podu var ielikt lielākā kastē, un tukšumu starp poda sienām un kasti piepildīt ar siltumizolējošu materiālu – sausām lapām, salmiem, zāģu skaidām vai putuplastu. Pašu podu no ārpuses var aptīt ar vairākām kārtām agrotīkla, džutas maisiem vai burbuļplēvi. Svarīgi ir nosiltināt ne tikai sānus, bet arī poda apakšu, novietojot to uz koka dēlīša vai putuplasta plāksnes, lai tas nesaskartos ar auksto zemi vai betonu. Pēc siltināšanas podu novieto no vējiem un nokrišņiem pasargātā vietā.
