Zemā akmensēkle ir augs, kas pelnīti ieguvis reputāciju kā izturīgs un mazprasīgs dārza iemītnieks, kas reti cieš no slimībām un kaitēkļiem. Tā spēcīgā daba un pielāgošanās spēja padara to par pateicīgu izvēli pat iesācējiem dārzkopībā. Tomēr, kā jebkurš dzīvs organisms, arī litodora nav pilnībā pasargāta no problēmām, īpaši, ja tā tiek audzēta nepiemērotos apstākļos. Nepareiza atrašanās vieta, pārmērīgs mitrums, nepietiekama gaisa cirkulācija vai nepareiza augsnes reakcija var novājināt augu, padarot to uzņēmīgu pret dažādiem patogēniem un kaitēkļu uzbrukumiem. Tāpēc labākā aizsardzība ir profilakse – nodrošinot augam optimālus augšanas apstākļus, mēs veidojam spēcīgu un veselīgu augu, kas spēj pats pretoties lielākajai daļai draudu.
Visnopietnākā un biežāk sastopamā problēma, kas apdraud zemo akmensēkli, ir sakņu puve. Šī slimība nav infekcijas, bet gan fizioloģiskas dabas, un to izraisa skābekļa trūkums sakņu zonā pārmērīga mitruma dēļ. Cēlonis gandrīz vienmēr ir slikti drenēta augsne, stādīšana ieplakā, kur uzkrājas ūdens, vai pārlieku bieža laistīšana. Simptomi var būt mānīgi, jo augs sāk vīst, kas var likt domāt par ūdens trūkumu. Tomēr atšķirībā no sausuma, pārlaistīta auga lapas kļūst dzeltenas vai brūnas, bet paliek mīkstas, nevis sausas, un augsne ap augu ir mitra. Diemžēl, kad sakņu puve ir sākusies, glābt augu ir gandrīz neiespējami.
Profilakse ir vienīgais efektīvais līdzeklis pret sakņu puvi. Pirms stādīšanas ir absolūti nepieciešams nodrošināt perfektu drenāžu. Smagās māla augsnēs obligāti jāiestrādā rupja smilts, grants vai citi irdinātāji. Ja dārzs atrodas zemā, mitrā vietā, labākais risinājums ir veidot paaugstinātu dobi vai stādīt litodoru nogāzē, kur liekais ūdens var brīvi notecēt. Ir jāievēro mērens laistīšanas režīms, ļaujot augsnes virskārtai apžūt starp laistīšanas reizēm. Nekad nedrīkst pieļaut, ka augs “stāv ūdenī”, īpaši ziemas mēnešos, kad pārmērīgs mitrums kombinācijā ar salu ir nāvējošs.
Hloroze ir vēl viena fizioloģiska problēma, nevis slimība, kas bieži skar zemo akmensēkli. Tā izpaužas kā lapu dzeltēšana, kamēr lapu dzīslas paliek zaļas. Cēlonis ir dzelzs trūkums, ko augs nespēj uzņemt, ja augsne ir pārāk sārmaina (ar augstu pH līmeni). Litodora ir izteikts acidofīls augs, kam nepieciešama skāba augsne. Ja augsnes pH ir virs 7,0, dzelzs kļūst augam nepieejams. Hloroze ne tikai bojā auga dekoratīvo izskatu, bet arī vājina to, padarot uzņēmīgāku pret citām problēmām.
Lai novērstu vai ārstētu hlorozi, ir jārisina galvenais cēlonis – augsnes pH līmenis. Ilgtermiņa risinājums ir augsnes paskābināšana. To var panākt, iestrādājot skābu kūdru, kompostu no skujām vai speciālus augsnes paskābinātājus, piemēram, sēra pulveri vai alumīnija sulfātu. Regulāra mulčēšana ar priežu mizām vai skujām arī palīdz uzturēt zemu pH. Kā ātrās palīdzības līdzekli var izmantot dzelzs helāta šķīdumu, ar ko apsmidzina lapotni vai aplej augu. Tas nodrošina augam viegli uzņemamu dzelzs formu, un lapu krāsa ātri atjaunojas, taču jāatceras, ka tas ir tikai īstermiņa risinājums, kas neietekmē augsnes pH.
Sēnīšu slimības
Lai gan zemā akmensēkle ir diezgan izturīga pret sēnīšu slimībām, nelabvēlīgos apstākļos, piemēram, ilgstoši mitrā un siltā laikā vai pārāk blīvos, slikti vēdināmos stādījumos, to var skart dažas problēmas. Viena no tām ir botrītiss jeb pelēkā puve. Šī slimība parasti attīstās uz vecām, atmirstošām auga daļām, piemēram, noziedējušiem ziediem, bet var pāriet arī uz veselām lapām un dzinumiem. To var atpazīt pēc brūniem, ūdeņainiem plankumiem, kas ātri pārklājas ar pelēku, pūkainu pelējuma kārtu. Pelēkā puve īpaši strauji izplatās mitrā laikā.
Lai cīnītos ar pelēko puvi, pirmkārt, ir jāuzlabo gaisa cirkulācija ap augu. Tas nozīmē stādīt augus ar pietiekamu atstarpi un regulāri izgriezt vecos un bojātos dzinumus. Pēc ziedēšanas ieteicams nogriezt vecās ziedkopas, lai tās nekļūtu par infekcijas perēkli. Laistot jācenšas neslapināt lapotni, lejot ūdeni tieši uz augsnes. Ja slimība tomēr ir parādījusies, nekavējoties jāizgriež un jāiznīcina (jāsadedzina, nevis jāliek kompostā) visas skartās auga daļas, lai novērstu tās tālāku izplatīšanos. Smagākos gadījumos var apsvērt fungicīdu lietošanu.
Retāk, bet tomēr iespējama, ir miltrasas infekcija. To var atpazīt pēc balta, miltaina aplikuma uz lapām un dzinumiem. Miltrasa parasti attīstās karstās dienās un vēsās naktīs, kad ir augsts gaisa mitrums. Tāpat kā citu sēnīšu slimību gadījumā, labākā profilakse ir laba gaisa cirkulācija un izvairīšanās no lapotnes slapināšanas. Ja parādās pirmās miltrasas pazīmes uz atsevišķām lapām, tās nekavējoties jānoņem. Ja infekcija izplatās, var izmantot kādu no komerciāli pieejamajiem fungicīdiem vai izmēģināt tautas līdzekļus, piemēram, sodas vai piena sūkalu šķīduma smidzinājumus.
Lai minimizētu sēnīšu slimību risku, ir svarīgi uzturēt tīrību dobē. Rudenī no stādījumiem jāizvāc visas nobirušās lapas un augu atliekas, jo tajās var pārziemot slimību ierosinātāju sporas. Veselīgs, spēcīgs augs, kas aug tam piemērotos apstākļos, ir daudz izturīgāks pret sēnīšu infekcijām. Pareiza mēslošana arī spēlē lomu – pārmēsloti, ar slāpekli pārbaroti augi ar mīkstiem audiem ir daudz uzņēmīgāki pret slimībām.
Kaitēkļi
Zemā akmensēkle ir augs, kas reti piesaista kaitēkļu uzmanību. Tās lapotne, šķiet, nav īpaši garšīga lielākajai daļai kukaiņu, kas ir laba ziņa dārzniekiem. Tomēr pilnīgi imūna tā nav, un reizēm, īpaši, ja augs ir novājināts cita stresa dēļ (sausums, nepiemērota augsne), to var apdraudēt daži izplatīti kaitēkļi. Visbiežāk tie ir sūcējtipa kaitēkļi, kas barojas ar augu sulu.
Gliemeži un kailgliemeži var nodarīt bojājumus, īpaši jaunajiem, maigajiem dzinumiem un lapām. To klātbūtni parasti nodod neregulāras formas caurumi lapās un gļotainas pēdas uz auga un ap to. Tie ir visaktīvākie mitrā laikā un naktīs. Cīņai ar gliemežiem var izmantot dažādas metodes – no to nolasīšanas ar rokām līdz dažādām lamatām (piemēram, ar alu) vai speciālu granulu (metaldehīda) izkaisīšanai ap augiem. Dabai draudzīgāks variants ir barjeru veidošana no asiem materiāliem, piemēram, sasmalcinātām olu čaumalām vai zāģu skaidām, ko gliemežiem ir grūti šķērsot.
Retos gadījumos uz litodoras var parādīties laputis. Šie mazie kukaiņi parasti pulcējas kolonijās uz jauno dzinumu galiem un lapu apakšpusēm, sūcot augu sulu. To darbības rezultātā lapas var deformēties, dzeltēt un auga augšana palēnināties. Laputis izdala arī lipīgu šķidrumu, ko sauc par medusrasu, uz kura var attīstīties melnā kvēpsarma. Nelielu laputu invāziju var apkarot, noskalojot tās ar spēcīgu ūdens strūklu vai apsmidzinot augu ar zaļo ziepju šķīdumu. Dabiskie ienaidnieki, piemēram, mārītes un to kāpuri, arī efektīvi palīdz kontrolēt laputu populāciju.
Sausos un karstos apstākļos, īpaši, ja augs cieš no mitruma trūkuma, to var apdraudēt tīklērces. Šie ir ļoti sīki, zirnekļveidīgi kaitēkļi, kurus ar neapbruņotu aci ir grūti saskatīt. Par to klātbūtni liecina sīki, dzeltenīgi punktiņi uz lapu virsmas un, smagākos gadījumos, smalks tīmeklis, kas aptver dzinumu galus. Tīklērces, tāpat kā laputis, sūc augu sulu, izraisot lapu dzeltēšanu, sačokurošanos un nobiršanu. Tā kā tīklērces mīl sausu gaisu, viens no profilakses un apkarošanas veidiem ir regulāra auga apsmidzināšana ar ūdeni, lai paaugstinātu gaisa mitrumu. Ja invāzija ir nopietna, jālieto specifiski insekticīdi – akaricīdi.
Abiotiskie faktori un bojājumi
Bieži vien bojājumi, ko novērojam uz zemās akmensēkles, nav saistīti ar slimībām vai kaitēkļiem, bet gan ar nelabvēlīgiem vides apstākļiem, ko sauc par abiotiskiem faktoriem. Viens no tādiem ir saules apdegums. Lai gan litodora ir saules mīlošs augs, pārāk intensīva saule, īpaši pēkšņi pēc mākoņaina perioda, vai karstums, ko pastiprina atstarošanās no gaišas sienas, var izraisīt lapu apdegumus. Tie izpaužas kā balti vai brūni, sausi plankumi uz lapām, kas vērstas pret sauli. Lai no tā izvairītos, ļoti karstās vietās augam vēlams nodrošināt vieglu pēcpusdienas ēnu.
Ziemas bojājumi ir vēl viena izplatīta problēma. Mūžzaļā lapotne ir pakļauta aukstu, sausu vēju iedarbībai, kas var izraisīt fizioloģisku sausumu. Pat ja augsne nav pilnībā sasalusi, saknes nespēj uzņemt pietiekami daudz ūdens, lai kompensētu mitruma zudumu no lapām. Rezultātā pavasarī lapas un pat veseli dzinumi kļūst brūni un nokalst. Šo risku var mazināt, stādot augu no vējiem pasargātā vietā un ziemā nodrošinot vieglu piesegumu ar egļu zariem, kas aiztur vēju un sniegu. Sniega sega ir labākais dabiskais izolators.
Salnu bojājumi var rasties gan rudenī, gan pavasarī. Vēlu rudenī nenobriedušie dzinumi var apsalt, savukārt agrā pavasarī jaunie, plaukstošie dzinumi ir ļoti jutīgi pret vēlām pavasara salnām. Ja tiek prognozētas salnas, jaunos stādījumus vai īpaši vērtīgus augus var apsegt ar agrotīklu vai citu vieglu materiālu uz nakti. Pēc ziemas pavasarī konstatētos bojātos un apsalušos dzinumus vienkārši izgriež, un augs parasti ātri atjaunojas no pamatnes.
Nepareiza mēslošana, kā jau iepriekš minēts, arī ir abiotisks stresa faktors. Pārmēslošana var izraisīt sakņu apdegumus un lapu bojājumus, savukārt barības vielu trūkums (īpaši dzelzs sārmainā augsnē) izraisa hlorozi. Mehāniski bojājumi, ko var radīt dārza darbarīki, mājdzīvnieki vai neuzmanīga staigāšana, arī var lauzt zarus un radīt brūces, kas var kļūt par infekciju vārtiem. Tāpēc ap augu vienmēr jādarbojas uzmanīgi.
Profilakse un vispārējā augu veselība
Labākā stratēģija cīņā ar jebkādām slimībām un kaitēkļiem ir profilakse. Tās pamatā ir veselīga un spēcīga auga audzēšana, nodrošinot tam optimālus augšanas apstākļus. Spēcīgs augs spēj daudz labāk pretoties gan patogēnu, gan kaitēkļu uzbrukumiem. Galvenie profilakses pamatprincipi zemajai akmensēklei ir pareizas vietas izvēle, atbilstošas augsnes nodrošināšana un pareizs mitruma režīms. Saulaina vieta, labi drenēta, skāba augsne un mērena laistīšana ir trīs vaļi, uz kuriem balstās litodoras veselība.
Regulāra dārza uzraudzība ir ļoti svarīga. Vismaz reizi nedēļā ir vērts rūpīgi apskatīt savus augus, pievēršot uzmanību jebkādām izmaiņām lapu krāsā, plankumiem, caurumiem vai kaitēkļu klātbūtnei. Jo ātrāk problēma tiek pamanīta, jo vieglāk to ir atrisināt. Agrīnā stadijā bieži vien pietiek ar bojāto lapu vai zaru noņemšanu, lai novērstu problēmas izplatīšanos. Gaidīšana, līdz problēma kļūst nopietna, var prasīt daudz vairāk pūļu un pat ķīmisku līdzekļu lietošanu.
Dārza higiēna ir vēl viens būtisks profilakses elements. No dobēm regulāri jāizvāc nezāles, jo tās konkurē ar kultūraugiem par ūdeni un barības vielām, kā arī var kalpot par patvērumu kaitēkļiem un slimībām. Rudenī noteikti jāsavāc un jāiznīcina nobirušās lapas un augu atliekas, lai samazinātu pārziemojošo slimību ierosinātāju un kaitēkļu oliņu skaitu. Arī dārza instrumenti, piemēram, šķēres, pēc slima auga apgriešanas ir jādezinficē, lai nepārnestu infekciju uz veseliem augiem.
Bioloģiskās daudzveidības veicināšana dārzā palīdz uzturēt dabisko līdzsvaru. Stādot dažādus augus, kas piesaista derīgos kukaiņus, piemēram, mārītes, zeltactiņas, plēsējblaktis un parazītiskās lapsenes, mēs radām dabisku aizsardzības sistēmu pret kaitēkļiem. Šie derīgie organismi palīdz kontrolēt laputu, tīklērču un citu nevēlamu viesu populāciju, samazinot nepieciešamību pēc insekticīdiem. Veselīgs dārzs ir ekosistēma, kurā visas sastāvdaļas ir līdzsvarā.
