Pasifloras, kas savvaļā aug tropu un subtropu klimatā, mūsu platuma grādos prasa īpašu pieeju ziemas periodā. Pareiza ziemošanas organizēšana ir viens no izšķirošajiem faktoriem, lai šis eksotiskais augs ne tikai izdzīvotu auksto sezonu, bet arī nākamajā gadā atkal priecētu ar savu krāšņo ziedēšanu. Ziemošanas stratēģija ir atkarīga no konkrētās pasifloras sugas un šķirnes izturības, kā arī no tā, vai augs tiek audzēts podā vai atklātā laukā. Nepareizi pārziemināts augs var aiziet bojā vai arī nākamajā sezonā augt ļoti vāji un neziedēt. Tādēļ ir būtiski laikus sagatavot augu miera periodam un nodrošināt tam piemērotus apstākļus. Šajā rakstā mēs detalizēti apskatīsim, kā veiksmīgi pārziemināt pasifloru, lai tā pavasarī atmostos spēka pilna un gatava jaunai augšanas sezonai.
Sagatavošanās ziemai jāsāk jau rudenī. Sākot ar augusta beigām un septembri, ir pakāpeniski jāsamazina laistīšanas un mēslošanas intensitāte. Tas signalizē augam, ka tuvojas miera periods, un ļauj jaunajiem dzinumiem nobriest un pārkoksnēties, padarot tos izturīgākus pret zemām temperatūrām. Mēslošana ar slāpekli bagātiem līdzekļiem šajā laikā ir jāpārtrauc, jo tas veicina jaunu, vārgu dzinumu augšanu, kas ziemā var viegli apsalt. Tā vietā var lietot mēslojumu ar paaugstinātu kālija saturu, kas stiprina auga audus un palielina tā salcietību.
Pirms auga pārvietošanas uz ziemošanas telpām, ir ieteicams to apgriezt. Tas ne tikai samazina auga izmērus, padarot to vieglāk pārvietojamu un uzglabājamu, bet arī atvieglo kopšanu ziemas periodā. Galvenos dzinumus var saīsināt par vienu trešdaļu vai pat pusi. Jāizgriež arī visi vājie, bojātie un sausie zari. Šāda apgriešana samazina lapu masu, līdz ar to arī ūdens iztvaikošanu, un ļauj augam koncentrēt enerģiju uz sakņu sistēmas uzturēšanu. Pirms ienešanas telpās augs rūpīgi jāpārbauda, vai uz tā nav kaitēkļu. Ja tādi tiek atrasti, augs ir jāapstrādā ar insekticīdu, lai nepieļautu to savairošanos ziemas laikā.
Ideāli ziemošanas apstākļi pasiflorai ir gaiša un vēsa telpa. Optimālā temperatūra ir no 5 līdz 15 grādiem pēc Celsija. Piemērotas vietas varētu būt vēsa veranda, iestiklota lodžija, gaišs pagrabs vai neapkurināta istaba. Jo zemāka temperatūra, jo mazāk gaismas augam nepieciešams. Tomēr pilnīga tumsa nav vēlama, jo augs var nomest visas lapas un stipri novājināties. Vēss miera periods ir ļoti svarīgs, lai stimulētu bagātīgu ziedēšanu nākamajā vasarā.
Ziemošanas periodā pasifloras kopšanai jābūt minimālai. Galvenais uzdevums ir neļaut sakņu kamolam pilnībā izžūt, bet arī nepieļaut pārmērīgu mitrumu, kas var izraisīt sakņu puvi. Augu laista ļoti reti, tikai tad, kad augsne ir gandrīz pilnībā izžuvusi. Tas var būt reizi trīs, četrās vai pat vairāk nedēļās, atkarībā no temperatūras un gaisa mitruma telpā. Mēslošana ziemas periodā nav nepieciešama. Ir svarīgi regulāri pārbaudīt augu, lai laikus pamanītu iespējamās problēmas, piemēram, slimību vai kaitēkļu parādīšanos.
Ziemošana siltā telpā
Dažkārt nav iespējams nodrošināt pasiflorai vēsu ziemošanas vietu, un augs paliek parastā istabas temperatūrā. Šādos apstākļos augs neieiet pilnīgā miera periodā un var turpināt augt, lai gan lēnāk nekā vasarā. Ziemošana siltā telpā ir lielāks izaicinājums, jo ir grūtāk sabalansēt gaismas, temperatūras un mitruma attiecību. Galvenā problēma ziemā ir gaismas trūkums apvienojumā ar siltu un sausu gaisu no centrālās apkures.
Ja pasiflora ziemo siltā istabā, tai jānodrošina pēc iespējas gaišāka vieta, ideālā gadījumā pie dienvidu puses loga. Tomēr pat visgaišākā vieta ziemas mēnešos var nebūt pietiekama. Lai kompensētu gaismas trūkumu, ieteicams izmantot papildu apgaismojumu ar speciālām augu lampām (fitolampām) vismaz 10-12 stundas dienā. Bez papildu apgaismojuma augs sāks izstīdzēt, veidojot garus, vājus dzinumus ar mazām, bālām lapām, un tas iztērēs enerģijas rezerves, kas nepieciešamas pavasara augšanai un ziedēšanai.
Siltā telpā augs patērēs vairāk ūdens nekā vēsā, tāpēc laistīšana būs nepieciešama biežāk. Tomēr arī šajā gadījumā ir svarīgi nepārlaistīt. Augsni laista tad, kad tās virskārta ir nožuvusi, bet neļauj tai pilnībā izžūt. Mēslošana ir jāsamazina līdz minimumam – pietiks ar vieglu mēslojuma devu reizi mēnesī vai pusotrā, lai tikai uzturētu auga dzīvības procesus. Pārāk intensīva mēslošana siltumā un gaismas trūkumā stimulēs vārgu dzinumu veidošanos.
Vēl viena būtiska problēma, ziemojot siltumā, ir sausais gaiss. Centrālā apkure padara gaisu ļoti sausu, kas ir ideāli apstākļi tīklērču un citu kaitēkļu attīstībai. Tāpēc ir ļoti svarīgi regulāri paaugstināt gaisa mitrumu ap augu. To var darīt, katru dienu apsmidzinot lapas ar ūdeni, novietojot blakus traukus ar ūdeni vai izmantojot elektrisko gaisa mitrinātāju. Regulāra lapu mazgāšana dušā palīdzēs ne tikai mitrināt augu, bet arī nomazgāt putekļus un iespējamos kaitēkļus.
Atmodināšana pavasarī
Pavasarī, kad dienas kļūst garākas un saulainākas, parasti martā vai aprīlī, ir laiks pakāpeniski “modināt” pasifloru no ziemas miera. Ja augs ir ziemojis vēsā telpā, to pārvieto uz siltāku un gaišāku vietu. Šis process jādara pakāpeniski, lai augs neizjustu šoku no krasām apstākļu maiņām. Sākumā to var novietot vietā ar izkliedētu gaismu un tikai pēc kāda laika pieradināt pie tiešiem saules stariem.
Līdz ar pārvietošanu siltumā un gaismā, pakāpeniski palielina arī laistīšanas biežumu. Sākumā laista uzmanīgi, ļaujot augsnei starp laistīšanas reizēm nedaudz apžūt. Tiklīdz parādās jauni dzinumi un lapas, tas liecina, ka augs ir pamodies un sāk aktīvi augt. Šajā brīdī var atsākt arī mēslošanu, sākotnēji ar pusi no ieteicamās devas un pakāpeniski pārejot uz pilnu devu, kad augšana kļūst intensīva.
Pavasaris ir arī labākais laiks, lai veiktu galveno apgriešanu, ja tas nav izdarīts rudenī, un pārstādītu augu, ja nepieciešams. Apgriežot noņem visus ziemā izstīdzējušos, vārgos dzinumus un saīsina galvenos zarus, lai veicinātu jaunu un spēcīgu dzinumu augšanu, uz kuriem veidosies ziedi. Ja pods ir kļuvis par mazu, augu pārstāda nedaudz lielākā traukā ar svaigu, barības vielām bagātu substrātu.
Kad iestājas stabils, silts laiks un vairs nedraud nakts salnas (parasti maija beigās vai jūnija sākumā), pasifloru var iznest ārā – uz balkona, terases vai dārzā. Arī pieradināšana pie āra apstākļiem jādara pakāpeniski. Sākumā augu uz dažām stundām iznes ēnainā vietā, katru dienu palielinot uzturēšanās laiku ārā un pakāpeniski pieradinot pie saules. Šāda rūpīga un pakāpeniska atgriešanās pie aktīvās dzīves nodrošinās, ka augs ātri atgūs spēkus un vasarā bagātīgi ziedēs.
Salcietīgo sugu ziemošana atklātā laukā
Dažas pasifloru sugas, piemēram, zilā pasiflora (Passiflora caerulea) un tās šķirnes, kā arī Ziemeļamerikas pasiflora (Passiflora incarnata), ir salīdzinoši salcietīgas un reģionos ar maigām ziemām var pārziemot arī atklātā laukā. Šo sugu salcietība parasti ir līdz -10°C vai pat -15°C, ar nosacījumu, ka augs ir labi iesakņojies un tiek nodrošināts atbilstošs piesegums. Lai pasiflora veiksmīgi pārziemotu ārā, ir ļoti svarīgi to iestādīt pareizajā vietā – saulainā, no aukstiem vējiem aizsargātā vietā, piemēram, pie dienvidu sienas.
Rudenī, pēc pirmajām salnām, kad auga lapas ir nobruņojušas, virszemes daļu apgriež, atstājot apmēram 20-30 cm garus stumbeņus. Šis solis ir svarīgs, jo lielākā daļa virszemes daļas ziemā tāpat apsaltu. Galvenais uzdevums ir nosargāt auga sakņu sistēmu un sakņu kakliņu, no kura pavasarī attīstīsies jauni dzinumi. Tādēļ auga pamatni bagātīgi mulčē.
Ap auga pamatni izveido biezu, vismaz 20-30 cm augstu mulčas slāni. Kā mulču var izmantot sausas lapas, salmus, kūdru, kompostu vai egļu zarus. Šis slānis darbojas kā siltumizolators, pasargājot saknes no dziļas sasalšanas. Papildus tam atlikušos stumbeņus var aptīt ar agrotīklu vairākās kārtās vai citiem elpojošiem materiāliem. Nav ieteicams izmantot plēvi, jo zem tās veidojas kondensāts, kas var izraisīt auga izsušanu un puvi atkušņa laikā.
Pavasarī, kad ir pagājušas pēdējās stiprās salnas un augsne sāk atsilt, piesegumu pakāpeniski noņem. To nedrīkst darīt pārāk agri, lai pasargātu jaunos, plaukstošos pumpurus no vēlām pavasara salnām. Mulčas kārtu var atstāt ap augu ilgāk, jo tā palīdzēs saglabāt mitrumu un nomākt nezāles. Pat ja šķiet, ka augs ir aizgājis bojā, ir vērts nogaidīt līdz maija beigām vai pat jūnija sākumam, jo pasifloras mostas diezgan vēlu. Bieži vien no saknēm parādās jauni dzinumi, pat ja vecā virszemes daļa ir nosalusi.
