Lai gan pasifloras ir salīdzinoši izturīgi un spēcīgi augi, to audzēšana ne vienmēr norit bez problēmām. Tāpat kā citi dārza un telpu iemītnieki, arī šie eksotiskie vīteņaugi var kļūt par upuri dažādām slimībām un kaitēkļu uzbrukumiem. Savlaicīga problēmu atpazīšana un pareiza rīcība ir izšķiroša, lai pasargātu augu no nopietniem bojājumiem un nodrošinātu tā ilgtermiņa veselību. Biežākās problēmas parasti ir saistītas ar nepiemērotiem audzēšanas apstākļiem, piemēram, nepareizu laistīšanu vai nepietiekamu gaisa mitrumu, kas rada labvēlīgu vidi patogēnu un kaitēkļu attīstībai. Šajā rakstā mēs detalizēti aplūkosim izplatītākās pasifloru slimības un kaitēkļus, kā arī sniegsim ieteikumus to profilaksei un apkarošanai, lai jūsu pasiflora vienmēr būtu vesela un krāšņa.
Profilakse ir labākā aizsardzība pret jebkādām augu problēmām. Veselīgs un spēcīgs augs, kas tiek audzēts optimālos apstākļos, ir daudz izturīgāks pret slimībām un kaitēkļiem. Tādēļ ir ļoti svarīgi nodrošināt pasiflorai pietiekami daudz gaismas, pareizu laistīšanas režīmu, labu drenāžu un sabalansētu mēslošanu. Regulāra auga apskate, pievēršot uzmanību lapu apakšpusei un jaunajiem dzinumiem, palīdzēs laikus pamanīt pirmās problēmu pazīmes un nekavējoties rīkoties. Jaunu augu iegāde vienmēr ir saistīta ar risku ienest mājās kādu slimību vai kaitēkli, tādēļ ieteicams jauno augu vismaz pāris nedēļas turēt karantīnā, atsevišķi no pārējiem augiem.
Svarīgs profilakses pasākums ir arī pareizas higiēnas ievērošana. Vienmēr izmantojiet tīrus podus un augstas kvalitātes, sterilu substrātu. Apgriešanai lietojiet asus un dezinficētus instrumentus, lai neizplatītu infekcijas no viena auga uz otru. Savlaicīgi noņemiet no auga visas bojātās, dzeltējušās vai nobirušās lapas, jo tās var kļūt par patogēno sēnīšu un baktēriju perēkli. Uzturot kārtību ap augu un nodrošinot labu gaisa cirkulāciju, var ievērojami samazināt slimību attīstības risku.
Gadījumā, ja tomēr ir pamanītas slimības vai kaitēkļu pazīmes, ir svarīgi ātri un precīzi identificēt problēmu, lai izvēlētos piemērotāko apkarošanas metodi. Sākotnēji ieteicams izmēģināt videi draudzīgākas metodes, piemēram, mehānisku kaitēkļu noņemšanu vai tautas līdzekļu izmantošanu. Ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus (pesticīdus) vajadzētu lietot tikai kā pēdējo līdzekli, stingri ievērojot lietošanas instrukciju un drošības pasākumus, īpaši, ja augs tiek audzēts telpās.
Izplatītākie sūcējtipa kaitēkļi
Viens no visbiežāk sastopamajiem pasifloras kaitēkļiem, īpaši telpās ar sausu gaisu, ir tīklērce. Šie sīkie, zirnekļveidīgie radījumi ir grūti saskatāmi ar neapbruņotu aci, bet to klātbūtni nodod smalks tīmeklis lapu apakšpusē un starp dzinumiem, kā arī sīki, gaiši punktiņi uz lapām. Tīklērces barojas, izsūcot sulu no lapu šūnām, kā rezultātā lapas zaudē krāsu, kļūst marmorainas, vēlāk dzeltē un nobirst. Lai cīnītos ar tīklērcēm, pirmkārt, ir jāpaaugstina gaisa mitrums. Augu var regulāri apsmidzināt vai pat nomazgāt dušā. Efektīvs līdzeklis ir lapu apstrāde ar zaļo ziepju vai spirta šķīdumu. Ja invāzija ir spēcīga, jālieto akaricīdi.
Laputis ir vēl viens izplatīts kaitēklis, kas īpaši iecienījis jaunos, sulīgos dzinumus un ziedpumpurus. Tās ir mazi, parasti zaļi vai melni kukaiņi, kas veido lielas kolonijas un barojas ar auga sulu. Laputu bojājumu rezultātā lapas čokurojas, deformējas, un augšana tiek kavēta. Laputis izdala arī lipīgu šķidrumu, ko sauc par medus rasu, uz kuras var attīstīties melnā kvēpsarma. Nelielu invāziju var likvidēt, nomazgājot kaitēkļus ar spēcīgu ūdens strūklu vai noslaukot ar ziepjūdenī samērcētu vates tamponu. Smagākos gadījumos jālieto insekticīdi, piemēram, uz piretrīna bāzes.
Baltblusiņas ir mazi, balti, lidojoši kukaiņi, kas atgādina miniatūras kodes. Tās parasti uzturas lapu apakšpusē un, sakustinot augu, paceļas gaisā kā mazs mākonītis. Gan pieaugušie kukaiņi, gan to kāpuri barojas ar augu sulu, izraisot lapu dzeltēšanu, vīšanu un nobriešanu. Tāpat kā laputis, arī baltblusiņas izdala medus rasu. Cīņa ar tām ir sarežģīta, jo tās ātri vairojas un ir izturīgas pret daudziem insekticīdiem. Efektīva metode ir dzelteno līmes slazdu izvietošana, lai notvertu lidojošos īpatņus. Augs regulāri jāapstrādā ar insekticīdiem, īpašu uzmanību pievēršot lapu apakšpusei.
Bruņutis un pūkainās bruņutis ir mazkustīgi kukaiņi, kas piesūcas pie auga stumbra, dzinumiem un lapu dzīslām, izskatoties kā mazi vairodziņi vai vates piciņas. Tie arī sūc auga sulu, izraisot tā novājināšanos, lapu dzeltēšanu un nobriešanu. Šos kaitēkļus ir grūti apkarot, jo to vaska vairogs vai pūkainais apvalks pasargā tos no insekticīdu iedarbības. Ja kaitēkļu nav daudz, tos var mehāniski noņemt, izmantojot vates kociņu, kas samērcēts spirtā vai ziepjūdenī. Pēc tam augu apstrādā ar sistēmas iedarbības insekticīdu, kas uzsūcas augā un padara tā sulu indīgu kaitēkļiem.
Sēnīšu un baktēriju izraisītas slimības
Sakņu puve ir viena no bīstamākajām pasifloru slimībām, un to visbiežāk izraisa pārmērīga laistīšana, slikta drenāža vai pārāk blīvs substrāts. Šādos apstākļos augsnē attīstās patogēnās sēnes, kas inficē un iznīcina auga saknes. Bojātas saknes nespēj uzņemt ūdeni un barības vielas, kā rezultātā auga virszemes daļas sāk ciest. Pazīmes ir lapu vīšana pat mitrā augsnē, lapu dzeltēšana un nobriešana, augšanas apstāšanās un vispārējs nīkulīgs izskats. Lai glābtu augu, tas nekavējoties jāizņem no poda, jāapgriež visas tumšās, mīkstās un bojātās saknes, griezuma vietas jāapstrādā ar ogles pulveri un jāpārstāda svaigā, vieglā un sausā substrātā. Turpmāk laistīšana ir stingri jāierobežo.
Lapu plankumainības ir slimību grupa, ko var izraisīt dažādas sēnītes vai baktērijas. Uz lapām parādās dažādas formas, krāsas un izmēra plankumi, kas laika gaitā palielinās un saplūst. Plankumi var būt brūni, melni vai pelēki, bieži ar tumšāku apmali. Spēcīgas infekcijas gadījumā lapas dzeltē un nobirst, kas negatīvi ietekmē auga dekorativitāti un spēju fotosintezēt. Lai ierobežotu slimības izplatību, ir svarīgi nekavējoties noņemt un iznīcināt visas inficētās lapas. Jāizvairās no lapu slapināšanas laistīšanas laikā un jānodrošina laba gaisa cirkulācija ap augu. Smagākos gadījumos augs jāapstrādā ar piemērotu fungicīdu.
Miltrasa ir sēnīšu slimība, kas izpaužas kā balts, miltains aplikums uz lapām, dzinumiem un ziedpumpuriem. Sākotnēji aplikums ir viegli notīrāms, bet vēlāk tas kļūst blīvāks un pelēcīgāks. Slimības attīstību veicina siltas dienas, vēsas naktis un slikta gaisa cirkulācija. Miltrasa bojā lapu audus, traucē fotosintēzi un var izraisīt lapu deformāciju un priekšlaicīgu nobriešanu. Cīņai ar miltrasu var izmantot sodas šķīdumu (1 tējkarote sodas, dažas piles šķidro ziepju uz 1 litru ūdens) vai sūkalas, atšķaidītas ar ūdeni. Ja tas nelīdz, jālieto fungicīdi.
Pelēkā puve, ko izraisa sēne Botrytis cinerea, ir vēl viena izplatīta slimība, kas parasti attīstās mitros un vēsos apstākļos. Tā izpaužas kā brūni, ūdeņaini plankumi uz lapām, ziediem un stumbriem, kas ātri pārklājas ar pelēku, pūkainu pelējumu. Slimība visbiežāk inficē novājinātus vai bojātus auga audus. Lai novērstu pelēkās puves attīstību, ir svarīgi nodrošināt labu ventilāciju, izvairīties no lieka mitruma un laicīgi noņemt noziedējušos ziedus un bojātās auga daļas. Inficētās daļas nekavējoties jāizgriež un jāiznīcina, un augs jāapstrādā ar fungicīdu.
Vīrusu slimības
Pasifloras var inficēties arī ar dažādiem vīrusiem, no kuriem visizplatītākais ir pasifloras koksnes vīruss (Passion fruit woodiness virus). Vīrusu slimību pazīmes var būt ļoti daudzveidīgas: lapu mozaīkveida krāsojums (gaiši un tumši zaļu laukumu mija), lapu deformācija, krokošanās, augšanas aizture un vispārējs nīkulīgums. Vīrusi parasti tiek pārnesti ar sūcējtipa kaitēkļiem, piemēram, laputīm, vai ar inficētiem dārza instrumentiem. Vīrusu slimības nav ārstējamas, un inficēts augs paliek slims visu mūžu.
Ja ir aizdomas par vīrusa infekciju, ir ļoti svarīgi izolēt slimo augu no pārējiem, lai novērstu slimības izplatīšanos. Diemžēl efektīvu līdzekļu cīņai ar augu vīrusiem nav. Vienīgais veids, kā cīnīties ar šo problēmu, ir profilakse. Tas nozīmē, ka ir jāizmanto tikai veselīgs stādāmais materiāls no uzticamiem avotiem, regulāri jāapkaro kaitēkļi, kas pārnēsā vīrusus, un jāievēro stingra instrumentu dezinfekcija.
Ja diagnoze apstiprinās un augs ir stipri inficēts, visradikālākais, bet bieži vien vienīgais pareizais lēmums ir augu iznīcināt, lai pasargātu pārējo kolekciju. Nedrīkst ņemt spraudeņus no slima auga, jo arī jaunie augi būs inficēti. Vīrusu slimības ir nopietns drauds, un to ignorēšana var novest pie lieliem zaudējumiem.
Tāpēc ir ļoti svarīgi pievērst uzmanību jebkādām neparastām izmaiņām auga izskatā. Agrīna diagnostika un ātra rīcība var palīdzēt ierobežot problēmu, taču vīrusu gadījumā profilakse ir un paliek vissvarīgākais aizsardzības līdzeklis. Vienmēr iegādājieties augus no pārbaudītām audzētavām un rūpīgi tos novērojiet.
Fizioloģiskas problēmas
Ne visas pasifloras problēmas izraisa slimības vai kaitēkļi. Bieži vien neveselīgu izskatu rada fizioloģiski traucējumi, kas saistīti ar nepiemērotiem audzēšanas apstākļiem. Viena no biežākajām problēmām ir ziedpumpuru krišana. Augs var veidot daudz ziedpumpuru, bet tie nobirst, pirms atvērušies. To var izraisīt vairāki faktori: krasas temperatūras svārstības, caurvējš, gaismas trūkums, nepareiza laistīšana (gan iekaltēšana, gan pārlaistīšana) vai barības vielu, īpaši kālija un bora, trūkums. Lai novērstu šo problēmu, jānodrošina stabili audzēšanas apstākļi.
Lapu dzeltēšana ir vēl viens izplatīts simptoms, kam var būt daudz iemeslu. Ja dzeltē un nobirst apakšējās, vecākās lapas, tas var būt dabisks novecošanās process. Tomēr masveida lapu dzeltēšana var liecināt par pārlaistīšanu, barības vielu (visbiežāk slāpekļa) trūkumu vai gaismas trūkumu. Ja dzeltē jaunās lapas, bet dzīslas paliek zaļas, tā ir hloroze, ko izraisa dzelzs vai magnija trūkums, bieži vien nepiemērota augsnes pH dēļ.
Lapu galu un malu apkalšana parasti liecina par pārāk sausu gaisu vai nepietiekamu laistīšanu. Šī problēma ir īpaši aktuāla ziemā, kad darbojas centrālā apkure. Regulāra auga apsmidzināšana un citi gaisa mitrināšanas pasākumi var palīdzēt to novērst. Dažkārt lapu malas var apdegt arī no pārmērīgas mēslošanas, kad augsnē uzkrājas pārāk daudz sāļu.
Nīkulīga augšana un ziedēšanas trūkums ir problēmas, kas visbiežāk saistītas ar gaismas trūkumu. Pasiflorai nepieciešams ļoti daudz gaismas, lai tā pilnvērtīgi attīstītos. Ja augs tiek turēts pārāk tumšā vietā, tā stīgas izstīdzē, lapas ir sīkas un bālas, un ziedi neveidojas. Arī nepiemērots mēslojums, kurā ir pārāk daudz slāpekļa, var veicināt lapu augšanu uz ziedēšanas rēķina. Lai pasiflora ziedētu, tai jānodrošina saule, siltums un sabalansēts mēslojums ar augstu fosfora un kālija saturu.
