Lai gulošais hibisks augtu veselīgs, spēcīgs un bagātīgi ziedētu, tam ir nepieciešama regulāra un sabalansēta barības vielu uzņemšana. Tāpat kā jebkuram citam augam, tam ir nepieciešami makroelementi un mikroelementi, lai nodrošinātu visus dzīvībai svarīgos procesus, sākot no fotosintēzes līdz pat ziedpumpuru veidošanai. Pareiza mēslošana ir tikpat svarīga kā laistīšana un apgaismojums, un tās ignorēšana var novest pie nīkulīgas augšanas, lapu dzeltēšanas un vājas ziedēšanas. Šajā rakstā mēs detalizēti aplūkosim, kādas barības vielas ir nepieciešamas gulošajam hibiskam un kā pareizi veikt mēslošanu, lai sasniegtu vislabākos rezultātus.
Gulošajam hibiskam, īpaši aktīvās augšanas periodā no pavasara līdz rudenim, ir paaugstināta nepieciešamība pēc barības vielām. Galvenie makroelementi, kas tam nepieciešami, ir slāpeklis (N), fosfors (P) un kālijs (K). Slāpeklis ir atbildīgs par zaļās masas, proti, lapu un dzinumu, augšanu. Fosfors spēlē galveno lomu sakņu sistēmas attīstībā un enerģijas procesos, kā arī veicina ziedpumpuru ieriešanos. Savukārt kālijs ir būtisks vispārējai auga veselībai, tas stiprina šūnu sienas, uzlabo izturību pret slimībām un stresu, kā arī veicina spilgtu ziedu krāsu veidošanos.
Papildus šiem trim galvenajiem elementiem, hibiskam ir nepieciešami arī citi makroelementi, piemēram, kalcijs (Ca), magnijs (Mg) un sērs (S), kā arī dažādi mikroelementi nelielos daudzumos, tostarp dzelzs (Fe), mangāns (Mn), cinks (Zn) un bors (B). Magnijs ir hlorofila molekulas centrālais elements, tādēļ tā trūkums izraisa hlorozi jeb lapu dzeltēšanu. Dzelzs trūkums izraisa līdzīgus simptomus, parasti uz jaunajām lapām. Tāpēc ir svarīgi izvēlēties kompleksu mēslojumu, kas nodrošina pilnu barības vielu spektru.
Barības vielu attiecība mēslojumā ir ļoti svarīga. Hibiskiem nav nepieciešams ļoti augsts fosfora saturs, kā dažkārt tiek uzskatīts. Pārmērīgs fosfora daudzums var pat bloķēt citu svarīgu mikroelementu uzsūkšanos. Ideāls mēslojums gulošajam hibiskam ir ar vidēju slāpekļa saturu, zemu vai vidēju fosfora saturu un augstu kālija saturu. Piemēram, NPK attiecība 9-3-13 vai 12-4-18 būtu ļoti piemērota. Augsts kālija līmenis veicinās bagātīgu ziedēšanu, neizraisot pārmērīgu lapu augšanu.
Mēslojot hibisku, ir svarīgi atcerēties, ka “mazāk ir vairāk”. Pārmērīga mēslošana var būt daudz kaitīgāka nekā barības vielu trūkums. Tā var izraisīt sakņu apdegšanu, sāļu uzkrāšanos augsnē un pat auga bojāeju. Vienmēr ievēro uz mēslojuma iepakojuma norādītās devas, un, ja neesi pārliecināts, labāk izmantot nedaudz vājāku šķīdumu. Regulāra, bet mērena mēslošana ir daudz efektīvāka nekā reta, bet spēcīga barošana.
Mēslošanas grafiks un biežums
Mēslošanas režīms ir jāpielāgo auga augšanas ciklam. Visintensīvākā mēslošana nepieciešama aktīvās augšanas periodā, kas parasti ilgst no marta līdz septembrim vai oktobrim. Šajā laikā hibisku ieteicams mēslot reizi divās nedēļās, izmantojot šķidro komplekso mēslojumu, kas paredzēts ziedošiem telpaugiem vai īpaši hibiskiem. Mēslojuma šķīdumu pievieno laistāmajam ūdenim un lieto uz iepriekš samitrinātas augsnes, lai izvairītos no sakņu apdegšanas.
Pavasarī, kad augs mostas no ziemas miera, mēslošanu atsāk pakāpeniski. Pēc pirmās pavasara atzarošanas un pārstādīšanas pagaidi apmēram mēnesi, pirms sākt mēslot, jo svaiga augsne satur pietiekami daudz barības vielu. Pirmajās reizēs izmanto pusi no ieteicamās mēslojuma devas, ļaujot augam pierast. Pakāpeniski devu var palielināt līdz normālai, kad redzi, ka augs ir aktīvi sācis augt.
Rudenī, tuvojoties miera periodam, mēslošanas biežums un koncentrācija ir jāsamazina. Sākot no septembra beigām, mēslo reizi mēnesī, un oktobra beigās vai novembrī mēslošanu pārtrauc pavisam. Pārmērīga mēslošana rudenī var stimulēt nevajadzīgu jaunu dzinumu augšanu, kas būs vāji un ziemas apstākļos, visticamāk, nīkuļos un ies bojā. Augam ir jāļauj dabiski sagatavoties ziemas mieram.
Ziemas mēnešos gulošais hibisks nav jāmēslo vispār, īpaši, ja tas ziemo vēsā telpā. Miera periodā auga metabolisms ir ļoti lēns, un tas nepatērē barības vielas. Mēslošana šajā laikā var radīt sāļu uzkrāšanos augsnē, kas var nopietni bojāt saknes. Mēslošanu atsāk tikai pavasarī, kad parādās pirmās jaunās augšanas pazīmes. Ja augs ziemo ļoti siltā un gaišā telpā un turpina nedaudz augt, var pieļaut ļoti vāju mēslošanu reizi 6-8 nedēļās, bet tas nav obligāti.
Mēslojuma veidi
Tirgū ir pieejami dažādi mēslojuma veidi, un katram no tiem ir savas priekšrocības. Visērtāk lietojami un populārākie ir šķidrie kompleksie mēslojumi. Tos ir viegli dozēt, un tie ātri uzsūcas augsnē, nodrošinot augam tūlītēju barības vielu piegādi. Izvēlies mēslojumu, kas paredzēts ziedošiem augiem, un pievērs uzmanību NPK attiecībai, dodot priekšroku variantam ar augstāku kālija (K) saturu. Šķidro mēslojumu vienmēr atšķaida ūdenī saskaņā ar instrukciju.
Ilgstošas iedarbības mēslojums granulu vai kociņu veidā ir vēl viena ērta alternatīva. Šādu mēslojumu iestrādā augsnes virskārtā pavasarī, un tas lēnām izšķīst, nodrošinot augu ar barības vielām vairāku mēnešu garumā. Tas ir labs risinājums tiem, kam nav laika vai kuri aizmirst regulāri mēslot augus. Tomēr, lietojot šādu mēslojumu, ir grūtāk kontrolēt barības vielu padevi, un pastāv neliels pārdozēšanas risks, ja netiek ievērota pareizā deva.
Organiskie mēslojumi, piemēram, biohumuss (slieku komposts), komposts vai labi sadalījušies kūtsmēsli, ir lielisks veids, kā ne tikai pabarot augu, bet arī uzlabot augsnes struktūru. Biohumusu var pievienot augsnei pārstādīšanas laikā vai iestrādāt augsnes virskārtā. Tas nodrošina lēnu un līdzsvarotu barības vielu izdalīšanos, uzlabo augsnes mitruma un gaisa režīmu un veicina veselīgas mikrofloras attīstību. Organisko mēslojumu var kombinēt ar minerālmēsliem, lai sasniegtu vislabākos rezultātus.
Var izmantot arī dažādus tautas līdzekļus, taču ar tiem jābūt uzmanīgiem. Piemēram, kafijas biezumi var paskābināt augsni, kas hibiskiem patīk, bet tos drīkst lietot tikai nelielos daudzumos un labi izžāvētus, lai neveidotos pelējums. Banānu mizu novārījums ir labs kālija avots. Tomēr, paļaujoties tikai uz tautas līdzekļiem, ir grūti nodrošināt pilnvērtīgu un sabalansētu barības vielu kompleksu, tāpēc tos labāk izmantot kā papildinājumu, nevis pamata mēslojumu.
Barības vielu trūkuma pazīmes
Augs bieži vien pats signalizē par konkrētu barības vielu trūkumu, un ir svarīgi iemācīties atpazīt šos signālus. Vispārējs barības vielu trūkums izpaužas kā lēna augšana, sīkas lapas un vāja ziedēšana vai tās iztrūkums. Lapas var kļūt gaiši zaļas vai dzeltenīgas. Šādā gadījumā nepieciešams sākt regulāru mēslošanu ar sabalansētu komplekso mēslojumu.
Slāpekļa trūkums parasti izpaužas kā apakšējo, vecāko lapu dzeltēšana. Lapas kļūst vienmērīgi bāli zaļas, pēc tam dzeltenas un beigās nokrīt. Auga augšana ir ļoti lēna. Šo problēmu var ātri novērst, lietojot mēslojumu ar nedaudz augstāku slāpekļa saturu, bet jāuzmanās, lai nepārdozētu, jo tas var kaitēt ziedēšanai.
Fosfora trūkums ir retāk sastopams, bet tas var izpausties kā lapu tumšošanās, tās var iegūt zilganu vai sarkanīgu nokrāsu. Augšana ir aizkavēta, un ziedēšana ir ļoti vāja. Kālija trūkums bieži izraisa lapu malu apkalšanu un dzeltēšanu, kas izskatās kā apdegums. Lapas var arī deformēties un čokuroties. Šādā gadījumā jāizvēlas mēslojums ar paaugstinātu kālija saturu.
Dzelzs trūkums ir viena no biežākajām problēmām, un tas izraisa hlorozi, kas parasti sākas uz jaunākajām, augšējām lapām. Lapu dzīslas paliek zaļas, bet laukumi starp tām kļūst dzelteni. To bieži izraisa nevis dzelzs trūkums augsnē, bet gan pārāk augsts augsnes pH (piemēram, no laistīšanas ar cietu ūdeni), kas bloķē dzelzs uzsūkšanos. Šādā gadījumā var palīdzēt augsnes paskābināšana un mēslošana ar dzelzs helātu, kas augiem ir viegli uzņemamā formā.
Sāļu uzkrāšanās un augsnes skalošana
Ilgstoši lietojot minerālmēslus un laistot ar cietu krāna ūdeni, augsnē podā neizbēgami uzkrājas sāļu pārpalikums. To var pamanīt kā baltu vai dzeltenīgu aplikumu uz augsnes virsmas un poda malām. Pārmērīga sāļu koncentrācija var bojāt auga saknes, apgrūtināt ūdens un barības vielu uzsūkšanos un radīt simptomus, kas līdzīgi pārdozēšanai vai barības vielu trūkumam. Augs var sākt nīkuļot, lapu gali apkalst, un augšana apstājas.
Lai novērstu šo problēmu, ieteicams periodiski veikt augsnes skalošanu. To var darīt reizi pusgadā vai reizi gadā. Šim nolūkam podu ar augu ievieto izlietnē vai vannā un lēnām, ilgstoši lej cauri augsnei lielu daudzumu mīksta, silta ūdens. Ūdens daudzumam vajadzētu būt apmēram 2-3 reizes lielākam par poda tilpumu. Šis process izskalo no augsnes liekos sāļus un atjauno tās līdzsvaru.
Pēc skalošanas ļauj liekajam ūdenim kārtīgi notecēt, pirms novieto augu atpakaļ tā pastāvīgajā vietā. Pēc šādas procedūras augu nevajadzētu mēslot vismaz pāris nedēļas, lai saknes varētu atgūties. Augsnes skalošana ir īpaši svarīga, ja augs ilgstoši nav pārstādīts. Tā ir vienkārša, bet ļoti efektīva metode, kā uzturēt veselīgu vidi auga saknēm.
Labākais veids, kā izvairīties no straujas sāļu uzkrāšanās, ir izmantot kvalitatīvu ūdeni laistīšanai (lietusūdeni, filtrētu vai vismaz nostādinātu ūdeni) un nepārsniegt ieteicamās mēslojuma devas. Regulāra auga pārstādīšana svaigā substrātā (reizi 1-2 gados) arī pilnībā atrisina šo problēmu, jo tiek nomainīta visa vecā, ar sāļiem piesātinātā augsne. Rūpīga pieeja mēslošanai un augsnes stāvokļa uzturēšanai nodrošinās gulošā hibiska ilgstošu veselību un skaistumu.
