Parastā priede ir pazīstama kā pieticīgs un izturīgs koks, kas spēj augt relatīvi nabadzīgās augsnēs, kur daudzas citas koku sugas nespētu izdzīvot. Šo spēju lielā mērā nodrošina tās simbioze ar mikorizas sēnēm, kas palīdz kokam daudz efektīvāk uzņemt ūdeni un barības vielas no augsnes. Tomēr, lai priede augtu spēcīga, veselīga un veidotu košu, blīvu vainagu, tai, tāpat kā jebkuram citam augam, ir nepieciešams noteikts barības vielu daudzums. Īpaši svarīgi tas ir jauniem kokiem, kas aktīvi veido savu stumbru un sakņu sistēmu, kā arī kokiem, kas aug mākslīgi veidotā vidē, piemēram, dārzos, kur dabiskā barības vielu aprite var būt traucēta.
Izpratne par priedes barības vielu vajadzībām un pareiza mēslošanas stratēģija ir būtiska, lai izvairītos no augšanas traucējumiem un palielinātu koka noturību pret slimībām un kaitēkļiem. Nepareiza mēslošana, īpaši pārmērīga slāpekļa lietošana, var nodarīt vairāk ļauna nekā laba – tā var veicināt pārāk strauju un vārgu dzinumu augšanu, kas ir uzņēmīgi pret salu un slimībām, kā arī var apdedzināt koka jutīgās saknes. Tādēļ mēslošanai jābūt pārdomātai un balstītai uz koka reālajām vajadzībām, kas ir atkarīgas no tā vecuma, augšanas apstākļiem un augsnes sastāva.
Pirms ķerties pie mēslošanas, ir svarīgi novērtēt augsnes stāvokli un paša koka izskatu. Veselīgas priedes pazīmes ir tumši zaļas skujas, labs ikgadējais pieaugums un spēcīgi jaunie dzinumi. Ja koks izskatās veselīgs, papildu mēslošana, īpaši nobriedušam kokam, var nebūt nepieciešama. Taču, ja parādās barības vielu trūkuma pazīmes, piemēram, skuju dzeltēšana, lēna augšana vai vārgi dzinumi, ir laiks apsvērt papildmēslojuma lietošanu.
Šajā rakstā tiks detalizēti aplūkotas galvenās barības vielas, kas nepieciešamas parastās priedes augšanai, kā atpazīt to trūkuma simptomus un kā izvēlēties piemērotāko mēslojumu. Mēs apskatīsim atšķirības starp organisko un minerālo mēslojumu, kā arī sniegsim praktiskus padomus par to, kad un kā pareizi mēslot priedi, lai veicinātu tās veselību un ilgmūžību. Pareizi sabalansēts uzturs ir atslēga uz spēcīgu un skaistu koku, kas priecēs jūs daudzu gadu garumā.
Galvenās barības vielas priedes augšanai
Lai parastā priede varētu pilnvērtīgi augt un attīstīties, tai ir nepieciešami dažādi ķīmiskie elementi, kurus tā uzņem no augsnes, gaisa un ūdens. Šos elementus iedala makroelementos un mikroelementos atkarībā no tā, cik lielā daudzumā tie ir nepieciešami. Pie svarīgākajiem makroelementiem pieder slāpeklis (N), fosfors (P) un kālijs (K), kas ir jebkura kompleksā mēslojuma pamatā. Slāpeklis ir izšķiroši svarīgs veģetatīvajai augšanai – tas ir hlorofila sastāvdaļa, kas nodrošina zaļo krāsu un fotosintēzi, kā arī olbaltumvielu un nukleīnskābju pamatelements. Pietiekams slāpekļa daudzums nodrošina spēcīgu jauno dzinumu un skuju augšanu.
Fosfors (P) spēlē centrālo lomu enerģijas pārneses procesos augā, piemēram, fotosintēzē un elpošanā. Tas ir būtisks spēcīgas sakņu sistēmas attīstībai, kas ir īpaši svarīgi jauniem kokiem. Fosfors arī veicina ziedēšanu un sēklu veidošanos, kas ir svarīgi koka reproduktīvajam ciklam. Pietiekama fosfora pieejamība uzlabo koka spēju pretoties nelabvēlīgiem apstākļiem un veicina tā nobriešanu. Fosfora trūkums var izraisīt vāju sakņu attīstību un lēnu augšanu.
Kālijs (K) ir pazīstams kā “kvalitātes” elements, jo tas regulē daudzus fizioloģiskos procesus, kas saistīti ar koka vispārējo veselību un noturību. Tas palīdz regulēt ūdens apriti augā, kontrolējot atvārsnīšu darbību, un uzlabo koka salcietību un izturību pret sausumu. Kālijs arī stiprina šūnu sienas, padarot koku izturīgāku pret slimībām un kaitēkļiem. Pietiekams kālija daudzums ir īpaši svarīgs, gatavojoties ziemas periodam, jo tas palīdz dzinumiem pārkoksnēties un veiksmīgi pārziemot.
Papildus šiem trim galvenajiem elementiem priedei ir nepieciešami arī citi makroelementi, piemēram, kalcijs (Ca), magnijs (Mg) un sērs (S), kā arī vairāki mikroelementi nelielos daudzumos, tostarp dzelzs (Fe), mangāns (Mn), cinks (Zn) un bors (B). Magnijs, piemēram, ir hlorofila molekulas centrālais atoms, savukārt dzelzs ir nepieciešams hlorofila sintēzei. Lai gan šie elementi ir nepieciešami daudz mazākā daudzumā, to trūkums var izraisīt nopietnus augšanas traucējumus. Sabalansēts mēslojums nodrošina, ka koks saņem visu nepieciešamo elementu kompleksu optimālās proporcijās.
Barības vielu trūkuma simptomi
Spēja atpazīt barības vielu trūkuma simptomus ir svarīga, lai laikus varētu veikt nepieciešamos pasākumus un novērst tālākus bojājumus priedei. Katra elementa trūkums izpaužas ar specifiskām vizuālām pazīmēm, lai gan dažreiz simptomi var pārklāties, apgrūtinot precīzu diagnostiku. Visbiežāk novērojamais ir slāpekļa (N) trūkums, kas parasti izpaužas kā vispārēja augšanas palēnināšanās un gaišāka skuju krāsa. Skujas kļūst gaiši zaļas vai pat dzeltenīgas (hloroze), un šis simptoms parasti sākas ar vecākajām skujām, jo slāpeklis ir mobils elements, un augs to pārvieto no vecākām daļām uz jaunajiem dzinumiem.
Fosfora (P) trūkums priedēm ir grūtāk pamanāms. Tas var izpausties kā neparasti tumši zaļa vai pat violeta skuju nokrāsa, īpaši jaunajiem dzinumiem un aukstā laikā. Augšana ir stipri kavēta, koks izskatās panīcis, un skujas var būt īsākas nekā parasti. Sakņu sistēmas attīstība ir vāja, kas padara koku nestabilu un neizturīgu pret sausumu. Šie simptomi biežāk novērojami ļoti skābās vai sārmainās augsnēs, kur fosfors kļūst augiem nepieejams.
Kālija (K) deficīts vispirms parādās uz vecākajām skujām, līdzīgi kā slāpekļa trūkums. Raksturīgākā pazīme ir skuju galu dzeltēšana vai brūnēšana, kamēr skujas pamatne paliek zaļa. Šī parādība, ko sauc par skuju apdegšanu, laika gaitā var izplatīties pa visu skuju. Koks kļūst vispārēji novājināts, tā salcietība samazinās, un tas kļūst uzņēmīgāks pret sēnīšu slimībām. Jauno dzinumu augšana var būt normāla, bet tie ir vāji un slikti pārkoksnējas.
Mikroelementu trūkums arī izraisa specifiskus simptomus. Magnija (Mg) trūkums izraisa hlorozi, kas, atšķirībā no slāpekļa deficīta, bieži izpaužas kā spilgti dzelteni gali vecākajām skujām, veidojot raksturīgu V-veida zīmējumu. Savukārt dzelzs (Fe) trūkums izraisa hlorozi jaunākajās skujās un dzinumos, jo dzelzs augā ir nekustīgs. Jaunie dzinumi kļūst gaiši dzelteni vai pat balti, kamēr vecākās skujas paliek zaļas. Šī problēma bieži rodas sārmainās augsnēs ar augstu pH līmeni. Precīzai diagnostikai sarežģītos gadījumos var būt nepieciešama augsnes vai skuju analīze.
Organiskie un minerālmēsli
Izvēloties mēslojumu parastajai priedei, dārzniekam ir divas galvenās iespējas: organiskie mēslošanas līdzekļi un minerālmēsli. Katram no šiem veidiem ir savas priekšrocības un trūkumi. Organiskie mēslošanas līdzekļi, piemēram, komposts, satrūdējuši kūtsmēsli, biohumuss vai kaulu milti, ir dabiskas izcelsmes produkti. To galvenā priekšrocība ir tā, ka tie ne tikai nodrošina augus ar barības vielām, bet arī uzlabo augsnes struktūru. Organiskās vielas palielina augsnes spēju aizturēt mitrumu, uzlabo aerāciju, veicina mikroorganismu darbību un palīdz uzturēt stabilu augsnes pH līmeni.
Organiskie mēslojumi barības vielas atbrīvo lēni un pakāpeniski, jo tām vispirms ir jāpārveidojas mikroorganismu darbības rezultātā, pirms augi tās var uzņemt. Šis lēnas iedarbības process samazina pārdozēšanas un sakņu apdedzināšanas risku, kā arī nodrošina ilgstošu barības vielu piegādi. Tomēr organisko mēslojumu barības vielu sastāvs var būt mainīgs un ne vienmēr pilnībā sabalansēts atbilstoši konkrētām auga vajadzībām. To iedarbība ir lēnāka, tāpēc tie nav piemēroti ātrai barības vielu deficīta novēršanai. Priedēm vislabāk piemērots labi sadalījies komposts vai speciāls skujkokiem paredzēts organiskais mēslojums.
Minerālmēsli, saukti arī par sintētiskajiem vai neorganiskajiem mēslojumiem, ir rūpnieciski ražoti un satur precīzi noteiktu barības vielu koncentrāciju. To galvenā priekšrocība ir ātrā iedarbība un precīzi zināmais sastāvs. Barības vielas tajos ir augiem viegli uzņemamā formā, tāpēc tie ir ļoti efektīvi, lai ātri novērstu barības vielu trūkuma simptomus. Minerālmēsli ir pieejami dažādās formās – granulās, pulverī vai šķidrā veidā, un bieži tiek piedāvāti speciāli maisījumi, kas paredzēti tieši skujkokiem, ar optimālu NPK attiecību un pievienotiem mikroelementiem.
Tomēr minerālmēslu lietošanā jāievēro piesardzība. Pārdozēšana var viegli apdedzināt auga saknes un izraisīt augsnes sāļošanos. Ilgstoša un nesabalansēta minerālmēslu lietošana var pasliktināt augsnes struktūru un nomākt labvēlīgo mikroorganismu darbību. Priedēm, kas ir jutīgas pret pārmērīgu barības vielu daudzumu, ieteicams izvēlēties lēnas iedarbības granulētos minerālmēslus, kas barības vielas atbrīvo pakāpeniski vairāku mēnešu garumā. Vislabākā pieeja bieži vien ir abu veidu mēslojumu kombinēšana: organisko mēslojumu izmantošana augsnes struktūras uzlabošanai un pamatmēslošanai, bet minerālmēslus – specifisku vajadzību apmierināšanai vai deficīta novēršanai.
Mēslošanas laiks un biežums
Pareizs mēslošanas laiks un biežums ir tikpat svarīgi kā pareiza mēslojuma izvēle. Nepareizā laikā veikta mēslošana var būt neefektīva vai pat kaitīga priedes attīstībai. Vislabākais laiks priedes mēslošanai ir agrs pavasaris, kad augsne ir atkususi un koks sāk aktīvās augšanas periodu. Pavasara mēslošana nodrošina kokam nepieciešamo barības vielu “starta komplektu”, kas veicina spēcīgu jauno dzinumu veidošanos un nodrošina veselīgu skuju krāsu visā sezonas garumā. Mēslošanu parasti veic no aprīļa sākuma līdz maija vidum.
Veselīgām, labi augošām priedēm, kas aug piemērotā augsnē, parasti pietiek ar vienu mēslošanas reizi gadā – pavasarī. Ja koks aug ļoti nabadzīgā, smilšainā augsnē, no kuras barības vielas ātri izskalojas, vai ja tam ir redzamas barības vielu trūkuma pazīmes, var apsvērt otru mēslošanas reizi vasaras sākumā, bet ne vēlāk par jūlija vidu. Vēlāka mēslošana, īpaši ar slāpekli bagātu mēslojumu, nav ieteicama. Tā var stimulēt jaunu dzinumu augšanu vasaras beigās un rudenī, kuri nepaspēs pārkoksnēties līdz ziemai un tāpēc, visticamāk, apsals.
Mēslošanas biežums ir atkarīgs arī no koka vecuma. Jauniem kokiem pirmajos gados pēc iestādīšanas, kad tie aktīvi veido sakņu sistēmu un vainagu, sabalansēta mēslošana ir svarīgāka. Tos ieteicams mēslot katru pavasari, izmantojot skujkokiem paredzētus lēnas iedarbības mēslojumus. Savukārt nobriedušas, labi iedzīvojušās priedes, kas aug labā augsnē, var mēslot retāk – reizi divos vai trijos gados, vai arī tikai tad, ja parādās kādas barības vielu trūkuma pazīmes. Bieži vien nobriedušiem kokiem pietiek ar dabisko barības vielu apriti, ko nodrošina nobirušās skujas un organiskā mulča.
Izmantojot lēnas iedarbības granulētos mēslojumus, pietiek ar vienu lietošanas reizi pavasarī, jo tie nodrošinās barības vielu piegādi visai sezonai. Ja tiek izmantoti ātras iedarbības šķīstošie mēslojumi, tos var lietot vairākas reizes sezonas pirmajā pusē ar 2-4 nedēļu intervālu, taču ar tiem jābūt īpaši uzmanīgiem, lai nepārdozētu. Rudenī priedes nemēslo, izņemot gadījumus, kad tiek lietots speciāls rudens mēslojums ar zemu slāpekļa un augstu fosfora un kālija saturu. Šāds mēslojums palīdz kokam labāk sagatavoties ziemai, stiprinot saknes un veicinot dzinumu nobriešanu.
Pareizas mēslošanas metodes
Lai mēslošana būtu efektīva un droša, ir svarīgi ne tikai izvēlēties pareizo mēslojumu un laiku, bet arī pielietot pareizu mēslošanas tehniku. Mēslojums nekādā gadījumā nav jāber tieši pie koka stumbra vai uz tā. Tas var izraisīt mizas apdegumus un veicināt puves attīstību. Lielākā daļa aktīvo, barības vielas uzsūcošo sakņu atrodas koka vainaga projekcijas ārējā malā, nevis tieši pie stumbra. Tādēļ mēslojums ir vienmērīgi jāizkaisa šajā zonā, kas pazīstama kā pilienu līnija.
Granulēto mēslojumu vislabāk lietot pirms lietus vai pirms laistīšanas. Mēslojuma granulas vienmērīgi izkaisa uz augsnes virsmas ap koku, aptverot zonu, kas sākas apmēram 20-30 cm no stumbra un stiepjas nedaudz tālāk par zaru galiem. Pēc izkaisīšanas granulas viegli iestrādā augsnes virskārtā ar grābekli, lai uzlabotu to kontaktu ar augsni un samazinātu slāpekļa zudumus. Pēc tam šī zona ir pamatīgi jāaplaista, lai granulas sāktu šķīst un barības vielas nonāktu līdz saknēm. Bez pietiekama mitruma mēslojums nedarbosies.
Šķidros mēslojumus, kas izšķīdināti ūdenī, lieto, vienkārši aplejot ar šo šķīdumu augsni ap koku vainaga projekcijas zonā. Šī metode nodrošina ļoti ātru barības vielu uzsūkšanos un ir īpaši piemērota, ja nepieciešams ātri novērst barības vielu deficītu. Tomēr šķidro mēslojumu iedarbība ir īslaicīgāka, un procedūra, iespējams, būs jāatkārto vairākas reizes sezonā. Vienmēr stingri jāievēro uz iepakojuma norādītās koncentrācijas un devas, lai neapdedzinātu saknes. Nekad nelietojiet koncentrētāku šķīdumu, nekā ieteikts.
Nobriedušu, lielu koku mēslošanai var izmantot arī dziļās mēslošanas metodi. Ar dārza urbi vai lauzni ap koku vainaga projekcijas zonā tiek izveidoti apmēram 20-30 cm dziļi caurumi ar 50-70 cm atstarpi. Katrā no šiem caurumiem ieber nelielu daudzumu granulētā mēslojuma un aizber tos ar zemi. Šī metode ļauj barības vielām nonākt tieši sakņu zonā, samazinot to izskalošanos un zudumus, kas rodas no virsmas noteces. Neatkarīgi no izvēlētās metodes, galvenais princips ir nogādāt barības vielas tur, kur koks tās var visefektīvāk uzņemt – tā aktīvajā sakņu zonā.
📷 Arnstein Rønning, CC BY 3.0, via Wikimedia Commons
