Japānas kļavas, lai gan daudzas šķirnes ir pietiekami izturīgas, lai pārziemotu Latvijas klimatiskajos apstākļos, ir jutīgas pret skarbām ziemām, īpaši jaunā vecumā. Pareiza sagatavošana ziemas periodam un aizsardzība pret nelabvēlīgiem apstākļiem ir izšķiroša, lai nodrošinātu, ka koks pavasarī pamostas vesels un neskarts. Ziemošanas izaicinājumi ietver ne tikai zemu temperatūru, bet arī krasas temperatūras svārstības, ziemas sauli, aukstus vējus un grauzēju postījumus. Rūpīga un savlaicīga sagatavošanās palīdzēs jūsu elegantajam kokam veiksmīgi pārlaist auksto gadalaiku.
Jauniem kokiem pirmajos gados pēc iestādīšanas ir nepieciešama īpaša uzmanība, jo to sakņu sistēma vēl nav pietiekami attīstījusies un miza ir plāna un neaizsargāta. Arī podos audzētiem kokiem ziemošana ir kritisks periods, jo to saknes ir daudz vairāk pakļautas sala iedarbībai nekā tiem, kas aug dārzā. Pieauguši un labi iesakņojušies koki, kas aug piemērotā, no vējiem pasargātā vietā, parasti ziemo labāk un prasa mazāk aizsardzības pasākumu.
Sagatavošanās ziemai sākas jau vasaras beigās un rudenī. Ir svarīgi pārtraukt mēslošanu ar slāpekli saturošiem mēslojumiem, lai neveicinātu jaunu dzinumu augšanu, kas nepaspētu nobriest pirms sala. Rudenī, pirms zemes sasalšanas, ir būtiski veikt pamatīgu laistīšanu, lai nodrošinātu augam pietiekamas mitruma rezerves. Tas ir īpaši svarīgi, ja rudens ir bijis sauss, jo sausums apvienojumā ar salu var izraisīt zaru kalšanu.
Ziemas aizsardzības pasākumu galvenais mērķis ir pasargāt koka sakņu sistēmu, stumbru un zarus no sala, saules apdegumiem un vēja. Mulčēšana, stumbra aizsardzība un pareiza podos audzētu koku pārvietošana ir galvenie soļi, kas jāveic, lai nodrošinātu veiksmīgu ziemošanu. Katrs no šiem pasākumiem palīdz mazināt ziemas radīto stresu un palielina koka izredzes pavasarī atsākt augšanu ar pilnu sparu.
Sagatavošanās ziemas periodam
Sagatavošanās ziemai ir process, kas sākas krietni pirms pirmā sala. Jau no augusta sākuma ir jāpārtrauc jebkāda veida mēslošana, kas satur slāpekli. Slāpeklis stimulē jaunu, zaļu dzinumu augšanu, bet šie dzinumi ir pārāk maigi un ūdeņaini, lai izturētu salu. Tā vietā, lai augtu, kokam ir jāvelta enerģija esošo zaru nobriedināšanai un pārkoksnēšanai, kas ir galvenais priekšnoteikums veiksmīgai ziemošanai. Rudenī var lietot mēslojumu ar augstu kālija un fosfora saturu, kas stiprina auga audus un veicina sakņu attīstību.
Pirms zemes sasalšanas, parasti oktobra beigās vai novembrī, ir ļoti svarīgi kārtīgi apliet Japānas kļavu. Šo procesu sauc par mitrumuzlādes laistīšanu. Tās mērķis ir piesātināt augsni un koka audus ar mitrumu, kas palīdzēs tam pārciest ziemu. Sausa augsne sasalst daudz dziļāk un ātrāk nekā mitra, radot lielāku risku sakņu bojājumiem. Turklāt ziemā, īpaši saulainās un vējainās dienās, augs turpina zaudēt mitrumu caur mizu, un, ja saknes nevar to kompensēt no sasalušās zemes, zari var izkalst.
Rudenī, pēc lapu nobiršanas, ir ieteicams savākt un iznīcināt visas kritušās lapas ap koka pamatni. Tas ir svarīgs fitosanitārs pasākums, jo uz lapām var pārziemot dažādu sēnīšu slimību ierosinātāji, piemēram, antraknoze. Tīra un sakopta vide ap koku samazina infekciju risku nākamajā pavasarī. Šis ir arī labs laiks, lai veiktu sanitāro apgriešanu – izgrieztu visus sausos, bojātos vai slimību skartos zarus.
Pirms ziemas ir vērts novērtēt koka vispārējo stāvokli un atrašanās vietu. Ja koks ir jauns vai iestādīts atklātā, vējainā vietā, ir jāapsver papildu aizsardzības pasākumu nepieciešamība. Jauniem kokiem ir plānāka miza un seklāka sakņu sistēma, tāpēc tie ir jutīgāki pret salu un temperatūras svārstībām. Savlaicīga plānošana ļaus sagatavot visus nepieciešamos materiālus, piemēram, mulču, agrotīklu vai stumbra aizsargus, lai tos varētu uzlikt, kad iestājas stabils sals.
Jauno koku aizsardzība
Jauno Japānas kļavu sakņu sistēma ir visneaizsargātākā daļa, tāpēc tās aizsardzība ir prioritāte. Pēc pēdējās rudens laistīšanas, kad zemes virskārta sāk sasalt, ap koka pamatni ir jāuzklāj biezs mulčas slānis, apmēram 10-15 cm biezumā. Kā mulču var izmantot sausas lapas, salmus, kūdru vai priežu mizas. Mulča darbojas kā izolators, kas palēnina augsnes sasalšanu un pasargā saknes no krasām temperatūras svārstībām. Ir svarīgi atstāt nelielu brīvu zonu ap pašu stumbru, lai novērstu mitruma uzkrāšanos un pūšanu. Pavasarī, kad zeme ir atkususi, lielāko daļu mulčas noņem.
Jauno koku stumbri ir ļoti jutīgi pret ziemas saules apdegumiem. Tie rodas saulainās ziemas dienās, kad saule uzsilda stumbra mizu dienvidu pusē, izraisot šūnu aktivitāti. Naktī, kad temperatūra strauji pazeminās, šīs atmodušās šūnas sasalst un iet bojā, radot plaisas mizā. Lai no tā izvairītos, stumbru var aptīt ar speciālu stumbru aizsargmateriālu, gaišu audumu, džutas maisu audumu vai vairākām agrotīkla kārtām. Stumbru var arī nobalsināt ar kaļķu javu, kas atstaro saules starus. Šī aizsardzība ir īpaši svarīga pirmajos 3-4 gados pēc iestādīšanas.
Vainaga aizsardzība ir nepieciešama īpaši jutīgām šķirnēm vai reģionos ar ļoti bargām ziemām. Spēcīgs sals apvienojumā ar aukstu vēju var bojāt jaunos dzinumus un pumpurus. Lai pasargātu vainagu, ap koku var izveidot karkasu no mietiņiem un apvilkt to ar vairākām agrotīkla vai cita elpojoša materiāla kārtām. Ir svarīgi, lai segmateriāls nesaskartos ar zariem, jo saskares vietās tie var apsalt. Aizsargmateriālam jābūt gaisa caurlaidīgam, lai novērstu kondensāta veidošanos un izsušanu atkušņa laikā. Polietilēna plēvi izmantot nedrīkst.
Vēl viens drauds jaunajiem kokiem ziemā ir grauzēji, piemēram, peles un zaķi, kuriem garšo jauno kociņu miza. Zaķi var apgrauzt mizu virs sniega segas, savukārt peles darbojas zem tās. Ja miza tiek apgrauzta gredzenveidā ap visu stumbru, koks, visticamāk, aizies bojā. Lai pasargātu stumbru, ap to var aplikt speciālu plastmasas spirāli vai smalku metāla sietu. Siets ir jāierok nedaudz zemē, lai pasargātu arī no pelēm, un tam jābūt pietiekami augstam, lai pasargātu no zaķiem pat biezā sniega segā.
Podos audzētu kļavu ziemošana
Podos audzētu Japānas kļavu ziemošana prasa īpašu pieeju, jo sakņu sistēma podā ir pilnībā pakļauta apkārtējās vides temperatūrai un var viegli izsalt. Atstāt podu ārā bez jebkādas aizsardzības ir ļoti riskanti, jo saknes var iet bojā jau pie temperatūras, kas ir tikai nedaudz zem nulles, pat ja pati koka šķirne ir salcietīga. Tāpēc ir nepieciešams nodrošināt saknēm papildu aizsardzību. Pastāv vairākas metodes, kā to izdarīt, atkarībā no pieejamajām iespējām.
Ideālais variants ir pārvietot podu uz neapkurinātu, bet no sala pasargātu vietu, kur temperatūra ziemā turas starp -2 un +5 grādiem pēc Celsija. Piemērotas vietas ir vēss pagrabs, neapkurināta garāža, pieliekamais vai stiklota veranda. Telpai jābūt tumšai vai ar minimālu apgaismojumu, lai neveicinātu priekšlaicīgu augšanas sākšanos. Pirms pārvietošanas augs ir nedaudz jāaplej. Ziemošanas laikā augsne podā jāuztur gandrīz sausa, to nedaudz samitrinot tikai reizi mēnesī vai retāk, lai neļautu sakņu kamolam pilnībā izkalst.
Ja nav piemērotas telpas, podu var atstāt ārā, bet tas ir pienācīgi jāsagatavo. Viena no metodēm ir ierakt podu zemē līdz ar augsnes virsmu dārzā kādā no vējiem pasargātā vietā. Zeme kalpos kā dabisks izolators un pasargās saknes no krasām temperatūras svārstībām. Pēc ierakšanas vietu var papildus nomulčēt ar biezu lapu vai salmu kārtu. Šī metode ir diezgan efektīva, bet prasa fizisku piepūli.
Cits variants ir poda siltināšana. Podu novieto pie ēkas sienas, vēlams ziemeļu vai austrumu pusē, kur tas būs pasargāts no ziemas saules. To var ielikt lielākā kastē, un tukšumus starp poda sienām un kasti piepildīt ar siltumizolējošu materiālu, piemēram, sausām lapām, salmiem, zāģu skaidām vai saburzītiem laikrakstiem. Pašu podu var arī aptīt ar vairākām burbuļplēves, džutas maisu vai agrotīkla kārtām. Virs substrāta uzber biezu mulčas kārtu. Arī koka vainagu var apsegt ar agrotīklu.
Pavasara atmoda un kopšana pēc ziemas
Pavasarī, kad beigušās stiprās salnas un gaisa temperatūra stabili turas virs nulles, ir laiks pakāpeniski noņemt ziemas segumus. To nedrīkst darīt pārāk strauji. Vislabāk ir noņemt segumus apmākušās dienā, lai pasargātu augu no pēkšņa saules šoka, kas var bojāt mizu un pumpurus, kuri pieraduši pie tumsas. Ja koks ir bijis apsegts, vispirms noņem segumu no vainaga, bet stumbra aizsargu un mulču atstāj vēl uz kādu laiku, līdz zeme ir pilnībā atkususi.
Pēc ziemas segumu noņemšanas ir rūpīgi jānovērtē koka stāvoklis. Jāpārbauda, vai nav sala radītu bojājumu, piemēram, saplaisājusi miza vai apsaluši zaru gali. Visi atmirušie, melnie un sausie zari ir jāizgriež līdz veselai koksnei. Šī ir sanitārā apgriešana, kas palīdz kokam novirzīt enerģiju uz veselīgo daļu augšanu un samazina slimību risku. Nelielas plaisas mizā parasti sadzīst pašas, bet lielākas var apstrādāt ar speciālu brūču ziedi.
Podos zieminātos kokus arī ir pakāpeniski jāpieradina pie āra apstākļiem. Sākumā tos iznes ārā tikai uz dažām stundām dienā, novietojot ēnainā vietā. Pakāpeniski uzturēšanās laiku ārā pagarina un augu pieradina pie saules gaismas. Šis process, ko sauc par norūdīšanu, palīdz izvairīties no stresa un lapu apdegumiem. Kad nakts salnu draudi ir garām, podu var novietot tā pastāvīgajā vasaras atrašanās vietā.
Kad zeme ir atkususi un iesilusi, ir laiks sākt atsākt normālu kopšanas režīmu. Var sākt regulāru laistīšanu, ja pavasaris ir sauss. Šis ir arī īstais laiks pirmajai mēslošanai, lai nodrošinātu augam nepieciešamās barības vielas jaunās augšanas sezonas sākumam. Rūpīga kopšana pavasarī palīdzēs kokam ātrāk atgūties pēc ziemas stresa un nodrošinās veselīgu un spēcīgu augšanu visas sezonas garumā.
