Zīda akācija, kas nāk no siltākiem reģioniem, piemēram, Āzijas, ir koks, kas Latvijas dārzos ienes īstu eksotikas dvesmu. Tās neparastie ziedi un elegantā lapotne ir iemesls, kāpēc daudzi dārznieki vēlas to audzēt. Tomēr, lai šis dienvidu viesis veiksmīgi pārciestu mūsu neparedzamās un nereti bargās ziemas, ir nepieciešama īpaša sagatavošanās un zināšanas. Tieši ziemošana ir kritiskākais posms zīda akācijas audzēšanā mūsu klimatiskajā zonā. Pareizi sagatavots un aizsargāts koks spēj pārziemot pat visai zemās temperatūrās, savukārt nepietiekama uzmanība šim procesam var novest pie apsalšanas vai pat koka bojāejas. Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, kādi faktori ietekmē koka salizturību un kādi pasākumi jāveic, lai palīdzētu tam sagaidīt pavasari.
Galvenais izaicinājums ir nodrošināt aizsardzību pret zemu temperatūru, aukstiem vējiem un krasām temperatūras svārstībām. Īpaši jutīgi pret salu ir jauni, nesen iestādīti koki, kuru sakņu sistēma vēl nav pilnībā attīstījusies un dzinumi nav pietiekami nobrieduši. Pirmajos trīs līdz četros dzīves gados zīda akācijai nepieciešama rūpīga un pārdomāta segšana. Ar gadiem koks kļūst arvien izturīgāks un labāk pielāgojas vietējiem apstākļiem, taču arī pieaugušiem kokiem noteikti profilaktiski pasākumi var palīdzēt izvairīties no nepatīkamiem pārsteigumiem pavasarī.
Sagatavošanās ziemai sākas jau vasaras otrajā pusē. Ir svarīgi laikus pārtraukt mēslošanu ar slāpekli, lai neveicinātu jaunu dzinumu augšanu, kas nepaspēs pārkoksnēties pirms sala iestāšanās. Tāpat svarīga ir pareiza stādīšanas vietas izvēle jau pašā sākumā – no valdošajiem vējiem aizsargāta, saulaina vieta ievērojami uzlabo koka izredzes veiksmīgi pārziemot. Labs mikroklimats, piemēram, pie dienvidu sienas, var radīt vairāku grādu starpību, kas ziemā var būt izšķiroša.
Šajā rakstā mēs soli pa solim apskatīsim visus svarīgākos zīda akācijas sagatavošanas posmus ziemai. Mēs detalizēti iztirzāsim, kā pareizi mulčēt sakņu sistēmu, kā aizsargāt stumbru no sala radītām plaisām un kādi materiāli ir vispiemērotākie segšanai. Uzzināsiet arī, kādi darbi veicami pavasarī, noņemot ziemas segumu, un kā novērtēt koka stāvokli pēc ziemošanas. Šīs zināšanas palīdzēs jums nodrošināt, ka jūsu zīda akācija katru pavasari pamostas vesela un gatava jaunai augšanas sezonai.
Sagatavošanas darbi rudenī
Veiksmīga zīda akācijas ziemošana sākas ar pārdomātiem sagatavošanās darbiem, kas jāveic jau rudenī. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir nodrošināt, lai koks ziemas periodā neciestu no mitruma trūkuma. Ja rudens ir sauss un bez lietus, pirms sala iestāšanās koks ir bagātīgi jāaplej. Šī pēdējā, pamatīgā laistīšana palīdz augsnei uzkrāt mitruma rezerves, kas pasargās sakņu sistēmu no izžūšanas ziemā, īpaši bezsniega periodos. Labi samitrināta sakņu sistēma ir arī izturīgāka pret salu.
Otrs būtisks aspekts ir mēslošanas režīma maiņa. Jau no augusta sākuma ir pilnībā jāpārtrauc jebkāda mēslošana ar slāpekli saturošiem mēslojumiem. Slāpeklis stimulē jaunu dzinumu un lapu augšanu, un šie jaunie audi ir ļoti jutīgi pret salu. Ja dzinumi nepaspēj nobriest un pārkoksnēties līdz rudenim, tie ziemā neizbēgami apsals, novājinot visu koku. Tā vietā septembrī var izmantot rudens mēslojumu ar augstu kālija un fosfora saturu. Kālijs palīdz dzinumiem nobriest un stiprina koka šūnu sienas, tādējādi palielinot tā kopējo salcietību.
Rudenī ir jāveic arī sanitārā tīrīšana ap koku. No apdobes jāsavāc un jāsadedzina visas nobirušās lapas. Tas ir svarīgi, lai novērstu dažādu slimību ierosinātāju un kaitēkļu ziemošanu lapu kritalās. Tīra apdobe samazina infekciju risku nākamajā pavasarī. Pirms lielā sala iestāšanās var veikt arī vieglu sanitāro atzarošanu, izgriežot visus acīmredzami slimos vai bojātos zarus. Tomēr galveno atzarošanu labāk atstāt uz vēlu ziemu vai agru pavasari.
Jauno koku stumbrus ieteicams sagatavot aizsardzībai pret saules apdegumiem. Ziemas beigās un agrā pavasarī spilgtā saule dienā var spēcīgi sasildīt tumšo koka mizu, bet naktī straujš sals to atdzesē. Šādas krasas temperatūras svārstības izraisa mizas plaisāšanu, kas var kļūt par infekciju ieejas vārtiem. Lai no tā izvairītos, stumbru var nobalsināt ar speciālu dārza kaļķi vai aptīt ar gaišu, elpojošu materiālu. Šie pasākumi atstaro saules starus un novērš mizas pārkaršanu.
Sakņu sistēmas aizsardzība
Viena no vissvarīgākajām un neaizsargātākajām koka daļām ziemā ir sakņu sistēma, īpaši jaunajiem kokiem. Tāpēc tās aizsardzība ir prioritāte numur viens. Visefektīvākā un vienkāršākā metode sakņu pasargāšanai no sala ir mulčēšana. Pēc tam, kad augsnes virskārta ir nedaudz sasalusi, bet pirms īstā sala iestāšanās, ap koka stumbru izveido biezu mulčas slāni. Šim nolūkam var izmantot dažādus organiskos materiālus, piemēram, neitralizētu kūdru, sausas ozolu lapas, salmus, egļu vai priežu zarus.
Mulčas slānim jābūt pietiekami biezam – vismaz 15 līdz 20 centimetri. Tas jāizklāj plašā aplī ap stumbru, aptverot visu sakņu izplatības zonu. Mulča darbojas kā izolators, kas palēnina augsnes sasalšanu un pasargā saknes no krasām temperatūras svārstībām. Tā neļauj augsnei dziļi sasalt pat stiprā salā un aizsargā saknes no bojājumiem. Ir svarīgi atstāt nelielu, pāris centimetru platu brīvu zonu tieši ap stumbru, lai novērstu mitruma uzkrāšanos un stumbra pamatnes puvi.
Mulčēšanai nevajadzētu izmantot svaigus kūtsmēslus vai nenobriedušu kompostu, jo tie var izraisīt sakņu apdegumus. Vislabāk der sausi un gaisa caurlaidīgi materiāli. Egļu zari ir īpaši laba izvēle, jo tie ne tikai labi izolē siltumu, bet arī pasargā no grauzējiem, piemēram, pelēm, kas ziemā var apgrauzt jauno koku mizu. Pavasarī, kad augsne ir atkususi un vairs nedraud stipras salnas, mulčas slāni uzmanīgi noņem vai iestrādā augsnes virskārtā.
Ja zīda akācija aug podā vai konteinerā, tās ziemošanai jāpievērš īpaša uzmanība, jo sakņu sistēma ir daudz vairāk pakļauta salam nekā atklātā laukā. Vislabākais risinājums ir pārvietot konteineru uz vēsu, bet no sala pasargātu telpu, piemēram, negremdētu pagrabu, garāžu vai vēsu verandu, kur temperatūra turas nedaudz virs nulles. Ja šādas iespējas nav, konteineru var ierakt zemē dārzā vai pamatīgi nosiltināt no ārpuses ar putuplastu, džutas maisiem vai citiem izolējošiem materiāliem.
Stumbra un vainaga segšana
Jauniem zīda akācijas kokiem pirmajos gados pēc iestādīšanas nepieciešama ne tikai sakņu, bet arī stumbra un dažreiz pat vainaga aizsardzība. Stumbra segšana ir īpaši svarīga, lai pasargātu to no jau minētajiem saules apdegumiem un mizas plaisāšanas. Viena no populārākajām metodēm ir stumbra aptīšana ar elpojošu materiālu. Šim nolūkam lieliski noder agrotīkls, kas salocīts vairākās kārtās, džutas audums vai speciālas niedru segas. Materiālu aptin ap stumbru no zemes līdz pirmajiem zariem un nostiprina ar auklu.
Plastmasas plēvi vai citus gaisu necaurlaidīgus materiālus segšanai izmantot nedrīkst. Zem tiem veidojas kondensāts, kas veicina izsušanu un sēnīšu slimību attīstību. Segumam ir jābūt elpojošam, lai nodrošinātu gaisa apmaiņu. Stumbra aptīšana ne tikai pasargā no temperatūras svārstībām, bet arī no grauzējiem un meža zvēriem, piemēram, zaķiem, kas ziemā mēdz apgrauzt jauno koku mizu.
Vainaga segšana ir nepieciešama tikai ļoti jauniem (pirmā vai otrā gada) stādiem vai reģionos ar īpaši bargām ziemām. Parasti pietiek ar stumbra un sakņu zonas aizsardzību, jo pat tad, ja daži zari apsalst, pavasarī koks labi atjaunojas. Ja tomēr nolemjat segt arī vainagu, tam jāveido gaisa caurlaidīgs ietvars. Var izmantot vairākus mietiņus, ko iesprauž zemē ap koku, un tiem pāri pārklāj vairākas kārtas agrotīkla, izveidojot vigvamam līdzīgu konstrukciju. Svarīgi, lai segmateriāls tieši nesaskartos ar zariem, jo saskares vietās tie var apsalt.
Pieauguši, labi iesakņojušies koki parasti spēj pārziemot bez vainaga un stumbra segšanas, ja vien tie ir iestādīti piemērotā, no vējiem aizsargātā vietā. Tomēr arī pieaugušiem kokiem ieteicams mulčēt sakņu zonu, it īpaši, ja ziema solās būt auksta un bez sniega. Sniega sega ir dabiskais un labākais izolators, bet tās trūkums var radīt problēmas pat izturīgiem augiem. Pareiza segšana ir līdzsvara atrašana starp aizsardzību un nepieciešamību ļaut kokam “elpot”.
Pavasara darbi un koka atmodināšana
Pavasarī, kad ziema atkāpjas, ir svarīgi laikus un pareizi noņemt ziemas segumu. To nedrīkst darīt pārāk agri, jo pavasara salnas var būt tikpat bīstamas kā ziemas sals. Vislabāk segumu noņemt pakāpeniski, mākoņainā dienā, lai koks varētu lēnām pierast pie spilgtās pavasara saules un āra temperatūras. Strauja seguma noņemšana saulainā dienā var izraisīt mizas apdegumus un stresu kokam. Vispirms var noņemt daļu seguma no vainaga un stumbra, bet mulču ap saknēm atstāt ilgāk.
Pēc tam, kad sala draudi ir pilnībā garām, var noņemt visu atlikušo segumu. Mulčas slāni no apdobes uzmanīgi novāc. Daļu no labi sadalījušās mulčas var viegli iestrādāt augsnes virskārtā, tādējādi uzlabojot tās struktūru un auglību. Pēc ziemas seguma noņemšanas ir rūpīgi jānovērtē koka stāvoklis. Jāapskata visi zari un jāpārbauda, vai nav sala radītu bojājumu. Apsaluši zari parasti ir tumšāki, sausi un trausli.
Kad pumpuri sāk plaukt, kļūst skaidri redzams, kuri zari ir pārziemojuši veiksmīgi un kuri ir gājuši bojā. Šajā laikā jāveic sanitārā atzarošana. Ar asām dārza šķērēm vai zāģīti jāizgriež visi apsalušie, nokaltušie, aizlūzušie un bojātie zari līdz veselai, dzīvai koksnei. Griezums jāveic nedaudz slīpi, tieši virs pumpura, kas vērsts uz ārpusi. Pareiza pavasara atzarošana ne tikai uzlabo koka izskatu, bet arī stimulē jaunu, spēcīgu dzinumu augšanu.
Pēc atzarošanas un augsnes atkušanas koku var sākt pakāpeniski mēslot, lai dotu tam spēku jaunajai augšanas sezonai. Pirmā mēslošana ar komplekso minerālmēslojumu palīdzēs kokam ātrāk atgūties pēc ziemas stresa un sākt veidot jaunu lapotni. Arī regulāra laistīšana ir svarīga, ja pavasaris ir sauss. Rūpīga aprūpe pavasarī ir tikpat svarīga kā sagatavošanās ziemai, jo tā ieliek pamatus veselīgai augšanai un bagātīgai ziedēšanai visā turpmākajā sezonā.
