Lauvķirši ir mūžzaļi augi, kas saglabā savu lapotni visu gadu, padarot tos par populāru izvēli dārzu apzaļumošanā. Tomēr tieši šī īpašība padara tos arī jutīgākus pret ziemas nelabvēlīgajiem apstākļiem, piemēram, salu, aukstiem vējiem un intensīvu sauli. Pareiza sagatavošana ziemai ir izšķirošs faktors, lai nodrošinātu augu veiksmīgu pārziemošanu un saglabātu to dekoratīvo izskatu līdz nākamajam pavasarim. Veiksmīga ziemošana ir atkarīga no vairāku pasākumu kompleksa, kas ietver gan pareizu kopšanu rudenī, gan tiešu aizsardzības pasākumu veikšanu pirms sala iestāšanās. Šajā rakstā detalizēti aplūkosim, kā sagatavot lauvķiršus ziemai, lai tie pavasarī atkal priecētu ar savu veselīgo un krāšņo izskatu.
Viens no lielākajiem draudiem mūžzaļajiem augiem ziemā ir fizioloģiskā izkalšana. Šis process notiek, kad augs caur lapām turpina iztvaikot mitrumu, bet tā saknes no sasalušas zemes nespēj uzņemt jaunu ūdeni. Saules un vēja ietekmē šis process paātrinās, un rezultātā augs var burtiski izžūt, lai gan augsnē mitruma var būt pietiekami. Tāpēc vissvarīgākais sagatavošanās darbs rudenī ir nodrošināt, lai lauvķirši ziemā dotos ar pietiekamām mitruma rezervēm. Oktobra beigās vai novembra sākumā, pirms zeme sasalst, augi ir pamatīgi jāaplaista, samitrinot augsni dziļi sakņu zonā.
Vēl viens būtisks aspekts ir pareiza mēslošana rudenī. Sākot ar augustu, ir jāpārtrauc jebkāda mēslošana ar slāpekli saturošiem mēslojumiem. Slāpeklis stimulē jaunu dzinumu augšanu, kas nepaspēj nobriest un pārkoksnēties līdz ziemai, tādēļ tie ir ļoti jutīgi pret salu un viegli nosalst. Tā vietā rudenī var lietot speciālu rudens mēslojumu ar augstu kālija un fosfora saturu. Kālijs palīdz dzinumiem nobriest, stiprina augu šūnas un palielina to noturību pret zemu temperatūru, tādējādi uzlabojot auga vispārējo salcietību.
Lauvķiršu salcietība ir atkarīga arī no konkrētās šķirnes un auga vecuma. Jauni, nesen iestādīti augi ir daudz jutīgāki pret salu nekā pieauguši, labi iesakņojušies krūmi. Tāpat arī dažas šķirnes ir salcietīgākas par citām. Tāpēc, plānojot stādījumus, ir svarīgi izvēlēties šķirnes, kas ir piemērotas konkrētā reģiona klimatiskajiem apstākļiem. Jutīgāko šķirņu un jauno augu aizsardzībai ziemā jāpievērš īpaša uzmanība, nodrošinot tiem papildu piesegumu un aizsardzību no nelabvēlīgiem faktoriem.
Pirms ziemas nav ieteicams veikt spēcīgu lauvķiršu apgriešanu. Jebkura apgriešana stimulē jaunu pumpuru veidošanos, kas var ciest no sala. Rudenī var veikt tikai vieglu sanitāro apgriešanu, izgriežot slimus vai bojātus zarus. Galvenos formējošos un atjaunojošos griezumus labāk atstāt uz pavasari, kad salnu draudi būs garām. Pareizi sagatavots augs, kas ir labi salaistīts, samēslots ar pareizo mēslojumu un nav novājināts ar nevajadzīgu apgriešanu, daudz labāk spēs pretoties ziemas izaicinājumiem.
Sagatavošanās ziemas periodam
Pirmais solis veiksmīgai ziemošanai sākas jau rudenī ar pareizu kopšanu. Viens no svarīgākajiem darbiem ir mitruma uzkrāšanas laistīšana. Šī laistīšana jāveic vēlu rudenī, pēc tam, kad koki ir nometuši lapas, bet pirms pastāvīga sala iestāšanās. Mērķis ir piesātināt augsni ar mitrumu pēc iespējas dziļāk, lai auga saknes varētu uzņemt ūdens rezerves, kas tam palīdzēs pārciest ziemu. Vidēja izmēra krūmam var būt nepieciešami pat 40-50 litri ūdens. Laistīšana ir īpaši svarīga, ja rudens ir bijis sauss un nokrišņu daudzums nav bijis pietiekams.
Nākamais svarīgais sagatavošanās posms ir apdobes sakopšana un mulčēšana. Pirms ziemas no apdobes ir jāizvāc visas nobirušās lapas un citi augu atliekas, jo tajās var pārziemot dažādu slimību ierosinātāji un kaitēkļi. Pēc tam, kad augsne ir sakopta un salaistīta, apdobi mulčē ar biezu (10-15 cm) organiska materiāla slāni. Mulčēšanai var izmantot neitralizētu kūdru, kompostu, priežu mizas, koku šķeldu vai sausas ozolu lapas. Mulča pasargās sakņu sistēmu no krasām temperatūras svārstībām, palīdzēs saglabāt augsnē mitrumu un pasargās saknes no izsalšanas bargā salā bez sniega.
Ir ļoti svarīgi mulčas slāni nepiebērt cieši klāt pie paša auga stumbra. Ap stumbru jāatstāj neliels, apmēram 5-10 cm plats, brīvs aplis. Ja mulča saskarsies ar stumbru, tā var veicināt mitruma uzkrāšanos ap stumbra pamatni, kas atkušņa periodos var izraisīt mizas puvi un citas problēmas. Pareizi uzklāts mulčas slānis darbojas kā sega auga saknēm, nodrošinot tām stabilākus ziemošanas apstākļus. Pavasarī daļu mulčas var atgriezt, lai zeme ātrāk uzsiltu.
Rudenī ir jāpārstāj veikt jebkādus darbus, kas varētu stimulēt jaunu augšanu. Tas attiecas ne tikai uz mēslošanu ar slāpekli, bet arī uz apgriešanu. Rudens apgriešana var pamodināt snaudošos pumpurus, kas sāks plaukt, bet pirmais stiprākais sals tos neatgriezeniski sabojās. Tas ne tikai novājina augu, bet arī rada bojātus audus, kas ir kā atvērti vārti dažādām infekcijām. Vienīgais izņēmums ir acīmredzami slimo un nolauztu zaru izgriešana, ko var darīt jebkurā laikā.
Jauno un jutīgo augu aizsardzība
Jaunie lauvķirši pirmajos divos līdz trīs gados pēc iestādīšanas ir īpaši jutīgi pret ziemas nelabvēlīgajiem apstākļiem, jo to sakņu sistēma vēl nav pilnībā attīstījusies un tie nav pietiekami nobrieduši. Tāpēc tiem nepieciešama īpaša aizsardzība. Papildus obligātajai sakņu zonas mulčēšanai, ir ļoti ieteicams aizsargāt arī auga virszemes daļu. To var izdarīt, ap augu izveidojot vieglu karkasu no mietiņiem un aptinot to ar elpojošu materiālu, piemēram, agrotīklu, džutas maisiem vai niedru paklājiem. Šāds pārsegs pasargās augu no aukstā vēja un intensīvās ziemas saules.
Nedrīkst izmantot polietilēna plēvi vai citus gaisu necaurlaidīgus materiālus, jo zem tiem veidosies kondensāts, augs sāks sust un atkušņa laikā var attīstīties sēnīšu slimības. Piesegumam ir jābūt elpojošam. To uzliek, kad gaisa temperatūra stabili noslīdējusi zem nulles, un noņem pavasarī pakāpeniski, mākoņainā dienā, lai augs pierastu pie saules gaismas. Pārāk agra noņemšana var izraisīt saules apdegumus, jo augs pēc ziemas ir ļoti jutīgs.
Vēl viens efektīvs veids, kā pasargāt zemākus augus, ir izmantot egļu vai priežu zarus. Tos sasprauž zemē ap augu, veidojot nelielu būdiņu. Egļu zari labi aiztur sniegu, kas ir labākais dabiskais siltumizolācijas materiāls, kā arī pasargā no vēja un saules. Šī ir sena un pārbaudīta metode, kas ir gan efektīva, gan dekoratīva. Svarīgi ir izmantot veselīgus zarus, lai neienestu dārzā slimības vai kaitēkļus.
Lielākus, bet joprojām jutīgus augus var aizsargāt, no vēja un dienvidu puses saules puses uzstādot aizsargvairogu. To var izgatavot no koka rāmja, kas apvilkts ar agrotīklu, vai no niedru paklājiem. Šāds vairogs lauž vēja spēku un noēno augu dienas karstākajā laikā februārī un martā, kad saule ir īpaši spoža, bet zeme vēl sasalusi. Pareiza aizsardzība jaunajiem augiem ir investīcija to nākotnē, kas ļaus tiem izaugt par spēcīgiem un veselīgiem krūmiem.
Mulčēšanas nozīme un tehnikas
Mulčēšana ir viens no svarīgākajiem agrotehniskajiem paņēmieniem, gatavojot lauvķiršus ziemai. Tās galvenais uzdevums ziemā ir aizsargāt sakņu sistēmu no krasām temperatūras svārstībām. Biezs mulčas slānis darbojas kā izolators, kas neļauj augsnei pārāk dziļi sasalt bargā salā bez sniega segas. Tas arī palēnina augsnes atkušanu un atkārtotu sasalšanu atkušņa periodos, kas var traumēt augu saknes. Tādējādi tiek nodrošināti stabilāki apstākļi sakņu sistēmas pārziemošanai.
Kā mulčēšanas materiālu vislabāk izmantot organiskus, gaisu caurlaidīgus materiālus. Lieliski noder neitralizēta kūdra, priežu mizas, koku šķelda, komposts, sausas ozolu vai kļavu lapas. Nav ieteicams izmantot svaigus kūtsmēslus, jo tie var apdedzināt auga saknes, vai viegli sablīvējošos materiālus, piemēram, zāģu skaidas, kas var veidot blīvu garozu un traucēt gaisa apmaiņu. Mulčas slānim jābūt pietiekami biezam – optimāli 10-15 cm. To uzklāj pēc pēdējās rudens laistīšanas uz nedaudz apžuvušas augsnes virskārtas.
Mulčēšanas laiks ir svarīgs. To nevajadzētu darīt pārāk agri, kamēr zeme vēl ir silta, jo tas var piesaistīt peles un citus grauzējus, kas zem mulčas slāņa var ierīkot sev ziemas mītni un apgrauzt auga stumbru. Vislabāk mulčēšanu veikt pēc pirmajām nopietnajām salnām, kad augsnes virskārta sāk sasalt. Tad grauzēji jau būs atraduši citas ziemošanas vietas. Mulčas slāni izklāj vienmērīgi pa visu apdobi, kas ir aptuveni vainaga platumā, bet, kā jau minēts, atstājot brīvu zonu ap stumbru.
Pavasarī, kad sniegs ir nokusis un zeme sāk atkust, biezo ziemas mulčas slāni var nedaudz atgriezt no stumbra pamatnes. Tas ļaus augsnei ātrāk uzsilt un pamodinās augu jaunajai augšanas sezonai. Pilnībā noņemt mulču nav nepieciešams, plānāks slānis (5-7 cm) noderēs arī vasarā, lai saglabātu mitrumu un nomāktu nezāles. Laika gaitā organiskā mulča sadalīsies, bagātinot augsni ar barības vielām un uzlabojot tās struktūru, kas ir vēl viens būtisks ieguvums no šīs metodes.
Pavasara atmodināšana pēc ziemas
Pavasara iestāšanās ir atbildīgs periods lauvķiršu kopšanā. Pēc ziemas augi ir novājināti, un tiem nepieciešama palīdzība, lai atgūtos un veiksmīgi uzsāktu jauno augšanas sezonu. Viens no pirmajiem darbiem ir ziemas pieseguma noņemšana. To nedrīkst darīt pārāk agri, kad vēl iespējamas stipras salnas, bet arī nedrīkst nokavēt, jo zem pārsega augs var sākt pārkarst un “izsust”. Vislabāk piesegumu noņemt pakāpeniski, mākoņainā, apmākušies dienā. Sākumā var atvērt tikai vienu pusi, lai augs pierod pie gaisa un gaismas, un pēc dažām dienām noņemt pavisam.
Pēc pieseguma noņemšanas ir rūpīgi jāapskata augs un jānovērtē ziemas radītie bojājumi. Ir jāizgriež visi apsalušie, nokaltušie, nolūzušie vai slimību bojātie zari. Šo sanitāro apgriešanu veic līdz veselai, dzīvai koksnei. To var viegli atpazīt pēc griezuma vietas – dzīvi audi ir zaļgani vai gaiši, bet atmirušie – brūni. Nebaidieties griezt spēcīgi, jo tas stimulēs jaunu un veselīgu dzinumu augšanu no snaudošajiem pumpuriem. Visi izgrieztie zari ir jāsavāc un jāsadedzina, lai neizplatītu iespējamās infekcijas.
Kad augs ir sakopts, ir laiks pirmajai pavasara mēslošanai. Pēc ziemas lauvķiršiem nepieciešams papildu spēks, lai atjaunotu enerģijas rezerves un sāktu augt. Vislabāk izmantot kompleksos mēslojumus, kas paredzēti mūžzaļajiem augiem, ar nedaudz paaugstinātu slāpekļa saturu. Mēslojumu iestrādā augsnē ap augu, pēc tam to kārtīgi aplaistot. Ja augsne pēc ziemas ir sausa, pirms mēslošanas tā ir kārtīgi jāsamitrina. Pareiza pavasara mēslošana dos augam labu startu un veicinās bagātīgas lapotnes veidošanos.
Pavasarī ir svarīgi pievērst uzmanību arī laistīšanai. Lai gan pēc sniega kušanas augsnē parasti ir pietiekami daudz mitruma, sauss un vējains pavasaris var ātri izžāvēt augsni. Mūžzaļajiem augiem, kas aktīvi sāk augt, ir nepieciešams daudz ūdens. Regulāri jāpārbauda augsnes mitrums un nepieciešamības gadījumā augi jālaista. Rūpīga un gādīga attieksme pavasarī palīdzēs lauvķiršiem ātri atgūties no ziemas stresa un visu sezonu priecēt ar savu skaistumu.
