Lai gan lauvķirši tiek uzskatīti par salīdzinoši izturīgiem un viegli kopjamiem augiem, arī tos var apdraudēt dažādas slimības un kaitēkļi, kas var būtiski pasliktināt to dekoratīvo izskatu un pat izraisīt auga bojāeju. Savlaicīga problēmu atpazīšana un pareiza rīcība ir izšķiroša, lai saglabātu stādījumus veselīgus un krāšņus. Lielākā daļa problēmu ir saistītas ar nepiemērotiem augšanas apstākļiem, piemēram, pārmērīgu mitrumu, sabiezinātu stādījumu vai nepietiekamu gaisa cirkulāciju, kas veicina patogēnu attīstību. Tāpēc profilakse un pareizas agrotehnikas ievērošana ir labākā aizsardzības stratēģija. Šajā rakstā aplūkosim biežāk sastopamās lauvķiršu slimības un kaitēkļus, to pazīmes un efektīvākās apkarošanas metodes.
Viena no visizplatītākajām lauvķiršu problēmām ir sēnīšu izraisītas lapu slimības. Starp tām īpaši jāizceļ cauršautā lapu plankumainība, ko izraisa sēne Wilsonomyces carpophilus. Sākotnēji uz lapām parādās nelieli, sarkanbrūni vai violeti plankumi. Laika gaitā šo plankumu audi atmirst un izkrīt, atstājot lapās mazus, apaļus caurumiņus, kas atgādina skrošu šāvienus. Lai gan šī slimība parasti nav nāvējoša, tā var ievērojami sabojāt auga dekoratīvo izskatu, īpaši mitrās un lietainās vasarās. Slimības attīstību veicina mitrums uz lapām, tāpēc ir svarīgi izvairīties no laistīšanas no augšas.
Vēl viena bieži sastopama sēnīšu slimība ir miltrasa. To raksturo balta vai pelēcīga, pulverveida aplikuma parādīšanās uz lapām, jaunajiem dzinumiem un pumpuriem. Stipras infekcijas gadījumā lapas var deformēties, dzeltēt un priekšlaicīgi nobirt, un jauno dzinumu augšana tiek kavēta. Miltrasas attīstību veicina silts un mitrs laiks, kā arī slikta gaisa cirkulācija sabiezinātos stādījumos. Ir svarīgi regulāri pārbaudīt augus un, pamanot pirmās slimības pazīmes, nekavējoties rīkoties, lai ierobežotu tās izplatību.
Nopietnākā problēma, kas var novest pie auga bojāejas, ir sakņu puve. To izraisa dažādas augsnes sēnes, piemēram, Phytophthora sugas. Sakņu puve attīstās pārmērīgi mitrās, smagās un slikti drenētās augsnēs, kur saknēm trūkst skābekļa. Auga virszemes daļā simptomi var būt līdzīgi sausuma radītajiem – lapas vīst, dzeltē, augšana apstājas. Tas notiek tāpēc, ka bojātā sakņu sistēma vairs nespēj apgādāt augu ar ūdeni un barības vielām. Lai izvairītos no sakņu puves, izšķiroša nozīme ir pareizas stādīšanas vietas izvēlei un labas drenāžas nodrošināšanai.
Starp kaitēkļiem lauvķiršus visbiežāk apdraud dažādi sūcējtipa kukaiņi. Vairogsutis ir mazi, nekustīgi kukaiņi, kas piesūcas pie zaru mizas un lapu apakšpuses, veidojot cietu vairogu. Tie barojas ar augu sulu, novājinot augu, izraisot lapu dzeltēšanu un nobiršanu. Vairogsutis izdala arī lipīgu šķidrumu, ko sauc par medusrasu, uz kuras var attīstīties melnā kvēpsēne, pārklājot lapas ar melnu, netīru aplikumu. Līdzīgus bojājumus nodara arī laputis, kas parasti pulcējas kolonijās uz jauno dzinumu galiem un lapu apakšpusēm.
Biežāk sastopamās sēnīšu slimības
Cauršautā lapu plankumainība ir viena no vizuāli pamanāmākajām lauvķiršu slimībām. Tās izraisītāja, sēne Wilsonomyces carpophilus, ir īpaši aktīva mitros un vēsos apstākļos, kas raksturīgi pavasarim un rudenim. Infekcija sākas kā mazi, apaļi, purpursarkani plankumi uz lapām. Vēlāk šo plankumu centrs kļūst brūns un nekrotisks, un galu galā tas izkrīt, atstājot lapā skaidri redzamu caurumu. Stipras infekcijas gadījumā lapas var izskatīties kā skrošu sašautas. Lai ierobežotu slimības izplatību, ir svarīgi rudenī savākt un iznīcināt nobirušās lapas, jo uz tām pārziemo sēnes sporas.
Miltrasas attīstību veicina augsts gaisa mitrums un mērena temperatūra, kā arī slikta ventilācija. Tāpēc tā visbiežāk novērojama sabiezinātos, noēnotos stādījumos. Pirmā pazīme ir balts, miltains aplikums uz jaunajām lapām un dzinumu galiem. Šis aplikums sastāv no sēnes micēlija un sporām, kuras vējš viegli pārnēsā uz citiem augiem. Slimības ietekmē lapas var čokuroties un deformēties, bet stipri inficētie dzinumi pārstāj augt. Cīņā ar miltrasu svarīga ir profilakse – regulāra vainaga retināšana, lai uzlabotu gaisa cirkulāciju, un izvairīšanās no pārmērīgas mēslošanas ar slāpekli.
Botrytis jeb pelēkā puve ir vēl viena sēnīšu slimība, kas var skart lauvķiršus, īpaši mitros un vēsos laika apstākļos. Tā parasti inficē novājinātas vai bojātas auga daļas, piemēram, ziedus, jaunos dzinumus vai lapas, kas cietušas no sala vai mehāniskiem bojājumiem. Uz inficētajām daļām parādās brūni, ūdeņaini plankumi, kas ātri palielinās un pārklājas ar raksturīgu pelēku, pūkainu pelējumu. Lai novērstu pelēkās puves attīstību, ir svarīgi laikus izgriezt un iznīcināt visas bojātās un slimās auga daļas un nodrošināt labu gaisa apmaiņu ap krūmu.
Lai apkarotu sēnīšu slimības, var izmantot fungicīdus. Pavasarī, pirms pumpuru plaukšanas, profilaktiski var veikt apstrādi ar varu saturošiem preparātiem, piemēram, Bordo šķīdumu. Veģetācijas periodā, pamanot pirmās slimības pazīmes, var izmantot sistēmas vai kontaktiedarbības fungicīdus, kas paredzēti attiecīgās slimības ierobežošanai. Ir svarīgi stingri ievērot lietošanas instrukciju un apstrādes veikt sausā, bezvēja laikā, vēlams no rīta vai vakarā. Tomēr jāatceras, ka ķīmiskā aizsardzība būs efektīva tikai tad, ja tā tiks apvienota ar pareizu agrotehniku.
Baktēriju izraisītas problēmas
Bakteriālais vēzis, ko izraisa baktērija Pseudomonas syringae, ir viena no postošākajām slimībām, kas var skart ķiršu ģints augus, tostarp lauvķiršus. Infekcija parasti notiek caur dažādām brūcēm – lapu rētām rudenī, sala plaisām vai apgriešanas vietām. Simptomi ir daudzveidīgi. Pavasarī var novērot pēkšņu zaru kalšanu, pumpuru un ziedu brūnēšanu un atmiršanu. Uz zariem un stumbra var veidoties ieliekušies, tumši plankumi, no kuriem mitrā laikā var izdalīties sveķiem līdzīgs šķidrums (gummoze). Uz lapām var parādīties mazi, ūdeņaini plankumi, kas vēlāk kļūst tumši un nekrotiski.
Bakteriālais degums, ko izraisa baktērija Erwinia amylovora, ir ļoti bīstama karantīnas slimība, kas gan retāk skar lauvķiršus, bet tomēr ir iespējama. Tā galvenokārt apdraud ābeles, bumbieres un citus rožu dzimtas augus. Infekcija parasti sākas ziedēšanas laikā, un tās rezultātā ziedi, lapas un jaunie dzinumi pēkšņi novīst, kļūst brūni vai melni, it kā būtu apdeguši. Inficēto dzinumu gali bieži vien āķveidīgi nolīkst. No bojātajām vietām mitrā laikā var izdalīties baktēriju eksudāts – lipīgi, pienbalti pilieni. Šī slimība izplatās ļoti ātri, un cīņa ar to ir ļoti sarežģīta.
Cīņa ar bakteriālajām slimībām ir daudz grūtāka nekā ar sēnīšu slimībām, jo efektīvu ķīmisko preparātu (baktericīdu) pieejamība ir ierobežota. Galvenais uzsvars jāliek uz profilaksi. Ir svarīgi izvairīties no auga mehāniskiem bojājumiem un veikt apgriešanu tikai sausā laikā. Visi instrumenti pirms un pēc lietošanas ir rūpīgi jādezinficē. Pamanot pirmās bakteriālās infekcijas pazīmes, piemēram, nokaltušu zaru, tas nekavējoties jāizgriež, nogriežot to krietni zem redzamās bojājuma vietas, ieejot veselajos audos. Izgrieztās daļas obligāti jāsadedzina.
Lai samazinātu bakteriālo infekciju risku, var veikt profilaktisku smidzināšanu ar varu saturošiem fungicīdiem. Šie preparāti iedarbojas arī uz baktērijām, nomācot to attīstību uz auga virsmas. Smidzināšanu ieteicams veikt rudenī, lapkritī, un agrā pavasarī, pirms pumpuru plaukšanas. Ir svarīgi izvēlēties slimībizturīgas šķirnes un nodrošināt augiem optimālus augšanas apstākļus, jo veselīgi un spēcīgi augi ir mazāk uzņēmīgi pret jebkāda veida infekcijām. Pareiza mēslošana, izvairoties no slāpekļa pārdozēšanas, arī palīdz stiprināt auga noturību.
Galvenie kaitēkļi un to identifikācija
Vairogsutis ir viens no grūtāk apkarojamiem lauvķiršu kaitēkļiem. Pieaugušie kukaiņi ir nekustīgi un klāti ar cietu vaska vairogu, kas tos pasargā no nelabvēlīgiem apstākļiem un kontakta insekticīdiem. Tie parasti lokalizējas uz zaru mizas un lapu apakšpusē gar dzīslām. Masveida savairošanās gadījumā tie var pilnībā noklāt zarus, stipri novājinot augu. Kaitēkļu klātbūtni bieži vien nodod lipīgā medusrasa, ko tie izdala, un melnā kvēpsēne, kas uz tās attīstās. Jaunu kāpuru (ceļotājblusiņu) izšķilšanās laiks, parasti vasaras sākumā, ir visefektīvākais periods to apkarošanai, jo šajā stadijā tie ir kustīgi un nav pasargāti ar vairogu.
Laputis ir plaši izplatīti kaitēkļi, kas barojas ar augu sulu, parasti pulcējoties lielās kolonijās uz jaunajiem dzinumiem un lapu apakšpusēm. To sūkšanas rezultātā lapas čokurojas, deformējas, bet dzinumi atpaliek augšanā. Līdzīgi kā vairogsutis, arī laputis izdala medusrasu, kas piesaista skudras un veicina kvēpsēnes attīstību. Laputis ātri vairojas, un sezonas laikā var attīstīties vairākas paaudzes. To klātbūtne ir viegli pamanāma, apskatot dzinumu galotnes.
Tīklērces ir ļoti sīki zirnekļveidīgie kaitēkļi, kas nav saskatāmi ar neapbruņotu aci. To klātbūtni nodod smalks, blīvs tīmeklis, kas parādās uz lapu apakšpuses un starp dzinumiem. Tīklērces ar savu sūcējsnuķīti caurdur auga šūnas un izsūc to saturu. Bojātās lapas kļūst blāvas, pārklājas ar sīkiem, dzeltenīgiem punktiņiem, bet vēlāk dzeltē un nobirst. Tīklērces īpaši strauji vairojas karstā un sausā laikā. Mitrums tām nepatīk, tāpēc augu regulāra apsmidzināšana ar ūdeni var palīdzēt ierobežot to izplatību.
Dažkārt lauvķiršus var bojāt arī smecernieku dzimtas vaboles, piemēram, lapu smecernieks. Pieaugušās vaboles lapu malās izgrauž raksturīgus pusapaļus robus. Lai gan šie bojājumi galvenokārt ir kosmētiski, lielāks kaitējums rodas no kāpuriem, kas dzīvo augsnē un barojas ar augu saknēm. Stipras invāzijas gadījumā kāpuri var nopietni bojāt sakņu sistēmu, izraisot auga vīšanu un nīkuļošanu. Vaboles parasti ir aktīvas naktī, bet pa dienu slēpjas augsnes virskārtā vai nobirušajās lapās.
Profilakses pasākumi un integrētā augu aizsardzība
Labākā cīņa ar slimībām un kaitēkļiem ir to profilakse. Integrētā augu aizsardzība apvieno dažādas metodes – agrotehniskās, bioloģiskās un, tikai nepieciešamības gadījumā, ķīmiskās, lai uzturētu kaitīgo organismu populāciju zem līmeņa, kas rada ekonomiskus vai estētiskus zaudējumus. Pamatā ir veselīgas vides radīšana augiem. Tas sākas ar pareizu šķirnes izvēli, dodot priekšroku tām, kas ir izturīgākas pret konkrētajā reģionā izplatītākajām slimībām. Svarīga ir arī pareiza stādīšanas vieta, nodrošinot labu drenāžu un pietiekamu saules gaismu.
Regulāra un pareiza agrotehnika ir viens no galvenajiem profilakses pīlāriem. Ir svarīgi uzturēt tīrību ap stādījumiem, rudenī savācot un iznīcinot nobirušās lapas, jo uz tām pārziemo daudzu slimību ierosinātāji un kaitēkļi. Sabiezināti stādījumi ir regulāri jāretina, lai nodrošinātu labu gaisa cirkulāciju, kas palīdz lapām ātrāk nožūt pēc lietus un samazina sēnīšu slimību attīstības risku. Jāizvairās no pārmērīgas mēslošanas ar slāpekli, kas veicina mīkstu, sulīgu audu veidošanos, kuri ir viegls mērķis gan slimībām, gan kaitēkļiem.
Augu regulāra novērošana ļauj laikus pamanīt pirmās problēmu pazīmes un rīkoties, kamēr invāzija vēl nav kļuvusi masveidīga. Ja tiek pamanītas slimības pazīmes vai kaitēkļi, pirmā darbība ir bojāto vai invadēto daļu mehāniska noņemšana un iznīcināšana. Nelielas laputu kolonijas var noskalot ar spēcīgu ūdens strūklu vai nospiest ar pirkstiem. Vairogsutis no zariem var notīrīt ar cietu suku. Savlaicīga rīcība var palīdzēt izvairīties no nepieciešamības lietot ķīmiskos aizsardzības līdzekļus.
Dabīgo ienaidnieku, piemēram, mārīšu, zeltactiņu, plēsējblakšu un parazītisko lapseņu, piesaistīšana dārzam ir efektīvs bioloģiskās kontroles veids. Šie kukaiņi barojas ar laputīm, tīklērcēm un citiem kaitēkļiem, palīdzot uzturēt to populāciju dabiskā līdzsvarā. Lai piesaistītu derīgos kukaiņus, dārzā ieteicams audzēt dažādus ziedošus augus, piemēram, dilles, fenheli, koriandru, kliņģerītes un samtenes, kas nodrošina tiem nektāru un ziedputekšņus. Izvairīšanās no plaša spektra insekticīdu lietošanas arī palīdz saglabāt šo dārza palīgu populāciju.
Dabiskas un ķīmiskas apkarošanas metodes
Ja kaitēkļu invāzija nav liela, bieži vien var izlīdzēties ar dabiskām un videi draudzīgām metodēm. Pret laputīm un tīklērcēm var izmantot smidzinājumus uz ziepju bāzes. Lai pagatavotu šādu šķīdumu, pāris ēdamkarotes zaļo ziepju vai cita dabīga, nepiedevu ziepju produkta izšķīdina vairākos litros ūdens. Šis šķīdums pārklāj kaitēkļus ar plānu kārtiņu, traucējot to elpošanu. Svarīgi ir apstrādāt arī lapu apakšpuses, kur kaitēkļi parasti slēpjas. Apstrāde jāatkārto vairākas reizes ar dažu dienu intervālu.
Pret vairogutīm agrā pavasarī, pirms pumpuru plaukšanas, var izmantot eļļas emulsijas smidzinājumus. Šie preparāti pārklāj pārziemojošos kaitēkļus un to oliņas ar plānu eļļas kārtiņu, neļaujot tiem elpot. Šī ir efektīva metode, lai samazinātu kaitēkļu populāciju pirms to aktīvās vairošanās sākuma. Veģetācijas periodā pret jaunajiem kāpuriem var izmantot insekticīdus uz rapšu eļļas vai piretrīna bāzes. Šie līdzekļi ir mazāk kaitīgi videi un derīgajiem kukaiņiem nekā sintētiskie insekticīdi.
Ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu (pesticīdu) lietošana ir galējais līdzeklis, kas jāapsver tikai tad, ja citas metodes nav devušas rezultātu un pastāv risks zaudēt augu. Pirms pesticīdu lietošanas ir precīzi jāidentificē problēma – slimība vai kaitēklis, lai izvēlētos pareizo preparātu. Fungicīdus lieto pret sēnīšu slimībām, insekticīdus – pret kukaiņiem, un akaricīdus – pret ērcēm. Ir svarīgi izvēlēties līdzekli, kas ir reģistrēts lietošanai attiecīgajā kultūrā un pret konkrēto problēmu.
Lietojot jebkuru ķīmisko preparātu, ir obligāti jāievēro visi drošības pasākumi un lietošanas instrukcijas, kas norādītas uz iepakojuma. Jāievēro pareizā deva, nogaidīšanas laiks un personīgās aizsardzības līdzekļu (cimdu, maskas, aizsargbriļļu) lietošana. Apstrāde jāveic sausā, bezvēja laikā, vēlams no rīta vai vakarā, lai nekaitētu bitēm un citiem apputeksnētājiem. Pēc apstrādes ir svarīgi rūpīgi nomazgāt rokas un seju. Nepareiza pesticīdu lietošana var nodarīt kaitējumu ne tikai videi un derīgajiem organismiem, bet arī cilvēka veselībai.
