Lai gan cidonijas tiek uzskatītas par salīdzinoši izturīgu un mazprasīgu kultūru, tās, tāpat kā citi augļu koki, var ciest no dažādām slimībām un kaitēkļu uzbrukumiem, kas var būtiski samazināt ražas apjomu un kvalitāti, kā arī novājināt pašu augu. Savlaicīga problēmu atpazīšana, pareizu profilaktisko pasākumu veikšana un efektīvu, videi draudzīgu apkarošanas metožu pielietošana ir galvenie nosacījumi veselīga un ražīga cidoniju dārza uzturēšanai. Integrēta augu aizsardzība, kas apvieno agrotehniskās, bioloģiskās un ķīmiskās metodes, sniedz vislabākos rezultātus.
Biežāk sastopamās sēnīšu slimības
Viena no izplatītākajām slimībām, kas skar cidonijas, ir augļu puve jeb monilioze. To ierosina sēnīte, kas visbiežāk inficē augļus caur dažādiem mehāniskiem bojājumiem, piemēram, putnu knābieniem, kukaiņu kodumiem vai plaisām mizā. Uz augļiem parādās brūni, pūstoši plankumi, kas ātri palielinās izmērā, un uz to virsmas veidojas koncentriski apļi ar dzeltenīgi pelēkiem sporu spilventiņiem. Inficētie augļi vai nu nokrīt, vai arī sažūst un paliek karājamies zaros, pārvēršoties par “mūmijām”, kas kļūst par infekcijas avotu nākamajam gadam.
Lapu plankumainības ir vēl viena sēnīšu slimību grupa, kas var skart cidonijas. Tās izpaužas kā dažāda lieluma un formas brūni, pelēki vai sarkanīgi plankumi uz lapām. Slimībai attīstoties, plankumi saplūst, skartie audi atmirst un izkrīt, radot caurumus lapās. Stipras infekcijas gadījumā notiek priekšlaicīga lapu dzeltēšana un nobiršana. Tas novājina koku, samazina fotosintēzes intensitāti un negatīvi ietekmē nākamā gada ražas ieriešanos. Sēnīšu sporas pārziemo nobirušajās lapās.
Lai gan retāk nekā ābelēm un bumbierēm, cidonijas var slimot arī ar kraupi. Šī slimība bojā lapas, dzinumus un augļus. Uz lapām parādās tumši, samtaini plankumi, bet uz augļiem – tumši, korķveida plankumi, kas deformē augli un izraisa tā plaisāšanu. Kraupis īpaši strauji attīstās mitrā un siltā laikā, kas ir labvēlīgs sēnītes sporu izplatībai. Infekcija saglabājas nobirušajās lapās un uz inficētajiem dzinumiem.
Profilaktiskie pasākumi cīņā ar sēnīšu slimībām ir vissvarīgākie. Rudenī obligāti jāsavāc un jāiznīcina visas nobirušās lapas un mumificējušies augļi. Jāveic regulāra vainaga apgriešana, lai nodrošinātu labu ventilāciju un samazinātu mitrumu vainaga iekšienē. Agrā pavasarī, pirms pumpuru plaukšanas, var veikt profilaktisko smidzināšanu ar vara saturošiem preparātiem. Veģetācijas laikā, pamanot pirmās slimības pazīmes, var lietot atbilstošus fungicīdus, stingri ievērojot instrukcijas.
Baktēriju izraisītās slimības
Viena no bīstamākajām slimībām, kas var skart cidonijas, ir bakteriālā iedega. Lai gan Latvijā tā nav plaši izplatīta, ir svarīgi zināt tās pazīmes, jo slimība ir ļoti postoša un var izraisīt visa koka bojāeju. Slimības pazīmes ir ziedu, lapu un jauno dzinumu strauja novīšana, nobrūnēšana un nokalšana, tiem paliekot karājamies zaros. Dzinumu gali bieži vien āķveidīgi noliecas. Bojātās daļas izskatās kā apdegušas ar uguni, no kā arī cēlies slimības nosaukums. Mitrā laikā no bojātajiem audiem var izdalīties lipīgs, duļķains šķidrums – baktēriju eksudāts.
Baktērijas izplatās ar lietus, vēja, kukaiņu un dārza instrumentu palīdzību. Tās iekļūst augā caur ziediem vai dažādām brūcēm. Slimības attīstību veicina silts un mitrs laiks ziedēšanas periodā. Cīņa ar bakteriālo iedegu ir ļoti sarežģīta. Galvenā metode ir tūlītēja inficēto zaru izgriešana un sadedzināšana. Zars jāgriež vismaz 20-30 cm zem redzamās bojājuma robežas, lai pilnībā likvidētu infekciju. Pēc katra grieziena dārza šķēres vai zāģis ir jādezinficē spirta vai vara sulfāta šķīdumā.
Lai samazinātu bakteriālās iedegas risku, svarīgi ir ievērot profilakses pasākumus. Nedrīkst pārmēslot augus ar slāpekli, jo tas veicina sulīgu, mīkstu dzinumu veidošanos, kas ir īpaši uzņēmīgi pret infekciju. Jāizvairās no koku apgriešanas mitrā laikā, kad baktēriju izplatīšanās risks ir visaugstākais. Iegādājoties jaunus stādus, jāizvēlas uzticamas kokaudzētavas, kas garantē stādmateriāla veselīgumu.
Ja ir aizdomas par bakteriālo iedegu, par to nekavējoties jāziņo Valsts augu aizsardzības dienestam, jo šī ir karantīnas slimība, un tās izplatības ierobežošanai tiek veikti īpaši pasākumi. Pašārstēšanās un mēģinājumi noslēpt slimības klātbūtni var novest pie tās plašas izplatības un radīt nopietnus draudus ne tikai savam dārzam, bet arī apkārtējiem stādījumiem. Atbildīga rīcība šajā gadījumā ir izšķiroša.
Kaitēkļi, kas bojā lapas un dzinumus
Viens no biežākajiem kaitēkļiem, kas uzbrūk cidoniju jaunajiem dzinumiem un lapām, ir laputis. Šie sīkie, parasti zaļie vai melnie kukaiņi veido lielas kolonijas dzinumu galos un lapu apakšpusē. Laputis barojas, sūcot augu sulu, kā rezultātā lapas sačokurojas, dzinumi deformējas un augšana tiek kavēta. Turklāt laputis izdala saldu šķidrumu, ko sauc par “medus rasu”, uz kura attīstās kvēpsarmas sēnīte, kas pārklāj lapas ar melnu, lipīgu kārtu, traucējot fotosintēzi.
Cīņai ar laputīm var izmantot vairākas metodes. Nelielas kolonijas var vienkārši nomazgāt ar spēcīgu ūdens strūklu vai noslaucīt ar pirkstiem. Efektīvs un videi draudzīgs līdzeklis ir zaļo ziepju, sodas vai nātru vircas šķīduma izsmidzināšana. Ir svarīgi piesaistīt dārzam dabiskos laputu ienaidniekus – mārītes, zeltactiņas un ziedmušas, kuru kāpuri aktīvi barojas ar laputīm. To var panākt, dārzā audzējot nektāraugus, piemēram, dilles, koriandru un kliņģerītes.
Dažādu tinēju sugu kāpuri var bojāt gan cidoniju lapas, gan augļus. Tie satin lapas caurulītēs vai tīmekļos, kur paslēpušies barojas. Vēlāk tie var iegrauzties arī augļos, bojājot to kvalitāti. Cīņai ar tinējiem var izmantot feromonu slazdus, kas pievilina un noķer tauriņu tēviņus, tādējādi samazinot kaitēkļu populāciju un ļaujot noteikt to lidošanas intensitāti, lai izvēlētos optimālo laiku smidzināšanai. Pamanītās satītās lapas ar kāpuriem var arī nolasīt un iznīcināt.
Lai gan cidonijas nav to iecienītākais barības augs, lapas var bojāt arī dažādas lapgraužu vaboles un to kāpuri. Tie izgrauž caurumus lapu plātnēs, reizēm atstājot neskartas tikai dzīslas. Ja bojājumi ir nelieli, tie būtisku kaitējumu kokam nenodara. Masveida savairošanās gadījumā var būt nepieciešama insekticīdu lietošana. Tomēr ķīmiskos līdzekļus vajadzētu izmantot tikai galējas nepieciešamības gadījumā, priekšroku dodot bioloģiskajiem preparātiem.
Kaitēkļi, kas bojā augļus
Visnopietnāko kaitējumu cidoniju ražai nodara ābolu tinējs, kura kāpuri iegraužas augļos un barojas ar sēklām. Bojātie augļi pārstāj augt, bieži vien priekšlaicīgi nobirst, vai arī kļūst “tārpaini” un nav piemēroti ne uzglabāšanai, ne pārstrādei. Kaitēkļa lidošanas laika noteikšanai un populācijas samazināšanai efektīvi ir jau minētie feromonu slazdi. Tāpat rudenī ir svarīgi savākt un iznīcināt visus kritušos, bojātos augļus, lai samazinātu ziemojošo kāpuru skaitu.
Vēl viens nozīmīgs kaitēklis ir augļu kodes. Šo mazo tauriņu kāpuri arī bojā augļus, izēdot tajos ejas. Atšķirībā no tinēja, kas parasti dodas uz sēklotni, kodes kāpuri barojas galvenokārt ar augļa mīkstumu, veidojot brūnas ejas zem mizas. Kaitēkļu ierobežošanai palīdz regulāra kritušo augļu savākšana un iznīcināšana visas vasaras garumā. Koku stumbru tīrīšana no vecās mizas un to kaļķošana rudenī palīdz iznīcināt ziemojošos kaitēkļus.
Lai pasargātu augļus no bojājumiem, var izmantot arī mehāniskas aizsardzības metodes. Piemēram, uz koka stumbra var aplikt ķeramjostas no gofrētā kartona vai auduma, kurās paslēpjas kāpuri, dodoties uz kūņošanos. Šīs jostas periodiski noņem un iznīcina kopā ar kaitēkļiem. Šī metode ir darbietilpīga, bet efektīva un videi draudzīga.
Integrētā augu aizsardzība paredz arī dabisko ienaidnieku piesaisti. Putni, piemēram, zīlītes un strazdi, ir lieliski palīgi cīņā ar dažādiem kaitēkļiem, tostarp tinēju un kožu kāpuriem. Izliekot dārzā putnu būrīšus un ziemā nodrošinot barotavas, var piesaistīt šos spalvainos palīgus un uzturēt dabisko līdzsvaru, kas palīdzēs kontrolēt kaitēkļu populāciju bez ķīmijas palīdzības.
Profilakses un agrotehniskie pasākumi
Labākā cīņa ar slimībām un kaitēkļiem ir to profilakse. Pareiza agrotehnika ir veselīga dārza pamats. Viss sākas ar pareizas šķirnes izvēli – priekšroku dodot slimību un kaitēkļu izturīgām šķirnēm, kas piemērotas vietējiem klimatiskajiem apstākļiem. Svarīga ir arī pareizas stādīšanas vietas izvēle – saulaina, labi vēdināma vieta samazina sēnīšu slimību attīstības risku. Nedrīkst sabiezināt stādījumus, jo tas pasliktina gaisa apmaiņu un rada labvēlīgus apstākļus infekcijām.
Regulāra un pareizi veikta apgriešana ir būtisks profilakses pasākums. Sanitārā apgriešana, kuras laikā tiek izgriezti visi slimie, bojātie un nokaltušie zari, samazina infekcijas perēkļus. Retinošā apgriešana nodrošina labu vainaga izgaismojumu un ventilāciju. Visi lielākie griezumi jāapstrādā ar brūču ziedi, lai pasargātu koku no infekciju iekļūšanas. Dārza instrumenti pēc darba ar slimiem kokiem obligāti jādezinficē.
Rudenī pēc lapkriša ir ļoti svarīgi rūpīgi sakopt dārzu. Visas nobirušās lapas un augļu mūmijas ir jāsavāc un jāsadedzina vai jāierok dziļi komposta kaudzē, jo tajās pārziemo daudzu slimību ierosinātāji un kaitēkļi. Augsnes aprakšana apdobēs palīdz iznīcināt augsnē ziemojošos kaitēkļus. Koku stumbru un skeletzaru kaļķošana rudenī ne tikai pasargā mizu no saules apdegumiem pavasarī, bet arī iznīcina kaitēkļu oliņas un kūniņas, kas ziemo mizas plaisās.
Sabalansēta mēslošana ir vēl viens svarīgs faktors augu veselības uzturēšanā. Pārmēsloti, īpaši ar slāpekli, augi veido mīkstus, sulīgus audus, kas ir daudz uzņēmīgāki pret slimībām un kaitēkļiem. Savukārt augi, kas nodrošināti ar pietiekamu kālija un fosfora daudzumu, ir spēcīgāki un izturīgāki. Vesels un spēcīgs augs spēj daudz labāk pretoties jebkuram nelabvēlīgam faktoram, tādēļ rūpes par tā vispārējo stāvokli ir labākā aizsardzība.
