Lai cidonija augtu veselīga, spēcīga un katru gadu sniegtu bagātīgu aromātisku augļu ražu, tai nepieciešama regulāra un sabalansēta barības vielu uzņemšana. Līdzīgi kā jebkurš cits kultūraugs, arī cidonija no augsnes patērē noteiktus ķīmiskos elementus, kuru rezerves laika gaitā ir jāatjauno ar mēslošanas palīdzību. Pareizi sastādīts mēslošanas plāns, kas ņem vērā auga attīstības fāzes un augsnes īpatnības, ir viens no stūrakmeņiem veiksmīgai cidoniju audzēšanai un augstas kvalitātes ražas iegūšanai.
Galvenie barības elementi un to nozīme
Cidoniju pilnvērtīgai attīstībai nepieciešami dažādi barības elementi, kurus iedala makroelementos un mikroelementos. Pie makroelementiem, kas augam nepieciešami lielā daudzumā, pieder slāpeklis (N), fosfors (P) un kālijs (K). Šie trīs elementi veido jebkura mēslošanas plāna pamatu. Slāpeklis ir galvenais “būvmateriāls”, kas atbild par zaļās masas – lapu un dzinumu – augšanu. Tas ir īpaši nepieciešams pavasarī, veģetācijas sākumā, lai nodrošinātu spēcīgu un veselīgu auga startu.
Fosfors ir enerģijas elements, kas spēlē izšķirošu lomu sakņu sistēmas attīstībā, ziedpumpuru veidošanā, ziedēšanā un augļu aizmešanās procesā. Pietiekams fosfora daudzums veicina agrāku un bagātīgāku ziedēšanu, kā arī paātrina augļu nogatavošanos. Turklāt fosfors uzlabo auga vispārējo izturību pret nelabvēlīgiem apstākļiem. Tā trūkums var izpausties kā vāja sakņu sistēma, reta ziedēšana un lapu krāsošanās violetos toņos.
Kālijs ir kvalitātes un izturības elements. Tas regulē ūdens saimniecību augā, piedalās cukuru transportēšanā un uzkrāšanā augļos, tādējādi uzlabojot to garšu un smaržu. Pietiekams kālija nodrošinājums paaugstina auga salcietību, izturību pret sausumu un slimībām, kā arī veicina dzinumu nobriešanu rudenī, sagatavojot koku ziemas periodam. Kālija trūkums bieži izpaužas kā lapu malu apdegšana, it kā tās būtu apdedzinātas.
Papildus šiem trim galvenajiem elementiem, cidonijai nepieciešami arī citi makroelementi, piemēram, kalcijs (Ca), magnijs (Mg) un sērs (S), kā arī mikroelementi, piemēram, dzelzs (Fe), bors (B), mangāns (Mn) un cinks (Zn). Lai gan tie ir vajadzīgi nelielos daudzumos, to trūkums var izraisīt nopietnus augšanas traucējumus. Piemēram, dzelzs trūkums izraisa hlorozi, kad lapas kļūst dzeltenas, bet dzīslas paliek zaļas, savukārt bors ir svarīgs ziedu apputeksnēšanās un augļu aizmešanās procesos.
Mēslošanas plāns atbilstoši sezonai
Cidoniju mēslošana jāveic pārdomāti, pielāgojot to auga vajadzībām konkrētajā veģetācijas periodā. Pavasaris ir laiks, kad koks pamostas no ziemas miera un tam nepieciešams spēcīgs impulss augšanai. Tāpēc pirmo mēslošanu veic agri pavasarī, pirms pumpuru plaukšanas, akcentējot slāpekli saturošus mēslojumus. Šim nolūkam var izmantot gan organiskos mēslojumus, piemēram, ap koku apdobē iestrādājot labi satrūdējušu kompostu vai kūtsmēslus, gan minerālmēslus, piemēram, amonija nitrātu vai karbamīdu.
Otro reizi cidoniju mēslo pēc ziedēšanas, augļu aizmešanās sākumā, kas parasti ir maija beigās vai jūnija sākumā. Šajā periodā augam nepieciešams pilns barības elementu komplekss, lai nodrošinātu spēku augļu attīstībai. Šajā laikā ieteicams lietot kompleksos minerālmēslus, kas paredzēti augļu kokiem un ogulājiem (bieži apzīmēti kā NPK mēslojums), kuros slāpekļa, fosfora un kālija attiecība ir sabalansēta. Mēslojumu vienmērīgi izkaisa apdobē un viegli iestrādā augsnē, pēc tam kārtīgi aplaistot.
Trešā, noslēdzošā pamatmēslošana tiek veikta pēc ražas novākšanas, vēlā rudenī. Šīs mēslošanas mērķis ir palīdzēt kokam atgūt spēkus pēc ražošanas, nobriedināt dzinumus un sagatavoties ziemai, kā arī izveidot barības vielu rezerves nākamajam gadam. Rudens mēslošanai izmanto mēslojumu, kas nesatur vai satur ļoti maz slāpekļa, bet ir bagāts ar fosforu un kāliju. Šim nolūkam lieliski der speciālie rudens mēslojumi, superfosfāts un kālija sulfāts vai koksnes pelni.
Papildus pamatmēslošanai, veģetācijas periodā, ja tiek novērotas kāda barības elementa trūkuma pazīmes (piemēram, lapu dzeltēšana), var veikt papildmēslošanu caur lapām. Augs barības vielas spēj uzņemt arī caur lapām, un šāda mēslošana sniedz ļoti ātru efektu. Šim nolūkam izmanto speciālus, šķīstošus kompleksos mēslojumus ar mikroelementiem, kurus izsmidzina uz lapām saskaņā ar instrukciju. Tomēr jāatceras, ka lapu mēslošana neaizstāj pamatmēslošanu caur saknēm, bet tikai to papildina.
Organiskā un minerālā mēslojuma izmantošana
Veiksmīgai cidoniju audzēšanai ieteicams kombinēt organisko un minerālo mēslojumu, jo katram no tiem ir savas priekšrocības. Organiskais mēslojums, piemēram, kūtsmēsli, komposts, biohumuss vai zaļmēslojums, ir ne tikai barības vielu avots, bet arī lielisks līdzeklis augsnes struktūras un auglības uzlabošanai. Tas bagātina augsni ar trūdvielām, padara to irdenāku, uzlabo gaisa un ūdens režīmu, kā arī veicina augsnes mikroorganismu darbību.
Organiskajā mēslojumā barības vielas atrodas augiem grūtāk pieejamā formā un atbrīvojas pakāpeniski, mikroorganismu darbības rezultātā. Tas nodrošina ilgstošu un vienmērīgu barības vielu padevi, samazinot risku pārmēslot augu vai “apdedzināt” tā saknes. Kūtsmēslus vai kompostu vislabāk iestrādāt augsnē rudenī, lai līdz pavasarim tie paspētu daļēji sadalīties un barības vielas kļūtu pieejamas augam. Uz vienu pieaugušu koku vidēji nepieciešami 2-3 spaiņi labi sadalījušos organisko mēslojumu.
Minerālmēsli savukārt satur barības vielas koncentrētā un augiem viegli uzņemamā formā, kas ļauj ātri novērst barības vielu deficītu un nodrošināt augu ar nepieciešamajiem elementiem konkrētā attīstības fāzē. Tie ir īpaši noderīgi pavasarī un vasaras sākumā, kad augam nepieciešams daudz barības vielu intensīvai augšanai. Izvēloties minerālmēslus, priekšroka jādod kompleksajiem mēslojumiem, kas satur ne tikai NPK, bet arī svarīgākos mikroelementus.
Lietojot minerālmēslus, ir ļoti svarīgi stingri ievērot ražotāja norādītās devas, jo to pārdozēšana var būt kaitīga gan augam, gan videi. Pārmērīgs slāpekļa daudzums var izraisīt strauju, bet vāju dzinumu augšanu, kas ir uzņēmīgi pret slimībām un ziemā var apsalt. Pārmērīgas mēslojuma devas var arī paaugstināt sāļu koncentrāciju augsnē, kas apgrūtina ūdens uzņemšanu un var bojāt saknes. Mēslojums vienmēr jāiestrādā mitrā augsnē, lai izvairītos no sakņu apdegumiem.
Augsnes skābuma (pH) nozīme
Augsnes skābuma līmenis jeb pH ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas ietekmē barības vielu pieejamību augiem. Pat ja augsnē ir pietiekami daudz visu nepieciešamo elementu, tie var būt augam neuzņemamā formā, ja pH līmenis nav optimāls. Cidonijas vislabāk aug vāji skābā vai neitrālā augsnē ar pH līmeni no 5,5 līdz 6,5. Šādā vidē lielākā daļa barības vielu ir viegli šķīstošas un pieejamas auga saknēm.
Ja augsne ir pārāk skāba (pH zem 5,0), tādi elementi kā fosfors, kālijs, kalcijs un magnijs kļūst grūtāk pieejami, savukārt palielinās alumīnija un mangāna šķīdība, kas lielās koncentrācijās augam var būt toksiska. Skābas augsnes var neitralizēt, veicot kaļķošanu – iestrādājot augsnē kaļķi, dolomīta miltus vai koksnes pelnus. Kaļķošanu vislabāk veikt rudenī, lai līdz pavasarim materiāls paspētu izreaģēt un normalizētu augsnes pH līmeni.
Savukārt, ja augsne ir pārāk sārmaina (pH virs 7,0), augiem var rasties problēmas ar dzelzs, mangāna un cinka uzņemšanu, kas bieži izraisa hlorozi – lapu dzeltēšanu. Sārmainu augsni var paskābināt, iestrādājot tajā skābu kūdru, skuju mulču vai izmantojot speciālus fizioloģiski skābus mēslojumus, piemēram, amonija sulfātu. Tomēr jāatceras, ka cidonijām kategoriski nepatīk sārmaina augsne, tāpēc no stādīšanas vietās ar augstu kaļķa saturu labāk izvairīties.
Pirms cidoniju stādīšanas un periodiski audzēšanas laikā ir ieteicams noteikt augsnes skābuma līmeni. To var izdarīt, nododot augsnes paraugu analīzēm laboratorijā vai izmantojot dārzkopības veikalos nopērkamos pH testa komplektus. Zinot precīzu pH līmeni, var veikt nepieciešamos augsnes ielabošanas pasākumus un nodrošināt, ka mēslošana būs efektīva un visas iestrādātās barības vielas būs pieejamas augam.
Barības vielu trūkuma pazīmes
Vērīgs dārzkopis pēc auga ārējā izskata var noteikt, vai tam trūkst kāds no būtiskākajiem barības elementiem. Šīs vizuālās pazīmes kalpo kā signāls, ka nepieciešams veikt korekcijas mēslošanas plānā. Visbiežāk novērojamās ir slāpekļa, fosfora, kālija un dzelzs trūkuma pazīmes. Savlaicīga problēmas identificēšana un novēršana palīdzēs izvairīties no nopietnākiem augšanas traucējumiem un ražas zudumiem.
Slāpekļa trūkums izpaužas kā lēna augšana, sīki, vāji dzinumi un bālas, gaiši zaļas vai dzeltenīgas lapas. Dzeltēšana parasti sākas ar vecākajām, apakšējām lapām, jo slāpeklis ir mobils elements, un augs to pārvieto no vecākām daļām uz jaunajiem dzinumiem. Ja tiek novērotas šādas pazīmes, nepieciešama papildmēslošana ar ātras iedarbības slāpekļa mēslojumu, piemēram, amonija nitrātu vai zaļo masu (nātru vircu).
Fosfora deficīts vizuāli nav tik izteikts. Augi aug lēnāk, lapas ir sīkākas, tumši zaļas, reizēm ar bronzas vai violetu nokrāsu, īpaši gar dzīslām un lapu kātiem. Ziedēšana ir vāja un aizkavēta. Šādas pazīmes var liecināt arī par zemu augsnes temperatūru, kas apgrūtina fosfora uzņemšanu. Ja problēma saglabājas arī siltā laikā, nepieciešams mēslot ar fosforu saturošu mēslojumu, piemēram, superfosfātu.
Kālija trūkuma klasiska pazīme ir tā sauktā “malu apdegšana” – lapu malas un gali kļūst dzelteni, vēlāk brūni un nokalst, it kā būtu apdeguši. Šis process sākas ar vecākajām lapām. Augļi veidojas sīki, slikti krāsojas un ir bezgaršīgi. Dzelzs trūkums, kā jau minēts, izraisa hlorozi, bet atšķirībā no slāpekļa trūkuma, tā sākas ar jaunākajām, augšējām lapām – lapas plātne kļūst gaiši dzeltena vai gandrīz balta, bet dzīslas paliek kontrastējoši zaļas. Šādos gadījumos visefektīvākā ir lapu apsmidzināšana ar dzelzs helātu.
