Lai gan gladiolas ir vieni no krāšņākajiem vasaras dārza ziediem, to audzēšanu nereti apgrūtina dažādas slimības un kaitēkļi, kas var būtiski samazināt ziedu dekoratīvās īpašības un pat iznīcināt stādījumus. Spēja laicīgi atpazīt pirmās problēmu pazīmes un zināšanas par efektīvām apkarošanas un profilakses metodēm ir izšķirošas, lai saglabātu augu veselību un nodrošinātu kvalitatīvu ziedu ražu. Daudzas slimības un kaitēkļi izplatās ar inficētu stādāmo materiālu vai saglabājas augsnē un augu atliekās, tāpēc integrēta pieeja, kas ietver gan agrotehniskos pasākumus, gan ķīmisko vai bioloģisko aizsardzību, ir visefektīvākā. Šajā rakstā aplūkosim biežāk sastopamās gladiolu slimības un kaitēkļus, kā arī sniegsim ieteikumus to kontrolei un profilaksei, lai jūsu dārzs būtu pasargāts no nevēlamiem viesiem.
Biežākās sēnīšu slimības
Sēnīšu slimības ir viens no lielākajiem draudiem gladiolu audzētājiem, jo tās var strauji izplatīties un radīt nopietnus postījumus. Viena no bīstamākajām ir fuzarioze jeb gladiolu sausā puve, ko izraisa Fusarium ģints sēnes. Infekcija parasti notiek caur saknēm no augsnes, un slimība attīstās auga vadu sistēmā, traucējot ūdens un barības vielu apriti. Slimības pazīmes ir lapu dzeltēšana, vīšana un pakāpeniska nokalšana, sākot no apakšējām lapām. Stublāja pamatne kļūst brūna, un uz sīpoliem veidojas iegrimuši, tumši, sausas puves plankumi.
Pelēkā puve (Botrytis) ir vēl viena izplatīta slimība, kas īpaši strauji attīstās vēsā un mitrā laikā. Tā var bojāt visas auga daļas – lapas, ziedus un sīpolus. Uz lapām un ziediem parādās mazi, ūdeņaini plankumi, kas ātri palielinās un pārklājas ar pelēku, pūkainu apsarmi. Ziedi kļūst brūni un sapūst, bet uz sīpoliem uzglabāšanas laikā veidojas tumši, nedaudz iegrimuši plankumi ar melniem sklerocijiem. Slimība bieži iekļūst augā caur mehāniskiem bojājumiem.
Septorioze jeb lapu plankumainība izpaužas kā mazi, apaļi, sarkanbrūni plankumi uz lapām, kuru centrs ar laiku kļūst gaišāks, bet malas tumšākas. Spēcīgas infekcijas gadījumā plankumi saplūst, un lapas priekšlaicīgi nokalst. Tas negatīvi ietekmē sīpola nobriešanu. Slimība saglabājas augu atliekās un izplatās ar lietus un vēja palīdzību. Uz sīpoliem tā veido tumšus, cietus puves plankumus.
Cīņā ar sēnīšu slimībām galvenā loma ir profilaksei. Svarīgi ir izmantot tikai veselīgu stādāmo materiālu, pirms stādīšanas kodināt sīpolus fungicīdu šķīdumos, ievērot augu seku (nestādīt gladiolas vienā un tajā pašā vietā vairākus gadus pēc kārtas) un nodrošināt labu gaisa cirkulāciju stādījumos, izvairoties no pārāk blīvas stādīšanas. Slimos augus un to daļas nekavējoties jāiznīcina, un rudenī rūpīgi jāsavāc visas augu atliekas. Smagas infekcijas gadījumā var lietot atbilstošus ķīmiskos fungicīdus saskaņā ar instrukciju.
Baktēriju un vīrusu izraisītas slimības
Papildus sēnīšu slimībām gladiolas var apdraudēt arī baktēriju un vīrusu infekcijas, kuru apkarošana bieži vien ir sarežģītāka. Gladiolu kraupis jeb baktēriju puve (Pseudomonas) ir viena no biežākajām bakteriālajām slimībām. Tā izpaužas kā tumši, ūdeņaini plankumi uz lapām un stublājiem, kas vēlāk kļūst melni un iegrimst. Uz sīpoliem veidojas apaļi, nedaudz pacelti, tumši plankumi ar spīdīgu virsmu, kas atgādina laka pilienus. Slimība izplatās ar inficētu stādāmo materiālu un augsnē, īpaši labi attīstoties siltā un mitrā laikā.
Lakstaugu slapjā puve (Erwinia) ir vēl viena bīstama bakteriāla slimība, kas izraisa strauju augu bojāeju. Baktērijas iekļūst augā caur bojājumiem un izraisa audu sadalīšanos. Slimais augs sāk vīst, stublāja pamatne kļūst mīksta, ūdeņaina un izdala nepatīkamu smaku. Sīpoli pārvēršas par smakojošu, gļotainu masu. Slimība ir īpaši bīstama smagās, pārmitrinātās augsnēs. Efektīvu ķīmisko līdzekļu cīņai ar baktēriju slimībām praktiski nav, tāpēc galvenais uzsvars jāliek uz profilaksi.
Vīrusu slimības, piemēram, gurķu mozaīkas vīruss vai tabakas gredzenplankumainības vīruss, arī var inficēt gladiolas. Vīrusu pazīmes ir ļoti daudzveidīgas – uz lapām var parādīties gaišāki vai tumšāki plankumi, svītras, gredzeni, lapas var deformēties un krokoties. Ziedi var būt sīkāki, ar svītrainu vai plankumainu krāsojumu, kas atšķiras no šķirnei raksturīgā. Vīrusi izplatās galvenokārt ar sūcējtipa kaitēkļiem, piemēram, laputīm un tripšiem, kā arī ar inficētiem dārza instrumentiem.
Cīņa ar vīrusu slimībām ir praktiski neiespējama, jo nav līdzekļu, kas spētu iznīcināt vīrusu jau inficētā augā. Vienīgā metode ir slimo augu tūlītēja izraušana un iznīcināšana, lai novērstu infekcijas tālāku izplatību. Vissvarīgākā ir profilakse: veselīga stādāmā materiāla izmantošana, savlaicīga sūcējtipa kaitēkļu apkarošana un regulāra dārza instrumentu dezinfekcija. Pērkot jaunus sīpolus, jāizvēlas uzticami audzētāji, kas garantē no vīrusiem brīvu materiālu.
Kaitēkļi, kas apdraud lapas un ziedus
Gladiolu virszemes daļas – lapas un ziedus – apdraud vairāki kaitēkļi, kas barojas ar augu sulu vai audiem. Viens no bīstamākajiem un grūtāk apkarojamajiem ir gladiolu tripsis (Taeniothrips simplex). Tie ir ļoti sīki, tumši, spārnoti kukaiņi, kas masveidā savairojas karstā un sausā laikā. Gan pieaugušie tripši, gan to kāpuri barojas, sūcot sulu no lapām un ziedpumpuriem. Bojājumu rezultātā uz lapām parādās sudrabaini plankumi un sīki, melni ekskrementu punktiņi. Ziedpumpuri deformējas, neatveras vai arī atvērušies ziedi ir ar bojātām, обезkrāsotām ziedlapiņām.
Laputis ir vēl viens izplatīts sūcējtipa kaitēklis, kas bieži apmetas uz jaunajiem dzinumiem, lapām un ziedpumpuriem. Tās veido blīvas kolonijas un barojas ar augu sulu, izraisot lapu krokošanos, dzinumu deformāciju un auga vispārēju novājināšanos. Laputis izdala arī lipīgu šķidrumu, ko sauc par medusrasu, uz kuras attīstās kvēpsarmas sēne, kas pārklāj lapas ar melnu, lipīgu kārtu un traucē fotosintēzei. Turklāt laputis ir vienas no galvenajām vīrusu slimību pārnēsātājām.
Dažādu tauriņu, piemēram, pūcīšu, kāpuri var nodarīt bojājumus, graužot caurumus lapās vai pat iegraužoties stublājos un ziedpumpuros. Šie kaitēkļi parasti ir aktīvi naktī, bet dienā slēpjas augsnes virskārtā vai lapu žāklēs. Bojājumi ir viegli pamanāmi kā neregulāras formas caurumi lapās vai ziedos. Lielākus kāpurus var nolasīt ar rokām, bet masveidīgas savairošanās gadījumā jālieto insekticīdi.
Cīņai ar virszemes kaitēkļiem var izmantot dažādas metodes. Nelielas laputu kolonijas var noskalot ar spēcīgu ūdens strūklu vai apstrādāt ar zaļo ziepju šķīdumu. Pret tripšiem un masveidīgu laputu invāziju efektīvi ir sistēmas iedarbības insekticīdi, kas uzsūcas augā un padara to indīgu kaitēkļiem. Svarīgi ir apstrādi veikt laicīgi, pie pirmajām kaitēkļu parādīšanās pazīmēm, un atkārtot to vairākas reizes ar noteiktu intervālu, lai iznīcinātu arī jaunās kaitēkļu paaudzes.
Augsnes kaitēkļi un to kontrole
Ne mazāk bīstami par virszemes kaitēkļiem ir tie, kas dzīvo augsnē un bojā gladiolu saknes un sīpolus. Viens no izplatītākajiem ir sprakšķu kāpuri jeb drātstārpi. Tie ir cieti, dzeltenbrūni kāpuri, kas dzīvo augsnē vairākus gadus un barojas ar augu pazemes daļām. Drātstārpi izgrauž ejas sīpolos, padarot tos ne tikai nepievilcīgus, bet arī viegli pieejamus dažādām puves infekcijām. Bojātie augi atpaliek augšanā, vīst un var pat aiziet bojā.
Lācītis (Gryllotalpa gryllotalpa) ir liels pazemes kukainis, kas rok alas un barojas gan ar augu saknēm, gan ar dažādiem augsnes bezmugurkaulniekiem. Tas var nodarīt lielu postu, pārgraužot jauno augu saknes un izrokot ejas tieši zem sīpoliem, kas noved pie augu novīšanas un bojāejas. Lācīša klātbūtni var pamanīt pēc raksturīgajām uzrautajām ejām augsnes virskārtā.
Sakņu nematodes ir mikroskopiski mazi tārpi, kas parazitē uz augu saknēm un sīpoliem. Tie izraisa sakņu deformāciju un sabiezējumu veidošanos, kas traucē ūdens un barības vielu uzsūkšanos. Invadētie augi ir nīkulīgi, atpaliek augšanā, tiem dzeltē lapas, un tie slikti zied. Nematodes ir grūti pamanāmas ar neapbruņotu aci, un to klātbūtni var apstiprināt tikai laboratoriski.
Cīņa ar augsnes kaitēkļiem ir sarežģīta. Svarīga ir dziļa augsnes apstrāde rudenī, kas palīdz iznīcināt daļu kaitēkļu un to ziemošanas stadijas. Augu seka arī palīdz samazināt kaitēkļu populāciju. Drātstārpu ierobežošanai var izmantot ēsmas – zemē ierok kartupeļu vai burkānu gabaliņus, kurus regulāri pārbauda un iznīcina savākušos kāpurus. Pret lācīšiem izmanto speciālas indes ēsmas vai slazdus. Lai ierobežotu nematodes, ieteicams audzēt augus, kas tās atbaida, piemēram, samtenes, un ievērot stingru augu seku.
Profilakses pasākumi un integrētā augu aizsardzība
Visefektīvākā cīņa ar slimībām un kaitēkļiem ir to profilakse, kas ietver veselu pasākumu kompleksu, ko sauc par integrēto augu aizsardzību. Šī pieeja apvieno agrotehniskās, bioloģiskās un ķīmiskās metodes, lai radītu nelabvēlīgus apstākļus patogēnu un kaitēkļu attīstībai un samazinātu nepieciešamību pēc pesticīdu lietošanas. Viss sākas ar veselīga, sertificēta stādāmā materiāla iegādi no uzticamiem avotiem. Pirms stādīšanas sīpoli ir rūpīgi jāpārbauda un profilaktiski jākodina fungicīdu šķīdumā.
Stingra augu sekas ievērošana ir viens no svarīgākajiem profilakses pasākumiem. Gladiolas nevajadzētu stādīt vienā un tajā pašā vietā biežāk kā reizi 4-5 gados. Tas palīdz izvairīties no slimību ierosinātāju un kaitēkļu uzkrāšanās augsnē. Labi priekšaugi gladiolām ir dālijas, samtenes, ķiploki, kā arī pākšaugi, kas bagātina augsni ar slāpekli. Slikti priekšaugi ir citi sīpolaugi, kā arī asteres un dārzeņi, kuriem ir kopīgas slimības.
Pareiza agrotehnika spēlē milzīgu lomu augu veselības uzturēšanā. Optimāla stādīšanas shēma, kas nodrošina labu gaisa cirkulāciju, savlaicīga nezāļu apkarošana, sabalansēta mēslošana, izvairoties no slāpekļa pārdozēšanas, un pareiza laistīšana (laistot pie saknēm, nevis pa lapām) ievērojami samazina slimību attīstības risku. Spēcīgi un veselīgi augi ir daudz izturīgāki pret slimību un kaitēkļu uzbrukumiem.
Visu sezonu ir regulāri jāapseko stādījumi, lai laicīgi pamanītu pirmās slimību vai kaitēkļu pazīmes. Slimās augu daļas vai veseli augi nekavējoties jānoņem un jāiznīcina, vēlams sadedzinot. Rudenī pēc sīpolu novākšanas visi augu atliekas ir rūpīgi jāsavāc un jāiznīcina. Ķīmiskie augu aizsardzības līdzekļi jālieto tikai galējas nepieciešamības gadījumā, stingri ievērojot instrukcijas un drošības noteikumus, un dodot priekšroku videi draudzīgākiem preparātiem.
