Alpu virša, kas ir viens no agrākajiem pavasara vēstnešiem dārzā, stādīšana un pavairošana ir process, kas, pareizi veikts, sniedz gandarījumu un ilgstošu rezultātu. Šī mūžzaļā ziemciešu krūma spēja veidot blīvus, krāsainus paklājus padara to par iecienītu izvēli daudziem dārzniekiem. Lai nodrošinātu veiksmīgu ieaugšanos un veselīgu attīstību, ir būtiski pievērst uzmanību pareizai stādīšanas tehnikai, vietas izvēlei un augsnes sagatavošanai. Tāpat, apgūstot vienkāršas pavairošanas metodes, ir iespējams bez lieliem ieguldījumiem paplašināt viršu stādījumus vai dalīties ar šiem skaistajiem augiem ar draugiem un kaimiņiem.
Optimālā stādīšanas laika un vietas izvēle
Labākais laiks Alpu viršu stādīšanai ir agrs rudens vai pavasaris. Rudens stādīšana, kas veikta no septembra līdz oktobra vidum, ļauj augam iesakņoties, kamēr augsne vēl ir silta, nodrošinot labāku startu nākamajā pavasarī. Pavasara stādīšana, kas veikta no aprīļa līdz maijam, arī ir ļoti efektīva, taču tad būs nepieciešama rūpīgāka uzmanība laistīšanai pirmajā vasarā. Stādīšanu nav ieteicams veikt karstā un sausā vasaras vidū vai tad, kad zeme jau ir sasalusi.
Vietas izvēle ir kritisks faktors auga ilgtermiņa veselībai. Alpu viršiem nepieciešama pilna saule vai viegla pēcpusdienas ēna, lai tie varētu bagātīgi ziedēt. Dienvidu vai rietumu nogāzes ir ideālas, jo tās nodrošina pietiekamu apgaismojumu un dabisku ūdens noteci. Jāizvairās no stādīšanas zem koku blīva lapotnes, kur valda dziļa ēna un konkurence par ūdeni un barības vielām. Tāpat jāizvēlas vieta, kas ir pasargāta no aukstiem ziemas vējiem.
Plānojot stādījumus, ir svarīgi ņemt vērā auga pieaugušā izmērus. Alpu virši ir zemi, klājeniski krūmi, kas izplešas platumā. Lai izveidotu blīvu zemsedzi, augus ieteicams stādīt grupās, ievērojot aptuveni 30-40 centimetru attālumu starp tiem. Šāds attālums ļaus augiem saaugt kopā, veidojot vienotu paklāju, kas efektīvi nomāc nezāles, bet tajā pašā laikā nodrošinās pietiekamu gaisa cirkulāciju starp augiem, mazinot slimību risku.
Konteineros audzētiem Alpu viršiem jāizvēlas pietiekami liels pods ar labām drenāžas atverēm. Podam jābūt vismaz divreiz lielākam par auga sakņu kamolu, lai nodrošinātu vietu augšanai. Konteineru audzēšanas priekšrocība ir iespēja pilnībā kontrolēt augsnes sastāvu un pārvietot augu atbilstoši sezonālajām gaismas apstākļu izmaiņām. Tomēr jāatceras, ka podos augsne izžūst un sasalst ātrāk, tādēļ tiem būs nepieciešama rūpīgāka uzmanība.
Augsnes sagatavošana un stādīšanas process
Pirms stādīšanas ir rūpīgi jāsagatavo augsne, jo tas ir viens no galvenajiem veiksmes priekšnoteikumiem. Vispirms nepieciešams attīrīt izvēlēto vietu no visām daudzgadīgajām nezālēm un to saknēm. Pēc tam augsne ir jāuzrok vismaz lāpstas dziļumā, lai to uzirdinātu. Ja augsne ir smaga un mālainas, tās struktūras uzlabošanai nepieciešams iestrādāt rupju smilti, kompostu no priežu mizām vai skābu kūdru, lai nodrošinātu labu ūdens un gaisa caurlaidību.
Stādīšanas bedrei jābūt aptuveni divreiz platākai un nedaudz dziļākai par auga sakņu kamolu. Pirms stāda ievietošanas bedrē, ir ļoti svarīgi to kārtīgi apliet vai pat uz brīdi iegremdēt spainī ar ūdeni, līdz no sakņu kamola pārstāj nākt gaisa burbuļi. Tas nodrošinās, ka saknes ir pilnībā samitrinātas. Pēc tam uzmanīgi izņem augu no poda un nedaudz paārd sakņu kamola apakšējo un sānu daļu, īpaši, ja saknes ir cieši savijušās, lai veicinātu to augšanu jaunajā vietā.
Augs jāievieto bedrē tā, lai sakņu kamola virsma atrastos vienā līmenī ar apkārtējo zemes līmeni. Stādīšana par dziļu var izraisīt stumbra puvi, savukārt, ja tas iestādīts par seklu, saknes var ciest no izkalšanas. Pēc auga novietošanas bedre jāaizpilda ar sagatavoto augsnes maisījumu, viegli to pieblīvējot ap sakņu kamolu, lai neveidotos gaisa kabatas. Nav nepieciešams stipri mīdīt zemi ar kājām, jo tas var sabojāt trauslās saknes.
Pēc stādīšanas augs ir pamatīgi jāaplej, pat ja augsne šķiet mitra. Tas palīdzēs augsnei labāk nosēsties ap saknēm un nodrošinās labu kontaktu starp saknēm un augsni. Lai palīdzētu saglabāt mitrumu un novērstu nezāļu augšanu, ap augu ieteicams izveidot mulčas slāni no priežu mizām, skujām vai cita organiskā materiāla. Mulču nedrīkst likt tieši klāt pie auga stumbra, lai nodrošinātu gaisa piekļuvi un izvairītos no puves.
Pavairošana ar spraudeņiem
Pavairošana ar spraudeņiem ir viena no populārākajām un efektīvākajām metodēm, kā iegūt jaunus Alpu viršu stādus, kas būs identiski mātesaugam. Vislabākais laiks spraudeņu griešanai ir vasaras vidus vai beigas, no jūlija līdz septembrim, kad jaunie dzinumi ir daļēji pārkoksnējušies – tie ir pietiekami nobrieduši, lai nesavītu, bet vēl nav pilnībā cieti. Spraudeņus ieteicams griezt no veselīgiem un spēcīgiem augiem, izvēloties dzinumus, uz kuriem nav ziedpumpuru.
Spraudeņiem jābūt apmēram 5-8 centimetrus gariem. Tos griež ar asu nazi vai šķērēm tieši zem lapu mezgla. No spraudeņa apakšējās puses noņem visas lapiņas apmēram 2-3 centimetru augstumā, lai šī daļa, kas tiks ievietota substrātā, būtu tīra. Lai veicinātu sakņošanos, spraudeņa apakšējo galu var iemērkt speciālā sakņošanās hormonā (pulverī vai šķidrumā), taču Alpu virši bieži vien labi sakņojas arī bez tā.
Sagatavotos spraudeņus sprauž vieglā, gaisa un ūdens caurlaidīgā substrātā. Ideāls maisījums ir kūdras un smilts vai perlīta attiecība 1:1. Substrātu iepilda nelielos podiņos vai kastītēs ar drenāžas caurumiem. Spraudeņus ievieto substrātā apmēram 2-3 centimetru dziļumā un viegli piespiež augsni ap tiem. Pēc tam substrātu rūpīgi samitrina, izmantojot smidzinātāju, lai neizskalotu spraudeņus.
Lai nodrošinātu augstu gaisa mitrumu, kas ir būtisks sekmīgai sakņošanai, podiņu vai kastīti pārklāj ar caurspīdīgu plastmasas maisiņu vai stikla vāku, izveidojot mini siltumnīcu. Šo konstrukciju novieto gaišā, bet no tiešiem saules stariem pasargātā vietā. Regulāri, reizi pāris dienās, pārsegu noņem, lai izvēdinātu un pārbaudītu mitruma līmeni. Saknes parasti izveidojas 6-8 nedēļu laikā. Kad parādās jauni dzinumi, tas liecina, ka spraudeņi ir apsakņojušies.
Pavairošana ar atlēgņiem
Pavairošana ar atlēgņiem ir vēl viena vienkārša un dabiska metode, kas īpaši piemērota klājeniskiem krūmiem kā Alpu virši. Šī metode būtībā atdarina procesu, kas notiek dabā, kad auga zari, saskaroties ar zemi, izdzen saknes. Vislabākais laiks šīs metodes izmantošanai ir pavasaris vai agrs rudens. Tās galvenā priekšrocība ir tā, ka jaunais augs paliek savienots ar mātesaugu un saņem no tā barības vielas, kamēr veido savu sakņu sistēmu.
Lai pavairotu ar atlēgņiem, izvēlas garu, lokanu un veselīgu zaru, kas aug tuvu zemei. Uzmanīgi noliec zaru pie zemes, lai noteiktu vietu, kur tas dabiski saskaras ar augsni. Šajā vietā no zara apakšpuses noņem lapiņas un adatas apmēram 5-10 centimetru garumā. Lai stimulētu sakņu veidošanos, ar asu nazi var viegli iegriezt vai ieskrāpēt mizu vietā, kas saskarsies ar augsni.
Sagatavotajā vietā zemē izrok nelielu iedobi, apmēram 5-7 centimetrus dziļu. Tajā var iebērt nedaudz komposta vai kūdras, lai uzlabotu augsni. Zara apstrādāto daļu ieliek iedobē un nostiprina to ar metāla vai koka āķi, lai tas cieši piekļautos zemei. Pēc tam iedobi aizpilda ar augsni un viegli pieblīvē. Zara galotni, kas paliek virs zemes, atstāj brīvu un, ja nepieciešams, piesien pie mietiņa, lai tā augtu vertikāli.
Pieliekto zaru regulāri aplaista, uzturot augsni ap to vienmērīgi mitru. Sakņu veidošanās var ilgt no dažiem mēnešiem līdz pat gadam. Par to, ka process ir bijis veiksmīgs, liecinās jaunu dzinumu parādīšanās no pieliektā zara galotnes. Kad jaunajam augam ir izveidojusies spēcīga sakņu sistēma (to var pārbaudīt, uzmanīgi parokot zemi ap to), to var atdalīt no mātesauga, nogriežot savienojošo zaru, un pārstādīt uz jaunu, pastāvīgu vietu.
Jauno stādu aprūpe pēc pavairošanas
Neatkarīgi no tā, vai jaunie stādi iegūti no spraudeņiem vai atlēgņiem, tiem pirmajā gadā ir nepieciešama īpaša aprūpe, lai tie kļūtu par spēcīgiem un veselīgiem augiem. Pēc apsakņošanās spraudeņus pakāpeniski pieradina pie āra apstākļiem, katru dienu uz ilgāku laiku noņemot pārsegu. Kad jaunie stādiņi ir pietiekami spēcīgi, tos var pārstādīt atsevišķos podiņos, izmantojot viršaugiem piemērotu substrātu.
Jaunie stādi ir jutīgāki pret izkalšanu, tāpēc ir ļoti svarīgi regulāri pārbaudīt augsnes mitrumu un nepieciešamības gadījumā tos apliet. Vislabāk tos turēt viegli noēnotā vietā, pasargātus no tiešiem pusdienas saules stariem, līdz tie ir pilnībā nostiprinājušies. Pirmajā ziemā jaunos stādiņus, kas audzēti podos, ieteicams piesegt vai novietot neapkurināmā siltumnīcā vai lecektī, lai pasargātu tos no stipra sala.
Pastāvīgā vietā dārzā jaunos augus vislabāk izstādīt nākamajā pavasarī, kad vairs nedraud stipras salnas. Tas dos tiem visu vasaru laika, lai kārtīgi iesakņotos pirms nākamās ziemas. Stādīšanas process ir tāds pats kā jebkuram citam Alpu virša stādam, nodrošinot labi sagatavotu augsni un pietiekamu laistīšanu pēc iestādīšanas. Sākumā tiem var būt nepieciešama arī aizsardzība no spilgtas saules.
Pirmajos gados mēslošana nav nepieciešama, ja vien augsne ir ļoti nabadzīga. Parasti barības vielu, kas atrodas labi sagatavotā augsnē, pilnībā pietiek. Galvenais uzsvars jāliek uz pareizu laistīšanu un aizsardzību no ekstrēmiem laika apstākļiem. Ar pacietību un pareizu aprūpi šie mazie stādiņi drīz vien pārvērtīsies par kupliem, bagātīgi ziedošiem krūmiem, kas priecēs daudzus gadus.
