Japānas sievpaparde ir daudzgadīgs augs, kas ir labi piemērots audzēšanai mērenā klimata joslā un spēj paciest diezgan zemas temperatūras. Tomēr, lai nodrošinātu veiksmīgu pārziemošanu un krāšņu augšanu nākamajā sezonā, ir svarīgi zināt dažus pamatprincipus un veikt atbilstošus sagatavošanās darbus. Pareiza ziemošanas stratēģija palīdzēs pasargāt auga visjutīgāko daļu – sakneni – no sala bojājumiem un nodrošinās, ka pavasarī paparde atmostas spēcīga un veselīga. Šajā rakstā aplūkosim, kā sagatavot šo skaisto papardi ziemas miera periodam.
Dabiskais cikls un sagatavošanās
Japānas sievpaparde ir lapkoku paparde, kas nozīmē, ka tās augšanas cikls ir cieši saistīts ar gadalaiku maiņu. Vasaras beigās un rudenī, kad dienas kļūst īsākas un temperatūra pazeminās, augs sāk gatavoties miera periodam. Tā augšana palēninās, un tas uzkrāj barības vielas savā pazemes daļā – saknenī. Šīs uzkrātās rezerves būs nepieciešamas, lai pavasarī varētu sākties strauja jauno lapu augšana.
Pēc pirmajām nopietnajām rudens salnām papardes lapas zaudēs savu krāšņumu, kļūs brūnas un atmirs. Šis ir pilnīgi dabisks process, un tas neliecina par kādu problēmu ar augu. Faktiski atmirušās lapas pilda svarīgu funkciju. Tās veido dabisku segas kārtu virs auga sakneņa, pasargājot to no krasām temperatūras svārstībām, sala un izžūšanas ziemas vējos. Tāpēc nav ieteicams steigties ar veco lapu nogriešanu jau rudenī.
Labākais laiks veco lapu noņemšanai ir agrs pavasaris, tieši pirms jauno dzinumu parādīšanās. Atstājot lapas uz ziemu, tu ne tikai nodrošini papildu aizsardzību, bet arī ļauj dabai veikt savu darbu. Ziemas laikā lapas daļēji sadalīsies, nedaudz bagātinot augsni ar organiskajām vielām. Šī pieeja atdarina dabiskos procesus mežā, kur nobirušās lapas veido trūdvielu kārtu.
Gatavojoties ziemai, ir svarīgi arī pārtraukt jebkādu mēslošanu jau vasaras otrajā pusē. Vēlīna mēslošana var stimulēt jaunu augšanu, kas nepaspēs nobriest un būs ļoti jutīga pret salu. Tāpat arī laistīšana rudenī jāsamazina, ļaujot augam pakāpeniski ieiet miera stāvoklī. Pārmērīgs mitrums augsnē aukstā laikā var veicināt sakņu izsalšanu un puves attīstību.
Mulčēšana kā galvenā aizsardzība
Visefektīvākais un svarīgākais solis Japānas sievpapardes sagatavošanā ziemai ir mulčēšana. Mulčas slānis darbojas kā izolators, kas palīdz uzturēt stabilāku augsnes temperatūru ap sakneni, pasargājot to no dziļa sasaluma un pēkšņām atkušņa un sala cikliskām maiņām. Tas ir īpaši svarīgi reģionos ar bargām ziemām, kur sniega sega nav bieza vai noturīga, jo sniegs pats par sevi ir lielisks dabisks izolators.
Vislabākais laiks mulčēšanai ir vēls rudens, pēc tam, kad augsne jau ir nedaudz sasalusi, bet pirms ir iestājies ilgstošs, stiprs sals. Ja mulču uzklāj pārāk agri, kamēr zeme vēl ir silta, tā var kļūt par mājvietu pelēm un citiem grauzējiem, kas ziemā var apgrauzt papardes sakneni. Turklāt pārāk agra mulčēšana var aizkavēt auga pilnīgu ieiešanu miera periodā.
Kā mulču var izmantot dažādus organiskos materiālus. Lieliski noder sausas koku lapas (īpaši ozola vai kļavu), priežu skujas, kūdra, komposts vai pat sasmalcināti salmi. Uzklāj mulčas slāni 5 līdz 10 centimetru biezumā ap papardes pamatni, pilnībā nosedzot vietu, kur atrodas saknenis. Pārliecinies, ka mulča ir irdena un gaisa caurlaidīga.
Pavasarī, kad laiks kļūst siltāks un zemes sasalums atkāpjas, daļu no biezās ziemas mulčas var uzmanīgi noņemt vai atgriezt nost no auga centra. Tas ļaus augsnei ātrāk iesilt un jaunajiem dzinumiem vieglāk izspraukties cauri. Atstājot plānāku mulčas kārtiņu, tā turpinās pildīt savas funkcijas – saglabāt mitrumu un nomākt nezāles – arī augšanas sezonas laikā.
Ziemošana jauniem augiem
Īpaša uzmanība ziemošanas sagatavošanā ir jāpievērš jauniem, nesen iestādītiem augiem. Augiem, kas iestādīti rudenī vai pat iepriekšējā pavasarī, vēl nav pilnībā izveidojusies spēcīga un dziļa sakņu sistēma. Tādēļ tie ir daudz jutīgāki pret salu un ziemas nelabvēlīgajiem apstākļiem nekā nobrieduši, labi ieaugušies ceri. Jauniem augiem rūpīga mulčēšana ir obligāta, pat reģionos ar maigākām ziemām.
Pirmajā ziemā pēc iestādīšanas ieteicams uzklāt biezāku mulčas slāni nekā pieaugušiem augiem. Papildus lapu vai kūdras mulčai var izmantot arī egļu zarus. Egļu zari ne tikai nodrošina papildu izolāciju, bet arī palīdz aizturēt sniegu, veidojot vēl biezāku un efektīvāku aizsargkārtu. Turklāt tie pasargā mulču no aizpūšanas stiprā vējā.
Ja pastāv bažas par ļoti spēcīgu salu bez sniega, jaunos augus var papildus piesegt ar agrotīklu vai citiem elpojošiem materiāliem. Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka nedrīkst izmantot plēvi vai citus gaisu necaurlaidīgus materiālus, jo zem tiem veidojas kondensāts, kas var izraisīt auga izsušanu un puvi atkušņa laikā. Jebkurš papildu segums ir jānoņem pavasarī, tiklīdz gaisa temperatūra stabili turas virs nulles.
Pavasarī esi īpaši uzmanīgs ar jaunajiem augiem. Nogaidi, kamēr pēdējās stiprās salnas ir garām, pirms pilnībā noņem ziemas piesegumu. Pārāk agra atsegšana var pakļaut jaunos, maigos dzinumus pēkšņiem sala bojājumiem. Pacietība un pakāpeniska auga “atmodināšana” nodrošinās tā veiksmīgu startu jaunajā augšanas sezonā.
Podā audzētu papardju ziemošana
Japānas sievpapardes, kas tiek audzētas podos vai konteineros, ziemā prasa pavisam citu pieeju. Atšķirībā no dārzā augošiem augiem, kuru saknes aizsargā liels zemes masīvs, podā esošā sakņu sistēma ir pilnībā pakļauta apkārtējās vides temperatūras svārstībām. Podā esošā zeme sasalst daudz ātrāk, dziļāk un stiprāk, un tas gandrīz vienmēr noved pie auga bojāejas. Tāpēc podus ar papardēm nedrīkst atstāt ziemot ārā.
Pirms pirmajām nopietnajām salnām pods ar papardi jāpārvieto uz ziemošanas vietu. Ideāla vieta ir vēsa, bet no sala pasargāta telpa, piemēram, neapkurināma garāža, pagrabs, vēsa veranda vai kāpņu telpa. Optimālā temperatūra ziemošanai ir no +2 līdz +7 grādiem pēc Celsija. Gaiša telpa nav obligāta, jo augs ziemā ir miera periodā un tam nav lapu, taču pilnīga tumsa arī nav vēlama.
Ziemas miera periodā laistīšana jāsamazina līdz minimumam. Augsne podā jāuztur tikai viegli mitra, lai sakņu kamols pilnībā neizkalstu. Parasti pietiek ar nelielu laistīšanu reizi mēnesī vai pat retāk, atkarībā no telpas temperatūras un mitruma. Pārmērīga laistīšana aukstā telpā ir ļoti bīstama un gandrīz noteikti izraisīs sakņu puvi.
Pavasarī, kad āra temperatūra stabili turas virs nulles un vairs nedraud stipras salnas, podu var pakāpeniski sākt nest atpakaļ ārā. Sākumā novieto to ēnainā, no vēja pasargātā vietā uz dažām stundām dienā, lai augs pierod pie jaunajiem apstākļiem. Pakāpeniski palielini ārā pavadīto laiku, līdz augu var atstāt pastāvīgajā vasaras atrašanās vietā. Šis aklimatizācijas process palīdzēs izvairīties no stresa un lapu apdegšanas.
Fotó forrása: David J. Stang, CC BY-SA 4.0, via Wikimedia Commons
