Bārkstainā pulkstenīte ir izteikts saules mīļotājs, un pietiekams apgaismojums ir pats galvenais priekšnoteikums, lai šis augs pilnībā atklātu savu krāšņumu. Tās izcelsme saulainajos un sausajos Dienvideiropas reģionos ir iemācījusi to ne tikai paciest, bet arī dievināt tiešus saules starus. Tieši saules gaismā tās lapas iegūst raksturīgo, intensīvi sudraboto nokrāsu, kas kalpo kā dabiska aizsardzība pret pārkaršanu un pārmērīgu ūdens iztvaikošanu. Izpratne par gaismas nozīmi šī auga dzīvē ir būtiska, lai izvēlētos tam vispiemērotāko vietu dārzā un nodrošinātu bagātīgu un ilgu ziedēšanu.
Optimālie gaismas apstākļi bārkstainajai pulkstenītei ir pilna saule. Tas nozīmē, ka augam būtu jāsaņem vismaz sešas līdz astoņas stundas tiešas saules gaismas katru dienu. Jo vairāk saules, jo labāk. Saulainākajās dārza vietās, piemēram, dienvidu vai rietumu pusē, tā jutīsies vislabāk. Pilnā saulē augs veido kompaktu, blīvu ceru ar spēcīgiem dzinumiem, un tā ziedēšana ir visbagātīgākā, ziediem iekrāsojoties viskošākajā purpura tonī.
Gaismas intensitāte tieši ietekmē lapu krāsu. Jo vairāk saules, jo izteiktāks būs sudrabotais lapu tonis. Šo krāsu veido sīki, balti matiņi uz lapu virsmas, kas atstaro saules gaismu un pasargā augu no pārkaršanas. Ja augs tiek iestādīts ēnainākā vietā, šie matiņi nav tik izteikti, un lapas kļūst zaļganākas, zaudējot daļu no savas dekoratīvās vērtības. Tādējādi lapu krāsa ir labs indikators tam, vai augs saņem pietiekami daudz gaismas.
Saules gaisma ir nepieciešama arī, lai stimulētu ziedpumpuru veidošanos. Nepietiekamā apgaismojumā augs var veidot daudz lapu, bet ziedēt ļoti maz vai neziedēt vispār. Tā ir auga dabiska reakcija – ja nav pietiekami daudz enerģijas, ko var iegūt no saules gaismas, tas koncentrējas uz izdzīvošanu un veģetatīvo augšanu, nevis uz reprodukciju, kas prasa lielus resursus. Tāpēc, ja tava bārkstainā pulkstenīte nezied, pirmais, kas jāpārbauda, ir tās atrašanās vieta attiecībā pret sauli.
Augšana daļējā ēnā
Lai gan pilna saule ir ideāls variants, bārkstainā pulkstenīte spēj tolerēt arī nelielu noēnojumu jeb daļēju ēnu. Tas nozīmē vietu, kur saule spīd apmēram četras līdz sešas stundas dienā, piemēram, no rīta vai pēcpusdienā. Šādos apstākļos augs joprojām spēs augt un ziedēt, taču tā izskats var nedaudz atšķirties no saulē augošiem eksemplāriem. Jārēķinās ar dažiem kompromisiem attiecībā uz tā dekorativitāti.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Augot daļējā ēnā, augs, visticamāk, būs nedaudz stāvāks un izstīdzējušāks, jo tas tieksies pret gaismu. Cers nebūs tik kompakts un blīvs kā pilnā saulē. Arī lapu krāsa nebūs tik intensīvi sudrabota – tā būs vairāk pelēkzaļa. Ziedu skaits, visticamāk, būs mazāks, un ziedēšanas periods var būt īsāks. Tomēr, ja dārzā nav pieejama pilnībā saulaina vieta, daļēja ēna ir pieņemams kompromiss.
Īpaši karstā klimatā vai vietās ar ļoti intensīvu pusdienlaika sauli neliels pēcpusdienas noēnojums var pat nākt par labu. Tas var pasargāt augu no pārāk liela stresa un apdegšanas, īpaši, ja augsne nav pietiekami mitra. Tomēr Latvijas klimatiskajos apstākļos, kur saule nav tik agresīva, šāds apsvērums parasti nav aktuāls, un priekšroka vienmēr būtu jādod pēc iespējas saulainākai vietai.
Jāņem vērā, ka ēnainākā un mitrākā vietā palielinās risks saslimt ar sēnīšu slimībām, piemēram, miltrasu vai sakņu puvi. Gaisma un siltums palīdz lapām ātrāk nožūt pēc lietus vai rasas, tādējādi samazinot slimību attīstības iespējas. Tāpēc, stādot augu daļējā ēnā, ir īpaši svarīgi nodrošināt labu gaisa cirkulāciju un izvairīties no pārmērīgas laistīšanas.
Sekas, ko izraisa gaismas trūkums
Pilnīga ēna bārkstainajai pulkstenītei ir absolūti nepiemērota. Vietā, kur tā saņem mazāk par četrām stundām tiešas saules gaismas dienā, augs nespēs normāli attīstīties un, visticamāk, lēnām nīkuļos un aizies bojā. Gaismas trūkums izraisa virkni negatīvu seku, kas ietekmē gan auga izskatu, gan veselību. Šīs pazīmes ir skaidrs signāls, ka augs nekavējoties jāpārstāda uz piemērotāku vietu.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Pirmā un acīmredzamākā pazīme ir etioloģija jeb izstīdzēšana. Augs izmisīgi tiecas pēc gaismas, veidojot garus, tievus un vājus stublājus. Atstarpes starp lapām kļūst lielākas, un viss augs zaudē savu kompakto formu. Šādi dzinumi ir trausli un viegli lūst vējā vai lietū. Lapas kļūst bālas, zaļas, pilnībā zaudējot savu sudraboto nokrāsu, un ir mazākas izmērā.
Ēnā augoša bārkstainā pulkstenīte gandrīz nekad nezied. Tai vienkārši nepietiek enerģijas, lai veidotu ziedpumpurus. Ja arī kāds zieds parādās, tas ir mazs, blāvs un neizteiksmīgs. Augs visu savu enerģiju velta tam, lai izstieptos garāks un sasniegtu gaismu, tāpēc reproduktīvajiem procesiem resursu nepietiek. Ziedēšanas trūkums ir viena no drošākajām pazīmēm, ka augam ir par tumšu.
Papildus vizuālajām problēmām, gaismas trūkums padara augu ļoti uzņēmīgu pret slimībām un kaitēkļiem. Vājie, izstīdzējušie audi ir viegls mērķis laputīm. Turklāt ēnainā vietā augsne žūst lēnāk, kas rada ideālus apstākļus sakņu puvei un citām sēnīšu slimībām. Tādējādi, stādot bārkstaino pulkstenīti ēnā, mēs ne tikai zaudējam tās skaistumu, bet arī pakļaujam to lielam riskam aiziet bojā.
Gaismas prasības dažādos augšanas posmos
Gaismas prasības ir svarīgas visos auga attīstības posmos, sākot no sēklu dīgšanas. Bārkstainās pulkstenītes sēklām dīgšanai ir nepieciešama gaisma, tāpēc tās sējot nedrīkst pārāk dziļi apbērt ar augsni. Sēklas parasti izkaisa pa augsnes virsmu un tikai viegli piespiež. Tas nodrošina, ka tās saņem pietiekami daudz gaismas, lai sāktu dīgšanas procesu. Ja sēklas tiek iesētas pārāk dziļi, tās var nesadīgt.
Jaunie dēsti ir īpaši jutīgi pret gaismas trūkumu. Audzējot dēstus telpās, ir jānodrošina tiem pēc iespējas gaišākā vieta, piemēram, uz dienvidu puses palodzes. Ja dabiskā apgaismojuma nepietiek, ieteicams izmantot papildu apgaismojumu ar speciālām fitolampām. Nepietiekamā apgaismojumā dēsti ātri izstīdzējas, kļūst vārgi un var pat aiziet bojā, pirms tiek izstādīti dārzā. Spēcīgu un veselīgu dēstu audzēšana ir pamats nākotnes auga veselībai.
Pieaugušam augam, kā jau minēts, nepieciešama pilna saule. Tomēr ir vērts atcerēties, ka, pārstādot augu no viena vietas uz citu, tam var būt nepieciešams neliels adaptācijas periods. Ja augs ir audzis nedaudz noēnotākā vietā un tiek pārstādīts uz ļoti karstu, saulainu vietu, pirmajās dienās to var nedaudz noēnot, lai pasargātu no apdegšanas, līdz tas pierod pie jaunajiem apstākļiem. Tas īpaši attiecas uz jauniem augiem, kas nav pilnībā norūdīti.
Pirms ziemas perioda pietiekams saules daudzums vasaras beigās un rudenī palīdz augam nobriest un uzkrāt barības vielas, kas nepieciešamas sekmīgai pārziemošanai. Spēcīgs, labi “saēdies” saules augs ir daudz izturīgāks pret ziemas nelabvēlīgajiem apstākļiem. Tāpēc saulainas vietas izvēle ir ilgtermiņa ieguldījums auga veselībā un ilgmūžībā.
