Zelta roze, zinātniski pazīstama kā Rosa xanthina, ir elpu aizraujoši skaists krūms no Ķīnas, ko bieži dēvē par rožu karalieni tās agrās un bagātīgās pavasara ziedēšanas dēļ. Šī šķirne ir īpaši vērtīga dārzniekiem, jo tā ir viena no pirmajām ziedošajām rozēm, tās zeltaini dzeltenās ziedlapiņas izgaismo dārzus jau aprīļa beigās un maija sākumā, apsteidzot vairumu citu rožu šķirņu. Ziedi valdzina ne tikai ar savu izskatu, bet arī ar maigu, patīkamu smaržu, piesaistot apputeksnētājus kukaiņus, piemēram, bites un kamenes. Auga habituss arī ir ārkārtīgi pievilcīgs; tā elegantās, lokveida zarotās zari piešķir tam elegantu un gaisīgu izskatu, tāpēc tas lieliski izskatās kā soliteraugs, bet piedāvā arī krāšņu skatu kā dzīvžogs vai krūmu grupu daļa.
Zelta rozes kopšana ir salīdzinoši vienkārša, kas palielina tās popularitāti gan iesācēju, gan pieredzējušu dārznieku vidū. Tā labi panes sausākus periodus un var augt plašā augsnes tipu klāstā, lai gan dod priekšroku barības vielām bagātām un labi drenētām augsnēm. Ir svarīgi atcerēties, ka tā slikti panes stāvošu ūdeni, tāpēc stādīšanas laikā noteikti jānodrošina atbilstoša drenāža. Tāpat ievērības cienīga ir tās slimību izturība; tā ir īpaši izturīga pret miltrasu un melnplankumainību, kas bieži skar rozes, kas ievērojami vienkāršo augu aizsardzības darbus. Šī īpašība padara to īpaši piemērotu organiskajiem vai bioloģiskajiem dārziem, kur tiek izvairīta no ķīmiskās aizsardzības.
Auga galīgais augstums un platums var sasniegt pat divus līdz trīs metrus, tāpēc stādīšanas laikā tam jānodrošina pietiekami daudz vietas, lai tas varētu pilnībā attīstīties. Tā lokveida zaru dēļ to nevajadzētu stādīt pārāk tuvu citiem augiem vai dārza celiņiem, jo tas var traucēt kustību un citu augu augšanu. Pietiekamas vietas nodrošināšana ir svarīga ne tikai no estētiskā viedokļa, bet arī auga veselības saglabāšanai, jo laba gaisa cirkulācija palīdz novērst sēnīšu slimību attīstību. Rosa xanthina lapotne rudenī iegūst dzeltenīgi oranžu nokrāsu, tāpēc tai ir dekoratīva vērtība arī ārpus ziedēšanas perioda.
Zelta roze ir lieliski piemērota jauktu krūmu dobju veidošanai, kur to var kombinēt ar citiem augiem ar atšķirīgu ziedēšanas laiku un habitusu. Tā labi izskatās, piemēram, blakus zilām un violetām ziemcietēm, piemēram, lavandai vai salvijai, kas nodrošina kontrastainu fonu zeltaini dzeltenajiem ziediem. To var arī lieliski kombinēt ar pavasara sīpolpuķēm, piemēram, tulpēm un narcisēm, tādējādi panākot nepārtraukti mainīgu un krāsainu skatu jau no sezonas sākuma. Stādīta kā dzīvžogs, tā ir ne tikai dekoratīva, bet tās dzeloņaino zaru dēļ tai var būt arī aizsargfunkcija, turot prom nevēlamus apmeklētājus.
Ideāla stādīšanas vieta un augsnes sagatavošana
Ideālākā vieta zelta rozei ir saulaina vai ne vairāk kā viegli noēnota vieta, kur saule to apspīd vismaz sešas stundas dienā. Bagātīga saules gaisma ir būtiska bagātīgai ziedēšanai; ēnainā vietā augs izstīdzē un zied daudz mazāk. Svarīga ir arī aizsardzība pret vēju, īpaši pavasara salnu laikā, jo spēcīgs, auksts vējš var sabojāt svaigos dzinumus un ziedpumpurus. Stādīšanas vieta pie dienvidu vai rietumu puses sienas vai žoga var tai radīt ideālu mikroklimatu, pasargājot to no skarbākiem laika apstākļiem.
Augsnes kvalitāte ir veiksmīgas stādīšanas atslēga. Rosa xanthina vislabāk jūtas labi drenētās, irdenās, barības vielām bagātās augsnēs. Mālainas, sablīvētas augsnes noteikti jāuzlabo pirms stādīšanas, pievienojot smiltis un nobriedušu kompostu. Komposts ne tikai uzlabo augsnes struktūru, bet arī ilgtermiņā nodrošina nepieciešamās barības vielas. Stādīšanas bedrei jābūt vismaz divreiz lielākai par auga sakņu kamolu gan platumā, gan dziļumā, lai saknēm būtu pietiekami daudz vietas izplatīties.
Sagatavojot augsni pirms stādīšanas, ir vērts pārbaudīt arī pH līmeni. Zelta roze vislabāk attīstās viegli skābā vai neitrālā augsnē (pH 6,0-7,0). Ja augsne ir pārāk sārmaina, pH var koriģēt, pievienojot sēru vai skābu kūdru. Bedres apakšā ieteicams ieklāt organisko mēslu vai komposta slāni, pēc tam to pārklāt ar plānu zemes kārtu, lai saknes tieši nesaskartos ar koncentrētu barības vielu, kas varētu izraisīt apdegumus. Šis barības vielu krājums nodrošinās pietiekami daudz enerģijas sākotnējai augšanai.
Labākais stādīšanas laiks ir pavasaris vai rudens, kad augsne vēl vai jau ir pietiekami sasilusi, bet augs ir miera stāvoklī. Konteineraugus var stādīt gandrīz visu gadu, izņemot salīgos ziemas mēnešus un karstāko vasaras periodu. Pēc stādīšanas nepieciešama rūpīga laistīšana, lai augsne labi pieliptu pie saknēm un nepaliktu gaisa kabatas. Pēc iemērcēšanas pirmajās nedēļās stādu regulāri, bet mēreni laista, lai veicinātu iesakņošanos un novērstu izžūšanu. Augsnes virsmas mulčēšana (priežu miza, komposts) palīdzēs saglabāt mitrumu un kavēs nezāļu augšanu.
Profesionālas kopšanas un apgriešanas noslēpumi
Zelta rozes kopšana neprasa īpašas zināšanas, taču ir vērts ievērot dažus pamatnoteikumus auga veselībai un bagātīgai ziedēšanai. Laistīšanā vissvarīgākā ir mērenība; jaunus, tikko stādītus augus jālaista regulārāk, bet jau labi iesakņojušies eksemplāri ir īpaši sausumizturīgi. Ilgstošos, sausos periodos tie, protams, būs pateicīgi par papildu laistīšanu, ko ieteicams veikt agrā rīta vai vakara stundās, tieši pie saknēm, izvairoties no lapotnes samitrināšanas, kas veicina sēnīšu slimības.
Barības vielu pievienošana ir izšķiroša, lai iegūtu bagātīgu ziedu krāšņumu. Agrā pavasarī, veģetācijas perioda sākumā, ieteicams ap saknēm izkaisīt porciju nobrieduša komposta vai lēnas iedarbības kompleksā mēslojuma. Pēc ziedēšanas otra, mazāka barības vielu deva var palīdzēt augam atjaunoties un veidot nākamā gada ziedpumpurus. Izvairieties no pārmērīgas slāpekļa devas, jo tas veicina sulīgas lapotnes augšanu uz ziedēšanas rēķina. Savukārt kāliju saturoši mēslošanas līdzekļi veicina ziedu veidošanos un palielina auga salizturību.
Zelta rozes apgriešana galvenokārt jāplāno pēc ziedēšanas, jo ziedi attīstās uz iepriekšējā gada dzinumiem. Drastiska apgriešana agrā pavasarī var novest pie ziedēšanas izzušanas. Pēc ziedēšanas noņemiet noziedējušos ziedus un slimās, bojātās vai krustojošās zarus. Ik pa laikam, reizi dažos gados, ir vērts veikt arī atjaunojošu apgriešanu, kuras laikā vecākos, novecojušos dzinumus nogriež pie pamatnes, tādējādi veicinot jaunu, spēcīgu dzinumu augšanu un saglabājot krūma skaisto formu.
Augu aizsardzība parasti nerada lielas galvassāpes, jo Rosa xanthina ir diezgan izturīga. Laputis reizēm var parādīties uz svaigiem dzinumiem, taču tās parasti var viegli noņemt ar spēcīgāku ūdens strūklu vai bioloģiskiem augu aizsardzības līdzekļiem (piemēram, apsmidzinot ar kālija ziepju šķīdumu). Profilaksei ir svarīgi ievērot pareizu stādīšanas attālumu, lai nodrošinātu labu gaisa cirkulāciju, kā arī savākt un iznīcināt nokritušās, slimās lapas, lai samazinātu patogēnu pārziemošanas iespēju. Līdzsvarota barības vielu piegāde un laistīšana arī veicina auga vispārējo labo stāvokli un izturību.
Zelta rozes pavairošanas metodes
Visvienkāršākā un izplatītākā zelta rozes pavairošanas metode ir ar koksnainiem spraudeņiem, ko var veikt miera periodā, vēlu rudenī vai ziemā. Šim nolūkam izvēlieties veselīgus, zīmuļa resnuma, viengadīgus dzinumus un nogrieziet no tiem apmēram 20-25 cm garus gabalus. Griezumu augšpusē veiciet slīpi virs pumpura, bet apakšpusē – taisni zem pumpura, lai vēlāk varētu viegli atšķirt augšpusi un apakšpusi. Noņemiet apakšējās lapas un iemērciet spraudeņus sakņošanās hormonā, lai veicinātu veiksmīgāku iesakņošanos.
Hormonā iemērktos spraudeņus spraudiet sagatavotā, irdenā, smilšainā substrātā, piemēram, dziļākā podā vai tieši dārza aizsargātā, ēnainā dobē. Apmēram divām trešdaļām spraudeņa jābūt zem zemes, un augsni ap tiem viegli sablīvējiet. Ir svarīgi, lai substrāts pastāvīgi būtu mitrs, bet tajā nestāvētu ūdens. Pārklājiet podus ar caurspīdīgu plēvi vai plastmasas pudeli, lai izveidotu mini siltumnīcu ar augstu mitruma līmeni, kas veicina sakņošanos. Brīvdabas spraudeņus ziemai ieteicams apsegt ar lapām vai salmiem, lai pasargātu tos no sala.
Cita, lai gan retāk sastopama metode, ir noliekšana, kurai var izmantot vienu no auga garajiem, lokanajiem dzinumiem. Izvēlēto dzinumu nolieciet pie zemes un vietā, kur tas saskaras ar zemi, mizu nedaudz ievainojiet vai noskrāpējiet. Šo ievainoto daļu piestipriniet pie augsnes ar stiepļu āķi, pēc tam uzberiet tai virsū zemi, atstājot dzinuma galu virspusē. Ar zemi apbērtā daļa ar laiku izdzīs saknes, un nākamajā pavasarī vai rudenī jauno, patstāvīgo augu varēs atdalīt no mātesauga un pārstādīt tā galīgajā vietā.
Pavairošana no sēklām arī ir iespējama, lai gan tas ir ilgāks un sarežģītāks process, un pēcnācēji ne vienmēr manto visas mātesauga īpašības. Mežrozīšu augļus vāciet rudenī, pēc to nogatavošanās, pēc tam atdaliet sēklas no mīkstuma. Sēklām ir nepieciešama aukstuma apstrāde, tas ir, stratifikācija, lai tās dīgtu, tāpēc tās uzglabā, sajauktas ar mitrām smiltīm vai kūdru, noslēgtā maisiņā ledusskapī dažus mēnešus. Pavasarī sējiet sēklas stādu kastītē un uzturiet augsni mitru. Izdīgušos stādus uzmanīgi audzējiet, līdz tie kļūst pietiekami spēcīgi, lai tos stādītu ārā.
