Integrētā augu aizsardzība un profilakses stratēģijas
Integrētā augu aizsardzība ir rudzupuķu, t.i., Centaurea cyanus, audzēšanas stūrakmens, kas balstās uz profilaksi un videi draudzīgu risinājumu prioritāti. Šīs pieejas būtība ir ierobežot ķīmisko pesticīdu lietošanu tikai galējas nepieciešamības gadījumos un tā vietā izmantot sarežģītu agrotehnisko, mehānisko un bioloģisko metožu sistēmu, lai saglabātu augu veselību. Veiksmīgas aizsardzības atslēga ir pareizas audzēšanas vietas izvēle, kas nodrošina saulainu, labi drenētu augsni, kā arī augu stādīšana optimālā attālumā, kas veicina labu gaisa cirkulāciju. Ievērojot šos pamatsoļus, var ievērojami samazināt sēnīšu slimību, piemēram, miltrasas un neīstās miltrasas, attīstības risku.
Agrotehniskās un mehāniskās kontroles metodes ir neatņemama profilaktiskās augu aizsardzības sastāvdaļa. Tās ietver augsekas izmantošanu, kas pārtrauc augsnē pārziemojošo patogēnu un kaitēkļu dzīves ciklu, novēršot to savairošanos konkrētajā apgabalā. Regulāra ravēšana ir īpaši svarīga, jo nezāles ne tikai konkurē ar rudzupuķēm par barības vielām un ūdeni, bet arī var kalpot par patvērumu daudzām slimībām un kaitēkļiem. Inficēto augu daļu, piemēram, slimo lapu vai nokaltušo stublāju, tūlītēja noņemšana un iznīcināšana ir arī būtiska, lai novērstu turpmāku infekciju izplatīšanos. Mazos dārzos kaitēkļu manuāla savākšana var būt arī efektīva metode populāciju retināšanai.
Bioloģiskā kontrole arvien vairāk tiek izmantota mūsdienu augkopībā, jo tā piedāvā mērķtiecīgu un videi draudzīgu risinājumu kaitēkļu apkarošanai. Šī stratēģija balstās uz kaitēkļu dabisko ienaidnieku, piemēram, plēsīgo kukaiņu, parazitoīdu vai derīgo mikroorganismu, izmantošanu. Pret laputīm var efektīvi izmantot mārītes un to kāpurus, ziedmušu kāpurus un parazītiskās lapsenes. Pret tīklērcēm var izmantot plēsīgās ērces, savukārt pret dažiem augsnes kaitēkļiem efektīvu aizsardzību nodrošina parazītiskās nematodes. Pastāv arī biopesticīdi, kuru pamatā ir baktērija Bacillus thuringiensis vai sēne Beauveria bassiana, kas selektīvi iznīcina kaitēkļus, neapdraudot derīgos organismus.
Ķīmiskā augu aizsardzība jāizmanto tikai tad, ja profilaktiskās, agrotehniskās un bioloģiskās metodes vairs nav pietiekamas, lai uzturētu bojājumus zem ekonomiskā kaitīguma sliekšņa. Pirms ķīmiskās apstrādes uzsākšanas ir nepieciešama precīza patogēna vai kaitēkļa identifikācija, lai izvēlētos vispiemērotāko, mērķtiecīgo aktīvo vielu. Vienmēr priekšroka jādod selektīviem, videi mazāk bīstamiem preparātiem, piemēram, vara vai sēra saturošiem līdzekļiem, augu eļļām vai kālija ziepēm, nevis plaša spektra sintētiskiem insekticīdiem un fungicīdiem. Smidzināšana jāveic norādītajā devā, noteiktajā laikā un ar bitēm draudzīgu tehnoloģiju, lai samazinātu negatīvo ietekmi uz apputeksnētājiem kukaiņiem un citiem derīgajiem dzīvajiem organismiem.
Rudzupuķu visbiežāk sastopamās sēnīšu slimības
Rudzupuķu stādījumus visbiežāk uzbrūk miltrasa (Erysiphe cichoracearum), kas uz lapām, stublājiem un arī ziediem veido raksturīgu, baltu, pulverveida aplikumu. Šī sēnīšu slimība īpaši strauji izplatās siltā, mitrā laikā, kā arī pārāk biezos, slikti vēdināmos stādījumos, jo šie apstākļi veicina sporu dīgšanu un izplatīšanos. Infekcijas rezultātā samazinās auga fotosintētiskā aktivitāte, lapas deformējas, dzeltē un pēc tam priekšlaicīgi atmirst, kas noved pie auga vispārējas novājināšanās un ziedu ražas samazināšanās. Slimības agrīna atklāšana ir izšķiroša, jo sākotnējā stadijā izplatību vēl var apturēt, noņemot inficētās daļas.
Neīstā miltrasa (Plasmopara halstedii) ir vēl viena nozīmīga sēnīšu slimība, kas var apdraudēt arī rudzupuķes, lai gan tās simptomi atšķiras no miltrasas. Infekcija parādās uz lapu virspuses stūrainu, dzeltenīgi zaļu plankumu veidā, kurus bieži ierobežo lapu dzīslas, savukārt lapu apakšpusē, īpaši augsta mitruma apstākļos, ir novērojams pelēcīgi balts vai violets pelējuma apsarme. Patogēns dzīvo augu audos, un tā izplatībai ir nepieciešams ūdens uz lapu virsmas, piemēram, rasa vai lietus lāses. Neīstā miltrasa smagas infekcijas gadījumā var izraisīt pilnīgu auga lapotnes zudumu un augšanas apstāšanos.
Rūsas slimības, ko visbiežāk izraisa Puccinia ģints sēnes, arī var radīt nopietnu problēmu rudzupuķēm. Slimības raksturīgie simptomi ir uz lapām un stublājiem parādās oranžas, brūnas vai melnas, izvirzītas pustulas jeb sporu krātuves. Šīs pustulas, plīstot, izkaisa sporu masu vējā, kas var inficēt jaunus augus. Rūsas sēnes samazina auga asimilācijas virsmu, atņem ūdeni un barības vielas saimniekaugam, kas noved pie augšanas palēnināšanās, priekšlaicīgas lapu nokalšanas un smagos gadījumos pie auga bojāejas.
Fuzariozā vīte (Fusarium oxysporum f. sp. centaureae) ir ārkārtīgi bīstama, no augsnes izplatīta slimība, kas caur saknēm iekļūst auga vadītājsistēmas audos. Patogēns aizsprosto ksilēmu, tādējādi novēršot ūdens un barības vielu uzsūkšanos un transportēšanu uz auga augšējām daļām. Simptomi parasti sākas ar apakšējo lapu dzeltēšanu un novīšanu, pēc tam vīte pakāpeniski izplatās uz visu augu, kas galu galā noved pie tā bojāejas. Inficēta auga stublāja šķērsgriezumā ir novērojama vadītājstīgu brūngana krāsas maiņa, kas skaidri norāda uz slimības klātbūtni. Pret fuzariozo vīti ir ārkārtīgi grūti cīnīties, tāpēc profilakse, piemēram, augseka un veselīga stādāmā materiāla izmantošana, ir īpaši svarīga.
Baktēriju infekcijas un vīrusu radītie draudi
Baktēriju slimības, lai gan varbūt retāk sastopamas uz rudzupuķēm nekā sēnīšu infekcijas, var radīt nopietnus bojājumus, īpaši mitros un siltos laika apstākļos. Visraksturīgākais simptoms ir baktēriju lapu plankumainība, ko var izraisīt, piemēram, Pseudomonas vai Xanthomonas ģints baktērijas. Infekcija sākotnēji parādās kā mazi, ūdeņaini, caurspīdīgi plankumi uz lapām, kas vēlāk palielinās, kļūst tumšāki un bieži pārvēršas par nekrotiskām, atmirušām zonām, ko ieskauj dzeltens oreols. Baktērijas iekļūst augā caur auga brūcēm vai dabiskām atverēm (atvārsnītēm), un ūdens, piemēram, lietus lāses vai laistīšanas ūdens, palīdz to izplatībai stādījumā.
Baktēriju vīte ir vēl viena nopietna slimība, kas izraisa visa auga bojāeju, un to var izraisīt tādi patogēni kā Erwinia vai Ralstonia sugas. Atšķirībā no fuzariozās vītes, šeit vīte bieži iestājas strauji un pēkšņi, bez iepriekšējas būtiskas lapu dzeltēšanas. No inficēta auga stublāja bieži izdalās baktēriju gļotas, ko var noteikt ar vienkāršu diagnostikas metodi, ievietojot nogrieztu stublāju ūdenī, kad ūdens kļūst duļķains no izplūstošajām baktērijām. Patogēni inficē caur sakņu bojājumiem un, vairojoties vadītājsistēmā, kavē ūdens plūsmu, kas noved pie straujas auga sabrukšanas.
Augu vīrusi rada slēptus, bet jo lielākus draudus rudzupuķēm, jo pret tiem nav tiešas ķīmiskās kontroles. Vīrusu infekcijas simptomi var būt ļoti dažādi: uz lapām var novērot mozaīkas krāsas maiņu, dzeltenu plankumainību (mottling), gredzenveida plankumus, lapu krokošanos, lapu malu saritināšanos un auga punduraugšanu. Viens no visbiežāk sastopamajiem vīrusiem, kas inficē arī dekoratīvos augus, ir gurķu mozaīkas vīruss (Cucumber Mosaic Virus, CMV), kas var radīt ievērojamus bojājumus arī rudzupuķēm. Vīrusi ir sistēmiski, tas ir, tie ir sastopami visā auga sulu cirkulācijā un var izplatīties ar veģetatīvo stādāmo materiālu un mehāniski.
Vīrusu izplatīšanā vissvarīgākā loma ir dažādiem kukaiņu vektoriem, galvenokārt laputīm. Šie kaitēkļi, barojoties uz inficētiem augiem, uzņem vīrusu un pēc tam, pārlidojot uz veseliem augiem, barošanās laikā nodod patogēnu. Tāpēc vīrusu kontroles pamatā ir efektīva cīņa pret vektoriem un stingra higiēna. Inficētie, simptomus uzrādošie augi nekavējoties jāizņem no stādījuma un jāiznīcina, lai novērstu vīrusa tālāku izplatīšanos. Veselīga, bezvīrusu stādāmā materiāla izmantošana arī ir fundamentāli svarīga profilaksē.
Dzīvnieku kaitēkļi, kas bojā rudzupuķes
Laputis (Aphididae) ir vieni no visbiežāk sastopamajiem un nozīmīgākajiem rudzupuķu kaitēkļiem, kas galvenokārt sūc sulu no jauno dzinumu galiem, lapu apakšpuses un ziedpumpuriem. Barošanās laikā tie sūc augu sulas, kas noved pie lapu deformācijas, dzeltēšanas, dzinumu augšanas apstāšanās un ziedu deformācijas. Papildus tiešajiem bojājumiem tie rada arī ievērojamus netiešus bojājumus ar medus rasu, ko tie izdala un uz kuras nosēžas kvēpsarma, veidojot melnu aplikumu uz auga virsmas un tādējādi kavējot fotosintēzi. Turklāt, kā jau minēts, laputis ir vissvarīgākie vīrusu vektori, kas spēj efektīvi izplatīt daudzus augu vīrusus.
Parastā tīklērce (Tetranychus urticae) ir vēl viens bieži sastopams kaitēklis, kas īpaši iecienījis siltus, sausus un no vēja pasargātus apstākļus. Šie sīkie, zirnekļveidīgie radījumi dzīvo lapu apakšpusē un ar savu dūrēj-sūcējtipa mutes orgānu sūc augu šūnu sulu. Sākotnējais bojājuma simptoms ir uz lapām parādās sīki, dzeltenīgi balti sūkšanas pēdas, tā sauktā punktēšana. Smagas infekcijas gadījumā lapas pilnībā nodzeltē, kļūst brūnas, pēc tam nobirst, un augu var klāt smalks, zirnekļtīklam līdzīgs tīmeklis, kas ir skaidra pazīme par kaitēkļa klātbūtni. Tīklērces strauji vairojas, tāpēc kontrole jāuzsāk jau pie pirmo simptomu parādīšanās.
Tripši (Thysanoptera) ir sīki, slaidi kukaiņi, kas arī rada bojājumus, sūcot augu sulas. To barošanās atstāj raksturīgas pēdas uz lapām un ziedlapiņām: sadurtajās šūnās iekļūst gaiss, kas rada sudrabainus, spīdīgus plankumus un svītras. Bojājumu bieži pavada sīki, melni ekskrementu punktiņi. Tripši labprāt slēpjas ziedos un lapu žāklēs, kas apgrūtina to atklāšanu un kontroli. To sūkšanas rezultātā ziedi var deformēties, mainīt krāsu, un augšana var palēnināties. Dažas tripšu sugas arī spēj izplatīt vīrusus.
Uz rudzupuķēm var sastapt arī citus kaitēkļus, lai gan parasti ar mazāku nozīmi. Tādi ir, piemēram, blaktis (Heteroptera), kas ar savu sūkšanu var izraisīt deformācijas un ražas zudumus, vai dažādu mīnētājmušu (Agromyzidae) kāpuri, kas lapās starp abiem epidermas slāņiem izgrauž raksturīgus, līkumotus ejas, “raktuves”. Lai gan mīnētājmušu bojājumi lielākoties ir tikai estētiska problēma, smagas infekcijas gadījumā tie var samazināt fotosintezējošo virsmu. Kontroles laikā ir svarīga precīza kaitēkļa identifikācija, lai piemērotu atbilstošu, mērķtiecīgu kontroles stratēģiju.
