Phalaenopsis ģints orhidejas, labāk pazīstamas kā mēnešorhidejas, ir vieni no populārākajiem telpaugiem pasaulē, pateicoties to mēnešiem ilgajai, iespaidīgajai ziedēšanai un salīdzinoši vienkāršajai kopšanai. Tomēr, lai šie tropiskie skaistuļi gadu no gada rādītu savu labāko formu, ir būtiski izprast to barības vielu vajadzības un apgūt pareizu, apzinātu mēslošanas praksi. Daudzi pieļauj kļūdu, vai nu pilnībā aizmirstot par barības vielu papildināšanu, vai arī pārspīlējot ar to, kas abos gadījumos noved pie auga nīkuļošanas. Pareiza barošana ir ne tikai bagātīgas ziedēšanas garantija, bet arī auga vispārējās veselības, slimību izturības un ilga mūža stūrakmens.
Mēnešorhidejas dabā dzīvo epifītisku dzīvesveidu, kas nozīmē, ka tās neaug augsnē, bet gan apmetas uz citiem augiem, parasti koku zaros un stumbros, tos neparazitējot. Šis dzīvesveids būtiski nosaka to barības vielu uzņemšanas stratēģiju, jo to saknes nav pastāvīgā saskarē ar barības vielām bagātu augsni. Tā vietā tās savas vajadzības sedz no lietusūdens, kas tek no kokiem un ir bagāts ar organiskām vielām, piemēram, trūdošām lapām un sūnām, kā arī no gaisa mitruma un lidojošiem putekļiem. Šī dabiskā vide ir ārkārtīgi gaisīga, un barības vielu koncentrācija ir zema, bet tās ir nepārtraukti pieejamas augam, kam tas ir perfekti pielāgojies.
Arī orhideju sakņu sistēmas uzbūve atspoguļo šo īpašo dzīvesveidu. Saknes klāj sūkļveida, bālgani sudrabains slānis, ko sauc par velamenu, kam ir izšķiroša loma ūdens un tajā izšķīdušo barības vielu zibenīgā uzsūkšanā un uzglabāšanā. Gaisa saknes, kas aug ārā no poda, kalpo ne tikai auga nostiprināšanai, bet arī aktīvi piedalās mitruma un barības vielu uzņemšanā, un, pateicoties tajās esošajam hlorofilam, pat palīdz fotosintēzē. Ir svarīgi pieminēt simbiotiskās attiecības starp saknēm un mikorizas sēnēm, kas dabā palīdz sadalīt un uzņemt barības vielas, īpaši fosforu, ko mums mākslīgos substrātos jāaizstāj ar sabalansētu mēslošanu.
Dabiskajā vidē orhideju barības vielu avots ir sarežģīta, lēni sadalošās organiskās sistēmas. Lietusūdens, plūstot cauri koku lapotnēm, izskalo uz lapām nosēdušos putekļus, minerālvielas no trūdošiem mizas gabaliņiem un slāpekli un fosforu no putnu un citu mazo dzīvnieku ekskrementiem. Šī ar barības vielām nabadzīgā, bet nepārtraukti plūstošā “zupa” nodrošina augšanai un ziedēšanai nepieciešamos elementus tieši pareizajā, atšķaidītajā koncentrācijā. Barības vielu pieejamība ir cikliska, lietainākos periodos bagātīgāka, kas sakrīt ar auga augšanas periodu.
Kad mēs audzējam mēnešorhideju mājās, podā, mums šis dabiskais barības vielu cikls ir jāmodelē mākslīgi. Stādīšanas substrāts, kas sastāv no priežu mizas, kokosriekstu šķiedras vai sūnām, pats par sevi gandrīz nesatur barības vielas, bet tikai nodrošina auga nostiprināšanu un sakņu aerāciju. Krāna ūdens, lai gan tas var saturēt izšķīdušas minerālvielas, tā sastāvs nebūt nav ideāls, un augsts hlora vai sāls saturs ilgtermiņā var kaitēt jutīgajām saknēm. Tieši tāpēc ir nepieciešama regulāra un profesionāla mēslošana, ar kuru mēs nodrošinām visus tos makro- un mikroelementus, kas mēnešorhidejai nepieciešami veselīgai attīstībai istabas apstākļos.
Makro- un mikroelementu loma mēnešorhidejas attīstībā
Augiem nepieciešamās barības vielas iedala divās galvenajās grupās: makroelementos un mikroelementos. Makroelementi ir nepieciešami lielākos daudzumos, un šeit ietilpst trīs vissvarīgākie elementi: slāpeklis (N), fosfors (P) un kālijs (K). Slāpeklis galvenokārt ir atbildīgs par veģetatīvo daļu, t.i., jaunu lapu un dzinumu augšanu, un tā trūkums noved pie augšanas apstāšanās un apakšējo lapu dzeltēšanas. Fosfors ir izšķirošs spēcīgai sakņu sistēmas attīstībai, enerģiju uzkrājošo molekulu (ATP) veidošanai un ziedpumpuru veidošanās veicināšanai. Kālijs, kā sava veida “džokera” elements, uzlabo vispārējo vitalitāti, augu audu stiprību, ūdens saimniecības regulēšanu un izturību pret slimībām.
Papildus galvenajiem makroelementiem ir arī sekundārie makroelementi, kas augam arī nepieciešami salīdzinoši lielos daudzumos. Šeit ietilpst kalcijs (Ca), magnijs (Mg) un sērs (S). Kalcijs ir nepieciešams šūnu sienu struktūras stabilitātei un jaunu šūnu, īpaši sakņu galu, veselīgai attīstībai. Magnijs ir fotosintēzes dzinējs, jo tas ir hlorofila molekulas centrālais atoms, un tā trūkuma gadījumā lapām ir raksturīga dzeltēšana starp dzīslām. Sērs ir daudzu svarīgu aminoskābju un enzīmu sastāvdaļa, tādējādi spēlējot būtisku lomu auga vielmaiņas procesos un olbaltumvielu sintēzē.
Mikroelementi jeb mikrobarības vielas, kā jau norāda to nosaukums, ir nepieciešami tikai ļoti mazos daudzumos, bet to trūkums var izraisīt tikpat nopietnus fizioloģiskus traucējumus kā makroelementu trūkums. Svarīgākie mikroelementi ir dzelzs (Fe), mangāns (Mn), cinks (Zn), varš (Cu), bors (B) un molibdēns (Mo). Dzelzs, piemēram, ir nepieciešams hlorofila veidošanai, un tā trūkums izraisa jaunāko lapu bālu dzeltēšanu. Bors palīdz kalcija iekļaušanai un spēlē svarīgu lomu ziedu apputeksnēšanā un šūnu dalīšanās procesā. Šo elementu trūkums bieži rodas nepiemērota pH līmeņa substrāta dēļ, kas kavē to uzņemšanu.
Veiksmīgas barības vielu papildināšanas atslēga ir barības vielu līdzsvara uzturēšana. Uz orhideju mēslojuma etiķetēm bieži redzami trīs skaitļi, piemēram, 20-20-20, kas norāda slāpekļa, fosfora un kālija procentuālo attiecību (NPK attiecība). Sabalansēts mēslojums ar attiecību 20-20-20 parasti ir piemērots aktīvās augšanas periodā. Ziedēšanas veicināšanai efektīva var būt formula ar augstāku fosfora saturu (piem., 10-30-20). Ir svarīgi zināt, ka starp atsevišķiem elementiem var rasties mijiedarbība: viena elementa pārmērīgs daudzums var kavēt cita uzņemšanu (antagonisms), savukārt citi elementi palīdz viens otram tikt izmantotiem (sinerģisms). Tāpēc sabalansētu, kompleksu mēslošanas līdzekļu lietošana vienmēr ir labāka izvēle nekā preparāti, kas satur tikai vienu vai dažus elementus.
Praktisks ceļvedis mēnešorhidejas mēslošanai
Pareiza mēslojuma izvēle ir pirmais un svarīgākais solis ceļā uz veiksmīgu barošanu. Noteikti izvēlieties šķidro mēslojumu, kas īpaši izstrādāts orhidejām, jo tā sastāvs un koncentrācija ir pielāgota šo augu jutīgajai sakņu sistēmai. Vispārējas nozīmes mēslojumi, kas paredzēti telpaugiem, bieži vien ir ar pārāk augstu sāls koncentrāciju un satur slāpekļa formu (karbamīdu), ko epifītisku orhideju saknēs dzīvojošie mikroorganismi var apstrādāt tikai ar grūtībām. Labākie orhideju mēslojumi ir bez karbamīda un satur slāpekli nitrātu un amonija formā, turklāt papildus makroelementiem nodrošina arī nepieciešamos mikroelementus helātu formā, kas atvieglo to uzņemšanu.
Attiecībā uz mēslošanas biežumu un koncentrāciju orhideju audzētāju vidū ir izplatīts zelta likums “weakly, weekly”, t.i., “mēslo vāji, katru nedēļu”. Praksē tas nozīmē, ka mēs izmantojam tikai pusi vai ceturtdaļu no ražotāja etiķetē ieteiktās devas, bet to pievienojam ūdenim gandrīz katrā laistīšanas reizē aktīvās augšanas periodā. Pavasarī un vasarā, kad augs audzē jaunas lapas un saknes, šī regulārā, bet vājā barības vielu papildināšana ir visideālākā. Ziemas, tumšākajos mēnešos, kad auga augšana palēninās, mēslošana jāretina (piem., katrā trešajā-ceturtajā laistīšanas reizē) vai pat pilnībā jāpārtrauc, lai izvairītos no kaitīgas sāļu uzkrāšanās substrātā.
Šķidrā mēslojuma pareiza lietošana ir izšķiroša, lai aizsargātu jutīgās saknes. Nekad nelaistiet sausu substrātu tieši ar mēslojuma ūdeni, jo augstā, pēkšņā sāls koncentrācija var apdedzināt saknes. Pareiza procedūra ir vispirms rūpīgi izskalot substrātu ar tīru, istabas temperatūras (vēlams mīkstu) ūdeni, lai velamena slānis piesūktos ar mitrumu. Pēc tam, apmēram pēc pusstundas, varat lietot jau iepriekš sagatavoto, atšķaidīto šķidro mēslojumu, rūpīgi samitrinot ar to substrātu. Vēl viena pārbaudīta metode ir mērcēšana, kad podu uz dažām minūtēm ievieto traukā ar atšķaidītu šķidro mēslojumu un pēc tam ļauj tam kārtīgi notecēt.
Ir īpašas dzīves situācijas, kad mēslošanas rutīna ir jāmaina. Svaigi pārstādītu orhideju nekad nemēslojiet vismaz 4-6 nedēļas, lai dotu saknēm laiku atjaunoties un sadziedēt iespējamos bojājumus. Kad augs zied, varat turpināt vāju mēslošanu, lai nodrošinātu enerģiju ziedu uzturēšanai, taču daudzi šajā laikā pāriet uz mēslojumu ar nedaudz augstāku fosfora un kālija saturu. Ja sakņu sistēma ir bojāta vai pūst, barības vielu uzņemšana caur sakņu zonu ir traucēta. Šādā gadījumā kā pagaidu risinājums var tikt apsvērta arī lapu mēslošana, kad ļoti atšķaidītu mēslojuma šķīdumu izsmidzina uz lapu apakšpuses, taču tas ilgtermiņā neaizstāj barošanu caur veselīgu sakņu sistēmu.
Nepareizas barošanas pazīmes un problēmu risināšana
Barības vielu trūkuma simptomi var būt dažādi un bieži tiek sajaukti ar citu kopšanas kļūdu pazīmēm. Viena no biežākajām pazīmēm ir lapu dzeltēšana jeb hloroze, kuras raksts var norādīt uz trūkstošo elementu. Slāpekļa trūkums parasti sākas uz vecākām, apakšējām lapām, jo augs mobilo slāpekli pārvieto uz jaunākajiem dzinumiem. Turpretī dzelzs trūkums, jo dzelzs augā ir imobils, izraisa jaunāko lapu bālumu un dzeltēšanu, kamēr dzīslas paliek zaļas. Fosfora trūkums var izpausties kā augšanas apstāšanās, lapu tumši, zilganzaļa nokrāsa un ziedēšanas trūkums.
Pārmēslošana ir vismaz tikpat bīstama, ja ne bīstamāka, kā barības vielu trūkums un var radīt neatgriezeniskus bojājumus. Galvenais simptoms ir sakņu bojājumi: sakņu gali kļūst brūni, izžūst, “apdeg” no augstās sāls koncentrācijas, un velamena slānis atdalās no saknes. Pazīmes var parādīties arī uz lapām, parasti lapu galu un malu brūnēšanas un izžūšanas veidā. Uz substrāta virsmas un poda malām var izgulsnēties dzeltenbalti, pulverveida sāls kristāli, kas skaidri norāda uz uzkrātajām minerālsāļīm. Smagos gadījumos bojātā sakņu sistēma vairs nespēj uzņemt ūdeni, un augs, neskatoties uz bagātīgu laistīšanu, uzrāda dehidratācijas pazīmes.
Problēmas pareiza identificēšana ir būtiska efektīvai iejaukšanai. Pirms jums rodas aizdomas par barības vielu trūkumu, vienmēr pārbaudiet sakņu sistēmas stāvokli, jo pūstošas, atmirušas saknes nevar uzņemt barības vielas un tādējādi rada trūkuma simptomus pat tad, ja substrātā būtu pietiekami daudz barības vielu. Uzmanīgi izceliet augu no poda un pārbaudiet saknes: vesela sakne ir gaļīga, stingra, mitra zaļā vai sudrabainā krāsā. Ja jums ir aizdomas par pārmēslošanu, pirmais un svarīgākais solis ir nekavējoties pārtraukt mēslošanu. Pēc tam ir nepieciešama rūpīga substrāta skalošana: ielieciet podu izlietnē un vairākas minūtes skalojiet to ar lielu daudzumu remdena, tīra ūdens, lai izskalotu liekās, uzkrātās sāļis.
Labākā stratēģija problēmu novēršanai ir profilakse. Konsekventa mēslošanas rutīna, kas balstīta uz principu “vāji, bet bieži”, samazina pārdozēšanas risku, vienlaikus nepārtraukti apgādājot augu ar nepieciešamajām barības vielām. Laba prakse ir reizi mēnesī vai divos izlaist mēslošanu un tā vietā laistīt tikai ar tīru ūdeni un rūpīgi izskalot substrātu, lai novērstu sāļu uzkrāšanos. Nepārtraukti novērojiet savu augu – lapu krāsu, jauno dzinumu augšanas tempu, sakņu stāvokli – un barības vielu papildināšanu vienmēr pielāgojiet tā pašreizējam stāvoklim un gadalaikam. Veselīga, labi pabarota mēnešorhideja gadu no gada pateiksies jums ar bagātīgu ziedēšanu.
