Pelēklapu klintene, šis daudzpusīgais un īpaši pievilcīgais krūms, ir pamatoti populārs dārzu mīļotāju vidū, jo tas rotā dārzu visu gadu ar minimālu aprūpi. Šis mūžzaļais vai daļēji mūžzaļais augs, kas cēlies no Ķīnas un Himalajiem, piesaista skatienus ar savu blīvo, lokveidā izplesto zaru sistēmu, sīkajām, spīdīgajām lapām un koši sarkanajām ogām, kas parādās rudenī. Vai tas būtu soliteraugs, zemsedzes augs vai pat brīvs, dabiska izskata dzīvžogs, pelēklapu klintene ir lieliska izvēle. Tomēr, lai augs parādītu savu skaistāko formu un veselīgi attīstītos, ir vērts iepazīt un ievērot dažus pamatnoteikumus par kopšanu, kas nodrošinās tā ilgtermiņa panākumus jūsu dārzā.
Pelēklapu klintenes patiesais skaistums slēpjas tās vienkāršībā un pielāgošanās spējā. Tā skaisti attīstās arī bez īpašas kopšanas, bet ar nelielu uzmanību tā burtiski atalgo par rūpēm. Smalkais, pelēcīgais pārklājums uz lapām piešķir augam raksturīgo zilganzaļo nokrāsu, kas veido brīnišķīgu kontrastu ar mazajiem baltajiem ziediem, kas zied vasaras sākumā, un koraļļu sarkanajām ogām, kas rotā dārzu rudens un ziemas periodā. Šīm ogām ir ne tikai estētiska vērtība, bet tās ir arī svarīgs barības avots putniem aukstākajos mēnešos. Auga blīvā zaru struktūra turklāt nodrošina lielisku patvērumu mazākiem dziedātājputniem.
Ir svarīgi atzīmēt, ka pelēklapu klintenes augšanas spēks un galīgais izmērs lielā mērā ir atkarīgs no vides faktoriem un izvēlētās šķirnes. Vispārīgi var teikt, ka pieaudzis eksemplārs var sasniegt 2-3 metru augstumu un platumu, tāpēc, stādot to, tas noteikti jāņem vērā. Pateicoties tās blīvajam, izplestošajam habitusam, tā ir lieliski piemērota nogāžu nostiprināšanai, aizsardzībai pret eroziju vai lielāku, kailu virsmu ātrai un iespaidīgai nosegšanai. Tā kā tā labi pacieš arī pilsētas, piesārņotāku gaisu, to bieži izmanto arī sabiedrisko vietu un parku apzaļumošanai.
Auga popularitāti vēl vairāk palielina fakts, ka tas aug lielākajā daļā augsnes tipu un ir diezgan izturīgs pret slimībām un kaitēkļiem. Kamēr daudzi citi dekoratīvie augi prasa pastāvīgu uzmanību un iejaukšanos, pelēklapu klintene ir krūms ar zemu uzturēšanas prasību, bet tomēr ārkārtīgi pateicīgs. Tā ir ideāla izvēle arī iesācējiem dārzniekiem, jo panākumi ir gandrīz garantēti. Ar pareizu kopšanu jūs varat iegūt augu, kas gadu desmitiem būs jūsu dārza rota un sniegs estētisku baudījumu, katrā gadalaikā parādot citu seju.
Ideāla stādīšanas vieta un augsnes sagatavošana
Izvietojot pelēklapu klinteni, vissvarīgākais aspekts ir nodrošināt piemērotus gaismas apstākļus. Augs dod priekšroku saulainām vai daļēji noēnotām vietām, kur tas attīstās visskaistāk, un ziedēšana un raža ir visbagātīgākā. Tas gan izdzīvo arī pilnīgā ēnā, bet šādā gadījumā tā dzinumu sistēma izstīdzē, kļūst reta, un tas nes mazāk ziedu un ogu, tādējādi tā dekoratīvā vērtība ievērojami samazinās. Saulainā vietā arī pelēcīgais pārklājums uz lapām kļūst intensīvāks, kas vēl vairāk uzlabo auga izskatu. Vislabākais stādīšanas laiks ir pavasaris vai rudens, kad laiks ir maigāks un augam ir laiks iesakņoties pirms ekstrēma karstuma vai sala iestāšanās.
Attiecībā uz augsnes tipu pelēklapu klintene nav īpaši prasīga, tā labi jūtas gandrīz jebkurā dārza augsnē, ja vien tai ir laba ūdens caurlaidība. Visideālākā tai ir neitrāla vai viegli skāba, barības vielām vidēji bagāta, irdenas struktūras augsne. Tā slikti pacieš stāvošu ūdeni, pārāk blīvas, mālainas augsnes, jo saknes viegli kļūst bezgaisa un sāk pūt. Lai to novērstu, stādīšanas bedres apakšā ieteicams iebērt grants vai keramzīta slāni, lai uzlabotu drenāžu, un izrakto zemi bagātināt ar kompostu vai nobriedušiem kūtsmēsliem.
Izvēloties stādīšanas bedres izmēru, zelta likums ir, ka tai jābūt vismaz divreiz platākai un pusotru reizi dziļākai par auga sakņu kamolu. Tas nodrošina, ka saknes var viegli izplesties jaunajā vietā un uzreiz nesaskaras ar sablīvētu augsnes sienu. Konteineraugu pirms stādīšanas kārtīgi aplaistiet, pēc tam uzmanīgi izceliet no poda. Ja saknes ir pārāk blīvi apvijušas sakņu kamolu, uzmanīgi atbrīvojiet tās ar pirkstiem, lai veicinātu jaunu sakņu augšanu apkārtējā augsnē.
Pēc auga ievietošanas bedri piepildiet ar uzlaboto augsni, starplaikos to vairākas reizes viegli sablīvējot, lai ap saknēm nepaliktu gaisa kabatas. Pārliecinieties, ka augs tiek iestādīts tādā pašā dziļumā, kādā tas bija konteinerā. Pēc stādīšanas ap stumbru izveidojiet nelielu “šķīvīti”, kas palīdzēs ūdenim koncentrēties uz sakņu zonu, un pēc tam kārtīgi, līdz dubļiem, aplaistiet klinteni. Augsnes virsmas mulčēšana (ar priežu mizu, šķeldu) palīdz saglabāt mitrumu, novērš nezāļu augšanu un aizsargā saknes no temperatūras svārstībām.
Laistīšana un barības vielu papildināšana
Pelēklapu klintene ir izteikti sausumizturīgs augs, kad tas ir pienācīgi iesakņojies. Tomēr pirmajā gadā pēc stādīšanas tai nepieciešama regulāra laistīšana, īpaši sausos, karstuma periodos, lai tās sakņu sistēma nostiprinātos un dziļi iesakņotos augsnē. Šajā periodā ieteicama laistīšana reizi nedēļā ar lielāku ūdens daudzumu, kas samitrina arī dziļākos augsnes slāņus. Izvairieties no biežas laistīšanas ar mazām devām, jo tas tikai uztur saknes virspusē un noved pie seklas, pret sausumu jutīgākas sakņu sistēmas izveidošanās.
Jau labi iedzīvojušies, vecāki eksemplāri ārkārtīgi labi pacieš sausumu, un lielākajā daļā dārzu tiem pietiek ar dabiskajiem nokrišņiem. Papildu laistīšana var būt nepieciešama tikai ilgstošos, ekstrēmos karstuma periodos, kad augs ar lapu novīšanu signalizē par ūdens trūkumu. Pārlaistīšana tai rada daudz lielāku apdraudējumu nekā periodisks sausums, jo sakņu puve var viegli novest pie auga bojāejas. Pirms laistīšanas vienmēr pārbaudiet augsnes mitrumu un dodiet ūdeni tikai tad, ja augšējie pāris centimetri ir izžuvuši.
Arī attiecībā uz barības vielu papildināšanu pelēklapu klintene neizvirza augstas prasības. Ja stādīšanas laikā augsne ir pienācīgi sagatavota un bagātināta ar organisko vielu, pirmajos gados nav nepieciešama papildu mēslošana. Augs spēj skaisti attīstīties arī nabadzīgākās augsnēs. Tomēr harmoniskai attīstībai un bagātīgai ražai ieteicams reizi gadā, agri pavasarī, ap stumbru izkaisīt plānu kārtu nobrieduša komposta vai lēnas iedarbības kompleksā mēslojuma. Tas sedz tās gada barības vielu nepieciešamību un veicina veselīgu augšanu.
Izvairieties no pārmērīgas slāpekļa papildināšanas, jo tas uz ogu ražas rēķina veicina pārmērīgu veģetatīvo augšanu, un dzinumi kļūst reti, uzņēmīgāki pret slimībām. Preparāti, kas bagātāki ar kāliju un fosforu, ir labvēlīgāki, jo tie atbalsta ziedu un augļu veidošanos, kā arī sakņu sistēmas attīstību. Barības vielas vienmēr izkliedējiet uz mitras augsnes, pēc tam sekli iestrādājiet, lai izvairītos no sakņu apdedzināšanas. Viena reize gadā barības vielu papildināšana ir pilnīgi pietiekama, lai jūsu klintene paliktu spēcīga un iespaidīga.
Griešanas māksla un nozīme
Pelēklapu klintenes griešana nav obligāta katru gadu, bet auga veselības saglabāšanai un formas veidošanai tā laiku pa laikam ir nepieciešama. Griešanas galvenais mērķis ir noņemt atmirušos, bojātos vai slimos zarus, ko var veikt jebkurā gada laikā, tiklīdz pamanāt problēmu. Šī tīrīšanas griešana palīdz novērst slimību izplatīšanos un uzlabo auga vispārējo veselības stāvokli. Vienmēr izmantojiet asas un dezinficētas zaru šķēres vai zāģi, lai griezuma vietas būtu gludas un ātri sadzītu, tādējādi samazinot infekciju risku.
Vislabākais laiks formas veidošanas griešanai ir ziemas beigas vai agrs pavasaris, pirms pumpuru plaukšanas. Tad augs ir miera stāvoklī, un bezlapu zaru sistēmā struktūra ir labāk pārredzama, vieglāk izlemt, kurus dzinumus noņemt. Pelēklapu klintene labi pacieš arī spēcīgāku atgriešanu, tāpēc, ja krūms ir kļuvis pārāk liels vai atkailinājies, droši varat to apgriezt. Šādā gadījumā galvenos zarus varat saīsināt pat uz pusi vai trešdaļu, lai veicinātu jaunu, svaigu dzinumu augšanu.
Klintenēm, kas audzētas kā zemsedzes augi vai dzīvžogi, griešana kalpo blīvas, kompaktas formas uzturēšanai. Dzīvžoga gadījumā cirpšanu veiciet pēc ziedēšanas, vasaras sākumā, lai augam būtu laiks izaudzēt jaunus dzinumus, uz kuriem attīstīsies nākamā gada ziedi un augļi. Ir svarīgi zināt, ka pelēklapu klintene zied un ražo uz otrā gada dzinumiem, tāpēc pārāk drastiska vai vēla griešana var kaitēt nākamā gada ziedēšanai un ogu ražai. Vienmēr centieties saglabāt dabisko, lokveida formu un izvairieties no pārāk regulārām, ģeometriskām formām.
Laiku pa laikam var būt nepieciešama arī atjaunojoša griešana, īpaši novecojušiem, atkailinātiem krūmiem. Šis process sastāv no vecāko, resnāko zaru pakāpeniskas noņemšanas tuvu pie pamatnes vairāku gadu laikā. Katru gadu izgrieziet apmēram trešdaļu veco zaru, tādējādi dodot vietu jaunu, spēcīgu dzinumu augšanai no pamatnes. Šī metode nodrošina, ka krūms nepārtraukti atjaunojas, bez tā, ka to uzreiz drastiski sakropļotu un atņemtu tam dekoratīvo vērtību.
Aizsardzība pret kaitēkļiem un slimībām
Pelēklapu klintene ir ārkārtīgi izturīgs augs, ko kaitēkļi un slimības parasti apiet, tāpēc augu aizsardzība reti ir nopietns uzdevums tās kopšanā. Piemērotas audzēšanas vietas izvēle, augsne ar labu drenāžu un profesionāla griešana visi veicina auga dabiskās aizsardzības spējas uzturēšanu. Veselīgi, labā kondīcijā esoši augi ir daudz mazāk uzņēmīgi pret infekcijām. Neskatoties uz to, ir vērts būt informētam par iespējamām problēmām, lai tās laikus atpazītu un ārstētu.
Visbiežākie kaitēkļi, kas laiku pa laikam var parādīties uz klintenes, ir laputis un bruņutis. Laputis parasti apmetas uz jauno dzinumu galiem un lapu apakšpusē, ar sūkšanu vājinot augu un varot izraisīt deformācijas. Nelielas invāzijas gadījumā var pietikt ar to nomazgāšanu ar spēcīgu ūdens strūklu vai apsmidzināšanu ar nātru vircu vai kālija ziepju šķīdumu. Bruņutis sūc, slēpjoties zem vaska bruņām, to noņemšana ir grūtāka. Ziemas periodā veikta eļļas smidzināšana var samazināt to skaitu, veģetācijas periodā varat cīnīties pret tām ar sistēmiskiem insekticīdiem, ja invāzijas apjoms to attaisno.
No slimībām nozīmīgākā ir bakteriālā iedega (Erwinia amylovora), kas ir viena no bīstamākajām rožu dzimtas, tātad arī klinteņu, bakteriālajām slimībām. Infekcijas pazīmes ir pēkšņi novītuši, pēc tam nomelnējuši, “apdegušam” izskatam līdzīgi dzinumu gali un ziedkopas. Slimība ātri izplatās, īpaši siltā, mitrā laikā. Aizsardzības pamats ir profilakse: pērciet tikai uzticamā avotā iegūtu, veselīgu augu. Ja redzat infekcijai raksturīgas pazīmes, slimos zaru daļas nekavējoties nogrieziet kopā ar vismaz 20-30 cm veselas daļas un iznīciniet. Zaru šķēres pēc katras griešanas dezinficējiet ar spirtu vai hipohlorīta šķīdumu.
Retāk var rasties arī sēnīšu slimības, piemēram, miltrasa vai lapu plankumainība, īpaši, ja augs ir pārāk blīvs vai atrodas ēnainā, mitrā vietā. Miltrasa veido baltu, miltveida pārklājumu uz lapām, savukārt lapu plankumainība parādās brūnu vai melnu plankumu veidā. Profilaksei ir svarīgi ievērot atbilstošu attālumu starp augiem labas gaisa cirkulācijas nodrošināšanai, kā arī izvairīties no laistīšanas no augšas. Infekcijas gadījumā noņemiet slimās lapas un nepieciešamības gadījumā izmantojiet vara vai sēra saturošus fungicīdus, lai novērstu turpmāku izplatīšanos.
Pelēklapu klintenes pavairošana
Pelēklapu klinteni var pavairot vairākos veidos, tāpēc, ja vēlaties savā dārzā pavairot šo pateicīgo augu vai uzdāvināt to kādam, jums ir vairākas iespējas. Divas visizplatītākās un mājas dārza apstākļos viegli īstenojamās metodes ir pavairošana ar puspārkoksnējušiem spraudeņiem un sēšana no sēklām. Abas tehnikas prasa nedaudz pacietības un uzmanības, bet gala rezultāts, paša audzēts jauns augs, atalgo pūles. Spraudeņu priekšrocība ir tā, ka mēs iegūstam ģenētiski identiskus pēcnācējus, kas visās savās īpašībās sakrīt ar mātesaugu.
Vispiemērotākais laiks puspārkoksnējušos spraudeņu ņemšanai ir vasaras vidus, no jūlija līdz augustam. Tad dzinumi ir jau pietiekami nobrieduši, bet vēl nav pilnībā pārkoksnējušies. Izvēlieties veselīgu, spēcīgu šī gada dzinumu un nogrieziet no tā 10-15 cm garu gabalu, tieši zem lapu mezgla. No spraudeņa apakšējās daļas noņemiet lapas, atstājot tikai augšējās 2-4 lapas. Lai atvieglotu sakņošanos, spraudeņa pamatni varat iemērkt sakņošanās hormonā, lai gan tas nav obligāti nepieciešams. Iespraudiet spraudeņus podiņā vai pavairošanas kastē, kas piepildīta ar smilšu un kūdras maisījumu.
Veiksmīgas sakņošanās atslēga ir nepārtraukti mitra substrāta un augsta gaisa mitruma nodrošināšana. To visvieglāk varat panākt, pārklājot podu ar caurspīdīgu plastmasas maisiņu vai nogrieztu plastmasas pudeli, kas funkcionē kā sava veida mini siltumnīca. Novietojiet spraudeņus gaišā, bet no tiešiem saules stariem pasargātā vietā. Regulāri vēdiniet, lai novērstu sēnīšu veidošanos, un uzturiet augsni pastāvīgi mitru, bet neļaujiet tajā stāvēt ūdenim. Sakņošanās parasti aizņem 4-8 nedēļas, ko norāda jaunu dzinumu parādīšanās.
Pavairošana no sēklām ir ilgāks process, jo klintenes sēklas ir dziļa miera stāvoklī un dīgšanai tām nepieciešama īpaša apstrāde, tā sauktā stratifikācija. Rudenī no nobriedušām ogām izņemiet sēklas, notīriet tās no augļapvalka, pēc tam sajauciet tās ar mitrām smiltīm vai perlītu noslēdzamā maisiņā. Šo maisījumu vispirms turiet siltā vietā (apmēram 20°C) 2-3 mēnešus, pēc tam ielieciet ledusskapī uz vēl 3-4 mēnešiem (apmēram 4°C). Šis siltā-aukstā cikls atdarina dabiskos apstākļus un pārtrauc sēklu mieru. Pavasarī iesējiet sēklas stādu augsnē un uzturiet to mitru. Mazie stādiņi ar rūpīgu kopšanu dažu gadu laikā sasniegs izstādāmu izmēru.
