Kousas kizils, zinātniskajā nosaukumā Cornus kousa, ir aizraujošs dekoratīvs augs no Austrumāzijas, kas pavasarī dārza mīļotājus apbalvo ar zvaigžņveida ziedkopām, kuras rotā lielas seglapas, vasaras beigās ar ēdamiem, avenēm līdzīgiem augļiem, bet rudenī ar krāšņu, sarkanīgi violetu lapu krāsu. Tomēr, lai šis īpašais augs mūsu dārzā spīdētu visā savā krāšņumā, ir nepieciešams zināt pareizas stādīšanas un kopšanas tehnikas, kā arī apgūt pavairošanas metodes. Panākumu atslēga slēpjas dziļā izpratnē par auga vajadzībām un pielāgošanos tām, kas noved pie mūža garas, ziedošas attiecības ar augu. Turpmāk mēs detalizēti iepazīstināsim ar profesionāliem paņēmieniem, ar kuru palīdzību ikviens var veiksmīgi audzēt Kousas kizilu.
Ideālās vietas izvēle un augsnes sagatavošana
Ideālas vietas izvēle Kousas kizilam ir fundamentāli svarīga tā ilgtermiņa veselībai un bagātīgai ziedēšanai. Šis augs dod priekšroku filtrētai gaismai vai daļējai ēnai, īpaši karstākos klimatiskajos reģionos, kur pēcpusdienas svelmainā saule var bojāt tā lapas. Ideāla vieta tam ir austrumu puse, kur tas var baudīt rīta sauli, bet ir pasargāts no intensīvā pēcpusdienas starojuma. Tas var izdzīvot arī pilnā saulē, bet tikai tad, ja tā augsne pastāvīgi saglabājas mitra, pretējā gadījumā lapu malas var kļūt brūnas un augs var nonākt stresa stāvoklī. Atcerēsimies, ka savā dabiskajā vidē tas bieži aug kā pamežs zem lielākiem kokiem, tāpēc mēģināsim šo vidi atveidot arī savā dārzā.
Augsnes kvalitāte arī ir kritisks faktors Kousas kizila audzēšanā, jo augs mīl labi drenētas, ar humusu bagātas, viegli skābas vai neitrālas (pH 5.5-7.0) augsnes. Tas nepanes smagas, mālainas, ar stāvošu ūdeni piesātinātas augsnes, jo šādi apstākļi var izraisīt sakņu puvi, kas var novest pie auga bojāejas. Tāpēc pirms stādīšanas ir nepieciešams pienācīgi sagatavot augsni, kas ietver augsnes struktūras uzlabošanu. Augsnē ir vērts iestrādāt lielu daudzumu organisko vielu, piemēram, nobriedušu kompostu, kūdru vai kvalitatīvu puķu zemi, lai padarītu to irdenāku, gaisīgāku un barības vielām bagātāku.
Sagatavojot stādīšanas bedri, nepieļausim kļūdu, izrokot augam tikai nelielu bedri. Bedrei jābūt vismaz divas līdz trīs reizes platākai par auga sakņu kamolu, bet ne dziļākai. Pārāk dziļa stādīšana ir viena no visbiežākajām kļūdām, kas noved pie mitruma uzkrāšanās ap sakņu kakliņu un vēlāk pie sēnīšu slimību attīstības. Izrakto zemi sajauksim ar jau minētajām organiskajām vielām, lai jaunās saknes varētu viegli izplesties savā jaunajā vietā. Šī rūpīgā sagatavošana nodrošina augam labākos starta apstākļus un liek pamatus tā turpmākajai veselīgajai attīstībai.
Stādīšanas process
Ideālais stādīšanas laiks ir pavasaris vai rudens, kad temperatūra ir mērenāka un nokrišņu daudzums ir pietiekams iesakņošanai. Pavasara stādīšanas priekšrocība ir tā, ka augam ir visa veģetācijas sezona, lai nostiprinātos pirms ziemas iestāšanās. Rudens stādīšana arī ir lieliska izvēle, jo augsne joprojām ir pietiekami silta sakņu veidošanai, un vēsāks, lietaināks laiks samazina transplantācijas stresu. Izvairīsimies no stādīšanas vasaras karstumā, jo tas augu ārkārtīgi noslogo. Konteineraugu stādīšana ir elastīgāka, bet kailsakņu eksemplāri noteikti jāstāda miera periodā.
Uzmanīgi izņemiet augu no konteinera un pārbaudiet sakņu kamolu. Ja saknes aug apļveidā gar poda sienu (sakņu samezglojums), uzmanīgi atraisiet tās ar rokām vai zaru šķērēm un pat veiciet dažus vertikālus iegriezumus, lai stimulētu jaunu sakņu augšanu. Novietojiet augu sagatavotās stādīšanas bedres centrā tā, lai sakņu kamola augšdaļa būtu vienā līmenī vai nedaudz augstāk par apkārtējo augsnes līmeni. Šis solis ir kritiski svarīgs, lai novērstu sakņu kakliņa puvi. Nekad nestādiet augu dziļāk, nekā tas audzis kokaudzētavā.
Pēc auga novietošanas pareizajā augstumā, sāciet aizbērt bedri ar uzlaboto augsnes maisījumu. Augsni uzmanīgi, slāņos, sablīvējiet ap saknēm, lai nepaliktu gaisa kabatas, kas varētu izžāvēt saknes. Pēc stādīšanas pabeigšanas izveidojiet nelielu “šķīvīti” ap auga stumbru, kas palīdzēs novirzīt ūdeni uz sakņu zonu. Pēc stādīšanas augu kārtīgi aplaistiet ar vismaz 10-15 litriem ūdens, lai augsne labi samitrinātos un kļūtu dubļaina ap saknēm. Pirmajā veģetācijas sezonā īpaši svarīga ir regulāra laistīšana, īpaši sausākos periodos.
Pavairošana ar sēklām
Kousas kizila pavairošana no sēklām ir ilgstošs, bet ārkārtīgi aizraujošs process, kas dod iespēju pašiem izaudzēt jaunus augus. Ir svarīgi zināt, ka augi, kas izaudzēti no šķirnes īpatņiem savāktām sēklām, ne vienmēr mantos visas mātesauga īpašības, piemēram, ziedu izmēru vai krāsu. Sēklas vāciet vasaras beigās vai agrā rudenī, kad augļi ir nogatavojušies, kļuvuši spilgti sarkani vai rozā un mīksti. Auglis patiesībā ir kauleņu kopauglis, kas sastāv no vairākiem maziem kaulenīšiem, tāpēc no viena “augļa” mēs varam iegūt vairākas sēklas.
Sēklas no savāktajiem augļiem ir jāizņem pēc iespējas ātrāk, jo augļa mīkstums satur dīgšanu kavējošas vielas. Vieglākais veids, kā to izdarīt, ir saspiest augļus un pēc tam rūpīgi nomazgāt mīkstumu sietā zem tekoša ūdens. Tīrās sēklas pēc tam jāpakļauj kritiskam solim – aukstajai stratifikācijai. Šis process imitē dabisko ziemas aukstuma periodu, kas ir nepieciešams, lai pārtrauktu sēklu miera stāvokli. Sajauciet sēklas ar viegli mitru smilti vai kūdru, ielieciet tās atkārtoti noslēdzamā plastmasas maisiņā un uzglabājiet ledusskapī 3-4 mēnešus.
Pēc aukstuma apstrādes perioda beigām, pavasarī, sējiet sēklas labi drenējošā sēšanas substrātā, piemēram, kūdras un perlīta maisījumā. Sēklas pārklājiet tikai plānā, apmēram puscentimetru biezā substrāta kārtā. Lai nodrošinātu dīgšanu, uzturiet augsni pastāvīgi mitru, bet ne pārlieku slapju, un nodrošiniet siltu, gaišu vietu. Dīgšana var būt lēna un nevienmērīga, ilgt no nedēļām līdz pat mēnešiem, tāpēc esiet pacietīgi. Kad dēsti ir pietiekami spēcīgi un ir izveidojuši vismaz divus pārus īsto lapu, uzmanīgi pārstādiet tos atsevišķos podos un audzējiet tos vēl gadu vai divus, pirms stādāt tos galīgajā vietā dārzā.
Veģetatīvās pavairošanas metodes
Veģetatīvās pavairošanas metodes, piemēram, spraudeņošana vai potēšana, ļauj izveidot pēcnācējus, kas ir ģenētiski pilnīgi identiski mātesaugam. Tas ir īpaši svarīgi selekcionētām šķirnēm, kur vēlamies saglabāt kādu vēlamu īpašību (piemēram, īpaši lielus ziedus, īpašu lapu krāsu). Visbiežāk izmantotā un mājas dārza apstākļos īstenojamā metode ir pavairošana ar zaļajiem spraudeņiem. Ar šo tehniku mēs varam salīdzinoši īsā laikā iegūt apsakņotus augus, kas būs uzticamas mātesauga kopijas. Panākumi lielā mērā ir atkarīgi no pareizas laika izvēles un rūpīgas izpildes.
Ideālais laiks zaļajiem spraudeņiem ir vēlā pavasarī vai agrā vasarā, kad tā gada dzinumi ir daļēji pārkoksnējušies. Tas nozīmē, ka dzinums ir pietiekami stiprs, bet joprojām elastīgs un, saliekot, lūst ar krakšķi. Nogrieziet 10-15 cm garus dzinumu galus ar asām, sterilām zaru šķērēm, tieši zem lapu mezgla (mezgla). No spraudeņa apakšējās daļas noņemiet lapas, atstājot tikai augšējās 2-4 lapas, kuras varat pārgriezt uz pusēm, lai samazinātu iztvaikošanu. Spraudeņu pamatni iemērciet sakņošanās hormonā, kas ievērojami palielina apsakņošanās iespēju, un pēc tam iestādiet tos sterilā, irdenā sakņošanās substrātā, piemēram, perlīta un kūdras maisījumā.
Lai apsakņotos, spraudeņiem ir nepieciešams pastāvīgs, augsts gaisa mitrums, tāpēc pavairošanas kasti pārklājiet ar caurspīdīgu plastmasas plēvi vai kupolu, lai izveidotu mini siltumnīcu. Novietojiet kasti gaišā, bet no tiešiem saules stariem pasargātā vietā un uzturiet substrātu pastāvīgi mitru. Apsakņošanās parasti ilgst 6-8 nedēļas, ko norāda jaunu dzinumu parādīšanās. Tad mēs varam sākt pakāpenisku pieradināšanu pie āra gaisa, periodiski noņemot pārsegu. Pēc tam apsakņotos spraudeņus pārstādiet atsevišķos podos un audzējiet tos tālāk, līdz tie ir pietiekami spēcīgi, lai stādītu ārā.
