Hosta jeb funkija ir viena no iecienītākajām daudzgadīgajām ēnainu dārzu augiem, kas galvenokārt rotā ar savu iespaidīgo lapotni. Daudzi uzskata, ka, tā kā tā ir ēncietīga, tā, iespējams, taupīgi izturas pret ūdeni, taču tas ir nopietns malds. Šie augi, kas cēlušies no Austrumāzijas, savā dabiskajā vidē, mitru, lietainu mežu pamežā, ir pieraduši pie pastāvīgi mitras augsnes, tāpēc arī dārzā tiem ir nepieciešami līdzīgi apstākļi, lai tie augtu kupli un veselīgi. Bagātīgas, bieži vien lielas lapotnes uzturēšana un transpirācija prasa ievērojamu ūdens patēriņu, tāpēc to ūdens nepieciešamību nekad nedrīkst novērtēt par zemu, ja vēlamies, lai tās mirdzētu visā savā krāšņumā.
Augu ūdens saimniecības atslēga slēpjas pareizā augsnes struktūrā, kas būtiski nosaka laistīšanas efektivitāti. Ideāla augsne hostām ir bagāta ar humusu, ar labu ūdens noturību, bet tajā pašā laikā novada lieko ūdeni, novēršot sakņu puvi. No pārāk smilšainas augsnes ūdens ātri notek, kas prasa biežu laistīšanu, savukārt smaga, mālainā augsne mēdz pārmērīgi aizturēt ūdeni un ciest no gaisa trūkuma. Augsnes kvalitāti var ievērojami uzlabot, iestrādājot organiskās vielas, piemēram, nobriedušu kompostu vai kūtsmēslus, kas ne tikai palielina barības vielu saturu, bet arī optimizē ūdens saimniecību. Augsnes virsmas mulčēšana, piemēram, ar priežu mizu vai kompostu, arī ir ļoti noderīga, jo tā samazina iztvaikošanu, uztur sakņu zonu vēsu un palīdz saglabāt augsnes mitrumu karstās vasaras dienās.
Ir svarīgi zināt, ka hostu ūdens nepieciešamība var atšķirties atkarībā no šķirnes, kas galvenokārt ir saistīta ar lapu izmēru un tekstūru. Šķirnes ar milzīgām, iespaidīgām lapām, piemēram, ‘Sum and Substance’ vai ‘Empress Wu’, iztvaiko daudz vairāk ūdens, tāpēc to laistīšanai jāpievērš pastiprināta uzmanība, salīdzinot ar to mazākajiem radiniekiem. Šķirnes ar biezākām, vaskainām lapām, īpaši zilajiem toņiem, nedaudz labāk panes īsākus sausuma periodus, jo vaska slānis palīdz aizturēt ūdeni. Arī krokotu, viļņainu šķirņu palielinātā lapu virsma izraisa intensīvāku transpirāciju un līdz ar to lielāku ūdens nepieciešamību.
Augu atrašanās vieta, proti, dārza mikroklimats, arī būtiski ietekmē to, cik bieži mums jāķeras pie lejkannas. Hostas, kas audzētas dziļā ēnā, no vēja pasargātos stūros, zaudē mazāk ūdens nekā tās, kas saņem rīta vai filtrētu sauli, vai atrodas vējainākās vietās. Lai gan stādīšana zem kokiem ēnas dēļ var šķist ideāla, jāņem vērā, ka koku milzīgā sakņu sistēma rada nopietnu konkurenci cīņā gan par ūdeni, gan barības vielām. Līdzīgi, augsne hostām, kas stādītas pie ēku dienvidu vai rietumu sienām, ātrāk izžūst no sienas atstarotā siltuma dēļ, tāpēc arī šiem eksemplāriem nepieciešams vairāk ūdens.
Pareiza laistīšanas prakse
Laistīšanas laika izvēle ir kritiska auga veselībai un var būtiski palīdzēt novērst slimības. Vislabākais laiks ir agrs rīts, kad temperatūra vēl ir zema, tāpēc iztvaikošanas zudumi ir minimāli, un ūdenim ir pietiekami daudz laika iesūkties augsnē. Rīta laistīšanas papildu priekšrocība ir tā, ka uz lapām nonākušajam ūdenim dienas laikā ir pietiekami daudz laika nožūt, kas krasi samazina sēnīšu infekciju, piemēram, neīstās miltrasas vai antracnozes, attīstības risku. Lai gan vakara laistīšana ir efektīva arī iztvaikošanas samazināšanas ziņā, lapu mitrums naktī piesaista gliemežus un kailgliemežus un veicina patogēnu vairošanos, tāpēc no šīs prakses labāk izvairīties. Laistīšana dienvidu, svelmainā saulē ir vismazāk efektīva un var izraisīt lapu apdegumus ūdens pilienu radītā lēcas efekta dēļ.
“Kā” ir tikpat svarīgi kā “kad”, kad runa ir par hostu laistīšanu. Mērķim vienmēr jābūt dziļai, pamatīgai laistīšanai, nevis ikdienas virspusējai aplaistīšanai ar nelielu ūdens daudzumu. Retāka, bet bagātīgāka laistīšana mudina augu audzēt dziļākas saknes, kas rezultējas stabilākā, sausumizturīgākā stādījumā. Savukārt bieža, virspusēja laistīšana noved pie seklas sakņu sistēmas veidošanās, padarot augu daudz neaizsargātāku karstos, sausos periodos. Ūdeni vienmēr virziet tieši uz auga pamatni, uz augsni, izmantojot lejkannu, šļūteni vai pilienlaistīšanas sistēmu, un izvairieties no nevajadzīgas lapotnes mērcēšanas.
Nepieciešamo ūdens daudzumu ietekmē daudzi faktori, bet labs sākumpunkts ir tas, ka hostām veģetācijas periodā nepieciešams ūdens daudzums, kas līdzvērtīgs aptuveni 2,5 centimetriem nokrišņu nedēļā. Tajā, protams, jāieskaita arī dabiskie nokrišņi, tāpēc lietainā nedēļā papildu laistīšana var nebūt nepieciešama vispār. Visticamākā metode ir nepaļauties tikai uz kalendāru, bet regulāri pārbaudīt augsnes mitrumu. Ieduriet pirkstu apmēram 5-7 centimetrus dziļi augsnē blakus augam; ja šajā dziļumā tā šķiet sausa, ir laiks laistīt. Augsnes mitruma mērītājs arī var būt liels palīgs precīzākai noteikšanai.
Konteineros audzētu hostu laistīšanai jāpievērš īpaša uzmanība, jo to stādīšanas vide ir daudz ierobežotāka, un arī caur poda sienām notiek ievērojama iztvaikošana. Tāpēc podos audzētu hostu augsne izžūst ievērojami ātrāk nekā brīvā dabā stādīto radinieku augsne, īpaši karstās, vējainās vasaras dienās. Var gadīties, ka karstuma viļņa laikā tās jālaista katru dienu, un mazāku podu gadījumā pat divas reizes dienā. Ir ļoti svarīgi izmantot podus ar drenāžas caurumiem un labi strukturētu, gaisīgu puķu zemi, lai liekais ūdens varētu brīvi notecēt un lai novērstu nāvējošu sakņu puvi. Māla podi ir poraināki un tāpēc žūst ātrāk nekā plastmasas podi, kas arī jāņem vērā, veidojot laistīšanas grafiku.
Ūdens trūkuma un pārmērīgas laistīšanas pazīmes
Augi sazinās ar mums, mums tikai jāiemācās interpretēt to signālus, un hosta nav izņēmums. Pirmā un visvieglāk atpazīstamā ūdens trūkuma pazīme ir lapu vīšana, nokarāšanās. Šajā gadījumā auga transpirācija pārsniedz sakņu uzņemtā ūdens daudzumu, lapas zaudē savu tvirtumu un skumji nokarājas. Ja ūdens trūkums turpinās, simptomi pastiprinās: lapu malas kļūst brūnas, izžūst līdz kraukšķīgumam, un šī brūnēšana pakāpeniski izplatās uz iekšu, lapas plātnes centra virzienā. Augšana palēninās vai pilnībā apstājas, un zilās lapu šķirnes var zaudēt savu raksturīgo, apsarmojušo pārklājumu, kļūstot blāvas un zaļganākas.
Tiklīdz pamanām ūdens trūkuma pazīmes, ir nepieciešama tūlītēja rīcība, bet ir svarīgi to darīt uzmanīgi. Risinājums ir lēna, dziļa laistīšana, kas ļauj pilnīgi sausai augsnei pakāpeniski uzsūkt mitrumu. Nelejiet ūdeni uz auga pēkšņi un ar lielu spiedienu, jo tas var vienkārši notecēt pa sablīvētas augsnes virsmu, nevis nokļūt sakņu zonā. Rūpīgi aplaistiet ap auga pamatni, tad pēc īsas pauzes atkārtojiet procesu, lai ūdens noteikti sasniegtu dziļākos augsnes slāņus. Profilaksei augsnes mulčēšana ir viena no efektīvākajām metodēm, kas palīdz saglabāt mitrumu un mazināt augsnes temperatūras svārstības.
Lai gan ūdens trūkums rada problēmas, pārmērīga laistīšana bieži ir vēl bīstamāka un hostai var būt nāvējoša. Stāvošs ūdens izspiež gaisu no augsnes daļiņām, kas noved pie skābekļa trūkuma saknēs un pēc tam pie to puves. Lielākais risks slēpjas maldinošos simptomos: tā kā pūstošās saknes vairs nespēj uzņemt ūdeni un barības vielas, augs, neskatoties uz pārmērīgu laistīšanu, var uzrādīt izžūšanas pazīmes, piemēram, dzeltenas, vīstošas lapas. Izšķirošā atšķirība ir augsnes stāvoklī: ja augsne pat starp laistīšanas reizēm ir pastāvīgi slapja, dubļaina, iespējams, izdala nepatīkamu, pelējuma smaku, tad gandrīz droši, ka problēmas cēlonis ir pārmērīgs mitrums.
Pirmais un svarīgākais solis pārmērīgas laistīšanas novēršanā ir tūlītēja laistīšanas pārtraukšana, lai augsnei būtu iespēja izžūt. Viegli uzirdiniet augsnes virsmu ap augu, lai uzlabotu gaisa apmaiņu, bet uzmanieties, lai nesabojātu saknes. Smagos gadījumos, īpaši konteineros audzētiem augiem, var būt neizbēgami izņemt augu no zemes, ar asu, sterilu instrumentu noņemt sapuvušās, putrainās sakņu daļas un pārstādīt to svaigā, labi drenētā stādīšanas vidē. Profilaksei vienmēr pārbaudiet augsni pirms laistīšanas un uzlabojiet smagu, mālainu augšņu struktūru, iestrādājot kompostu vai smiltis, lai nodrošinātu atbilstošu drenāžu.
Laistīšanas stratēģijas dažādos gadalaikos
Pavasaris hostām ir atdzimšanas un straujas augšanas periods, kad no zemes parādās raksturīgie, satītie dzinumi. Šajā kritiskajā posmā pareiza ūdens apgāde ir būtiska, lai lapas sasniegtu šķirnei raksturīgo maksimālo izmēru un krāšņumu. Sauss pavasaris var negatīvi ietekmēt attīstību visas sezonas garumā, tāpēc, ja dabiskie nokrišņi izrādās nepietiekami, nevilcinieties regulāri un pamatīgi laistīt. Pavasarī izveidota spēcīga sakņu sistēma un lapotne palīdz augam labāk pārciest vasaras karstumu. Pastāvīgi mitras, bet ne slapjas augsnes nodrošināšana ir atslēga veiksmīgam sezonas sākumam.
Vasaras mēneši, īpaši karsti, sausi karstuma viļņi, ir lielākais izaicinājums hostu ūdens apgādes ziņā. Augsta temperatūra un intensīva saules gaisma (pat ēnainās vietās) paātrina iztvaikošanu gan no augsnes, gan no auga milzīgajām lapām. Šādos laikos jāpalielina gan laistīšanas biežums, gan daudzums, lai kompensētu palielinātos ūdens zudumus. Biezs mulčas slānis šajā periodā ir nenovērtējams, jo tas izolē augsni, uztur saknes vēsākas un ievērojami palēnina mitruma iztvaikošanu. Nepārtraukti novērojiet augus, vai nav mazāko vīšanas pazīmju, un labāk laistiet bagātīgi agri no rīta, lai sagatavotu tos dienas pārbaudījumiem.
Tuvojoties rudenim, dienas kļūst īsākas un temperatūra pazeminās, hostu augšana palēninās, un tās gatavojas ziemas miera periodam. Līdz ar to pakāpeniski samazinās arī auga ūdens nepieciešamība, tāpēc jāsamazina arī laistīšanas biežums. Ļaujiet augsnes virskārtai nedaudz izžūt starp laistīšanas reizēm, tādējādi izvairoties no lieka mitruma, kas vēsākā un mitrākā laikā varētu izraisīt sakņu problēmas. Rudens pārmērīga laistīšana ir īpaši riskanta, jo aukstā, mitrā augsnē saknes var viegli sākt pūt, kas apdraud auga ziemošanu. Augs pakāpeniski ievelkas, lapas kļūst dzeltenas un atmirst, signalizējot, ka veģetācijas periods tuvojas beigām.
Ziemā, miera periodā, hostai, kas zaudējusi lapas, ir minimāla ūdens nepieciešamība, bet tas nenozīmē, ka augsnei jākļūst pilnīgi sausai. Bezsala, sausos ziemas periodos var būt nepieciešama viegla laistīšana, lai sakneņi izdzīvotu, īpaši nesen stādītiem vai podos audzētiem eksemplāriem. Tomēr vissvarīgākais ziemas uzdevums ir aizsardzība pret pārmērīgu mitrumu, kas kopā ar salnām var sabojāt un sasaldēt sakneņus. Arī šeit labi drenēta augsne ir ļoti svarīga. Pārklājiet auga ievilkušos pamatni ar lapu vai komposta slāni, kas ne tikai izolē pret aukstumu, bet arī palīdz aizsargāt pret pārmērīgu samirkšanu, ko izraisa ziemas nokrišņi.
