Hosta, kas pazīstama arī kā funkija, ir viens no iespaidīgākajiem un pateicīgākajiem daudzgadīgajiem augiem dārza ēnainajos stūros, kas galvenokārt tiek novērtēts nevis ziedu, bet gan lapu ārkārtīgi daudzveidīgās formas, izmēra un krāsas dēļ. Veiksmīgas stādīšanas pamats ir pareizas vietas izvēle un rūpīga augsnes sagatavošana, kas ilgtermiņā nodrošina auga veselīgu attīstību un kuplu lapotni. Hostas dod priekšroku daļēji noēnotām vai pilnībā noēnotām dārza daļām, kur tās ir pasargātas no dedzinošās dienvidu saules, jo pārmērīga saules gaisma izraisa lapu apdegšanu un izbalēšanu. Tas jo īpaši attiecas uz šķirnēm ar zilākām vai tumšākām lapām, savukārt dzeltenzaļās, raibās šķirnes panes nedaudz vairāk izkliedētas gaismas un tām tā pat ir nepieciešama, lai saglabātu krāsas intensitāti.
Augsnes kvalitāte hostai ir izšķiroša, jo šie augi dod priekšroku barības vielām bagātai, labi drenētai, bet tajā pašā laikā pastāvīgi mitrumu saglabājošai videi. Ideāla augsne ir nedaudz skāba vai neitrāla pH, ar irdenu struktūru un augstu humusa saturu, kas visvairāk atgādina dabisko meža augsni. Pirms stādīšanas ieteicams bagātīgi uzlabot augsni paredzētajā vietā ar nobriedušu kompostu vai kvalitatīvu organisko mēslojumu, lai nodrošinātu nepieciešamās barības vielas un uzlabotu augsnes ūdens saimniecību. Jāizvairās no pārāk blīvām, mālainām augsnēm, kur var uzkrāties ūdens, jo tas var izraisīt sakņu puvi, kas noved pie auga bojāejas.
Praktisks solis augsnes sagatavošanā ir stādīšanai paredzētās platības uzrakšana un irdināšana vismaz 30–40 centimetru dziļumā un rūpīga organisko uzlabotāju iestrādāšana. Šī dziļāko slāņu irdināšana ļauj sakņu sistēmai viegli izplesties un iesniegties dziļāk, padarot augu stabilāku un izturīgāku pret sausākiem periodiem. Stādīšanas bedres izmēram jābūt vismaz divreiz lielākam par auga sakņu kamolu, lai svaigi iestādītās hostas saknes nonāktu irdenā, barības vielām bagātā vidē, kas atvieglo sākotnējo iesakņošanos un ātrāku augšanas sākumu.
Pareizs stādīšanas process un sākotnējā aprūpe
Vislabvēlīgākais laiks hostu stādīšanai ir pavasaris, kad beigušās salnas, vai agrs rudens, kad augsne vēl ir pietiekami silta iesakņošanai, bet vasaras karstums vairs nerada draudus. Pavasara stādīšanas priekšrocība ir tā, ka augam ir visa sezona, lai nostiprinātos pirms ziemas iestāšanās, savukārt rudens stādīšanas gadījumā mitrāks laiks palīdz iedzīvoties. Šajos periodos var stādīt gan konteinerstādus, gan kailsakņus, bet kailsakņu eksemplāriem ir īpaši svarīgi, lai saknes līdz stādīšanai neizžūtu. Augus nepieciešams stādīt tādā dziļumā, lai pumpuriem pilnais saknenis (rizoma) gals būtu tieši zem augsnes virskārtas vai vienā līmenī ar to.
Nosakot stādīšanas attālumu, vienmēr ņemiet vērā izvēlētās šķirnes pieauguša auga izmēru, kas var svārstīties no miniatūrām, dažu centimetru lielām līdz pat vairāk nekā metru diametra milzīgiem krūmiem. Vispārīgs noteikums ir stādīt mazākās šķirnes 25–30 centimetru attālumā, vidēja izmēra – 40–60 centimetru attālumā, bet gigantiskās šķirnes pat 80–100 centimetru attālumā vienu no otras un no citiem augiem. Stādīšanas bedrē ievietotā auga saknes uzmanīgi izklājiet, pēc tam piepildiet bedri ar uzlaboto augsni, viegli to pieblīvējot, lai ap saknēm nepaliktu gaisa kabatas. Pareizs stādīšanas dziļums ir izšķirošs, jo pārāk dziļi iestādīta Hosta attīstās lēnāk un saknenis var sākt pūt.
Pirmais un svarīgākais uzdevums pēc stādīšanas ir bagātīga, pamatīga laistīšana, kas palīdz augsnei nosēsties ap saknēm un nodrošina nepieciešamo mitrumu sākotnējam periodam. Pirmajās nedēļās rūpējieties, lai augsne būtu pastāvīgi nedaudz mitra, bet izvairieties no pārmērīgas laistīšanas. Augsnes virskārtas mulčēšana, piemēram, ar priežu mizu, lapu kompostu vai šķeldu, ir ārkārtīgi noderīgs solis, jo tas palīdz saglabāt augsnes mitrumu, novērš nezāļu augšanu un uztur sakņu zonu vēsu siltākos mēnešos. Mulčas slāņa biezumam ideālā gadījumā vajadzētu būt 5–7 centimetriem, bet uzmanieties, lai tas tieši nesaskartos ar auga lapaino stublāju, lai novērstu puvi.
Galvenā pavairošanas metode: cera dalīšana
Visizplatītākā un vienkāršākā hostu pavairošanas metode ir cera dalīšana, kas ne tikai ļauj izveidot jaunus augus, bet arī kalpo, lai atjaunotu pārāk sabiezinātus, novecojošus krūmus. Cera dalīšanas laikā auga ģenētiskais materiāls paliek nemainīgs, tāpēc varam būt droši, ka jaunizveidotie eksemplāri visās savās īpašībās būs identiski mātesaugam. Vislabākais laiks šai procedūrai ir agrs pavasaris, kad zeme jau ir atkususi un pirmie mazie dzinumu gali, tā sauktās “acis”, tikko parādās no zemes, vai agrs rudens, vismaz sešas nedēļas pirms gaidāmajām pirmajām salnām. Pavasara dalīšana ir visideālākā, jo augs var reģenerēties un nostiprināties visas veģetācijas sezonas laikā.
Lai sāktu cera dalīšanu, uzmanīgi izceliet visu ceru no zemes ar dakšu vai asu lāpstu, rokot pienācīgā attālumā no sakņu zonas. Pēc auga izcelšanas nomazgājiet zemi no saknēm ar spēcīgu ūdens strūklu vai lejkannu, lai saknenis un uz tā esošie augšanas punkti (acis) kļūtu labi redzami. Atdalīšanu var veikt ar rokām, ja ceram ir irdenāka struktūra, vai ar asu, dezinficētu nazi vai tīru lāpstu, ja cers ir blīvs un koksnains. Būtiski, lai katrai atdalītajai daļai būtu vismaz viens, bet vēlams vairāki dzīvotspējīgi pumpuri un tiem atbilstošs, pietiekams daudzums veselīgu sakņu.
Svaigi sadalītos cerus pēc iespējas ātrāk iestādiet jaunā vietā vai pat atpakaļ vecajā vietā, lai saknes nevarētu izžūt. Stādīšanas process ir tāds pats, kā aprakstīts jaunu augu stādīšanai: sagatavojiet atbilstoša izmēra, ar barības vielām bagātinātu stādīšanas bedri un ievietojiet tajā augu pareizā dziļumā. Rūpīga laistīšana pēc dalīšanas ir nepieciešama, un nākamajās nedēļās pievērsiet pastiprinātu uzmanību ūdens apgādei, lai palīdzētu veidoties jaunām saknēm un augam iesakņoties. Lai gan cera dalīšana augam rada nelielu stresu, hostas šo procedūru panes ārkārtīgi labi un drīz sāk augt ar atjaunotu spēku.
Citas pavairošanas metodes un augu aizsardzības uzdevumi
Lai gan cera dalīšana ir visizplatītākā pavairošanas forma, hostas teorētiski var pavairot arī no sēklām, taču tas ir daudz ilgāks un nenoteiktāks process. Svarīgi zināt, ka hibrīdo šķirņu sējeņi gandrīz nekad nebūs identiski vecākaugam, tāpēc sēšana vairāk ieteicama eksperimentēt gribošiem dārzniekiem vai selekcionāriem, kas nodarbojas ar jaunu šķirņu veidošanu. Sēklas jāvāc rudenī no nogatavojušām pogaļām, un pēc tam, pēc aukstuma perioda (stratifikācijas), tās var sēt agrā pavasarī kvalitatīvā sējeņu augsnē. Mazie sējeņi attīstās ārkārtīgi lēni, un var paiet vairāki gadi, līdz iegūstam novērtējama izmēra, ziedēt spējīgu augu.
Rūpējoties par hostām, lielākais izaicinājums ir cīņa pret gliemežiem un kailgliemežiem, kas labprāt grauž auga sulīgās, gaļīgās lapas, radot neglītus caurumus un bojājumus. Aizsardzībai ir daudz veidu, sākot no videi draudzīgiem risinājumiem līdz ķīmiskai apstrādei, tāpēc ieteicams izmantot integrētu pieeju. Šādi risinājumi ietver manuālu savākšanu agri no rīta vai pēc lietus, alus slazdu izvietošanu vai asu smilšu, olu čaumalu vai kafijas biezumu izkaisīšanu ap augiem, kas veido fizisku barjeru mīkstmiešiem. Gliemežu apkarošanas līdzekļi ar dzelzs fosfāta aktīvo vielu ir mazāk kaitīgi videi un citiem organismiem nekā preparāti uz metaldehīda bāzes.
Papildus kaitēkļiem hostas uzbrūk salīdzinoši maz slimību, bet ir dažas, kurām vērts pievērst uzmanību, piemēram, Hosta Virus X (HVX), neārstējama vīrusu infekcija. Infekcijas pazīmes ir krāsas izmaiņas, plankumi uz lapām, audu sabrukšana, tāpēc profilakse ir izšķiroša: vienmēr pērciet augus no uzticama avota un rūpīgi dezinficējiet cera dalīšanai izmantotos instrumentus (nazi, lāpstu) pēc katra auga. Lapu apdegšanu, brūnēšanu visbiežāk izraisa pārāk daudz tiešas saules gaismas, savukārt sēnīšu lapu plankumainība parasti parādās pārāk mitrā, mitrā vidē un sliktas gaisa cirkulācijas gadījumā, ko var novērst, ievērojot pareizu ceru stādīšanas attālumu.
