Hosta, latviski bieži dēvēta arī par funkiju, ir viens no populārākajiem un daudzpusīgākajiem daudzgadīgajiem augiem dārza ēnainākajiem stūriem. Tās lapu formu, krāsu un tekstūru bagātība ir gandrīz nepārspējama, sākot no pundurizmēra, dažus centimetrus lielām variācijām līdz pat milzīgiem, dramatiska efekta eksemplāriem, kas pārsniedz metru augstumā. Pareizi kopta, tā gadu desmitiem var rotāt mūsu dārzu, ar katru gadu attīstoties par arvien kuplāku un iespaidīgāku krūmu. Veiksmīgas audzēšanas noslēpums nav sarežģīts, tas balstās tikai uz dažu pamatvajadzību izpratni un apmierināšanu, un, zinot tās, ikviens var izaudzēt bagātīgu un veselīgu stādījumu. Par rūpēm tā katru gadu vasaras vidū pateicas ar gracioziem, zvanveida, violetiem vai baltiem ziediem uz elegantiem kātiem.
Izvēloties hostām vietu, vissvarīgākais faktors ir nodrošināt pareizu gaismas daudzumu. Lai gan to nosaukums liecina par ēnas toleranci, pilnīgu, dziļu ēnu ilgtermiņā labi pacieš tikai dažas šķirnes; šeit to augšana palēninās un lapu krāsa nav tik spilgta. Ideāla vieta tām ir filtrēta gaisma, piemēram, zem lapu koka, kur saules stari tās skar tikai plankumos, vai austrumu pusē esoša dobe, kur tās saņem tikai maigo rīta sauli. Raiblapu šķirnes, īpaši tās, kuras rotā dzeltenas un baltas daļas, prasa vairāk gaismas, lai saglabātu savu rakstu, taču arī tām jāizvairās no dedzinošas dienvidu saules, kas var apdedzināt to lapas. Pretstatā tam, zilgano lapu variācijas prasa visvairāk ēnas, jo vaska kārtiņa uz to lapām, kas piešķir zilgano krāsu, spēcīgā saules gaismā var kļūt plānāka, un lapa kļūst zaļa.
Augsnes kvalitāte arī ir būtisks faktors hostu veselīgai attīstībai. To dabiskajā vidē, Tālo Austrumu mežos, tās aug barības vielām bagātā, labi mitrumu uzturošā, bet vienlaikus irdenā augsnē. Šo vidi mums jācenšas atdarināt arī savā dārzā, tāpēc vislabāk, ja augsne ir bagāta ar humusu, viegli skāba vai neitrāla (pH 6.5-7.5). Pirms stādīšanas ieteicams augsni dziļi uzrakt un bagātīgi iestrādāt nobriedušu kompostu, kūtsmēslus vai kūdru, kas ne tikai nodrošina nepieciešamās barības vielas, bet arī uzlabo augsnes ūdens saimniecību un struktūru. Stāvošu ūdeni un pilnīgu izžūšanu tās vienlīdz slikti panes, tāpēc laba drenāža ir nepieciešama, īpaši mālainās, smagās augsnēs, kur saknes var viegli sākt pūt.
Izvēloties šķirni, ir vērts ņemt vērā mūsu dārza īpatnības un vēlamo estētisko efektu. Milzīgās šķirnes, piemēram, ‘Sum and Substance’ vai ‘Empress Wu’, vislabāk izceļas kā soliteri, t.i., stādītas atsevišķi, veidojot dramatisku fokusa punktu dobē. Vidēja izmēra šķirnes, piemēram, klasiskā ‘Francee’ vai ‘Patriot’, ir lieliski piemērotas apmaļu veidošanai vai stādīšanai blakus citiem ēnmīlošiem daudzgadīgiem augiem, piemēram, papardēm, plaukšķenēm vai astilbēm. Miniatūrās hostas, piemēram, ‘Blue Mouse Ears’, ir ideāli piemērotas akmensdārziem, podiem vai stādīšanai dobes priekšpusē, kur to sīkās, perfektas formas lapas var apbrīnot tuvplānā. Neaizmirsīsim arī par ziediem; lai gan mēs tās galvenokārt audzējam lapotnes dēļ, dažas šķirnes, piemēram, Hosta plantaginea, vasaras beigās veido izteikti smaržīgus ziedus.
Stādīšana un augsnes sagatavošana
Ideālākais laiks hostu stādīšanai ir pavasaris, kad salnu briesmas ir garām, bet augsne vēl ir pietiekami mitra. Arī agra rudens stādīšana var būt veiksmīga, dodot augam laiku iesakņoties pirms ziemas iestāšanās. Stādāmās bedres lieluma zelta likums ir, ka tai vienmēr jābūt platākai nekā dziļai, jo hostas sakņu sistēma vairāk izplatās sāniski. Bedres dziļumam jābūt tādam pašam kā podam, kurā augu iegādājāmies, bet platumam vismaz pusotru vai pat divas reizes lielākam. Tādējādi mēs nodrošinām, ka izplestošās saknes var iekļūt irdenā, apstrādātā augsnē, kas atvieglo to augšanu un barības vielu uzņemšanu.
Pareiza augsnes sagatavošana un uzlabošana ir ilgtermiņa panākumu atslēga. Izrakto zemi rūpīgi samaisiet ar organiskām vielām; šim nolūkam vislabāk der nobrieduši kūtsmēsli, kvalitatīvs komposts vai lapu komposts. Šīs vielas ne tikai apgādā augu ar barības vielām sākotnējā periodā, bet arī ievērojami uzlabo augsnes struktūru, padarot to gaisīgāku un palielinot tās mitruma saglabāšanas spēju. Mālainā, smagā augsnē nedaudz smilšu vai smalku oļu pievienošana var palīdzēt uzlabot drenāžu, savukārt pārāk smilšainu augsni var padarīt labāk mitrumu uzturošu, pievienojot kūdru. Mērķis ir izveidot vidi, kas paliek mitra, bet kurā nekad nestāv ūdens.
Pats stādīšanas process ir vienkāršs, bet jāpievērš uzmanība dažām detaļām. Uzmanīgi izņemiet augu no poda, un, ja saknes ir pārāk savijušās (sakņu kamols), maigi atraisiet tās ar pirkstiem. Novietojiet augu bedres vidū tā, lai tā pamatne, kur lapas saskaras ar saknēm (kronis), būtu vienā līmenī ar apkārtējo augsni vai nedaudz augstāk. Ja iestādīsiet pārāk dziļi, kronis var sākt pūt, kas noved pie auga bojāejas. Ieberiet uzlaboto zemi atpakaļ bedrē, maigi to sablīvējot ap saknēm, lai nepaliktu gaisa kabatas.
Pirmais solis pēc stādīšanas vienmēr ir pamatīga, dziļa laistīšana. Tas ne tikai nodrošina augam nepieciešamo mitrumu, bet arī palīdz augsnes daļiņām nosēsties ap saknēm, tādējādi stabilizējot jauno augu. Pēc laistīšanas ir ļoti lietderīgi ap augu izklāt 5-7 cm biezu mulčas slāni, piemēram, priežu mizas, šķeldas vai komposta veidā. Mulčēšanai ir vairākas priekšrocības: tā palīdz saglabāt augsnes mitrumu, novērš nezāļu augšanu, uztur sakņu zonu vēsu vasaras karstumā un, lēni sadaloties, papildus bagātina augsni ar barības vielām.
Laistīšana un mēslošana
Hostu ūdens nepieciešamība ir salīdzinoši augsta, īpaši veģetācijas periodā, no pavasara plaukšanas līdz rudens miera periodam. Panākumu atslēga ir vienmērīga augsnes mitruma uzturēšana; to augsnei vienmēr jābūt nedaudz mitrai uz tausti, bet nekad ne slapjai. Vislabāk ir laistīt dziļi, bet retāk, nevis katru dienu dot tikai nelielu ūdens daudzumu, kas samitrina tikai augsnes virskārtu. Dziļa laistīšana mudina saknes iesniegties dziļāk augsnē, padarot augu izturīgāku pret īsākiem sausuma periodiem. Vislielākā ūdens nepieciešamība ir šķirnēm ar lielām, plānām lapām, jo tās iztvaiko visvairāk.
Ideāls laiks laistīšanai ir agrs rīts. Tas ļauj ūdenim, kas nokļuvis uz lapām, dienas laikā nožūt, tādējādi samazinot sēnīšu slimību, piemēram, lapu plankumainības, attīstības risku. Ja iespējams, vienmēr laistiet pie auga pamatnes, novadot ūdeni tieši uz augsnes, izvairoties no nevajadzīgas lapotnes mitrināšanas. Vasaras svelmes laikā, īpaši saulainākās vietās stādītiem eksemplāriem, var būt nepieciešama biežāka laistīšana. Vienmēr pārbaudiet augsnes stāvokli ar pirkstu: ja pirmie daži centimetri jau ir sausi, ir laiks laistīt. Podiņos audzētu hostu augsne izžūst daudz ātrāk, tāpēc karstās dienās tās ir jāpārbauda un jālaista gandrīz katru dienu.
Attiecībā uz mēslošanu hostas nepieder pie īpaši prasīgiem augiem, it īpaši, ja stādot esam pienācīgi sagatavojuši augsni ar organiskām vielām. Parasti pietiek tās pabarot reizi gadā, pavasarī, plaukšanas laikā. Šim nolūkam lieliski der līdzsvarots, vispārējas nozīmes, lēni šķīstošs granulēts mēslojums vai svaiga komposta kārta, kas izkaisīta ap auga pamatni. Jāizvairās no pārmērīgas mēslošanas, īpaši no mēslošanas līdzekļiem ar augstu slāpekļa saturu, jo, lai gan tas var radīt sulīgu lapotni, lapu audi kļūst pārāk vaļīgi un mīksti, tādējādi tie ir daudz uzņēmīgāki pret kaitēkļu un slimību uzbrukumiem.
Organiskās mēslošanas piekritējiem labākais risinājums ir komposta vai nobriedušu kūtsmēslu lietošana pavasarī. Tie ne tikai lēni, augam ideālā tempā atbrīvo barības vielas, bet arī uzlabo augsnes dzīvību, atbalstot derīgo mikroorganismu darbību. Ja sezonas vidū lapas sāk dzeltēt (un problēma nav pārmērīga laistīšana), tas var liecināt par barības vielu trūkumu, šādā gadījumā trūkumu var ātri novērst ar ūdenī šķīstošu, līdzsvarotu šķidro mēslojumu. Vērojiet augu, jo tā izskats ir labākais rādītājs, vai viss ir kārtībā, vai arī tam ir nepieciešama kāda iejaukšanās uztura jomā.
Augu aizsardzība un vispārējā apkope
Lielākais izaicinājums hostu kopšanā ir cīņa pret gliemežiem un kailgliemežiem. Šie mīkstmieši īpaši iecienījuši hostu jaunās lapas, un raksturīgie, neregulāras formas caurumi lapās skaidri liecina par viņu nakts maltīti. Aizsardzība var notikt vairākos līmeņos; profilakse ir ļoti svarīga. Uzturiet auga apkārtni tīru, noņemiet nobirstošās lapas un nezāles, kas varētu tiem nodrošināt slēptuvi. Viens no fiziskās aizsardzības veidiem ir ap augiem izkaisītas asas smiltis, olu čaumalas vai speciālu gredzenu ar asām malām novietošana, kas apgrūtina gliemežu pārvietošanos.
Cīņā pret gliemežiem ir pieejamas arī daudzas bioloģiskas un ķīmiskas metodes. Viena no pazīstamākajām mājas praksēm ir ar alu pildīta slazda izlikšana zemes līmenī; alus smarža pievilina gliemežus, kuri tajā iekrīt un iet bojā. Videi draudzīgs risinājums ir dzelzs fosfātu saturošu gliemežu granulu izmantošana, kas ir nekaitīgas mājdzīvniekiem un derīgiem organismiem, piemēram, putniem un ežiem. Smagas invāzijas gadījumā efektīva var būt arī to manuāla savākšana agros rītos vai vakaros. Šķirnes ar plānākām lapām parasti ir vairāk pakļautas gliemežu bojājumiem, savukārt šķirnes ar biezām, vaskotām lapām, tā dēvētās “gliemežu izturīgās” šķirnes, piemēram, ‘Sum and Substance’, tām ir mazāk pievilcīgas.
Problēmas var radīt arī citi kaitēkļi, piemēram, brieži vai strupastes. Brieži uzskata hostas par delikatesi un vienas nakts laikā spēj pilnībā nograuzt veselu dobi; visefektīvākā aizsardzība pret tiem ir augsts žogs vai dažādu atbaidīšanas līdzekļu izmantošana. Struastes darbojas pazemē un grauž auga saknes, kas var izraisīt pēkšņu auga novīšanu un bojāeju. No slimībām visbīstamākais ir Hostas Vīruss X (HVX), neārstējama vīrusu infekcija, kas uz lapām izraisa izplūdušus, tintes veida plankumus un deformācijas. Vīruss izplatās ar inficēta auga sulu, tāpēc profilakses atslēga ir no uzticama avota iegādāts, bezvīrusu stādāmmateriāls un griezējinstrumentu dezinfekcija pēc katra auga.
Vispārējās apkopes darbos ietilpst noziedējušo ziedkātu noņemšana. Lai gan tas ir arī estētisks jautājums, pēc ziedkātu nogriešanas augs netērē enerģiju sēklu nogatavināšanai, bet var to koncentrēt uz sakņu sistēmas un lapotnes attīstību. Sezonas laikā ieteicams arī regulāri noņemt nodzeltējušās, bojātās lapas, lai augs izskatītos kopts un novērstu slimību izplatīšanos. Pēc rudens lapkriša ir diskutabls jautājums, vai noņemt auga nokaltušās lapas. Lapu novākšana var palīdzēt samazināt nākamā gada gliemežu invāzijas apmēru, jo tiem būs mazāk slēptuvju, taču vienlaikus uz vietas atstātā lapotne nodrošina dabisku ziemas segu un zināmu barības vielu papildinājumu sadalīšanās procesā.
Pavairošana un ziemošana
Vienkāršākais un izplatītākais hostu pavairošanas veids ir cera dalīšana. Šī operācija ir nepieciešama, ja mūsu augs ir izaudzis pārāk liels, tā vidus ir kļuvis rets, vai vienkārši vēlamies iestādīt vairāk eksemplāru citās dārza daļās. Piemērotākais laiks dalīšanai ir agrs pavasaris, kad pumpuri (“acis”) tikko parādās no zemes, vai agrs rudens, vismaz sešas nedēļas pirms pirmajām salnām. Pavasara dalīšanas priekšrocība ir tā, ka augam ir visa sezona atjaunošanai, savukārt pēc rudens dalīšanas augsnes siltums vēl palīdz iesakņoties pirms ziemas miera perioda.
Cera dalīšanas process sākas ar dakšas palīdzību, ar kuru uzmanīgi, minimāli bojājot saknes, izceļ visu augu no zemes. Izcelto ceru var novietot uz brezenta un atbrīvot no liekās zemes. Ar asu lāpstu, nazi vai zāģi sagrieziet ceru mazākās daļās. Svarīgi, lai katrā jaunajā daļā būtu vismaz viens, bet vēlams vairāki pumpuri (acis) un pietiekama sakņu sistēma. Neuztraucieties, hostas ir ārkārtīgi izturīgas, un pat mazāki gabali ar vienu vai diviem pumpuriem, visticamāk, iesakņosies un sāks augt.
Svaigi sadalītos augus pēc iespējas ātrāk iestādiet iepriekš sagatavotā, uzlabotā augsnē, ievērojot iepriekš aprakstītos stādīšanas noteikumus. Arī šeit būtiska ir pamatīga laistīšana pēc stādīšanas. Jaunizveidotie ceri pirmajās nedēļās prasa pastiprinātu uzmanību un regulāru laistīšanu, kamēr izveidojas jaunas saknes un augs stabilizējas. Lai gan pirmajā gadā pēc dalīšanas augšana varbūt būs lēnāka un augs mazāks, no nākamā gada tie atkal sāks spēcīgi attīstīties un drīz sasniegs savu iepriekšējo krāšņumu. Šī metode nodrošina, ka mēs pavairojam savus šķirnei atbilstošus, skaistus un veselīgus augus.
Lielākā daļa hostu šķirņu mūsu klimatā ir pilnībā ziemcietīgas un neprasa īpašu ziemas aizsardzību, ja augsne ir labi drenēta. Ziemas laikā lielākais apdraudējums nav aukstums, bet gan ūdens, kas stāv sakņu zonā un pēc tam sasalst, kas noved pie sakņu pūšanas. Rudenī ap auga pamatni atstātās paša lapas vai plāns komposta mulčas slānis nodrošina dabisku aizsardzību pret ziemas salnām. Tomēr podos vai konteineros audzētās hostas ir daudz vairāk pakļautas salnām, jo to saknes neaizsargā augsnes siltumizolējošais slānis. Šos augus pirms ziemas iestāšanās ieteicams pārvietot uz aizsargātu, bezsalnu, bet vēsu vietu, piemēram, neapsildāmu garāžu, pagrabu vai pie mājas sienas, un podu aptīt ar burbuļplēvi vai džutas maisu papildu izolācijai.
