Hostas, pazīstamas arī kā funkijas, ir vieni no iecienītākajiem dārza daudzgadīgajiem augiem, kas galvenokārt valdzina ar savu iespaidīgo lapotni. Sabiedrības apziņā tās ir pazīstamas kā ēnu mīloši augi, un tas lielā mērā ir tiesa, tomēr jautājums par “gaismas prasībām” ir daudz niansētāks, nekā sākumā varētu šķist. Veiksmīgas audzēšanas atslēga slēpjas dažādu šķirņu atšķirīgo vajadzību izpratnē un zelta vidusceļa atrašanā starp pārāk tumšu un pārāk saulainu vietu. Pareizs gaismas daudzums ne tikai nodrošina veselīgu auga attīstību, bet arī būtiski nosaka lapu krāsas intensitāti, raksta asumu un ziedēšanas vēlmi. Dārznieki bieži pieļauj kļūdu, novietojot tās dārza dziļākajos un drūmākajos stūros, lai gan vairums hostu vēlas daudz ko vairāk.
Ideāla vieta vairumam hostu ir filtrēta gaisma jeb raiba ēna. Tā ir vide, kur augs nav pakļauts tiešiem, dedzinošiem saules stariem, īpaši karstajās pēcpusdienas stundās, bet dienas laikā saņem pietiekami daudz netiešas vai filtrētas gaismas. Parasti šādu vidi nodrošina augstu lapu koku retinātās vainagi, zem kuriem saules stari sasniedz zemi lāsumos, veidojot nepārtraukti mainīgu rakstu. Šī vide atdarina to dabisko dzīvotni, mežu zemsedzi, kur lapotne filtrē spēcīgu gaismu, bet to pilnībā neaizsedz. Šādos apstākļos audzētām hostām būs kuplākas, lielākas un spilgtākas krāsas lapas.
Turpretī dziļa ēna, kur augs dienas laikā gandrīz nesaņem gaismu, kavē tā attīstību. Lai gan vairums hostu izdzīvo šādos skarbos apstākļos, to augšana palēninās, lapas kļūst mazākas un bālākas, raiblapu šķirnes var zaudēt savu raksturīgo rakstu, un ziedēšana bieži izpaliek. Tāpēc ir svarīgi atšķirt gaišu, filtrētu ēnu no tumšas, nomācošas dziļas ēnas. Lai saglabātu auga vitalitāti un maksimāli palielinātu tā dekoratīvo vērtību, dārzniekiem jācenšas atrast šo smalko līdzsvaru.
Lapu krāsas un gaismas prasību saistība
Viens no svarīgākajiem pavedieniem hostu gaismas prasību noteikšanā ir lapu krāsa. Vispārīgs, bet labi pārbaudīts likums ir tāds, ka jo tumšāka un zilāka ir hostas lapa, jo vairāk ēnas tai nepieciešams, savukārt šķirnes ar dzeltenām, zeltītām vai gaiši zaļām lapām labāk panes un pat prasa vairāk gaismas. Raiblapu šķirnes, kurās ir arī baltas vai krēmkrāsas daļas, parasti atrodas kaut kur pa vidu, bet gaišās lapu daļas ar zemu hlorofila saturu ir jutīgas pret saules apdegumiem. Šī diferenciācija pēc krāsas palīdz mums atrast vispiemērotāko vietu dārzā augam, kas izvēlēts no simtiem, pat tūkstošiem pieejamo šķirņu.
Zilzaļo lapu šķirnes, piemēram, ‘Halcyon’ vai ‘Blue Angel’, savu pievilcīgo krāsu iegūst, pateicoties īpašam vaska slānim, tā sauktajam apsarmam. Šis apsarmojums ir ārkārtīgi jutīgs pret tiešiem saules stariem un augstām temperatūrām. Ja šie augi tiek pakļauti pārāk lielam saules starojumam, vaska slānis var izkust, kā rezultātā lapa zaudē savu zilo krāsu un iegūst vienkāršu, blāvi zaļu nokrāsu. Vēl sliktākā gadījumā lapas var apdegt, kas estētiski bojā auga izskatu un pakļauj to stresam. Tāpēc hostas ar zilām lapām noteikti jāstāda dārza ēnainākajā daļā, kas pasargāta no pēcpusdienas saules.
Turpretī šķirnes ar dzeltenām, zeltītām un šartrēzes (dzeltenzaļām) lapām, piemēram, ‘Sum and Substance’ vai ‘Gold Standard’, nepārprotami prasa gaismu, lai parādītu savas skaistākās krāsas. Ja šīs šķirnes iestāda pārāk dziļā ēnā, to lapas var atkal kļūt zaļas un zaudēt spīdumu, kas ir to galvenā dekoratīvā vērtība. Tām ideāli piemērota ir rīta saule, kas izceļ un pastiprina zeltaini dzeltenos pigmentus. Tomēr svelmaina pusdienlaika vai pēcpusdienas saule tām jau var kaitēt, tāpēc saulainākā vietā stādītām dzeltenlapu hostām ir ļoti svarīga regulāra laistīšana.
Saules tolerances robežas un saulainākas vietas priekšrocības
Lai gan hostas pamatā tiek uzskatītas par ēnas augiem, ir svarīgi apgāzt mītu, ka tās vispār nepanes sauli. Daudzas mūsdienu un klasiskās šķirnes pārsteidzoši labi panes saulainākas vietas, ja ir izpildīts viens pamatnosacījums: bagātīga un pastāvīga ūdens apgāde. Saulei pakļautu hostu sakņu sistēma caur lapām iztvaiko daudz vairāk ūdens, tāpēc to augsnei jābūt pastāvīgi mitrai, bet ne slapjai. Rīta saules gaisma parasti ir labvēlīga vairumam šķirņu, jo tā stimulē fotosintēzi un palīdz nožāvēt nakts mitrumu uz lapām, tādējādi samazinot sēnīšu slimību, piemēram, lapu plankumainības, risku, ko iecienījuši arī gliemeži.
Pārmērīgas saules iedarbības pazīmes ir skaidras un viegli atpazīstamas. Visbiežākais simptoms ir lapu malu brūnēšana un kalšana, kas augam piešķir “apdegušu” izskatu. Smagākos gadījumos lapu vidusdaļa var izbalēt, un uz tām var parādīties dzeltenbalti, papīrveida plankumi, kas liecina par audu atmiršanu. Augs karstākajā dienas laikā var sākt vīst, pat ja augsne ir mitra, signalizējot, ka iztvaikošanas ātrums pārsniedz ūdens uzņemšanas ātrumu. Īpaši dienvidu un dienvidrietumu puses ir pakļautas visspēcīgākajam un kaitīgākajam saules starojumam, tāpēc šeit vajadzētu stādīt tikai visizturīgākās šķirnes pret sauli.
Pietiekama gaismas daudzuma nodrošināšana ir būtiska optimālai auga attīstībai un tā estētiskās vērtības izcelšanai. Labos gaismas apstākļos audzētas hostas ne tikai aug ātrāk un attīsta spēcīgāku sakņu sistēmu, bet arī bagātīgāk zied. Arī lapu krāsa un raksts kļūst daudz intensīvāki un kontrastaināki; dzeltenās daļas ir spilgtākas, zilās – dziļākas, un raibie raksti – asāki. Tādējādi gaisma nav ienaidnieks, bet gan svarīgs hostas skaistuma regulējošs faktors, ar kura pareizu noregulēšanu mēs varam maksimāli palielināt vizuālo potenciālu mūsu dārzā.
Praktiski padomi ideālai izvietošanai dārzā
Lai izvēlētos perfektu vietu, ir nepieciešama rūpīga dārza gaismas apstākļu novērošana. Pirms stādīt hostu, ir vērts visas dienas garumā, dažādos laikos – no rīta, pusdienlaikā un vēlā pēcpusdienā – novērtēt, cik daudz tiešas un cik daudz filtrētas saules gaismas saņem dažādas dārza daļas. Šī novērošana palīdz kartēt kustīgās ēnas un karstos punktus. Kā vispārīgs noteikums, ēku vai blīvu žogu ziemeļu un austrumu puses ir ideālas vietas, jo šeit augi ir pasargāti no spēcīgākās pēcpusdienas saules, vienlaikus varot baudīt maigākos agra rīta starus.
Vides faktoriem un pavadošajiem augiem arī ir liela loma ideāla mikroklimata veidošanā. Augstāki koki un krūmi darbojas kā dabiski saulessargi, radot jau minētos ideālos filtrētās gaismas apstākļus. Tomēr ir svarīgi ņemt vērā koku sakņu sistēmas konkurenci par ūdeni un barības vielām. Izvietojot augu, ir svarīgi apsvērt arī laistīšanas iespējas; hostu, kas paredzēta saulainākai vietai, stādiet tikai tad, ja varat nodrošināt regulāru un bagātīgu ūdens apgādi, īpaši karstajos un sausajos vasaras mēnešos.
Ja pamanām, ka jau iestādītās hostas lapām parādās apdeguma pazīmes, vai gluži pretēji, to krāsas ir blāvas un augšana vāja pārāk lielas ēnas dēļ, nebaidieties no pārmaiņām. Hostas ir ārkārtīgi izturīgi un pateicīgi augi, kas labi panes pārstādīšanu, īpaši agrā pavasarī, pirms dzinumu parādīšanās, vai agrā rudenī. Tātad vissvarīgākā mācība ir tā, ka nosaukums “ēnas augs” aptver plašu spektru. Tā vietā, lai visas šķirnes aprūpētu vienādi, veiksmes noslēpums slēpjas to specifisko vajadzību izzināšanā un apzinātā pielāgošanā mūsu dārza apstākļiem.
