Gludmalu klintene, zinātniskais nosaukums Cotoneaster glaucophyllus, ir ārkārtīgi populārs un pateicīgs dekoratīvais krūms, kas ir iecienīts dārzkopju vidū tā zemo uzturēšanas prasību dēļ. Tā biezā, lokveidā nokarenā zaru sistēma, zilganzaļās lapas un rudenī rotājošās spilgti sarkanās ogas padara to pievilcīgu gan kā soliteraugu, gan kā augsnes segumu vai pat kā necērptu dzīvžogu. Neskatoties uz to, ka augs ir diezgan pieticīgs un labi pielāgojas lielākajai daļai dārza apstākļu, apzināta barības vielu piegāde atmaksājas ar bagātīgāku ziedēšanu, ražīgāku augļu veidošanos un auga vispārējā veselības stāvokļa uzlabošanos. Tāpēc atbilstošas mēslošanas stratēģijas izstrāde nav lieka greznība, bet gan investīcija krūma ilgtermiņa skaistumā un izturībā.
Gludmalu klintene pamatā nav pieskaitāma pie īpaši prasīgiem augiem attiecībā uz barības vielām un spēj skaisti attīstīties arī vidusmēra dārza augsnē bez īpašas iejaukšanās. Panākumu atslēga drīzāk slēpjas pareizā augsnes fiziskajā struktūrā, nevis īpaši augstā barības vielu saturā. Vissvarīgākais aspekts ir laba ūdens caurlaidība, jo stāvošs ūdens, īpaši ziemas periodā, var izraisīt sakņu puvi, kas var novest pat pie auga bojāejas. Ideāla tai ir irdena, ar humusu bagāta, viegli kaļķaina vai neitrāla pH (6,5-7,5) augsne, taču tā labi panes arī viegli skābu vai sārmainu vidi, kas pierāda tās ārkārtīgi plašo pielietojamību. Pirms stādīšanas ieteicams augsni uzlabot ar nobriedušu kompostu vai organisko mēslojumu, kas ne tikai nodrošina barības vielas, bet arī optimizē augsnes struktūru un ūdens aizturēšanas spēju.
Lai gan klintene ir pieticīga savās prasībās, tas nenozīmē, ka tai vispār nav nepieciešamas barības vielas ziedu, lapu un augļu audzēšanai. Īpaši nabadzīgā, smilšainā vai stipri sablīvētā, mālainā augsnē laika gaitā var parādīties barības vielu trūkuma simptomi. Šādi simptomi var būt palēnināta augšana, blāvāka, dzeltenīgāka lapu krāsa, vāja ziedēšana un maz ogu. Barības vielu uzņemšanu būtiski ietekmē arī augsnes pH; piemēram, īpaši sārmainā augsnē var tikt kavēta dzelzs uzņemšana, kas noved pie dzelzs deficīta izraisītas hlorozes. Tāpēc pirms mēslošanas uzsākšanas ir vērts novērtēt esošos augsnes apstākļus, lai varētu mērķtiecīgi papildināt trūkstošos elementus.
Augsnes sagatavošana stādīšanas laikā ir vissvarīgākais solis, lai nodrošinātu gludmalu klintenes ilgtermiņa veselību. Izrokot stādīšanas bedri, izrakto zemi ieteicams sajaukt ar trešdaļu labas kvalitātes, nobrieduša komposta vai liellopu mēslu granulu. Šī ar organisko vielu bagātinātā vide nodrošina sākotnējai attīstībai nepieciešamās barības vielas, vienlaikus uzlabojot augsnes aerāciju un ūdens saimniecību. Šī sākotnējā “barības vielu uzlāde” var būt pietiekama pat vairākiem gadiem, īpaši, ja vēlāk krūma pamatni regulāri mulčē ar organiskiem materiāliem, piemēram, mizu vai kompostu, kas sadaloties nepārtraukti baro augu.
Makroelementu loma: slāpeklis, fosfors un kālijs
Trīs galvenie makroelementi, kas nepieciešami augiem, ir slāpeklis (N), fosfors (P) un kālijs (K), kas kopā ir atbildīgi par augšanu, vairošanos un vispārējo vitalitāti. Gludmalu klintenes gadījumā vissvarīgākā ir to līdzsvarotā attiecība, jo jebkura elementa pārmērīga lietošana var izjaukt barības vielu līdzsvaru un kavēt citu elementu uzņemšanu. Pavasara periodā, veģetācijas sākumā, ideāls varētu būt mēslojums, kas ir bagātāks ar slāpekli, savukārt pirms ziedēšanas un augļu veidošanās priekšroka dodama mēslojumam ar fosfora un kālija pārsvaru. Ir svarīgi atzīmēt, ka pārmērīga slāpekļa piegāde stimulē spēcīgu lapotnes augšanu uz ziedu un augļu rēķina, un dzinumi ar irdenu audu struktūru kļūst uzņēmīgāki pret slimībām un kaitēkļiem.
Slāpeklis galvenokārt ir atbildīgs par veģetatīvo daļu, t.i., dzinumu un lapu, attīstību, nodrošinot auga zaļās masas pieaugumu un fotosintēzei nepieciešamā hlorofila ražošanu. Slāpekļa trūkuma gadījumā krūma augšana palēninās, lapas, īpaši vecākās, sāk dzeltēt, un viss augs var izskatīties nīkulīgs un nedzīvs. Gludmalu klintenes gadījumā mērena slāpekļa papildināšana pavasarī, pirms pumpuru plaukšanas, palīdz veidoties kuplai, veselīgai lapotnei. Šim nolūkam lieliski piemēroti lēnas iedarbības organiskie mēslojumi, piemēram, komposts, vai kompleksi mēslošanas līdzekļi ar līdzsvarotu NPK attiecību.
Fosforam ir galvenā loma enerģijas metabolismā, sakņu veidošanā, kā arī ziedu un augļu veidošanās procesā. Bez pienācīgas fosfora piegādes sakņu sistēma attīstās vāji, kas pasliktina ūdens un barības vielu uzņemšanas efektivitāti, un ziedēšana var izpalikt vai būt vāja. Par fosfora trūkumu var liecināt lapu tumša, zilganzaļa vai violeta nokrāsa un vāja augļu aizmešanās. Tā kā fosfors augsnē pārvietojas slikti, ieteicams to iestrādāt sakņu zonā jau stādīšanas laikā, piemēram, superfosfāta vai kaulu miltu veidā, taču arī līdzsvaroti NPK mēslojumi satur nepieciešamo daudzumu.
Kālijs ir auga “imunitāti stiprinošais” elements, kas ir atbildīgs par vispārējo izturību, aizsardzību pret slimībām un stresa noturību. Tas palīdz ūdens saimniecībā, palielina salcietību un sausumizturību, kā arī veicina šūnu sienu nostiprināšanos, kas padara augu izturīgāku pret fiziskiem bojājumiem un patogēniem. Kālija trūkuma gadījumā lapu malas sāk brūnēt un kalst, un augs kļūst uzņēmīgāks pret sēnīšu slimībām. Kālija papildināšana ir īpaši svarīga vasaras otrajā pusē un rudenī, lai sagatavotu krūmu ziemas miera periodam. Šim nolūkam vispiemērotākais ir kālija sulfāts vai “rudens” mēslojums ar augstāku kālija saturu.
Mikroelementi un īpaši barības vielu piegādes apsvērumi
Lai gan augam visvairāk nepieciešami makroelementi, mikroelementi, piemēram, dzelzs (Fe), mangāns (Mn), cinks (Zn), bors (B) un varš (Cu), ir tikpat vitāli svarīgi veselīgai attīstībai. Šie elementi darbojas kā katalizatori daudzos fizioloģiskos procesos, un to trūkums var izraisīt nopietnus funkcionālus traucējumus, pat ja slāpekļa, fosfora un kālija piegāde ir optimāla. Mikroelementu pieejamību lielā mērā ietekmē augsnes pH; gludmalu klintenes gadījumā visbiežāk problēmas var radīt dzelzs trūkums, kas rodas sārmainās augsnēs. Labas kvalitātes komposts un citi organiskie materiāli parasti satur nepieciešamos mikroelementus, tāpēc to regulāra lietošana var novērst trūkuma simptomu rašanos.
Visbiežākais mikroelementu trūkuma simptoms ir dzelzs deficīta hloroze, kas parasti attīstās augsnēs ar augstu kaļķa saturu, sārmainās (pH virs 7,5). Šādā gadījumā augsnē var būt pietiekami daudz dzelzs, bet tas ir augam nepieejamā formā. Simptoms ir raksturīgs: uz jaunākajiem, svaigajiem dzinumiem lapu dzīslas paliek zaļas, savukārt lapas plātne starp dzīslām kļūst dzeltena, smagos gadījumos gandrīz balta. Tas to krasi atšķir no slāpekļa trūkuma, kas vispirms parādās uz vecākajām, apakšējām lapām. Dzelzs trūkums nav tikai estētiska problēma, bet arī noved pie fotosintēzes efektivitātes samazināšanās un auga vispārējas novājināšanās.
Dzelzs trūkuma ārstēšanai ir vairāki risinājumi ar atšķirīgu efektivitāti. Ātrs, bet tikai īslaicīgs risinājums ir lapu mēslojums, kas satur dzelzs helātu, ko augs var nekavējoties izmantot, apsmidzinot lapas. Ilgtermiņa risinājums ir augsnes apstrāde, arī dzelzs helāta (piem., Fe-EDDHA) veidā, kas jāiestrādā sakņu zonā, jo šī forma paliek stabila un pieejama arī sārmainā vidē. Augsnes pH pazemināšana ar paskābinošām vielām, piemēram, elementāro sēru vai skābo kūdru, arī ir iespējams ceļš, bet tas ir lēnāks process un prasa lielāku uzmanību.
Citu mikroelementu, piemēram, mangāna, trūkums var izraisīt arī hlorotiskus simptomus, kas līdzīgi dzelzs trūkumam, lai gan tas klintenēm notiek retāk. Vislabākā profilakses stratēģija ir daudzveidīgu organisko materiālu izmantošana mulčēšanai un augsnes uzlabošanai. Komposts, lapu zeme un nobriedis kūtsmēsls ne tikai nodrošina makroelementus, bet arī plašu mikroelementu klāstu augam, lēni sadaloties, dabiskā formā. Veselīgā, bioloģiski aktīvā augsnē, kas ir bagāta ar organiskām vielām, arī barības vielu aprite un pieejamība ir optimālāka, tāpēc deficīta slimību iespējamība samazinās līdz minimumam.
Mēslošanas prakse: laiks un metodes
Mēslošanas laiks ir izšķirošs efektivitātes ziņā, jo barības vielas jānodrošina tad, kad augam tās ir visvairāk nepieciešamas. Gludmalu klintenei vissvarīgākais mēslošanas periods ir agrs pavasaris, no pumpuru plaukšanas līdz ziedēšanas sākumam. Šajā periodā līdzsvarota, nedaudz ar slāpekli bagātāka, lēnas iedarbības mēslojuma vai labas komposta devas iestrāde stimulē jauno dzinumu un lapotnes veselīgu attīstību. Jāizvairās no mēslošanas ar augstu slāpekļa saturu vēlā vasarā vai rudenī, jo tas var izraisīt vēlu dzinumu augšanu, un šie svaigie dzinumi nevar pienācīgi nobriest līdz ziemas iestāšanās brīdim, tāpēc tie var viegli ciest no sala bojājumiem.
Izvēloties mēslojuma veidu, priekšroka tiek dota lēnas iedarbības granulētām formām vai organiskiem mēslojumiem, salīdzinot ar ātras iedarbības šķidriem barības šķīdumiem. Mēslošanas līdzekļi ar kontrolētu barības vielu atbrīvošanos (tā sauktie “slow-release”) nodrošina vienmērīgu piegādi vairāku mēnešu garumā, izvairoties no stresa, ko rada pēkšņa barības vielu koncentrācija, un sakņu apdegšanas riska. Organiskie mēslojumi, piemēram, nobriedis komposts, liellopu mēslu granulas vai kaulu milti, ne tikai baro, bet arī uzlabo augsnes struktūru, veicinot noderīgo augsnes mikroorganismu vairošanos. Veselīgam, labi iestādītam krūmam bieži vien pietiek reizi divos gados pavasarī ap tā pamatni uzklāt 3-5 cm biezu komposta slāni.
Mēslojuma iestrādes veids arī ir svarīgs. Granulēto vai organisko mēslojumu nevajadzētu bērt tieši pie auga stumbra, bet gan vienmērīgi izkaisīt zem vainaga, līdz pat vainaga ārējai malai (tā sauktajai pilienu zonai), kur atrodas visvairāk barības vielas uzņemošo sakņu matiņu. Pēc iestrādes to ar kapli viegli iestrādā augsnes augšējos pāris centimetros, uzmanoties, lai nesabojātu saknes. Pēc iestrādes nepieciešama pamatīga laistīšana, kas palīdz izšķīdināt barības vielas un nogādāt tās sakņu zonā.
Jaunizstādītām gludmalu klintenēm pirmajā gadā parasti nav nepieciešama īpaša mēslošana, ja vien stādīšanas laikā augsne ir pienācīgi sagatavota ar organiskām vielām. Pārmērīga mēslošana šajā gadījumā var pat kaitēt, jo tā var apdedzināt jauno, vēl neattīstīto sakņu sistēmu. Sākot ar otrā gada pavasari, jau var piemērot iepriekš aprakstīto mērenas barības vielu papildināšanas praksi. Vienmēr paturiet prātā principu “mazāk dažreiz ir vairāk”; gludmalu klintene labāk panes nabadzīgākus apstākļus attiecībā uz barības vielām nekā pārmēslošanu, kas var novest pie auga novājināšanās un nevajadzīgas vides slodzes.
