Gerbera, šis košais, spilgtziedu augs, kura dzimtene ir Dienvidāfrika, ir viens no iemīļotākajiem kurvjziežu (Asteraceae) dzimtas pārstāvjiem. Tās popularitāte nav nejaušība, jo ar savām daudzveidīgajām krāsām, sākot no pasteļtoņiem līdz pat pilnīgi košiem nokrāsām, tā spēj izdaiļot jebkuru dārzu vai māju. Tās zinātniskais nosaukums ir Gerbera x hybrida, kas norāda, ka lielākā daļa mūsdienās pazīstamo šķirņu ir radītas krustojot, apvienojot labākās savvaļas sugu īpašības. Šiem hibrīdiem parasti ir lielākas ziedkopas un stiprāki kāti, kas arī atvieglo to izmantošanu grieztajiem ziediem.
No botāniskā viedokļa gerbera ir daudzgadīgs augs, lai gan mūsu klimatā tās salizturības dēļ to bieži audzē kā viengadīgu augu vai pārziemina no sala pasargātā vietā. Tās lapas veido piezemes rozeti un ir dziļi daivainas vai šķeltas, ar virsmu, kas var būt nedaudz pūkaina. Raksturīgās ziedkopas – kurvīši, kas atgādina margrietiņas, bet ir ievērojami lielākas un krāsainākas, attīstās pa vienai garu, bezlapu ziednešu galos. Ziedkopas centrs, “disks”, sastāv no mazākiem stobrziediem, savukārt malu veido uzkrītoši mēlziedi, tautā saukti par ziedlapiņām.
Gerberas parasti zied no pavasara līdz rudenim, un ar pienācīgu aprūpi tās var ziedēt vairākos viļņos. Ziedu izmērs un forma var būt ļoti daudzveidīga; sastopam šķirnes ar vienkāršiem, puspildītiem un pildītiem ziediem, kuru diametrs var sasniegt 7-12 centimetrus. Krāsu palete ir gandrīz neizsmeļama, sākot no baltas, dzeltenas, oranžas un rozā līdz tumši sarkanai un bordo, un pastāv arī divkrāsu vai svītrainas variācijas. Šī daudzveidība ļauj ikvienam atrast gerberu pēc savas gaumes.
Svarīgi pieminēt, ka gerbera nav iecienīta tikai tās estētiskās vērtības dēļ; dažas šķirnes, saskaņā ar NASA pētījumiem, spēlē lomu arī gaisa attīrīšanā, spējot noņemt dažas kaitīgas vielas, piemēram, benzolu un formaldehīdu, no iekštelpu gaisa. Šī īpašība padara to īpaši vērtīgu kā podu augu mūsu mājās vai birojos. Nodrošinot pareizos apstākļus, mēs tātad varam tajā atrast ne tikai skaistu augu, bet arī noderīgu pavadoni. Tālāk mēs detalizēti apspriedīsim, kā tai radīt ideālus apstākļus.
Ideāla stādīšanas vieta un augsnes sagatavošana
Viens no veiksmīgas gerberu audzēšanas stūrakmeņiem ir pareizas stādīšanas vietas izvēle, jo šis augs ir īpaši gaismas mīlošs. Tam nepieciešamas vismaz sešas stundas tiešas saules gaismas dienā, lai bagātīgi ziedētu un veselīgi attīstītos. Tomēr no degošas pusdienlaika saules vasaras mēnešos vajadzētu izvairīties, īpaši siltākos klimatos, jo tas var izraisīt lapu apdegumus; šādos gadījumos optimāla var būt nedaudz noēnota, bet gaiša vieta. Labas gaisa cirkulācijas nodrošināšana arī ir svarīgs aspekts, kas palīdz novērst sēnīšu slimību attīstību.
Attiecībā uz augsni gerbera dod priekšroku labi drenētai, irdenai, ar humusu bagātai videi. Vislabākā tai ir nedaudz skāba augsne ar pH vērtību no 5,5 līdz 6,5. Mums vajadzētu izvairīties no smagām, mālainām augsnēm, kas mēdz aizturēt ūdeni, jo tas var izraisīt sakņu puvi, kas potenciāli var izraisīt auga bojāeju. Ja mūsu dārza augsne neatbilst šiem kritērijiem, ir vērts veikt augsnes uzlabošanu.
Sagatavojot augsni, plānoto stādīšanas laukumu rūpīgi pārrok vismaz 30-40 centimetru dziļumā un iestrādā bagātīgu daudzumu nobrieduša komposta vai kvalitatīva organiskā mēslojuma. Tas ne tikai uzlabo augsnes barības vielu saturu, bet arī padara tās struktūru irdenāku un irdenāku, veicinot pareizu drenāžu un veselīgu sakņu attīstību. Smilšainās augsnēs organisko vielu pievienošana palielina ūdens aizturēšanas spēju, savukārt mālainās augsnēs tā kalpo struktūras irdināšanai.
Ja mūsu dārza augsne ir īpaši sablīvēta vai pakļauta pārmērīgam mitrumam, ir vērts apsvērt audzēšanu paaugstinātās dobēs vai lielākos konteineros. Šādā veidā mēs varam pilnībā kontrolēt augšanas vides sastāvu, nodrošinot gerberai optimālus apstākļus. Audzējot konteineros, izvēlamies podu ar diametru vismaz 20-25 cm, kuram apakšā ir vairāki drenāžas caurumi, lai liekais laistīšanas ūdens varētu brīvi notecēt.
Gerberu stādīšanas soļi
Kad esam izvēlējušies ideālo vietu un sagatavojuši augsni, var sākties pati stādīšana, kuras laiks ir izšķirošs. Gerberas vislabāk stādīt ārā pēc pavasara salnu beigām, parasti no maija vidus, kad augsne ir pietiekami sasilusi. Ja esam augus iegādājušies kā stādus, pirms stādīšanas tos dažas dienas aklimatizējam pie āra apstākļiem; šis process, pazīstams kā norūdīšana, palīdz novērst pārstādīšanas stresu.
Stādīšanas bedres izmēram jābūt nedaudz lielākam par auga sakņu kamolu, lai saknes ērti ietilptu un varētu viegli izplesties. Uzmanīgi izņemam gerberu no poda, nodrošinot, ka sakņu sistēma tiek bojāta pēc iespējas mazāk. Novietojam augu bedres centrā tā, lai lapu rozetes pamatne, pazīstama kā sakņu kakliņš, būtu augsnes virsmas līmenī vai nedaudz virs tās. Ir ļoti svarīgi nestādīt sakņu kakliņu pārāk dziļi, jo tas var izraisīt puvi un auga bojāeju.
Pēc auga novietošanas pareizajā dziļumā aizpildām bedri ar sagatavoto, irdeno augsni un viegli to piespiežam ap pamatni, lai nodrošinātu labu kontaktu starp saknēm un augsni. Pēc stādīšanas augu bagātīgi aplaistām, lai augsne pienācīgi samitrinātos un visi gaisa kabatveida veidojumi ap saknēm tiktu likvidēti. Šī pirmā bagātīgā laistīšana palīdz augam iesakņoties un iedzīvoties jaunajā vietā.
Stādot vairākas gerberas, saglabājam starp tām atbilstošu attālumu, kas atkarībā no šķirnes un paredzamā izmēra parasti ir 30-40 centimetri. Tas nodrošina augiem pietiekami daudz vietas augšanai, nodrošina labu gaisa cirkulāciju un atvieglo vēlākus kopšanas darbus, piemēram, ravēšanu vai slimību uzraudzību. Pareizs attālums veicina to, ka katrs augs saņem pietiekami daudz gaismas un barības vielu.
Gerberu kopšana pēc stādīšanas
Pēc stādīšanas gerbera prasa regulāru un rūpīgu uzmanību, lai saglabātos vesela un bagātīgi ziedētu. Laistīšana ir izšķiroša, īpaši sausākos, siltākos periodos. Laistām bagātīgi, bet tikai tad, kad augsnes virskārta ir nedaudz apžuvusi; mērķis ir uzturēt mēreni mitru, bet ne slapju augsni. Izvairāmies no tiešas lapu un ziedu laistīšanas, tā vietā virzot ūdeni ap auga pamatni, uz augsni, lai novērstu sēnīšu slimību attīstību.
Barības vielu piegāde arī ir būtiska nepārtrauktai ziedēšanai un spēcīgai augšanai. Sākam regulāru mēslošanu 2-3 nedēļas pēc stādīšanas, ik pēc divām nedēļām vai reizi mēnesī, atkarībā no izvēlētā šķidrā mēslojuma veida. Izmantojam sabalansētu šķidro mēslojumu, kas izstrādāts ziedošiem augiem un satur nepieciešamās makro- un mikrouzturvielas. Izvairāmies no pārmērīgas slāpekļa lietošanas, jo tas stimulē pārmērīgu lapotnes augšanu uz ziedēšanas rēķina.
Gerberas apkārtnes tīrības uzturēšana, ieskaitot regulāru noziedējušo ziedu un sauso lapu noņemšanu, ir svarīga ne tikai estētiski, bet arī palīdz novērst slimības un kaitēkļus. Novītušos ziedu galviņas kopā ar to kātiem noņemam no pamatnes, tādējādi mudinot augu veidot jaunus ziedus. Pievēršam uzmanību arī nezālēm un regulāri tās noņemam, lai tās nekonkurētu ar gerberu par ūdeni un barības vielām.
Lai gan gerbera ir salīdzinoši izturīgs augs, to laiku pa laikam var uzbrukt kaitēkļi, piemēram, laputis, tīklērces vai tripši, vai sēnīšu slimības, piemēram, miltrasa vai pelēkā puve, īpaši mitrā, siltā laikā. Regulāri pārbaudām augus un, ja nepieciešams, lietojam atbilstošus augu aizsardzības līdzekļus, vēlams bioloģiskus vai videi draudzīgus. Profilaksei nodrošinām labu gaisa cirkulāciju un izvairāmies no pārmērīgas laistīšanas.
Gerberu pavairošanas metodes: Sēšana
Viena no iespējamām gerberu pavairošanas metodēm ir sēšana, kas, lai gan prasa vairāk pacietības nekā citas metodes, ļauj izveidot jaunus augus ar unikālām īpašībām. Ir svarīgi zināt, ka augi, kas audzēti no sēklām, kas savāktas no hibrīdu šķirnēm, ne vienmēr manto precīzas mātesaugu īpašības, tāpēc mēs varam saskarties ar pārsteigumiem attiecībā uz ziedu krāsu vai formu. Labākās kvalitātes sēklas ar labu dīgtspēju var iegūt specializētos veikalos, vai arī mēs varam izmantot svaigas sēklas no uzticamiem avotiem.
Ideāls laiks sēklu sēšanai ir vēla ziema vai agrs pavasaris, parasti februārī-martā, lai stādi būtu gatavi izstādīšanai pēc salnu beigām. Izmantojam augstas kvalitātes, irdenu sēšanas substrātu, kas iepriekš viegli samitrināts. Gerberu sēklas dīgst gaismā, tāpēc tās pārklājam ar augsni tikai ļoti plāni vai nemaz, vienkārši viegli piespiežot tās pie augsnes virsmas. Pēc sēšanas viegli apsmidzinām ar ūdeni, lai novērstu sēklu aizskalošanu.
Dīgšanai nepieciešama silta temperatūra no 20 līdz 24 grādiem pēc Celsija un pastāvīgi mitra, bet ne slapja vide. Sēšanas trauku vai podu pārklājam ar caurspīdīgu plēvi vai stikla plāksni, lai nodrošinātu augstu mitrumu, bet katru dienu vēdinām, lai novērstu pelējumu. Dīgšana parasti ilgst 7-14 dienas, bet tas var atšķirties atkarībā no šķirnes un apstākļiem. Tiklīdz stādi parādās, noņemam pārsegu un novietojam tos gaišā vietā, pasargātā no tiešas saules gaismas.
Kad mazie stādi ir attīstījuši 2-4 īstās lapas un ir pietiekami spēcīgi, lai tos varētu apstrādāt, tos uzmanīgi pārstādām atsevišķos podos vai stādu kasetēs ar lielāku atstarpi. Turpinām nodrošināt tiem gaišu vietu un regulāru, bet mērenu laistīšanu. Pirms to stādīšanas ārā neaizmirstam tos pakāpeniski norūdīt, lai jaunie augi varētu aklimatizēties pie ārējiem vides apstākļiem un veiksmīgi pielāgoties jaunajai vietai dārzā.
Gerberu pavairošanas metodes: Dalīšana un spraudeņi
Vēl viena efektīva un populāra gerberu pavairošanas metode ir cera dalīšana, kas īpaši ieteicama vecākiem, labi attīstītiem ceriem. Šī metode nodrošina, ka jaunie augi ir ģenētiski identiski mātesaugam, tādējādi saglabājot visas tā labvēlīgās īpašības, piemēram, ziedu krāsu un formu. Dalīšanu vislabāk veikt agrā pavasarī, augšanas sezonas sākumā, vai agrā rudenī, pēc ziedēšanas, kad augs ir aktīvs, bet nav pakļauts ekstremāliem temperatūras apstākļiem.
Lai sadalītu ceru, uzmanīgi izceļam augu no zemes, nodrošinot, ka sakņu sistēma tiek bojāta pēc iespējas mazāk. Nokratām lieko augsni no saknēm, lai cera struktūra un dalīšanas punkti būtu labāk redzami. Ar asu, sterilizētu nazi vai lāpstu sadalām ceru vairākās daļās, nodrošinot, ka katrai daļai ir pietiekami daudz sakņu un vismaz viens vai divi augšanas punkti vai dzinumi. Neizmantojam daļas, kas ir pārāk mazas vai šķiet nedzīvotspējīgas.
Jauniegūtos augus nekavējoties iestādām sagatavotajā vietā vai podos saskaņā ar iepriekš aprakstītajiem stādīšanas noteikumiem. Ir svarīgi, lai arī šeit sakņu kakliņš nenonāktu zem augsnes līmeņa. Pēc stādīšanas tos bagātīgi aplaistām, un pirmajās nedēļās nodrošinām tiem nedaudz ēnaināku vietu un regulāru mitrumu, lai palīdzētu iesakņoties un parādīties jauniem dzinumiem. Dalīšana ir ne tikai pavairošanas metode, bet arī kalpo, lai atjaunotu cerus, kas kļuvuši pārāk blīvi.
Lai gan pavairošana ar spraudeņiem ir retāk sastopama metode gerberām nekā sēšana vai dalīšana, to var izmantot noteiktos gadījumos, īpaši īpašām šķirnēm. Šim nolūkam parasti izmanto sānu dzinumus vai piezemes atvases, kas uzmanīgi atdalītas no mātesauga. Spraudeņus var iemērkt sakņošanās hormonā un pēc tam ievietot irdenā, mitrā substrātā, piemēram, perlīta un kūdras maisījumā. Veiksmīgai sakņošanai nepieciešama silta, mitra vide un netieša gaisma, ko var nodrošināt ar minisiltumnīcu vai pārklājot ar plastmasas plēvi.
