Gerbera, šis Dienvidāfrikas izcelsmes augs, kas lepojas ar spilgti krāsainiem ziediem, ir pelnīti populārs gan dārzkopības entuziastu, gan floristu vidū. Tās starojošais izskats, ar ziedkopām, kas mirdz gandrīz visos varavīksnes toņos, ienes prieku gan mūsu mājās, gan dārzos. Tomēr, lai šis skaistums sniegtu ilgstošu prieku, ir nepieciešama zināšanas un pareizas kopšanas piemērošana. Šajā rakstā mēs detalizēti izpētīsim visas gerberu audzēšanas nianses, lai ikviens varētu veiksmīgi kopt šo aizraujošo augu un apbrīnot tā nepārspējamos ziedus.
Gerberu šķirnes un īsa vēsture
Gerberu pasaule ir neticami daudzveidīga; mēs sastopam neskaitāmas kultivētās šķirnes, kas atšķiras pēc izmēra, zieda formas un krāsas. Ir ļoti mazas, pundurversijas, kas brīnišķīgi izskatās audzētas podos, un lielākas šķirnes, kas arī labi izceļas kā grieztie ziedi. Ziedi var būt vienkārši, puspildīti vai pildīti, un krāsu spektrs svārstās no balta, caur dzeltenu, oranžu, rozā, līdz tumši sarkanai un violetai. Ir svarīgi pieminēt, ka selekcionāri pastāvīgi rada jaunas hibrīdšķirnes ar vēl īpašākām īpašībām, tāpēc izvēle gadu no gada paplašinās.
Gerberu ģints sākotnēji tika nosaukta vācu botāniķa un dabaszinātnieka Traugota Gerbera vārdā, kurš dzīvoja un strādāja 18. gadsimtā. Precīzs auga atklāšanas un tā ieviešanas Eiropā laiks ir nedaudz neskaidrs, bet 19. gadsimta beigās tas jau bija pazīstams dārzkopības aprindās. Tomēr patieso popularitāti tas ieguva 20. gadsimtā, kad selekcijas darbs paātrinājās un parādījās arvien vairāk šķirņu, kas bija izturīgākas pret slimībām, labāk piemērotas audzēšanai un ar pievilcīgāku izskatu. Mūsdienās gerbera ir kļuvusi par vienu no pasaulē vismīlētākajiem un visplašāk audzētajiem dekoratīvajiem augiem, pateicoties tās daudzpusībai un estētiskajai vērtībai.
Lielākā daļa komerciāli pieejamo gerberu ir hibrīdi (Gerbera x hybrida), kas iegūti, krustojot Gerbera jamesonii un citas savvaļas sugas. Šie hibrīdi apvieno vecāksugu labākās īpašības, piemēram, lielus, spilgti krāsainus ziedus, ilgu ziedēšanas periodu un labāku izturību pret slimībām. Selekcijas laikā īpaša uzmanība tiek pievērsta ziedkāta stiprumam, kas ir īpaši svarīgi, izmantojot to kā grieztu ziedu. Tādējādi mūsdienu modernās gerberu šķirnes ir daudz izturīgākas un vieglāk kopjamas nekā to savvaļas priekšteči.
Izvēloties gerberu, ir vērts apsvērt, kādam nolūkam mēs to vēlamies izmantot. Ja tas būs podos audzēts augs, kas rotās mūsu māju, ideālas var būt kompaktas, bagātīgi ziedošas šķirnes. Ja mēs vēlamies apbrīnot tās skaistumu kā grieztu ziedu, tad meklējam šķirnes ar gariem, stipriem kātiem un izturīgiem ziediem. Zināšanas par atšķirībām starp šķirnēm palīdz mums izvēlēties sev vispiemērotāko augu, kas ilgu laiku sagādās prieku.
Gaismas prasības un ideāla atrašanās vieta
Gerbera ir augs ar augstām gaismas prasībām, kas atalgo bagātīgu saules gaismu. Lai bagātīgi ziedētu un veselīgi attīstītos, tai nepieciešamas vismaz sešas stundas tiešas saules gaismas dienā. Tāpēc audzēšanai telpās izvēlamies visgaišāko palodzi, piemēram, logu, kas vērsts uz dienvidiem vai rietumiem. Ja tā nesaņem pietiekami daudz dabiskās gaismas, auga dzinumi var izstīdzēt, tās lapas kļūt bālākas, un ziedēšana var izpalikt vai būt nabadzīga. Ziemas mēnešos, kas ir nabadzīgāki ar gaismu, var apsvērt arī papildu augu apgaismojumu.
Audzēšanai ārā arī meklējam saulainu vietu, bet tādu, kas ir nedaudz pasargāta no degošās pusdienlaika saules, īpaši karstās vasaras dienās. Lai gan tā mīl siltumu un gaismu, pārāk spēcīga, degoša saule var sabojāt tās lapas un ziedus. Vieta, kur tā no rīta saņem pilnu sauli un pēcpusdienā nedaudz ēnas, var būt tai ideāla. Svarīga ir arī laba gaisa cirkulācija, bet izvairāmies no caurvēja vietām, jo gerbera tās nemīl.
Pareiza atrašanās vieta nav saistīta tikai ar apgaismojuma apstākļiem, bet ar vides faktoru kopumu. Nodrošinām, lai augs nebūtu pakļauts pēkšņām temperatūras svārstībām. Piemēram, nenovietojam to tiešā radiatora tuvumā vai vietā, kur aukstajos mēnešos bieži tiek atvērti logi vai durvis. Stabils, līdzsvarots vide veicina gerberu veselīgu attīstību un bagātīgu ziedēšanu.
Ja vasarā gerberu pārnesam uz āru, dārzā vai uz terases, pakāpeniski pieradinām to pie mainītajiem apstākļiem. Pirmajās dienās novietojam to ēnainākā vietā tikai uz dažām stundām, un pēc tam katru dienu pakāpeniski palielinām saulē pavadīto laiku. Tas palīdz novērst lapu apdegumus un auga stresu. Tāpat rīkojamies arī rudenī, kad, iestājoties vēsākam laikam, to atgriežam telpās.
Laistīšanas māksla
Gerberu laistīšana ir veiksmīgas kopšanas galvenais elements; ir jāatrod līdzsvars starp pārmērīgu laistīšanu un izžūšanu. Augs mīl mitru, bet ne slapju augsni. Pirms laistīšanas vienmēr pārbaudām augsnes virskārtas mitruma saturu. Ja, pieskaroties ar pirkstu, jūtam, ka tā ir sausa apmēram 1-2 cm dziļumā, ir laiks laistīt. Ir svarīgi, lai ūdens rūpīgi samitrinātu augsnes kamolu un liekais ūdens notecētu caur drenāžas caurumiem poda apakšā.
Laistīšanai vēlams izmantot istabas temperatūras, mīkstu ūdeni, piemēram, lietus ūdeni vai nostādinātu krāna ūdeni. Pārāk auksts ūdens var izraisīt saknēm šoku. Nodrošinām, lai laistīšanas laikā ūdens nonāktu tieši uz augsnes, nevis uz auga lapām vai lapu rozetes centrā, jo tas var izraisīt sēnīšu slimību attīstību. Ūdens, kas uzkrājas lapu centrā, ir īpaši labvēlīgs sakņu kakliņa puvei, kas ir viena no biežākajām gerberu problēmām.
Veģetācijas periodā, no pavasara līdz rudenim, kad augs aktīvi aug un zied, tam nepieciešama biežāka laistīšana. Vasaras karstumā var būt nepieciešama pat ikdienas laistīšana, īpaši, ja augs atrodas saulainā vietā. Ziemā, miera periodā, samazinām laistīšanas biežumu un daudzumu. Ļaujam augsnei nedaudz vairāk izžūt starp laistīšanas reizēm, bet nodrošinām, lai augsnes kamols nekad pilnībā neizžūtu.
Pārmērīga laistīšana ir viens no lielākajiem gerberas ienaidniekiem, jo tā var izraisīt sakņu puvi. Tās pazīmes var būt dzeltējošas, vīstošas lapas, mīksts, brūnējošs sakņu kakliņš un nepatīkami smakojoša augsne. Ja pamanām šādus simptomus, nekavējoties samazinām laistīšanu un, ja nepieciešams, pārstādām augu svaigā, labi drenētā augsnē, noņemot visas sapuvušās sakņu daļas. Profilaksei vienmēr nodrošinām, lai poda apakšā būtu drenāžas caurumi un regulāri izlejam lieko ūdeni no paliktņa zem poda.
Augsnes prasības un stādīšanas substrāta izvēle
Gerberai ir nepieciešama labas kvalitātes, irdena augsne ar izcilu ūdens caurlaidību. Tās saknes ir jutīgas pret stāvošu ūdeni, tāpēc tai jānodrošina vide, kas nesablīvējas un ļauj ātri notecēt liekajam ūdenim. Tai ideāli piemērota ir nedaudz skāba vai neitrāla augsne ar pH no 5,5 līdz 6,5. Tai nepatīk pārāk kaļķaina augsne; tādā vidē var rasties barības vielu uzsūkšanās problēmas.
Gatavi, labas kvalitātes augsnes maisījumi, kas paredzēti ziedošiem augiem, parasti atbilst gerberu vajadzībām. Tos var vēl uzlabot, pievienojot nedaudz smilšu, perlīta vai smalkgraudaina keramzīta, lai panāktu vēl labāku drenāžu un augsnes aerāciju. Ir svarīgi, lai izvēlētais stādīšanas substrāts būtu bagāts ar barības vielām, bet nesaturētu pārāk daudz svaigas, nesadalījušās organiskās vielas, kas varētu veicināt patogēnu vairošanos.
Ja vēlamies paši sagatavot augsnes maisījumu, laba bāze var būt dārza kūdra, kompostēti kūtsmēsli vai nobriedis komposts, kas sajaukts ar smiltīm. Iespējamā proporcija ir: divas daļas kūdras, viena daļa komposta un viena daļa smilšu vai perlīta. Svarīgi ir, lai gala rezultāts būtu gaisīga, irdena vide, kas labi saglabā mitrumu, bet nepārmirkst. Stādot nodrošinām, lai auga lapu rozete nenonāktu zem augsnes virsmas, jo arī tas var izraisīt puvi.
Izvēloties stādīšanas podu, arī ņemam vērā labu drenāžu. Noteikti izvēlamies podu, kura apakšā ir vairāki drenāžas caurumi. Māla poda izmantošana var būt izdevīgāka nekā plastmasas poda, jo tā porainākais materiāls palīdz augsnes aerācijai un liekā mitruma iztvaikošanai. Poda izmēram jābūt proporcionālam auga izmēram; nestādām to pārāk lielā podā, jo arī tas var izraisīt pārmērīgu augsnes mitrumu.
Barības vielu piegāde un mēslošana
Gerbera, īpaši ziedēšanas periodā, ir diezgan prasīgs augs attiecībā uz barības vielām. Bagātīgai un ilgstošai ziedēšanai tai nepieciešama regulāra barības vielu piegāde. Veģetācijas periodā, no pavasara līdz rudenim, ieteicams to ik pēc divām līdz trim nedēļām mēslot ar līdzsvarotu, ziedošiem augiem paredzētu šķidro mēslojumu kopā ar laistīšanas ūdeni. Izvēlamies mēslojumu, kas satur arī mikroelementus, īpaši dzelzi un mangānu, jo to trūkums var izraisīt lapu dzeltēšanu.
Ir svarīgi mēslojumu vienmēr lietot uz mitras augsnes, nekad nedodam mēslojumu pilnīgi sausai augsnei, jo tas var sabojāt saknes. Nepārsniedzam ražotāja ieteikto koncentrāciju; patiesībā ir labāk sagatavot nedaudz atšķaidītāku šķīdumu, lai izvairītos no pārmēslošanas briesmām. Pārmērīga barības vielu uzņemšana var būt vismaz tikpat kaitīga kā trūkums; tā var izraisīt lapu apdegumus, sakņu bojājumus un kavēt ziedu veidošanos.
Ziemas mēnešos, kad auga augšana palēninās un tas ir miera periodā, pārtraucam mēslošanu vai piegādājam barības vielas ne biežāk kā reizi mēnesī, ļoti atšķaidītā veidā. Pārmērīga barības vielu uzņemšana miera periodā var izjaukt auga dabisko ciklu un to novājināt. Pavasarī, kad augšana atsākas, pakāpeniski atsākam regulāru mēslošanu.
Alternatīvi var izmantot arī lēnas iedarbības mēslojuma granulas, kas, iemaisītas stādīšanas substrātā, pakāpeniski nodrošina nepieciešamās barības vielas ilgākā laika posmā. Tas var būt īpaši noderīgi, ja mēdzam aizmirst par regulāru mēslošanu. Tomēr arī šajā gadījumā pievēršam uzmanību pareizai dozēšanai un izvēlamies produktu, kas īpaši paredzēts podos ziedošiem augiem. Organiskie mēslojumi, piemēram, komposta tēja, arī var labi iedarboties uz gerberām, bet arī tos jālieto mēreni.
Optimāla temperatūra un mitrums
Gerbera dod priekšroku siltai, bet ne pārmērīgi karstai videi. Ideālā dienas temperatūra tai ir starp 20-25°C, un naktī var būt nedaudz vēsāks, 15-18°C. Ir svarīgi izvairīties no pēkšņām temperatūras svārstībām, jo tās var izraisīt augam stresu un negatīvi ietekmēt ziedēšanu. Temperatūra zem 10°C jau var būt tai kaitīga, tāpēc vēsākos mēnešos to noteikti jātur vietā, kas pasargāta no sala.
Attiecībā uz mitrumu, gerbera dod priekšroku mēreni mitrai videi, un ideāls relatīvais gaisa mitrums tai ir apmēram 40-60%. Pārāk sauss gaiss, īpaši apkures sezonā telpās, var radīt problēmas; lapu malas var kļūt brūnas, un augs var kļūt uzņēmīgāks pret kaitēkļiem, piemēram, tīklērces. Ir vairākas metodes, kā palielināt gaisa mitrumu, piemēram, novietojot blakus augam paplāti, kas piepildīta ar ūdeni un oļiem, vai regulāri, bet uzmanīgi apsmidzinot.
Smidzinot nodrošinām, ka izmantojam smalku ūdens strūklu un nesmidzinām tieši uz ziediem vai lapu rozetes centrā, lai izvairītos no sēnīšu attīstības. Smidzināšana rīta stundās ir visizdevīgākā, lai lapām būtu laiks nožūt līdz vakaram. Augi, kas tiek turēti grupās, arī var palīdzēt palielināt vietējā mikroklimata mitrumu, jo augi iztvaiko.
Ziemā, apsildāmās telpās, ir īpaši svarīgi pievērst uzmanību piemērota gaisa mitruma nodrošināšanai. Ja gaiss ir ļoti sauss, var apsvērt arī elektriskā gaisa mitrinātāja iegādi, īpaši, ja turam vairākus mitrumu mīlošus augus. Stabilas, bezcaurvēja vides nodrošināšana gerberai ar piemērotu temperatūru un mitrumu veicina tās veselīgu attīstību un nepārtrauktas ziedu krāšņuma uzturēšanu.
Apgriešana un noziedējušo ziedu noņemšana
Gerberu apgriešana parasti neprasa sarežģītas procedūras, galvenokārt aprobežojoties ar noziedējušo ziedu un novecojušo, bojāto vai slimīgo lapu noņemšanu. Noziedējušo ziedkātu regulāra noņemšana, pazīstama arī kā “deadheading”, ir ārkārtīgi svarīga. Tas ir ne tikai estētiski izdevīgi, bet arī stimulē augu attīstīt jaunus ziedus, novēršot enerģijas tērēšanu sēklu ražošanai. Noziedējušo ziedkātu noņemam tieši no pamatnes, ar vieglu griežot kustību vai ar asām, tīrām šķērēm.
Ir ieteicams arī regulāri noņemt apakšējās, dzeltējošās vai nokaltušās lapas. Šīs lapas vairs efektīvi neveic fotosintēzi un var nodrošināt augsni sēnīšu slimībām vai kaitēkļiem. Noņemot lapas, arī nodrošinām, lai griezuma virsma būtu tīra un lai mēs nesabojātu auga veselās daļas. Vienmēr izmantojam sterilizētas grieznes vai nazi, lai novērstu patogēnu pārnešanu.
Dažreiz var gadīties, ka gerbera kļūst pārāk bieza, lapas pārāk saspiestas. Tādos gadījumos varam veikt retināšanas griezumu, noņemot dažas iekšējās lapas, lai uzlabotu gaisa cirkulāciju auga centrā. Tas palīdz novērst sēnīšu slimību attīstību un nodrošina, ka gaisma sasniedz visas lapas. Tomēr šo darbību veicam uzmanīgi; nenoņemam pārāk daudz lapu vienlaikus, jo tas var novājināt augu.
Augu atliekas, kas radušās apgriešanas rezultātā, vienmēr noņemam no poda un tā apkārtnes, jo pūstošas augu daļas arī var piesaistīt kaitēkļus un slimības. Regulāra tīrīšana un atmirušo daļu noņemšana veicina gerberas veselības saglabāšanu un estētiskā izskata uzturēšanu. Šī rūpes tiek atalgotas ar auga nepārtrauktu ziedēšanu un vitalitāti.
Gerberu pavairošanas metodes
Gerberas visbiežāk pavairo ar sēklām un dalot ceru, lai gan hibrīdšķirņu gadījumā no sēklām audzēti augi ne vienmēr saglabā vecāku īpašības. Pavairošana ar sēklām ir lietderīgāka tīrām šķirnēm vai tām, kas īpaši paredzētas pavairošanai ar sēklām, vai arī to izmanto selekcionāri, veidojot jaunas hibrīdšķirnes. Svaigu gerberu sēklu dīgtspēja ir salīdzinoši laba, bet ātri pasliktinās, tāpēc ieteicams tās iesēt pēc iespējas ātrāk. Sēšanai izmantojam irdenu, labi drenējošu sēklu substrātu.
Sēklas pārklājam tikai plāni ar augsni vai viegli iespiežam augsnes virsmā, jo tās dīgst gaismā. Dīgšanai nepieciešama temperatūra ap 20-25°C un pastāvīgi mitra vide. Pēc dīgstu parādīšanās nodrošinām tiem pietiekami daudz gaismas, un, kad tie ir pietiekami spēcīgi, uzmanīgi pārstādām tos atsevišķos podos. No sēklām audzētas gerberas parasti sāk ziedēt no otrā gada. Šī metode prasa pacietību, bet var būt aizraujoši audzēt savus augus no paša sākuma.
Cera dalīšana ir daudz biežāk sastopama un vienkāršāka gerberu pavairošanas metode, īpaši podos audzētiem augiem. Vislabākais laiks tam ir pavasaris, kad augs ieiet aktīvajā augšanas fāzē, vai kopā ar pārstādīšanu. Uzmanīgi izņemam augu no poda un nokratām lieko augsni no saknēm. Ar asu, sterilu nazi vai ar rokām uzmanīgi sadalām ceru vairākās daļās, nodrošinot, ka katrai daļai ir pietiekami daudz sakņu un vismaz viens vai divi augšanas punkti (dzinumi).
Jauniegūtās daļas stādām svaigā, labas kvalitātes puķu augsnē un pirmajās nedēļās turam tās nedaudz mitrākā vidē, pasargātas no tiešas saules gaismas, līdz tās nostiprinās. Esam uzmanīgi ar laistīšanu; nepārlaistām tikko iestādītās daļas. Cera dalīšana ir piemērota ne tikai pavairošanai, bet arī pārāk blīvi saaugušu, vecu ceru atjaunošanai. Šī metode var nodrošināt, ka mūsu iecienītā gerbera gadu no gada atjaunota rotā mūsu māju.
Bieži sastopamie kaitēkļi un slimības
Diemžēl gerberas, tāpat kā daudzus citus dekoratīvos augus, var uzbrukt dažādi kaitēkļi un slimības. Starp visbiežāk sastopamajiem kaitēkļiem ir laputis, tīklērces, tripši un baltblusiņas. Laputis parasti uzbrūk jauniem dzinumiem un pumpuriem, vājinot augu, sūcot tā sulu, un potenciāli izraisot deformācijas. Tīklērces galvenokārt parādās sausā, siltā vidē, veidojot smalkus tīmekļus lapu apakšpusē un izraisot lapotnes dzeltēšanu un bronzēšanos.
Tripši ir sīki, lidojoši kukaiņi, kas arī bojā lapas un ziedus, atstājot aiz sevis sudrabainus plankumus un izkropļojumus. Baltblusiņas apmetas lapu apakšpusē un izdala medusrasu, kas var izraisīt sekundāras sēnīšu infekcijas, piemēram, sodrēju pelējumu. Kaitēkļus var apkarot ar insekticīdiem, bet vieglāku invāziju gadījumā efektīvas var būt arī dabiskākas metodes, piemēram, mazgāšana ar kālija ziepju šķīdumu vai nīma eļļas lietošana. Regulāra pārbaude ir svarīga, lai problēmas laikus atklātu.
Starp slimībām nozīmīgākās ir sēnīšu infekcijas, piemēram, pelēkā puve (Botrytis), miltrasa un sakņu kakliņa puve. Pelēkā puve parādās mitros apstākļos, veidojot pelēku, pulverveida aplikumu uz augu daļām, īpaši uz noziedējušiem ziediem un bojātām lapām. Miltrasa izraisa bālganu, miltveida aplikumu uz lapām. Sakņu kakliņa puve, kā minēts iepriekš, ir pārmērīgas laistīšanas un sliktas drenāžas sekas un var izraisīt auga bojāeju.
Lai novērstu slimības, ir svarīgi nodrošināt piemērotus audzēšanas apstākļus: labu gaisa cirkulāciju, izvairīšanos no pārmērīgas laistīšanas, lapu uzturēšanu sausumā un atmirušo augu daļu noņemšanu. Sēnīšu infekciju gadījumā var būt nepieciešama fungicīdu lietošana. Vienmēr uzmanīgi izlasām augu aizsardzības līdzekļu lietošanas instrukcijas un ievērojam noteikumus. Veseli, spēcīgi augi ir mazāk uzņēmīgi pret kaitēkļiem un slimībām, tāpēc uzsvars jāliek uz profilaksi.
Pārstādīšanas nepieciešamība un process
Gerberas parasti gūst labumu no pārstādīšanas katru gadu vai reizi divos gados, atkarībā no tā, cik ātri tās aug un piepilda savu podu. Vislabākais laiks pārstādīšanai ir pavasarī, kad augs sāk jaunu augšanas ciklu. Pazīmes, kas norāda, ka augs ir izaudzis no sava poda, ir saknes, kas izlien no drenāžas caurumiem poda apakšā, augsnes kamols, kas ļoti ātri izžūst, vai palēnināta augšana, neskatoties uz pienācīgu kopšanu.
Pārstādīšanai izvēlamies podu, kas ir par vienu izmēru lielāks nekā iepriekšējais. Ir svarīgi to nestādīt pārāk lielā traukā, jo tas var izraisīt pārmērīgu augsnes mitrumu un sakņu puvi. Izmantojam svaigu, augstas kvalitātes, irdenu augsni, kas īpaši paredzēta ziedošiem podaugiem, vai sajaucam savu augsnes maisījumu, kā aprakstīts iepriekš. Pārliecināmies, ka arī jaunajam podam apakšā ir pietiekami daudz drenāžas caurumu.
Pārstādīšanas process ietver gerberas uzmanīgu izņemšanu no vecā poda. Ja saknes ir ļoti sapinušās, uzmanīgi tās atbrīvojam. Pārbaudām sakņu sistēmu un noņemam visas atmirušās, bojātās vai sapuvušās sakņu daļas ar tīru, asu instrumentu. Ievietojam slāni svaigas augsnes jaunā poda apakšā, pēc tam novietojam augu tā, lai sakņu kakliņš (vieta, kur saknes satiekas ar stublāju) būtu tādā pašā augstumā kā iepriekšējā podā, vai nedaudz augstāk, bet nekad zem augsnes virsmas.
Piepildām podu ar svaigu augsni ap saknēm, viegli piespiežot, lai novērstu gaisa kabatas, bet ne pārāk stingri, lai augsne paliktu irdena. Pēc pārstādīšanas augu rūpīgi aplaistām, lai augsne labi samitrinātos un saknes nonāktu saskarē ar jauno vidi. Pirmās pāris nedēļas turam tikko pārstādīto gerberu nedaudz ēnainākā vietā un izvairāmies no mēslošanas, līdz saknes ir nostiprinājušās un sākas jauna augšana.
Gerberu ziemošana un miera periods
Gerbera ir Dienvidāfrikā dzimis augs, tāpēc mūsu klimatā tas parasti nav ziemcietīgs ārā. Ja to tur kā podaugu un vasarā iznes dārzā vai uz terases, pirms pirmajām salnām to noteikti jāienes telpā, kur nav sala. Ziemošanai ideāla ir gaiša, vēsa telpa, kur temperatūra ir no 7 līdz 15°C. Tā varētu būt neapkurināma veranda, gaišs pagrabs vai logs vēsākā istabā.
Ziemošanas laikā gerbera ir miera periodā, tāpēc tās augšana palēninās vai pilnībā apstājas. Šajā laikā laistīšana ir ievērojami jāsamazina. Tai jāsaņem tikai tik daudz ūdens, lai tās sakņu kamols pilnībā neizžūtu. Ļaujiet augsnes virskārtai pamatīgi izžūt starp laistīšanas reizēm. Mēslošana ziemošanas laikā ir pilnībā jāpārtrauc. Ir svarīgi nodrošināt labu ventilāciju ziemošanas vietā, lai novērstu sēnīšu slimību attīstību.
Miera periods gerberai ir būtisks, lai nākamajā sezonā tā atkal bagātīgi ziedētu. Šis periods ļauj augam uzkrāt spēkus. Ja tā ziemo pārāk siltā un tumšā vietā, augs var izstīdzēt un novājināties, un nākamā gada ziedēšana var izpalikt vai būt nabadzīga. Pavasarī, kad salnu briesmas ir pagājušas un temperatūra stabili paaugstinās, pakāpeniski pieradiniet augu atpakaļ pie siltākiem un saulainākiem apstākļiem.
Dažas gerberu šķirnes, īpaši tās, kas selekcionētas īpaši stādīšanai dārzā, var paciest zināmu salu, ja tās pārklāj ar biezu mulčas slāni (piemēram, lapām, salmiem). Tomēr tas mūsu klimatā ir riskanti, un lielākajai daļai komerciāli pieejamo hibrīdo gerberu drošākais risinājums ir ziemošana bez sala. Ja neesat pārliecināts par konkrētas šķirnes ziemcietību, vienmēr izvēlieties drošāko, bezsala ziemošanas iespēju.
Gerbera kā griezts zieds un tās kopšana
Gerbera ir populāra ne tikai kā podaugs, bet arī ļoti populāra kā griezts zieds, pateicoties tās spilgtajām krāsām un dzīvespriecīgajam izskatam. Lai to ilgi baudītu vāzē, ir vērts ievērot dažas vienkāršas prakses. Pērkot gerberas kā grieztus ziedus, pārliecinieties, ka kāts ir stingrs un neskarts, un ziedkopa ir svaiga, spilgti krāsaina un bez bojājumiem. Ziedlapiņām nevajadzētu būt novītušām vai brūnām.
Pirms ziedu ievietošanas vāzē, nogrieziet 1-2 cm no to kātu galiem slīpi ar asu nazi vai florista šķērēm. Ja iespējams, veiciet šo darbību zem ūdens, lai novērstu gaisa burbuļu iekļūšanu kātā, kas kavētu ūdens uzsūkšanos. Noņemiet visas apakšējās lapas, kas vāzē nonāktu zem ūdens līmeņa, jo tās sāks pūt, piesārņos ūdeni un izraisīs baktēriju augšanu.
Vienmēr rūpīgi izmazgājiet vāzi un izmantojiet svaigu, aukstu ūdeni. Ūdenim varat pievienot ziedu konservantu, kas nodrošina ziediem barības vielas un kavē baktēriju augšanu. Ja jums nav ziedu konservanta pa rokai, nedaudz var palīdzēt arī šķipsniņa cukura un dažas pilītes balinātāja vai aspirīna tablete. Mainiet ūdeni katru dienu vai katru otro dienu, un šajā laikā atkal nedaudz apgrieziet kātu galus.
Nenovietojiet gerberas tiešā saules gaismā, siltuma avota tuvumā vai blakus nogatavojušiem augļiem, jo augļu izdalītais etilēna gāze paātrina ziedu vīšanu. Izvairieties arī no caurvēja. Ar pienācīgu kopšanu grieztas gerberas var palikt svaigas vāzē līdz pat vienai līdz divām nedēļām, ienesot jūsu mājās prieku un krāsas. Dažu šķirņu kāti ir tendēti mīkstināties ūdenī; lai to novērstu, ievietojiet tos tikai dažus centimetrus dziļā ūdenī.
Īpašas vajadzības un izaicinājumi kopšanā
Gerberu kopšanas laikā var rasties noteiktas īpašas vajadzības un izaicinājumi, kuriem ir vērts pievērst uzmanību, lai gūtu panākumus. Viens no tiem ir iepriekš minētā jutība pret sakņu kakliņa puvi. Lai to novērstu, papildus pareizām laistīšanas tehnikām un labi drenētai augsnei ir svarīgi, lai stādot auga lapu rozete netiktu novietota dziļi augsnē, bet būtu vienā līmenī ar augsnes virsmu vai nedaudz virs tās. Tas nodrošina pienācīgu sakņu kakliņa aerāciju.
Lapu dzeltēšana var būt bieža problēma, kurai var būt vairāki cēloņi. Barības vielu trūkums, īpaši dzelzs vai mangāna trūkums, var izraisīt hlorozi, kur lapu dzīslas paliek zaļas, bet lapas plātne starp tām kļūst dzeltena. To var novērst ar piemērotu mēslojumu, kas satur arī mikroelementus. Pārmērīga vai nepietiekama laistīšana var arī izraisīt dzeltēšanu, tāpēc ir svarīgi pārskatīt laistīšanas paradumus. Turklāt nepietiekami apgaismojuma apstākļi vai pārāk zemas temperatūras var veicināt problēmu.
Ziedēšanas trūkums vai nabadzīga ziedēšana arī var būt nomācoša. Visbiežākais iemesls tam ir gaismas trūkums. Bagātīgai ziedēšanai gerberai nepieciešams daudz gaismas. Turklāt nepietiekama barības vielu piegāde, īpaši fosfora trūkums, vai pārmērīga slāpekļa uzņemšana (kas stimulē pārmērīgu lapotnes augšanu uz ziedēšanas rēķina) arī var izraisīt problēmu. Atbilstoša miera perioda nodrošināšana ziemā ir svarīga arī nākamā gada ziedēšanai.
Dažreiz gerberu ziedkāti var būt vāji un liekties. Tas var norādīt uz kalcija trūkumu vai vienkārši būt šķirnes īpatnība. Dažām šķirnēm ir stiprāki kāti nekā citām. Pienācīga barības vielu piegāde un stabili augšanas apstākļi var palīdzēt stiprināt kātus. Neskatoties uz izaicinājumiem, gerberu kopšana ir pateicīgs uzdevums, jo ar pienācīgu uzmanību un rūpēm tā mūs apdāvina ar brīnišķīgiem ziediem.
