Dimorfotēka, šī mirdzošā skaistule, kas nāk no Dienvidāfrikas, pamatoti ir populāra izvēle saulaino dārzu cienītāju vidū. Tās košās, margrietiņām līdzīgās ziedkopas lepojas ar oranžiem, dzelteniem, laškrāsas un baltiem toņiem, bieži ar tumšāku centru, ienesot īstu krāsu akcentu jebkurā dobē vai puķu kastē. Lai šie brīnišķīgie augi mirdzētu visā savā krāšņumā, ir vērts iepazīt un nodrošināt tiem optimālus kopšanas apstākļus. Sākot ar piemērotas augšanas vietas izvēli, pareizu laistīšanu, līdz pat aizsardzībai pret kaitēkļiem – katra neliela detaļa var veicināt to, ka tie mūs mūsu dārzā ilgi priecēs ar bagātīgu ziedēšanu. Šī iespaidīgā auga audzēšana nav pārlieku sarežģīta, taču dažu pamatzināšanu apgūšana ir būtiska, lai sasniegtu sulīgu ziedēšanu un saglabātu auga veselību.
Dimorfotēkas iepazīstināšana
Dimorfotēka, ar botānisko nosaukumu Dimorphotheca sinuata, ir kurvjziežu (Asteraceae) dzimtas augu suga, kas nāk no Dienvidāfrikas saulainajiem, sausajiem reģioniem. To bieži dēvē arī par Kāpas margrietiņu vai vienkārši saulespuķi, atsaucoties uz tās mīlestību pret gaismu un mirdzošajiem ziediem. Tās dabiskās augšanas vietas pārzināšana ir ļoti svarīga veiksmīgai audzēšanai, jo tas palīdz saprast tās pamatvajadzības, piemēram, bagātīgu saules gaismu un labi drenētu augsni. Tās vērtība kā dekoratīvam augam ir neapstrīdama, jo ar nelielu kopšanu tā var piedāvāt iespaidīgu skatu, piesaistīt apputeksnētājus kukaiņus un atdzīvināt dārza atmosfēru.
Morfoloģiski dimorfotēka ir zems līdz vidēji augsts, krūmveida augs, kas parasti sasniedz 15–30 centimetru augstumu, lai gan dažas šķirnes var izaugt arī augstākas. Lapas ir vienkāršas, iegarenas, bieži daivainas vai zobainu malu, un to krāsa variē no gaiši zaļas līdz tumši zaļai. Ziedi veido kurvīšus, kuru diametrs var sasniegt 5–7 centimetrus; mēlziedi ir košās krāsās – parasti oranži, dzelteni, aprikožu krāsas vai balti – savukārt stobrziedi kurvīša centrā ir tumšāki, bieži brūngani vai violeti, veidojot kontrastainu centru. Interesanti, ka ziedkopas saulainā laikā pilnībā atveras, savukārt mākoņainā laikā vai naktī tās aizveras, sekojot saules kustībai.
Runājot par augšanas paradumiem, dimorfotēku mērenā klimata joslas dārzos parasti audzē kā viengadīgu augu, jo tā slikti panes salu. Tomēr savā dabiskajā augšanas vietā Dienvidāfrikā, labvēlīgos, bezsala rudeņos, tā var uzvesties arī kā īsmūža daudzgadīgs augs. Tās tipiskais dzīves cikls mērenajā joslā ilgst no pavasara sējas vai stādu stādīšanas, caur vasaras un agra rudens bagātīgu ziedēšanu, līdz pirmajām stiprākajām salnām. Tai ir ārkārtīgi ātrs augšanas temps, tāpēc īsā laikā dārzā tā var izveidot pievilcīgus, ziediem klātus spilventiņus.
Tās dārzkopības nozīme un izmantošana ir ļoti daudzveidīga, pateicoties tās košajām krāsām, ilgajam ziedēšanas periodam un salīdzinoši zemajām kopšanas prasībām. Tā lieliski piemērota apmaļu, puķu salu, akmensdārzu un citu saulainu dārza daļu dekorēšanai. Grupās stādīta tā veido iespaidīgu krāsu akcentu, bet labi jūtas arī balkona kastēs un citos dārza konteineros. Tai ir svarīga loma apputeksnētāju kukaiņu, piemēram, bišu un tauriņu, piesaistīšanā, tādējādi veicinot dārza ekoloģisko līdzsvaru. Pateicoties tās sausumizturībai, tā kļūst par arvien populārāku izvēli arī mazūdens dārzos (kserofītiskos dārzos).
Piemērotas augšanas vietas izvēle
Dimorfotēkai vissvarīgākais faktors ir bagātīga saules gaisma, jo pat tās nosaukums norāda uz mīlestību pret gaismu. Tai nepieciešamas vismaz sešas līdz astoņas stundas tiešas saules gaismas dienā, lai bagātīgi ziedētu un veselīgi attīstītos. Ēnainākās vietās augs izstīdzē, attīsta vājākus stublājus, un ziedēšana ir niecīga vai tās nav vispār. Gaismas intensitāte tieši ietekmē arī ziedu krāsu košumu; jo vairāk saules gaismas tā saņem, jo košākas un piesātinātākas būs krāsas.
Runājot par augsnes tipu, dimorfotēka dod priekšroku labi drenētām augsnēm ar irdenu struktūru. Tai ideāli piemērota ir smilšaina vai smilšmāla augsne, kas neaiztur lieko ūdeni, tādējādi novēršot sakņu puvi. Jāizvairās no smagām, mālainām, sablīvētām augsnēm, kur ūdens var uzkrāties ap saknēm, īpaši lietainos periodos vai pārmērīgas laistīšanas gadījumā. Lai uzlabotu augsnes struktūru, pirms stādīšanas ieteicams iestrādāt kompostu vai citu organisko vielu, kas palielina ūdens caurlaidību un bagātina augsni ar barības vielām.
Augsnes skābums jeb pH vērtība arī ietekmē dimorfotēkas optimālu augšanu. Parasti tai vislabāk piemērots ir neitrāls vai viegli skābs pH (pH 6,0–7,0). Pirms stādīšanas būtu labi ar vienkāršu testu pārbaudīt dārza augsnes pH vērtību. Ja augsne ir pārāk skāba vai pārāk sārmaina, pH var koriģēt ar piemērotiem augsnes uzlabošanas līdzekļiem, lai gan dimorfotēka šajā ziņā ir diezgan toleranta un var apmierinoši augt plašākā pH diapazonā, ja ir izpildīti pārējie nosacījumi.
Izvēloties augšanas vietu, jāņem vērā arī aizsardzība pret vēju un atbilstoša gaisa cirkulācija. Lai gan augs parasti ir izturīgs, stiprs, brāzmains vējš var sabojāt trauslākos stublājus un ziedus. Tomēr zināma gaisa kustība ir labvēlīga, jo tā palīdz novērst sēnīšu slimības, uzturot lapotni sausu. Tāpēc ieteicams meklēt saulainu, no stipriem vējiem aizsargātu vietu, kur gaiss tomēr var brīvi cirkulēt starp augiem un kur tās košās krāsas vizuāli labi izcelsies.
Stādīšanas noslēpumi
Vislabvēlīgākais laiks dimorfotēkas stādīšanai ir pēc pēdējām pavasara salnām, kad augsne ir pietiekami sasilusi. Sēklas var sēt tieši dobē, bet agrākai ziedēšanai labāk ir izaudzēt stādus telpās, februāra beigās vai martā. Tiešās sējas priekšrocība ir vienkāršība, savukārt stādu audzēšana ļauj augiem nostiprināties pirms pārstādīšanas. Pirms stādīšanas augsne ir rūpīgi jāapstrādā, jāatbrīvo no nezālēm un, ja nepieciešams, jāuzlabo tās struktūra ar kompostu.
Sējot sēklas, tās apber tikai ar plānu, apmēram 0,5–1 cm biezu zemes kārtu. Ideālais attālums starp sēklām ir apmēram 15–20 cm, lai pieaugušiem augiem būtu pietiekami daudz vietas augšanai. Dīgšanai tām nepieciešams siltums, 18–21 grādu Celsija temperatūra, un mēreni mitra augsne. Dīgšana parasti ilgst 7–14 dienas, un šajā laikā ir svarīgi nodrošināt vienmērīgu augsnes mitrumu, bet jāizvairās no pārmērīgas laistīšanas. Lai sēklas sadalītos vienmērīgi, smalkās sēklas pirms sējas var sajaukt ar nelielu daudzumu smilts.
Ja nolemts audzēt stādus, jaunie augi pirms pārstādīšanas pakāpeniski jāpieradina pie āra apstākļiem; šo procesu sauc par norūdīšanu. Apmēram nedēļu pirms plānotās pārstādīšanas stādus sāk katru dienu uz dažām stundām iznest ārā, pakāpeniski palielinot laiku un atrašanos saulē. Pārstādot stādus, jāuzmanās, lai nesabojātu saknes, un jāievēro iepriekš minētais 15–20 cm attālums. Pēc pārstādīšanas augus bagātīgi aplaista, lai zeme labi nosēstos ap saknēm.
Audzējot konteineros, izvēlas piemērota izmēra podu ar diametru un dziļumu vismaz 15–20 cm, lai nodrošinātu pietiekami daudz vietas sakņu attīstībai. Poda apakšā obligāti jābūt drenāžas caurumiem, lai liekais ūdens varētu notecēt. Izmanto kvalitatīvu, irdenu puķu zemi, kas īpaši paredzēta ziedošiem viengadīgiem augiem, vai sajauc universālo puķu zemi ar smiltīm un perlītu labākai drenāžai. Konteineros audzētos augus jālaista biežāk nekā tos, kas aug dobē, īpaši karstā un sausā laikā.
Gaismas prasības un temperatūras apstākļi
Dimorfotēka ir izteikti gaismu mīlošs augs, kas nav pārsteidzoši, ņemot vērā, ka tā nāk no Dienvidāfrikas saulainajiem apvidiem. Bagātīga, tieša saules gaisma ir būtiska ziedu atvēršanai un veselīgai auga attīstībai. Ziedi raksturīgi atveras tikai pilnā saulē, savukārt mākoņainā, lietainā laikā vai vakaros tie aizveras. Šī fototropiskā uzvedība, t.i., reakcija uz gaismu, ir viena no auga raksturīgākajām iezīmēm un veicina to, ka tā vienmēr optimālākajos apstākļos var piesaistīt apputeksnētājus.
Dimorfotēkai ideālais temperatūras diapazons ir silts vasaras laiks. Tā labi panes karstumu un vislabāk aug 20–30 grādu Celsija temperatūrā. Tomēr ilgstošs pārāk augsts karstums, virs 35 grādiem Celsija, var radīt augam stresu, kas var novest pie samazinātas ziedēšanas, īpaši, ja tas nesaņem pietiekami daudz mitruma. Zemas temperatūras un salu, no otras puses, tā panes ārkārtīgi slikti, tāpēc mērenajā joslā to audzē kā viengadīgu augu.
Jutīguma pret salu dēļ ir ārkārtīgi svarīgi dimorfotēku stādīt ārā tikai pēc pavasara salnu briesmu pāriešanas. Jau vājas salnas var sabojāt lapotni un ziedus, un stiprāki mīnusi var izraisīt auga bojāeju. Tieši tāpēc vēsākos klimatiskajos reģionos bieži stāda iepriekš izaudzētus stādus vai sēklas sēj tikai maijā. Jāpievērš uzmanība arī mikroklimata apstākļiem mūsu dārzā; piemēram, dienvidu pusē esoša, no sienas aizsargāta vieta var nodrošināt siltāku vidi.
Temperatūrai ir svarīga loma arī sēklu dīgšanā un jauno stādu attīstībā. Sēklu dīgšanai optimālā augsnes temperatūra ir 18–21 grāds Celsija. Ja augsne ir pārāk auksta, dīgšana var aizkavēties vai pat nenotikt vispār. Jauniem augiem sākotnējā augšanas stadijā vislabvēlīgākā ir silta, bet ne apdeginoša vide. Pēkšņas temperatūras svārstības var radīt stresu maigajiem stādiem, tāpēc ir svarīgi nodrošināt līdzsvarotu, siltu vidi.
Laistīšanas māksla
Laistot dimorfotēku, ir svarīgi atrast līdzsvaru starp mitruma nodrošināšanu un auga sausumizturības respektēšanu. Tā kā tās dabiskā augšanas vieta raksturojas ar sausiem, pustuksnešainiem apvidiem, to uzskata par mēreni sausumizturīgu augu, kas nozīmē, ka īslaicīgu sausumu tā panes labāk nekā pārmērīgu mitrumu. Pārmērīga laistīšana ir viena no biežākajām kļūdām tās kopšanā, kas var novest pie sakņu puves un citām sēnīšu slimībām. Tāpēc ir ļoti svarīga labi drenēta augsne un piesardzīga laistīšanas prakse.
Kad nepieciešams laistīt, visvieglāk noteikt, pārbaudot augsnes mitrumu. Ieduriet pirkstu apmēram 2–3 centimetru dziļumā augsnē; ja tā ir sausa, ir laiks laistīt. Laistīšanas biežums lielā mērā ir atkarīgs no laika apstākļiem, augsnes tipa un tā, vai augs aug dobē vai podā. Karstās, sausās vasaras dienās var būt nepieciešama biežāka laistīšana, savukārt vēsākos, mākoņainos periodos – retāka. Arī pats augs var dot signālus par slāpēm: lapas var sākt nedaudz novīst, bet to nevajadzētu regulāri gaidīt.
Runājot par laistīšanas tehniku, dziļāka, bet retāka laistīšana ir labvēlīgāka nekā virspusēja, bieža laistīšana. Dziļa laistīšana veicina sakņu iespiešanos dziļāk augsnē, padarot augu izturīgāku pret sausumu. Laistiet tieši pie auga pamatnes, lai ūdens sasniegtu sakņu zonu, un izvairieties no nevajadzīgas lapu mitrināšanas, īpaši vakaros, jo tas var veicināt sēnīšu slimību attīstību. Vislabākais laiks laistīšanai ir agri no rīta, lai lapas dienas laikā paspētu nožūt un iztvaikošanas zudumi būtu minimāli.
Konteineros audzētu dimorfotēku ūdens vajadzības atšķiras no tām, kas aug dobē. Augsne podos un balkona kastēs izžūst ātrāk, īpaši saulainās, vējainās vietās, tāpēc šos augus vasaras karstumā jālaista biežāk, dažreiz pat katru dienu. Tomēr ir svarīgi, lai poda apakšā esošie drenāžas caurumi paliktu brīvi un pods nestāvētu stāvošā ūdenī, jo arī tas var izraisīt sakņu puvi. Iespējams pārziemojušu augu laistīšanu ziemā ir būtiski jāsamazina, tie saņem tikai tik daudz ūdens, lai to augsne pilnībā neizžūtu.
Mēslošana un barības vielu piegāde
Dimorfotēka parasti nepieder pie īpaši prasīgiem augiem attiecībā uz barības vielām, tāpēc ar mēslošanu jāapietas mēreni. Pārmērīgs barības vielu daudzums, īpaši slāpekli saturošu mēslojumu lietošana, var nodarīt vairāk kaitējuma nekā labuma. Bagātīgs slāpeklis var stimulēt spēcīgu veģetatīvo augšanu, t.i., augs attīsta daudz lapu un dzinumu, bet uz ziedēšanas rēķina, t.i., mazāk un ne tik košus ziedus. Tāpēc mēslojot galvenais ir mērenība.
Vislabākais risinājums ir, ja jau pirms stādīšanas parūpējamies par atbilstošu barības vielu saturu augsnē. Nobrieduša komposta vai labi sadalījušos organisko mēslu iestrādāšana augsnē pirms stādīšanas parasti nodrošina augam pietiekami daudz barības vielu visam veģetācijas periodam. Šīs organiskās vielas lēnām sadalās un tādējādi pakāpeniski, līdzsvaroti apgādā augu ar nepieciešamajiem makro- un mikroelementiem, vienlaikus uzlabojot augsnes struktūru un tās spēju aizturēt ūdeni.
Ja augsne ir īpaši nabadzīga vai ja auga ziedēšanas intensitāte neatbilst gaidītajam, var apsvērt papildu mēslošanu. Šādā gadījumā izvēlas šķidro mēslojumu ar zemu slāpekļa un augstāku fosfora un kālija saturu, kas īpaši paredzēts ziedošiem augiem. Fosfors veicina bagātīgu ziedēšanu un sakņu attīstību, savukārt kālijs palielina auga izturību. Mēslošanu var veikt veģetācijas periodā, sākot no ziedēšanas sākuma, ik pēc 2–4 nedēļām, saskaņā ar produkta iepakojumā norādītajām instrukcijām, bet vienmēr dodot priekšroku atšķaidītākam šķīdumam.
Ir svarīgi novērot auga reakcijas un atpazīt barības vielu trūkuma vai pārpalikuma pazīmes. Dzeltenas lapas (īpaši apakšējās), lēna augšana vai vāja ziedēšana var norādīt uz barības vielu trūkumu. Pretēji, pārāk sulīga, tumši zaļa lapotne ar maz ziediem norāda uz slāpekļa pārpalikumu. Pēc pareizas diagnozes noteikšanas varam mērķtiecīgi koriģēt barības vielu piegādi. Tomēr kopumā dimorfotēkas gadījumā mēslojot parasti ir spēkā princips “mazāk dažreiz ir vairāk”.
Apgriešana un noziedējušo ziedu noņemšana
Noziedējušo ziedu regulāra noņemšana, pazīstama arī kā “deadheading”, ir ļoti svarīga, lai uzturētu nepārtrauktu un bagātīgu dimorfotēkas ziedēšanu. Kad zieds nozied un sāk veidot sēklas, augs lielāko daļu savas enerģijas novirza šim procesam, nevis jaunu ziedu attīstībai. Noņemot noziedējušos ziedkopas, mēs “maldinām” augu, mudinot to veidot vairāk ziedu, tādējādi pagarinot ziedēšanas periodu, bieži līdz pat pirmajām salnām. Turklāt noziedējušo ziedu noņemšana estētiski uzlabo auga izskatu, padarot to kārtīgāku un koptāku.
Noziedējušo ziedkopu noņemšanas tehnika ir vienkārša: noziedējušo ziedu kopā ar ziedkātu nogriež vai nolauž līdz pirmajai veselajai lapai vai zarošanās vietai. Šo operāciju var veikt ar asām, tīrām šķērēm vai pat ar pirkstiem. Ir svarīgi noņemt ne tikai ziedlapiņas, bet visu ziedkopu ar daļu stublāja, lai novērstu sēklu pogaļas veidošanos. Šo uzdevumu ieteicams veikt regulāri, vismaz vienu vai divas reizes nedēļā, pārbaudot augus, meklējot noziedējušās daļas.
Jauniem dimorfotēkas stādiem galotņu kniebšana (pinching) var veicināt krūmveidīgāku, blīvāku augšanas formu. Kad jaunais augs sasniedz apmēram 10–15 cm augstumu un jau ir attīstījis dažus pārus īsto lapu, galvenā dzinuma galotni var uzmanīgi nokniebt. Tas mudina augu attīstīt sānu dzinumus, kā rezultātā veidojas blīvāks, kompaktāks krūms, kas galu galā veido vairāk ziedu. Šo operāciju ieteicams veikt tikai augšanas sezonas sākumā, pirms ziedēšanas sākuma.
Neliela apgriešana var būt nepieciešama, ja augs sezonas vidū izstīdzē, kļūst pliks vai ja ziedēšana pavājinās. Šādā gadījumā daļu stublāju var saīsināt apmēram uz pusi, kas var stimulēt jaunu dzinumu un ziedu veidošanos, atsvaidzinot augu. Tomēr jāizvairās no krasas apgriešanas, īpaši vasaras karstumā, jo tas var šokēt augu. Sezonas beigās, pēc pirmajām salnām, atmirušās augu daļas jānoņem no dārza, lai uzturētu higiēnu un novērstu kaitēkļu un slimību pārziemošanu nākamajam gadam.
Pārziemošanas stratēģijas
Dimorfotēka nāk no siltiem klimata reģioniem, tāpēc mērenās ziemas ārā parasti nepārziemo. Šī iemesla dēļ vairums dārznieku to uzskata par viengadīgu augu un katru pavasari sēj jaunas sēklas vai stāda stādus. Reģionos ar maigām, bezsala ziemām (piemēram, dažās Dienvideiropas daļās vai ASV dienvidu štatos), dimorfotēka var uzvesties arī kā īsmūža daudzgadīgs augs un ziedēt vairākus gadus. Aukstākos klimatiskajos reģionos pārziemošana var būt izaicinājums un prasa rūpīgu apsvēršanu, vai ieguldītā enerģija ir tā vērta.
Ja tomēr nolemts mēģināt pārziemot, konteineros audzētiem augiem ir vislielākās izredzes uz panākumiem. Pirms pirmajām salnām podos esošie augi jāpārvieto uz gaišu, vēsu, bet no sala pasargātu vietu, piemēram, neapsildāmu siltumnīcu, ziemas dārzu vai gaišu palodzi vēsā telpā. Ideālā pārziemošanas temperatūra ir 5–10 grādi Celsija. Šajā periodā augs nonāk miera stāvoklī, tāpēc laistīšana jāsamazina līdz minimumam, tikai tik daudz, lai augsne pilnībā neizžūtu. Mēslošana šajā laikā nav nepieciešama.
Vēl viena iespējama pārziemošanas metode ir spraudeņu apsakņošana. Vasaras beigās vai agrā rudenī, vēl pirms salnu iestāšanās, var nogriezt spraudeņus no veselīgu, neziedošu dzinumu galotnēm. Apmēram 8–10 cm gariem spraudeņiem noņem apakšējās lapas, pēc tam griezuma virsmu var iemērkt sakņošanās hormonā (lai gan tas ne vienmēr ir nepieciešams) un iestādīt tos mitrā, irdenā substrātā (piem., perlīta un kūdras maisījumā). Spraudeņus tur siltā, gaišā vietā un nodrošina augstu gaisa mitrumu (piem., pārklājot tos ar caurspīdīgu plēvi). Apsakņojušos spraudeņus pavasarī var stādīt ārā. Šī metode ir izdevīga, jo nākamā sezona sākas ar jauniem, dzīvotspējīgiem augiem.
Protams, visvienkāršākā un visizplatītākā “pārziemošanas stratēģija” ir sēklu vākšana un uzglabāšana. Noziedējušos ziedos izveidojušās sēklas ļauj nogatavoties uz auga, pēc tam sausā, saulainā laikā tās savāc, pirms sēklu pogaļas atveras un sēklas izbirst. Sēklas rūpīgi izžāvē, pēc tam uzglabā papīra maisiņā vai hermētiski noslēgtā traukā vēsā, tumšā un sausā vietā līdz nākamajai pavasara sējai. Tādējādi nodrošinām, ka arī nākamajā gadā varēsim baudīt šo brīnišķīgo ziedu krāšņumu. Dažos maigākos klimatiskajos reģionos augs var arī pats izsēties, un nākamajā pavasarī var parādīties jauni augi.
Kaitēkļi un slimības: profilakse un apkarošana
Lai gan dimorfotēka parasti tiek uzskatīta par izturīgu augu, dažkārt to tomēr var uzbrukt noteikti kaitēkļi. Visbiežākās problēmas var radīt laputis, tīklērces un tripši. Laputis ir mazi, zaļi vai melni kukaiņi, kas sūc sulu no jauniem dzinumiem un lapu apakšpuses, vājinot augu un izdalot medusrasu, kas var novest pie kvēpsarmas attīstības. Tīklērces ir sīki, zirnekļveidīgi radījumi, kas uz lapām veido smalku tīmekli un, sūcot sulu, izraisa lapu dzeltēšanu un krišanu, īpaši sausā, karstā laikā. Tripši savukārt ir mazi, lidojoši kukaiņi, kas bojā ziedlapiņas un lapas, izraisot sudrabainus plankumus un deformācijas. Lai agri atklātu kaitēkļu klātbūtni, regulāri pārbaudiet augus, īpaši lapu apakšpusi un ziedpumpurus.
Cīnoties ar kaitēkļiem, ieteicams vispirms dot priekšroku videi draudzīgām metodēm. Nelielu laputu uzbrukumu gadījumā var pietikt ar to noskalošanu no auga ar spēcīgu ūdens strūklu vai apsmidzināšanu ar ziepjūdeni (piem., kālija ziepju šķīdumu). Pret tīklērcēm var palīdzēt gaisa mitruma palielināšana (piem., augu apkārtnes mitrināšana), jo šie kaitēkļi dod priekšroku sausiem apstākļiem. Nīma eļļas bāzes preparāti arī var būt efektīvi gan pret laputīm, gan pret tīklērcēm, un pat pret tripšiem, vienlaikus būdami salīdzinoši saudzīgi pret derīgajiem kukaiņiem. Spēcīgāku uzbrukumu gadījumā, ja bioloģiskās metodes neizrādās pietiekami efektīvas, var būt nepieciešama specifisku insekticīdu lietošana, bet tos vienmēr lietojiet uzmanīgi un saskaņā ar lietošanas instrukcijām.
Dimorfotēku uzbrūk salīdzinoši maz slimību, bet nepiemēroti audzēšanas apstākļi var veicināt noteiktu problēmu attīstību. Visbiežākās problēmas var radīt sēnīšu slimības, piemēram, dīgstu krišana, miltrasa, neīstā miltrasa vai sakņu či stumbra puve. Šīs slimības parasti attīstās pārmērīga mitruma, sliktas gaisa cirkulācijas, pārāk blīvas stādīšanas vai stāvoša ūdens rezultātā. Dīgstu krišana apdraud jaunos sējeņus, miltrasa veido baltu, pulverveida aplikumu uz lapām, neīstā miltrasa izraisa dzeltenīgus plankumus un lapas apakšpusē pelēcīgu pelējuma aplikumu, savukārt sakņu puve noved pie auga vīšanas un bojāejas.
Lai novērstu slimības, vissvarīgākais ir nodrošināt piemērotus audzēšanas apstākļus: labi drenētu augsni, atbilstošu attālumu starp augiem labai gaisa cirkulācijai, laistīšanu no rīta pie auga pamatnes un izvairīšanos no nevajadzīgas lapu mitrināšanas. Svarīga ir arī dārza higiēnas ievērošana, piemēram, atmirušo augu daļu noņemšana un augsekas piemērošana. Ja tomēr parādās kāda sēnīšu slimība, pirmais solis ir inficēto augu daļu noņemšana un iznīcināšana. Vieglākos gadījumos var palīdzēt fungicīdi uz vara vai sēra bāzes, bet spēcīgāku infekciju gadījumā var būt nepieciešama specifisku fungicīdu preparātu lietošana. Ja iespējams, izvēlieties slimībām izturīgākas šķirnes.
Kombinēšana dārzā: harmoniskas augu kombinācijas
Dimorfotēka ar savām košajām krāsām un sauli mīlošo dabu lieliski kombinējas ar citiem augiem ar līdzīgām prasībām, tādējādi mēs varam izveidot daudzveidīgus un ilgi ziedošus dārza laukumus. Izvēloties pavadošos augus, primārais kritērijs ir, lai arī tie dotu priekšroku pilnai saulei, labi drenētai augsnei un mērenai laistīšanai. Svarīgi ir arī ņemt vērā augu pieaugušo izmēru, to habitusu un ziedēšanas laiku, lai izveidotu harmonisku un estētiski pievilcīgu kompozīciju, kas visu sezonu piedāvātu ko interesantu.
Lieliski pavadošie augi dimorfotēkai var būt citas, arī sausumizturīgas un sauli mīlošas viengadīgās vai daudzgadīgās puķes. Tā ļoti labi sader, piemēram, ar gazāniju (Gazania), verbenu (Verbena), portulaku (Portulaca grandiflora), dažādām dekoratīvajām zālēm, zilo salviju (Salvia farinacea) vai kosmosu (Cosmos bipinnatus). Šiem augiem ir ne tikai līdzīgas vides prasības, bet ar saviem dažādajiem augstumiem, lapu tekstūrām un ziedu formām tie var radīt interesantus kontrastus un pievilcīgu kopējo efektu. Pelēcīgas vai sudrabainas lapas augiem, piemēram, sudrabainajai cinerārijai (Senecio cineraria) vai lavandai, arī lieliski izceļ dimorfotēkas košās krāsas.
Dimorfotēku var daudzpusīgi izmantot dārza dizainā. Zemākās šķirnes ir ideālas apmaļu priekšplānam, gar takām vai akmensdārzu saulainajos stūros. Grupās stādītas tās veido iespaidīgu krāsu akcentu, aizpildot lielāku dobju tukšās vietas. Tās košās oranžās, dzeltenās vai laškrāsas ziedi kalpo kā lieliski fokusa punkti, bet labi iederas arī puķu dobēs ar siltām krāsu shēmām. Kombinējot dažādu krāsu varietātes, var panākt rotaļīgu, jautru efektu. Svarīgi ir pievērst uzmanību arī lapotnes kontrastam; dekoratīvo zāļu smalkākās tekstūras vai daudzgadīgo augu lielākās lapas var labi papildināt dimorfotēkas vienkāršākās lapas.
Izvairies no kombinēšanas ar augiem, kuriem ir būtiski atšķirīgas prasības, piemēram, ēncietīgām vai izteikti ūdensprasīgām sugām, jo tās vai nu nomāktu dimorfotēku, vai arī justos slikti tās saulainajā, sausākajā vidē. Uzmani arī, lai pavadošie augi neizaugtu pārāk augsti, tādējādi aizēnojot gaismu mīlošo dimorfotēku. Vienmēr nodrošini pietiekami daudz vietas katram augam augšanai un atbilstošu gaisa cirkulāciju, tādējādi novēršot arī slimību attīstību. Labi izvēlētas augu kombinācijas ne tikai estētiski paaugstina dārza līmeni, bet arī veicina bioloģisko daudzveidību un derīgo kukaiņu piesaisti.
Dimorfotēkas šķirnes un varietātes
Ģints Dimorphotheca ietver vairākas sugas, bet dārzos visbiežāk sastopama Dimorphotheca sinuata un tās hibrīdi, kā arī varietātes. Svarīgi ir atšķirt ģinti Dimorphotheca no ģints Osteospermum, ko arī bieži dēvē par Āfrikas margrietiņu vai Kāpas saulkrēsliņu. Lai gan ģintis ir radniecīgas un to izskats var būt līdzīgs, Osteospermum sugas parasti ir daudzgadīgas un tām var būt nedaudz atšķirīgas kopšanas prasības. Dimorphotheca sinuata mērenajā joslā galvenokārt pazīstama kā viengadīgs augs, lai gan savā dabiskajā augšanas vietā tā var izdzīvot kā īsmūža daudzgadīgs augs.
Pastāv daudzas populāras Dimorphotheca sinuata šķirnes un hibrīdi, kas galvenokārt atšķiras ar ziedu krāsu un izmēru, kā arī auga habitusu. Visbiežākās ziedu krāsas ir tīri oranža, spilgti dzeltena, maigi laškrāsas, krēmkrāsas un tīri balta, bieži ar tumšāku, kontrastainu centrālo gredzenu vai tumšiem putekšņlapu pavedieniem. Pazīstamas šķirņu sērijas ir, piemēram, ‘Jambo’ hibrīdi, kas pieejami vairākās krāsās, vai šķirne ‘Glistening White’ ar tīri baltiem ziediem. Dažas varietātes ir kompaktāka auguma, savukārt citas izaug nedaudz augstākas.
Augu selekcionāri nepārtraukti strādā pie jaunu un jaunu dimorfotēkas varietāšu radīšanas, kas piedāvā vēl pievilcīgākas krāsas, ilgāku ziedēšanas periodu, kompaktāku augšanas formu vai labāku slimību izturību. Šie jaunie hibrīdi bieži nāk no Dimorphotheca sinuata un citu radniecīgu sugu, piemēram, Dimorphotheca pluvialis, krustošanas. Stādaudzētavās un sēklu veikalos katru gadu var parādīties jaunas šķirnes, tāpēc ir vērts sekot līdzi aktuālajam piedāvājumam.
Izvēloties piemērotu šķirni, ņem vērā sava dārza apstākļus un plānoto krāsu shēmu. Ja vēlies to izmantot kā apmali vai augsnes segumu, izvēlies zemākas šķirnes ar ložņājošu habitusu. Stādīšanai podos ideālas var būt kompaktākas varietātes. Kombinējot dažādu krāsu šķirnes, vari izveidot jautras, raibas dobes. Informāciju par pieejamajām šķirnēm un to īpašībām var atrast uz sēklu paciņām, stādu etiķetēm vai specializētajos dārzkopības veikalos. Svarīgi var būt arī ņemt vērā dažādu šķirņu reģionālo piemērotību, lai gan Dimorphotheca sinuata parasti labi pielāgojas vairumam saulainu, siltu klimata apstākļu.
Dimorfotēkas priekšrocības un izmantošana ainavu arhitektūrā
Dimorfotēkai ir daudzas priekšrocības, kas padara to par iecienītu izvēli gan dārzniekiem, gan ainavu arhitektiem. Viena no tās galvenajām pievilcībām ir neticami košā, mirdzošā ziedu krāsa, kas acumirklī atdzīvina dārza atmosfēru. Tās ilgais ziedēšanas periods, kas ar atbilstošu kopšanu var ilgt no agras vasaras līdz rudenim, nodrošina nepārtrauktu krāsu krāšņumu. Turklāt tā ir salīdzinoši sausumizturīgs augs, kas padara to īpaši vērtīgu mazūdens dārzos un karstās, saulainās vietās. Tā ir ieteicama arī iesācējiem dārzkopībā, jo pateicīgi zied ar nelielu kopšanu, ja tiek apmierinātas tās pamatvajadzības.
Pateicoties tās daudzpusīgajai izmantošanai, tā ir iecienīts elements arī ainavu arhitektūrā. Lielākās platībās, masveidā stādīta, tā rada dramatisku efektu, veidojot krāsainus ziedu paklājus. Tā lieliski piemērota taku un celiņu apmalēm, puķu dobju priekšplāna dekorēšanai vai tukšu vietu aizpildīšanai jauktās dobēs. Pateicoties zemajam augumam un krūmveida habitusam, tā var labi kalpot arī kā augsnes segums saulainās nogāzēs vai akmensdārzos. Pateicoties tās sausumizturībai, tā var būt ideāls kandidāts kserofītiskai dārzkopībai, t.i., sausumizturīgu augu dārzu projektēšanai, tādējādi veicinot ilgtspējīgāku dārza dizainu.
Tā lieliski piemērota arī audzēšanai podos. Audzēta podos, balkona kastēs, piekaramos grozos vai citos dārza konteineros, tā var veidot iespaidīgus krāsu akcentus uz terasēm, balkoniem vai pie ieejām. Tā kā tā dod priekšroku saulainām vietām, tā lieliski jūtas arī uz dienvidiem vērstiem balkoniem. Podos to var kombinēt ar citiem augiem ar līdzīgām prasībām, lai izveidotu daudzveidīgas un pārnēsājamas kompozīcijas. Audzēšana podos ļauj arī tiem, kam nav dārza, baudīt tās skaistumu.
Tai ir svarīga loma arī dārza ekoloģiskā līdzsvara uzturēšanā, jo tās ziedi piesaista apputeksnētājus kukaiņus, piemēram, bites, kamenes un tauriņus. Tādējādi tā veicina dārza bioloģisko daudzveidību un citu augu apputeksnēšanu. Tās jautrais, saulainais izskats pozitīvi ietekmē dārza vispārējo estētiku, sagādājot prieku dārza īpašniekam un apmeklētājiem. Noslēgumā jāsaka, ka dimorfotēka ir vērtīgs un pateicīgs dārza augs, kas spēj piedāvāt iespaidīgu skatu ar minimālu kopšanu.
