Artišoks, Vidusjūras reģionam raksturīgs dadžiem līdzīgs augs, ir īsts retums vietējos dārzos. To ir vērts audzēt ne tikai tā unikālo, garšīgo pumpuru dēļ, bet arī tā iespaidīgās, sudrabaini zaļās lapotnes un cienīgā izskata dēļ, kas var izdaiļot jebkuru sakņu vai dekoratīvo dārzu. Daudzi varētu domāt, ka tā audzēšana ir sarežģīta, taču, ievērojot dažus pamatnoteikumus, ikviens var gūt panākumus un baudīt pašu audzētus artišoku ziedpumpurus ar nesalīdzināmu garšu. Augam ir ne tikai gastronomiska vērtība, bet arī sena vēsture; jau senie grieķi un romieši to pazina un augstu vērtēja tā ārstniecisko īpašību un garšas dēļ. Tāpēc tā audzēšana ir arī sava veida ceļojums kulinārijas mākslas un dārzkopības vēsturē, piedzīvojums, kura beigās gaida patiesi īpašs gardums.
Artišoka vēsture sniedzas tūkstošiem gadu senā pagātnē un ir cieši saistīta ar Eiropas kultūru un aristokrātiju. Senatnē to uzskatīja ne tikai par pārtikas produktu, bet arī par afrodiziaku un ārstniecības augu, kas veicina aknu veselību, ko mūsdienu zinātne ir apstiprinājusi, pateicoties tā aktīvajai vielai cinarīnam. Viduslaikos ar arābu starpniecību tas izplatījās Eiropā un kļuva par vienu no itāļu, īpaši sicīliešu, virtuves pamatakmeņiem. Ar Katrīnas de Mediči starpniecību tas nonāca Francijas galmā, kur kļuva par luksusa pārtikas produktu augstākajās aprindās, simbolizējot bagātību un izsmalcinātu gaumi. Šis bagātais mantojums padara tā audzēšanu vēl aizraujošāku, jo mēs varam rūpēties par vēsturiskas nozīmes augu.
No botāniskā viedokļa artišoks (Cynara cardunculus var. scolymus) pieder kurvjziežu rindai, asteru dzimtai, tātad tas ir tuvs radinieks saulespuķei un margrietiņai. Augs ir daudzgadīgs dadzis, ko vairumā mērenā klimata reģionu, tostarp Latvijā, bieži audzē kā viengadīgu vai ar atbilstošu ziemas aizsardzību kā daudzgadīgu augu. Tā milzīgās, dziļi šķeltās, sudrabaini zaļās lapas rada dramatisku efektu, un augs var sasniegt pusotra līdz divu metru augstumu. Tas, ko mēs ēdam kā “artišoku”, patiesībā ir auga neatvēries zieda aizmetnis, ko klāj gaļīgas vīkallapas, un kura centrā atrodas neēdamā, pūkainā “sirds” un ēdamā, gaļīgā ziedgultne, tā sauktā “artišoka sirds”.
Pašu dārzā audzētam artišokam ir daudz priekšrocību salīdzinājumā ar veikalā pirktu, kas sniedzas tālu aiz finansiāliem ietaupījumiem. Svaigi novākta artišoka garša un tekstūra ir nesalīdzināmi labāka, daudz maigāka un sulīgāka nekā tā kolēģiem, kas ceļojuši lielus attālumus un glabāti vairākas dienas. Turklāt mums ir pilnīga kontrole pār audzēšanas procesu, tāpēc varam būt droši, ka augs audzēts bez ķimikālijām un ilgtspējīgā veidā. Dārzkopības prieks, auga attīstības vērošana no sēklas līdz ražas novākšanai pati par sevi ir nenovērtējama pieredze, kas dārznieku piepilda ar lepnumu un gandarījumu.
Pareizās audzēšanas vietas izvēle
Artišoka veiksmīgas audzēšanas pamats ir ideālas vietas izvēle, kas pirmām kārtām nozīmē bagātīgu saules gaismu. Tā kā augs nāk no Vidusjūras reģiona, tas ir pieradis pie garām, saulainām dienām, tāpēc tam jānodrošina dārza saulainākā daļa. Tam nepieciešamas vismaz sešas līdz astoņas stundas tiešas saules gaismas dienā, lai augs spēcīgi attīstītos un veidotu bagātīgus, liela izmēra pumpurus. Ēnainā vai daļēji ēnainā vietā artišoks izstīdzēs, paliks nīkulīgs, un tā raža ievērojami samazināsies, ja tas vispār veidos ziedkopu. Dienvidu puses, no vēja aizsargātas vietas tam ir visideālākās.
Augsnes kvalitāte arī ir būtisks faktors, kas nosaka audzēšanas panākumus. Artišokam ir dziļa, plaša sakņu sistēma, tāpēc tam nepieciešama dziļi apstrādāta, labi drenēta un barības vielām bagāta augsne. Tas visvairāk dod priekšroku irdenām, smilšmāla augsnēm, kas nodrošina liekā ūdens novadīšanu, vienlaikus saglabājot pietiekamu mitrumu saknēm. Smagas, mālainas augsnes ir jāuzlabo, jo stāvošs ūdens var izraisīt sakņu puvi; tās var padarīt irdenākas un gaisīgākas, iestrādājot organiskas vielas, piemēram, labi sadalījušos kompostu vai smiltis.
Augsnes reakcija, t.i., pH līmenis, arī ietekmē barības vielu uzņemšanu, tāpēc tam ir vērts pievērst uzmanību. Artišokam vispiemērotākā ir nedaudz skāba vai neitrāla augsne ar pH līmeni no 6,5 līdz 7,5. Dobes sagatavošana jāveic vairākas nedēļas pirms stādīšanas, ideālā gadījumā jau rudenī. Tas ietver augsnes dziļu, vismaz 30-40 cm dziļu uzrakšanu vai irdināšanu, kā arī bagātīga daudzuma labi sadalījušos kūtsmēslu vai komposta iestrādāšanu, kas nodrošina sākotnējai attīstībai nepieciešamās barības vielas un uzlabo augsnes struktūru.
Tā kā artišoks izaug par kuplu augu, ir svarīgi nodrošināt tam pietiekami daudz vietas. Starp atsevišķiem augiem jāatstāj vismaz viena, bet vēlams pusotra metra attālums, lai lapas varētu brīvi izplesties un katrai auga daļai piekļūtu pietiekami daudz gaismas un gaisa. Šāds retināts izkārtojums palīdz novērst arī sēnīšu slimību attīstību. Kā kaimiņaugus izvēlieties tādus, kas nerada spēcīgu konkurenci, piemēram, zirņi vai kāpostu dzimtas augi var būt labi kaimiņi, bet izvairieties stādīt to tiešā tuvumā augiem ar lielu barības vielu un ūdens patēriņu, piemēram, kukurūzai.
Stādīšana un pavairošana
Artišokus var pavairot divos pamatveidos: sējot sēklas vai dalot ceru, t.i., atdalot sānvasas. Audzēšana no sēklām ir ilgāks process un ne vienmēr garantē, ka augs saglabās mātesauga īpašības, var rasties ģenētiska mainība. Sēklas jāsēj telpās podiņos vai dēstu kastītēs 8-10 nedēļas pirms pēdējām sagaidāmajām pavasara salnām. Dīgšanai nepieciešams siltums un pastāvīgi mitra vide; pēc sadīgšanas dēstiem nepieciešams daudz gaismas, lai tie izaugtu spēcīgi un drukni. Pirms izstādīšanas ārā jaunos augus pakāpeniski jāpieradina pie āra apstākļiem, tas ir “norūdīšanas” process.
Pavairošana no sānvasām ir uzticamākā un ātrākā metode, kas garantē, ka jaunais augs būs precīza mātesauga kopija, tādējādi arī ražas kvalitāte būs paredzama. Vēlā rudenī vai agrā pavasarī ar asu lāpstu vai nazi uzmanīgi atdaliet vienu vai divus attīstītus, jau sakņotus sānvasas no vecāka, daudzgadīga mātesauga cera pamatnes. Šīs sānvasas ir praktiski jauni, neatkarīgi augi, kas daudz ātrāk, bieži vien jau stādīšanas gadā, dod ražu, atšķirībā no sēklām audzētiem eksemplāriem, kuriem tam parasti nepieciešami divi gadi. Šī metode ir ideāli piemērota esošā stādījuma uzturēšanai un paplašināšanai.
Neatkarīgi no tā, vai stādāt dēstu vai sānvasu, process ir vienāds. Izrociet bedri, kas ir divreiz platāka un nedaudz dziļāka par auga sakņu kamolu. Ievietojiet augu bedrē tā, lai sakņu kakliņš būtu vienā līmenī ar augsnes virsmu; pārāk dziļa stādīšana var izraisīt stumbra puvi. Aizpildiet bedri ar izrakto, ar barības vielām bagātināto zemi, viegli pieblietējiet ap augu, lai nepaliktu gaisa kabatas, un pēc tam kārtīgi aplaistiet. Bagātīga laistīšana pēc stādīšanas palīdz saknēm izveidot kontaktu ar augsni un samazina stresu.
Stādīšanas laiks ir ļoti svarīgs un atkarīgs no vietējiem klimatiskajiem apstākļiem. Aukstākos reģionos ar bargām ziemām, kāda ir lielākajā daļā Latvijas, ieteicama pavasara stādīšana pēc pēdējām salnām, kad augsne jau ir iesilusi. Reģionos ar maigākām ziemām var būt veiksmīga arī rudens stādīšana, kas var nodrošināt agrāku pavasara ražu. Ir svarīgi zināt, ka artišokam ziedpumpuru veidošanai nepieciešams tā saucamais vernalizācijas jeb aukstuma iedarbības periods. Pavasarī stādītiem augiem to nodrošina agra pavasara vēsās nedēļas, kas ir nepieciešams bagātīgai ražai.
Laistīšana un mēslošana
Artišokam ir ievērojams ūdens patēriņš, īpaši augšanas periodā un pumpuru attīstības laikā, jo, lai veidotos gaļīgas, maigas daļas, ir nepieciešama pastāvīga un bagātīga ūdens apgāde. Neregulāra vai nepietiekama laistīšana var radīt cietus, šķiedrainus pumpurus un vāju augšanu. Vislabākā stratēģija ir dziļa, bet retāka laistīšana, kas mudina augu audzēt saknes dziļāk, tādējādi kļūstot izturīgākam pret sausākiem periodiem. Parasti pietiek ar vienu pamatīgu laistīšanu nedēļā, kas samitrina augsni 20-30 cm dziļumā, bet karstā, vējainā laikā tas var būt nepieciešams biežāk.
Arī laistīšanas veids nav mazsvarīgs, jāizvairās no lapotnes mitrināšanas, jo tas veicina sēnīšu slimību, piemēram, miltrasas, parādīšanos. Vislabākais risinājums ir pilienveida apūdeņošanas sistēmas vai mitrināšanas šļūtenes izmantošana, kas ūdeni nogādā tieši uz augsnes, sakņu zonā. Ja tādas nav, uzmanīgi laistiet ar lejkannu pie auga pamatnes. Augsnes virsmas pārklāšana ar biezu, 5-10 cm biezu mulčas slāni (piemēram, salmiem, mizu vai kompostu) ir ļoti noderīga, jo tā samazina iztvaikošanu, saglabā augsnes mitrumu un nomāc nezāļu augšanu, tādējādi laistīt vajadzēs retāk.
Artišoks ir izteikti barības vielu prasīgs, “alkans” augs, kas par regulāru mēslošanu atalgo ar bagātīgu ražu. Pirms stādīšanas iestrādāts organisks mēslojums vai komposts nodrošina lielisku pamatu, bet veģetācijas periodā nepieciešama arī papildu mēslošana. Dažas nedēļas pēc stādīšanas sāciet barošanu ar sabalansētu, slāpekli bagātu mēslojumu, lai veicinātu spēcīgu lapotnes augšanu. Pēc tam, kad sākas pumpuru veidošanās, pārejiet uz preparātu ar augstāku kālija saturu, jo kālijs ir būtisks lielu un blīvu ziedkopu attīstībai.
Bioloģiskās dārzkopības piekritējiem ir daudzas alternatīvas barības vielu papildināšanai. Regulāra, reizi 2-3 nedēļās, komposta tējas, atšķaidītas nātru vircas vai zivju emulsijas lietošana lieliski baro augu un arī augsnes dzīvību. Tomēr ir svarīgi izvairīties no pārmērīgas slāpekļa devas, īpaši sezonas otrajā pusē, jo tas veicina sulīgas lapotnes attīstību uz ziedpumpuru veidošanās rēķina. Sabalansēta barības vielu apgāde ir veselīga auga un bagātīgas, kvalitatīvas ražas atslēga.
Augu aprūpe un kaitēkļu apkarošana
Viens no svarīgākajiem regulāras augu kopšanas elementiem ir mulčēšana, kuras priekšrocības nevar pārvērtēt. Biezs organiskās mulčas slānis ne tikai saglabā augsnes mitrumu un neļauj augt nezālēm, bet arī regulē augsnes temperatūru, vasarā to uzturot vēsu, bet pavasarī un rudenī – siltu. Lēnām sadaloties, mulča pastāvīgi bagātina augsni ar barības vielām, uzlabojot tās struktūru un bioloģisko aktivitāti. Īpaši efektīvi artišoku dobē ir salmi, lapu komposts vai smalcināta miza.
Lai gan artišoks ir samērā izturīgs augs, daži kaitēkļi tomēr var radīt problēmas. Visbiežākie ienaidnieki ir laputis, kas sūc sulu no jaunajiem dzinumiem un lapu apakšpuses, izraisot deformāciju un augšanas apstāšanos. Pret tām var efektīvi cīnīties ar kālija ziepju šķīdumu vai nīma eļļas smidzinājumu. Gliemeži un kailgliemeži arī var nodarīt lielu kaitējumu, nograužot jaunās lapas; pret tiem var cīnīties, izliekot alus slazdus vai ap augu izkaisot zāģu skaidas vai olu čaumalas, kas tiem veido fizisku barjeru.
Slimību profilakse vienmēr ir vieglāka nekā to ārstēšana. Artišokus visbiežāk var skart miltrasa un pelēkā puve (botrytis), īpaši mitrā, siltā laikā. Profilakses atslēga ir pareiza stādīšanas attāluma ievērošana, kas nodrošina labu gaisa cirkulāciju starp augiem, lai lapotne ātri nožūtu. Vienmēr laistiet auga pamatni un izvairieties no lapu mitrināšanas. Ja pamanāt infekcijas pazīmes, nekavējoties noņemiet un iznīciniet slimās augu daļas, lai novērstu tālāku izplatīšanos.
Regulāra ravēšana ir nepieciešama, īpaši jauniem augiem, jo nezāles konkurē par ūdeni, barības vielām un gaismu. Biezs mulčas slānis ievērojami samazina ravēšanas darbu, bet parādījušās nezāles ir jāizravē laikus. Vispārējā aprūpē ietilpst arī apakšējo, dzelteno vai nokaltušo lapu regulāra noņemšana. Tas ne tikai padara augu estētiski pievilcīgāku, bet arī uzlabo gaisa cirkulāciju ap ceru, vēl vairāk samazinot sēnīšu slimību risku.
Ražas novākšanas māksla
Artišoka ražas novākšanas laiks ir kritiski svarīgs, lai sasniegtu vislabāko garšu un tekstūru, tā patiešām ir sava veida māksla. Galvenais, galotnē augošais pumpurs ir gatavs novākšanai, kad tas sasniedz 7-10 cm diametru, ir stingrs, smags uz tausti, un vīkallapas (lapas) joprojām ir cieši noslēgtas. Ja vīkallapas sāk vērties vaļā, tas norāda, ka pumpurs ir pārgatavojies, tā iekšpusē esošā “pūka” (zieda aizmetnis) palielinās, un ēdamās daļas kļūst šķiedrainas un sīkstas. Tāpēc ražas novākšanu nedrīkst atlikt, regulāri pārbaudiet augus.
Ražas novākšanas veids ir vienkāršs, bet prasa zināmu uzmanību. Ar asu nazi vai dārza šķērēm nogrieziet pumpuru kopā ar kātu, atstājot zem tā apmēram 3-5 cm garu kāta daļu. Šis kāta gabals arī ir ēdams, tā garša ir līdzīga artišoka sirdij, tāpēc būtu grēks to izmest. Pēc galvenā pumpura nogriešanas augs savu enerģiju novirzīs mazāku, sekundāru pumpuru audzēšanai uz sānu dzinumiem. Lai gan tie būs mazāki, to garša ir tikpat izcila, tādējādi ražas novākšanas periodu var pagarināt par vairākām nedēļām.
Ražas sezona mainās atkarībā no vietējā klimata un stādīšanas laika. Latvijā pavasarī stādītie ceri parasti ražo no vasaras vidus līdz vēlai vasarai. Veselīgs, labi attīstīts artišoka cers ideālos apstākļos vienā sezonā var dot 6-10 vai pat vairāk pumpuru. Nepārtraukta novākšana stimulē augu veidot jaunus pumpurus, tāpēc, tiklīdz pumpurs sasniedz atbilstošu izmēru, nevilcinieties to nogriezt. Tas nodrošina nepārtrauktu piegādi virtuvei.
Novāktos artišoku ziedpumpurus vislabāk izmantot pēc iespējas ātrāk, jo svaigi tie ir visgaršīgākie. Ja tomēr nepieciešams tos uzglabāt, nemazgājiet, bet ielieciet plastmasas maisiņā un ievietojiet ledusskapja dārzeņu atvilktnē. Tā tie saglabās svaigumu līdz pat nedēļai. Ir iespējama arī ilgtermiņa uzglabāšana; notīrītas un blanšētas artišoku sirdis var sasaldēt, lai gan pēc atkausēšanas to tekstūra nedaudz mainīsies. Eļļā konservēts artišoks ir klasiska konservēšanas metode, kas saglabā vasaras garšas.
Sagatavošana ziemai un pārziemošana
Reģionos, kur ziemas temperatūra ilgstoši noslīd zem nulles, artišoku audzēšanai kā daudzgadīgam augam ir nepieciešama rūpīga ziemas aizsardzība. Pēc pirmajām vieglajām salnām, kad lapotne jau sāk brūnēt un sakristies, nogrieziet visu auga virszemes daļu apmēram 20-30 cm augstumā. Šī krasā apgriešana signalizē augam, ka ir laiks doties miera stāvoklī un visu enerģiju koncentrēt saknēs un kronī (cera centrālajā daļā), lai izdzīvotu. Šo soli nedrīkst izlaist, jo gari, nosaluši stublāji var izraisīt puvi pie cera pamatnes.
Ziemas izdzīvošanas atslēga ir auga kroņa un sakņu sistēmas aizsardzība pret bargām salnām un ziemas nokrišņiem. Apgriezto ceru pārklājiet ar biezu, vismaz 20-30 cm biezu mulčas slāni. Šim nolūkam lieliski noder sausas lapas, salmi vai irdens komposts. Šis izolējošais slānis pasargās augsni no sasalšanas. Virs mulčas kaudzes ieteicams novietot arī ūdensnecaurlaidīgu, bet elpojošu pārsegu, piemēram, apgrieztu spaini, kasti vai elpojošas plēves gabalu, lai ziemas lietus un sniega kušanas ūdens neizmērcētu augsni ap ceru, kas varētu izraisīt kroņa puvi.
Tiem, kas dzīvo īpaši aukstā klimatā vai vienkārši dārzā nav pietiekami daudz vietas, artišoka audzēšana lielos konteineros arī ir iespējama. Viens vismaz 40-50 litru konteiners varētu būt piemērots vienam augam. Pirms salnu iestāšanās konteineraugu vienkārši pārvietojiet uz bezsalnu, bet vēsu, aizsargātu vietu, piemēram, neapkurināmu garāžu, pagrabu vai siltumnīcu. Ziemas periodā augsni uzturiet tikai tik mitru, lai tā pilnībā neizžūtu, izvairieties no pārmērīgas laistīšanas, kas miera periodā var būt letāla.
Kad agrā pavasarī bargu salnu briesmas ir garām un dienas sāk iesilt, ir pienācis laiks pakāpeniski noņemt ziemas segumu. Nesteidzieties ar šo soli, rīkojieties pakāpeniski, vairāku dienu laikā, lai augs lēnām pierastu pie mainīgajiem apstākļiem. Pēc mulčas noņemšanas augsne ātrāk iesils, kas veicinās jaunu dzinumu augšanu no kroņa. Ar vieglu, sabalansētu mēslojumu vai kompostu varat dot augam starta grūdienu veiksmīgai jaunās veģetācijas sezonas uzsākšanai.
