Ārstniecības melisa, zinātniski pazīstama kā Melissa officinalis, ir ārkārtīgi pateicīgs un daudzpusīgi izmantojams daudzgadīgs augs, kas pieder lūpziežu (Lamiaceae) dzimtai, tāpat kā tās tuvā radiniece piparmētra. Tās galvenā vērtība slēpjas raksturīgajās, intensīvi citronu smaržojošajās lapās, kuras gadsimtiem ilgi izmanto gan gastronomijā, gan tautas medicīnā un aromterapijā to nomierinošo, gremošanu veicinošo un pretvīrusu īpašību dēļ. Šī auga audzēšana neprasa īpašas zināšanas, tāpēc tā ir ideāla izvēle arī iesācējiem dārzniekiem, taču ar pienācīgu kopšanu un pavairošanas tehniku var iegūt profesionālas kvalitātes, bagātīgu ražu. Pateicoties tās kuplajam, krūmainajam augumam un spilgti zaļajai lapotnei, tā lieliski iederas kā dekoratīvs augs garšaugu un ārstniecības augu dārzos, kā arī to var veiksmīgi audzēt balkona kastēs.
Viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem melisas audzēšanai ir pareizi sagatavota augsne, kas nodrošina auga veselīgu attīstību un bagātīgu ēterisko eļļu saturu. Augs dod priekšroku labi drenētām, ar barības vielām vidēji bagātām, irdenām augsnēm, un attiecībā uz pH līmeni tas vislabāk jūtas neitrālā vai nedaudz skābā vidē (pH 6.0-7.5). Pārāk blīvas, mālainas augsnes ir jāuzlabo, iestrādājot tajās nobriedušu kompostu vai smiltis, lai uzlabotu ūdens novadīšanu un nodrošinātu sakņu sistēmas aerāciju. Stāvošs ūdens var izraisīt sakņu puvi, tāpēc vietās ar sliktu drenāžu ieteicams apsvērt paaugstināto dobju izveidi, kas novērš šo bieži sastopamo problēmu. Pareizas augsnes struktūras izveidošana ir vissvarīgākais solis pirms stādīšanas.
Gaismas apstākļiem arī ir izšķiroša loma melisas attīstībā un tās aromāta intensitātē, tāpēc vietas izvēle ir ļoti svarīga. Augs dod priekšroku saulainai vai daļēji noēnotai vietai; ideāli, ja tas saņem vismaz sešas stundas tiešas saules gaismas dienā, jo tas stimulē ēterisko eļļu veidošanos, padarot lapu citrona aromātu intensīvāku. Tomēr karstā, dienvidu klimatā pārmērīga saules gaisma, īpaši pēcpusdienas svelmainajās stundās, var apdedzināt lapas, tāpēc šādos apstākļos optimālas ir vietas, kas nodrošina pēcpusdienas ēnu. Tā ir labi salcietīga, un parasti bez problēmām pārziemo Latvijas ziemas, taču tā būs pateicīga par vietu, kas pasargāta no ekstrēmi aukstiem, stindzinošiem vējiem.
Izvietojot dārzā, jāņem vērā melisas izplatīšanās tendence, kas ir raksturīga piparmētru dzimtas augiem. Tā mēdz agresīvi izplatīties ar sakņu dzinumiem un pašizsēju, kas laika gaitā var radīt problēmas mazāk koptos dārzos, nomācot blakus esošos augus. Lai to novērstu, lielisks risinājums ir sakņu barjeru izmantošana vai auga stādīšana lielākos podos vai konteineros, kurus var pat ierakt zemē. Audzēšana konteineros atvieglo tās augšanas kontroli un ļauj to novietot uz terases vai balkona. Ieteicams to stādīt vietā, kur var bieži pieskarties tās lapām, piemēram, gar dārza celiņiem vai netālu no atpūtas stūrīša, lai baudītu atsvaidzinošo aromātu.
Audzēšana no sēklām
Melisas pavairošana no sēklām ir izmaksu ziņā efektīva un plaši izplatīta metode, lai gan tā prasa nedaudz vairāk laika un pacietības nekā veģetatīvās pavairošanas metodes. Lai nodrošinātu veiksmīgu dīgšanu, ir būtiski iegādāties kvalitatīvas, svaigas sēklas no uzticama avota, piemēram, dārzkopības veikala vai sēklu tirdzniecības uzņēmuma. Sēklas var sēt tieši atklātā laukā pēc pēdējām pavasara salnām, kad augsne ir pietiekami sasilusi, bet, lai iegūtu agrāku un drošāku rezultātu, ieteicams audzēt dēstus telpās. Sēšanu telpās ieteicams sākt 6-8 nedēļas pirms plānotās izstādīšanas ārā, lai, salnu briesmām beidzoties, dārzā varētu izstādīt jau spēcīgus, attīstītus dēstus.
Dēstu audzēšanai izmantojiet kvalitatīvu, irdenu dēstu augsni, ko iepilda mazos podiņos vai sēklu kasetēs. Melisas sēklas dīgst gaismā, tāpēc sēklas neapberiet ar zemi, bet tikai viegli iespiediet augsnes virsmā un, ja vēlaties, pārkaisiet ar ļoti plānu perlīta vai smalku smilšu kārtu. Pēc sēšanas augsni uzmanīgi samitriniet ar smidzinātāju, lai sēklas neaizskalotu, un pārklājiet podiņus ar caurspīdīgu plastmasas plēvi vai stikla plāksni, lai nodrošinātu augstu mitruma līmeni. Dīgšanas laikā uzturiet augsni pastāvīgi mitru, bet nepieļaujiet ūdens stāvēšanu, un novietojiet kasti gaišā, siltā vietā, kur temperatūra ideāli ir ap 20-22 °C.
Dīgšana parasti ilgst 7-14 dienas, ja tiek nodrošināti atbilstoši apstākļi, un, tiklīdz parādās pirmie mazie asni, pārklājs ir jānoņem, lai nodrošinātu gaisa cirkulāciju un novērstu sēnīšu slimības. Kad dēstiem izveidojas pirmais pāris īsto lapu un tie ir pietiekami spēcīgi, lai ar tiem rīkotos, ir nepieciešams tos retināt vai pārstādīt, lai spēcīgākajiem indivīdiem būtu pietiekami daudz vietas augšanai. Šajā fāzē dēstiem joprojām ir nepieciešams daudz gaismas, lai izvairītos no izstīdzējušu, vāju dzinumu veidošanās. Pirms izstādīšanas ārā dēsti pakāpeniski jāpieradina pie āra apstākļiem; šo procesu sauc par norūdīšanu, un tas aizņem apmēram vienu līdz divas nedēļas.
Dēstus var izstādīt, kad pavasara salnu draudi ir droši beigušies. Norūdītos augus stādiet to pastāvīgajā vietā apmēram 45-60 centimetru attālumā vienu no otra, lai pieaugušiem augiem būtu pietiekami daudz vietas krūmošanai un nodrošināta pienācīga gaisa cirkulācija. Izrociet stādīšanas bedri nedaudz lielāku par dēsta sakņu kamolu un iestādiet augu tādā pašā dziļumā, kādā tas bija podiņā. Pēc iestādīšanas rūpīgi aplaistiet augus, lai augsne ap saknēm kārtīgi nosēstos un augs varētu sākt iesakņoties jaunajā vietā. Nākamajās nedēļās pēc izstādīšanas pievērsiet īpašu uzmanību regulārai laistīšanai.
Veģetatīvās pavairošanas metodes
Veģetatīvā pavairošana melisas gadījumā ir ātra un ārkārtīgi efektīva metode, kas ļauj īsā laikā izveidot jaunus indivīdus, kas ir ģenētiski identiski mātesaugam. Šai metodei ir vairākas priekšrocības salīdzinājumā ar sēšanu: šādi iegūtie augi attīstās ātrāk, ātrāk sāk ražot un saglabā visas mātesauga labvēlīgās īpašības, piemēram, aromāta intensitāti vai izturību pret slimībām. Divas visbiežāk izmantotās un vieglāk īstenojamās veģetatīvās pavairošanas metodes ir cera dalīšana un spraudeņošana, ar kurām var viegli atjaunot un paplašināt esošo stādījumu. Šīs tehnikas ir īpaši ieteicamas, ja vēlaties pavairot jau pārbaudītu, augstas kvalitātes melisas ceru.
Cera dalīšana ir vienkāršākais veids, kā pavairot melisu, un to vislabāk veikt agrā pavasarī vai rudenī, kad augs ir miera stāvoklī vai tikko sāk augt. Ar asu lāpstu uzmanīgi izceliet no zemes nobriedušu, vismaz divus līdz trīs gadus vecu mātesaugu, cenšoties pēc iespējas mazāk bojāt sakņu sistēmu. Izcelto sakņu kamolu sagrieziet ar asu nazi vai lāpstas malu vairākās mazākās daļās tā, lai katrai daļai būtu pietiekami daudz sakņu un vairāki veselīgi dzinumi. Cera dalīšana kalpo ne tikai pavairošanai, bet arī ir lieliski piemērota pārāk blīvu, novecojušu ceru atjaunošanai, stimulējot jaunu dzinumu augšanu. Šādi iegūtos jaunos augus nekavējoties iestādiet to pastāvīgajā vietā un rūpīgi aplaistiet.
Spraudeņošana ir vēl viena populāra veģetatīvās pavairošanas tehnika, kurai vispiemērotākais laiks ir vēls pavasaris vai agra vasara, kad augs aktīvi aug. Spraudeņošanai izvēlieties veselīgus, spēcīgus, no slimībām brīvus dzinumus, kas vēl nav ziedējuši. Ar asām šķērēm vai nazi nogrieziet apmēram 10-15 centimetrus garus dzinumu galus, pēc tam noņemiet apakšējās lapas, atstājot tikai augšējos 2-3 lapu pārus. Apakšējo griezuma vietu ieteicams iemērkt sakņošanās hormonā, lai veicinātu sakņošanos un palielinātu panākumu līmeni, lai gan melisa parasti labi sakņojas arī bez tā. Sakņošanās hormona lietošana ir īpaši ieteicama, ja vēlaties vienlaikus apsakņot lielu daudzumu spraudeņu.
Pareizi sagatavotos spraudeņus iespraudiet mitrā, irdenā substrātā, kas var būt perlīts, vermikulīts vai kvalitatīvas puķu augsnes un smilšu maisījums. Lai sakņotos, spraudeņiem ir nepieciešams augsts gaisa mitrums, tāpēc podiņu ieteicams pārklāt ar caurspīdīgu plastmasas maisiņu vai novietot mini siltumnīcā, lai nodrošinātu mitru vidi. Sakņošanās parasti ilgst 2-4 nedēļas, kuru laikā uzturiet augsni pastāvīgi mitru un pasargājiet spraudeņus no tiešiem, dedzinošiem saules stariem. Kad spraudeņi sāk veidot jaunus dzinumus un to sakņu sistēma ir pietiekami attīstīta, kas redzams pēc saknēm, kas parādās podiņa apakšā, tos var pārstādīt lielākos podos vai to pastāvīgajā vietā dārzā. Šī metode nodrošina, ka vasaras vidū jums būs jau skaisti, attīstīti augi.
Melisas kopšana un ražas novākšana
Melisas kopšana ir salīdzinoši vienkāršs uzdevums, jo augs ir diezgan mazprasīgs un labi pielāgojas dažādiem apstākļiem pēc veiksmīgas iesakņošanās. Ūdens apgāde ir ļoti svarīga, īpaši jauniem augiem un sausos, ilgstošos sausuma periodos, lai lapotne paliktu kupla un veselīga. Laistiet regulāri, bet izvairieties no pārmērīgas laistīšanas un stāvoša ūdens, jo melisas sakņu sistēma ir jutīga pret puvi; ļaujiet augsnei nedaudz izžūt starp laistīšanas reizēm. Lai saglabātu augsnes mitrumu un ierobežotu nezāles, ir lietderīgi ap auga pamatni izklāt mulčas slāni, piemēram, salmus vai koksnes šķeldu, kas karstās vasaras dienās arī novērsīs augsnes pārkaršanu.
Attiecībā uz barības vielu papildināšanu melisa neietilpst pie īpaši prasīgiem augiem, turklāt pārmērīga mēslošana var samazināt ēterisko eļļu koncentrāciju lapās, kā rezultātā aromāts būs vājāks. Parasti pietiek pavasarī iestrādāt augsnē plānu kārtu nobrieduša komposta vai organiskā mēslojuma, kas nodrošinās nepieciešamās barības vielas visai sezonai. Tomēr apgriešana ir būtiska, lai saglabātu auga pareizo formu un veselību. Apgriešana pirms ziedēšanas vai pēc tās stimulē krūmošanos, novērš auga izstīdzēšanu un apakšējo daļu pārkoksnēšanos, kā arī nodrošina otru, svaigu lapu ražu vēlāk sezonā. Regulāra apgriešana arī novērš pārmērīgu auga pašizsēju, tādējādi kontrolējot tā izplatīšanos.
Ražu vislabāk novākt tad, kad ēterisko eļļu saturs lapās ir visaugstākais, kas parasti ir rīta stundās, kad rasa ir nožuvusi, bet saules svelme vēl nav iztvaicējusi vērtīgos aromātus. Ražu var novākt nepārtraukti veģetācijas periodā, noplūcot atsevišķas lapas vai mazākus dzinumus, bet, novācot lielāku daudzumu, nogrieziet stublājus apmēram 5-10 centimetrus no zemes. Lai iegūtu visintensīvāko garšu un aromātu, lapas ieteicams vākt tieši pirms ziedēšanas. Svaigas lapas var nekavējoties izmantot tējām, limonādēm, salātiem vai desertiem, bet tās var arī saglabāt ziemas mēnešiem, žāvējot vai saldējot.
Par laimi, melisa ir salīdzinoši izturīgs augs, ko kaitēkļi un slimības lielākoties neaiztiek, pateicoties tās lapās esošajām dabīgajām atbaidošajām ēteriskajām eļļām. Tomēr noteiktos apstākļos var rasties problēmas, piemēram, miltrasa, kas uz lapām veido baltu, pulverveida aplikumu. Šī sēnīšu infekcija parasti attīstās blīvos stādījumos, sliktas gaisa cirkulācijas un augsta mitruma dēļ, tāpēc profilaksei ir svarīgi ievērot pareizu stādīšanas attālumu un izvairīties no pārmērīgas lapotnes mitrināšanas. Retos gadījumos augu var uzbrukt arī laputis vai tīklērces, īpaši, ja tas ir pakļauts stresam; pret tiem var efektīvi cīnīties ar bioloģiskiem augu aizsardzības līdzekļiem, piemēram, ziepjūdeni.
