Ārstniecības melisa, šis patīkami citronīgais, daudzpusīgi izmantojamais ārstniecības augs, ir atrodams vairumā dārziņu un balkona kastu. Tās popularitāti nodrošina ne tikai tās aromāts un dziednieciskās īpašības, bet arī relatīvā mazprasīgums, taču, lai iegūtu bagātīgu, aromātisku ražu, ir būtiski precīzi zināt un apmierināt tās gaismas prasības. Gaisma ne tikai nodrošina augšanai nepieciešamo enerģiju fotosintēzes ceļā, bet arī tieši ietekmē auga habitusu, lapu krāsu un, kas ir vissvarīgāk, ēterisko eļļu saturu. Melisas sākotnējā dzimtene, Vidusjūras austrumu baseins, jau pati par sevi daudz atklāj par to, ka šis augs pamatā dod priekšroku saulainām, siltām vietām, bet, pateicoties savai apbrīnojamajai pielāgošanās spējai, tas tiek galā arī ar daļēji noēnotām vietām.
Auga dzīvības procesu pamatā ir fotosintēze, kuras laikā hlorofilu bagātās lapas pārvērš gaismas enerģiju ķīmiskajā enerģijā, tādējādi barojot augšanu. Melisas gadījumā gaismas intensitāte jeb saules starojuma stiprums ir tieši proporcionāls fotosintēzes ātrumam līdz noteiktam punktam, ko sauc par gaismas piesātinājuma punktu. Nepietiekamā apgaismojumā augs sāk etiolēties: tā stublājs izstīdzē, kļūst tievs un vājš, savukārt lapas kļūst mazākas un gaiši zaļas, gandrīz dzeltenīgas, augam izmisīgi tiecoties pretī gaismas avotam. Šī parādība ir ne tikai estētiski nelabvēlīga, bet arī pasliktina auga vispārējo veselības stāvokli un izturību.
Atbilstošs gaismas daudzums ir nepieciešams ne tikai melisas primārajai vielmaiņai jeb augšanai, bet arī sekundāro vielmaiņas produktu sintēzei. Pie tiem pieder ēterisko eļļu komponenti, piemēram, citrāls un citronelāls, kas piešķir augam raksturīgo, atsvaidzinošo citrona smaržu. Pētījumi nepārprotami pierāda, ka saulainā, gaismas bagātā vidē audzētas melisas ēterisko eļļu koncentrācija ir ievērojami augstāka nekā ēnā turētiem augiem. Tādēļ, ja mērķis ir novākt pēc iespējas intensīvāk aromātiskas un ar visaugstāko aktīvo vielu saturu lapas, augam ir jānodrošina bagātīgs saules gaismas daudzums.
Līdzās gaismas intensitātei arī tās ilgums, fotoperiods, ietekmē melisas attīstību. Kā garās dienas augam, ziedēšanas uzsākšanai tam nepieciešams apgaismojums, kas ilgāks par 12-14 stundām dienā. Praksē tas nozīmē, ka pavasara beigu un vasaras sākuma garākās dienas stimulē augu veidot ziedkopu. Ja audzēšanas mērķis galvenokārt ir veģetatīvo daļu, t.i., lapu, nepārtraukta ražas novākšana, ziedēšanu var aizkavēt, noplūcot ziedpumpurus, kas stimulēs augu veidot papildu lapu ražu.
Ideālu gaismas apstākļu radīšana
Audzējot atklātā laukā, melisai ideālākā vieta ir tā, kur tā vismaz sešas līdz astoņas stundas dienā saņem tiešu saules gaismu. Šāds gaismas daudzums nodrošina spēcīgu, kuplu augšanu, tumši zaļu lapu krāsu un augstu ēterisko eļļu saturu. Ieteicams izvēlēties dārza daļu ar dienvidu vai dienvidrietumu ekspozīciju, lai augs lielāko dienas daļu varētu peldēties saules gaismā. Īpaši labvēlīga ir rīta un priekšpusdienas saule, jo tā veicina ātru rīta rasas nožūšanu no lapām, tādējādi samazinot sēnīšu slimību, piemēram, miltrasas, attīstības risku.
Lai gan melisa dod priekšroku pilnai saulei, tā ārkārtīgi labi panes arī daļēji noēnotus apstākļus, kas ir viena no tās vērtīgākajām īpašībām. Tā labi attīstās arī vietās, kur dienā saņem tikai četras līdz sešas stundas tiešas saules gaismas, piemēram, augstāku koku vai ēku filtrētā gaismā. Šādos apstākļos tās augšana var būt nedaudz lēnāka un retāka, lapu krāsa var iegūt gaišāk zaļu nokrāsu, un smarža nebūs tik spēcīga kā pilnā saulē audzētiem eksemplāriem. Tomēr šis kompromiss daudziem dārzniekiem ir pieņemams, īpaši karstāka klimata reģionos, kur svelmainā pēcpusdienas saule var pat apdedzināt lapas.
Ir svarīgi iemācīties atpazīt ar gaismu saistītā stresa pazīmes uz auga. Visredzamākais gaismas trūkuma simptoms ir jau minētā etiolācija ar vājiem, izstīdzējušiem dzinumiem un gaišu, retu lapotni. Pārmērīga, svelmaina saule, īpaši, ja to pavada ūdens trūkums, var izraisīt lapu malu dzeltēšanu, brūnēšanu un nokalšanu. Lapas var izskatīties blāvas, “izmazgātas”, un augs dienas karstākajās stundās sāk vīst. Pareiza līdzsvara atrašana ir atslēga, kas balstās uz auga novērošanu un pielāgošanos vides apstākļiem.
Praksē, izvietojot melisu, ir vērts ņemt vērā dārza mikroklimatiskos apstākļus. To var stādīt blakus augstākiem ziemciešu vai krūmu augiem, kas dienas karstākajā laikā pēcpusdienā metīs vieglu ēnu, pasargājot lapas no apdegšanas. Audzēšana konteineros nodrošina īpaši lielu elastību, jo podu vai balkona kasti var viegli pārvietot atbilstoši gadalaiku maiņai un saules gaitai, tādējādi nodrošinot perfektu gaismas daudzumu no pavasara augšanas līdz pat rudens ražas novākšanai.
Gaismas prasības dažādās audzēšanas metodēs
Audzējot melisu telpās, podā, lielākais izaicinājums ir nodrošināt pietiekamu gaismas daudzumu. Mājoklī ideālākā vieta tai ir dienvidu puses palodze, kur tā dienas laikā saņem pēc iespējas vairāk dabiskās gaismas. Austrumu vai rietumu logi arī var būt pieņemami, bet šeit gaisma būs mazāka, kas novedīs pie lēnākas augšanas un auga izstīdzēšanas. Ziemeļu puses logā melisu audzēt ir gandrīz neiespējami bez papildu mākslīgā apgaismojuma, jo gaismas trūkuma apstākļos tā ātri novājinās un zaudē savu aromātu.
Kad dabiskās gaismas nepietiek, īpaši ziemas mēnešos vai slikti orientētā dzīvoklī, mākslīgo augu audzēšanas lampu izmantošana kļūst neizbēgama. Vislabākā izvēle ir pilna spektra LED lampas, jo tās izstaro gaismai līdzīgu gaismu, kas satur visus augam nepieciešamos viļņu garumus. Zilais spektrs stimulē zaļās masas, t.i., lapu, augšanu, savukārt sarkanais spektrs veicina ziedēšanu un sakņu attīstību. Melisas gadījumā, kur mērķis ir lapu raža, ideāls ir līdzsvarots vai nedaudz zilganas nokrāsas spektrs.
Iestatot mākslīgo apgaismojumu, jāņem vērā divi galvenie faktori: ilgums un attālums. Melisai nepieciešamas aptuveni 12-16 stundas mākslīgā apgaismojuma dienā, lai tā labi attīstītos arī telpās. Lampa jānovieto aptuveni 15-30 centimetru attālumā virs auga, atkarībā no lampas veida un jaudas, lai gaisma būtu pietiekami spēcīga, bet neapdedzinātu lapas. Taimera izmantošana ievērojami atvieglo konsekventu dienas cikla ievērošanu, kas ir būtiski auga veselīgai attīstībai.
Profesionālā, komerciālā audzēšanā, piemēram, siltumnīcās vai hidroponiskās sistēmās, gaisma ir viens no visprecīzāk kontrolētajiem vides faktoriem. Šeit mērķis ir maksimizēt ražu un aktīvo vielu saturu, ko panāk, precīzi iestatot gaismas intensitāti, spektru un fotoperiodu. Siltumnīcās dabisko saules gaismu bieži papildina ar papildu apgaismojumu mākoņainās dienās vai ziemas periodā, lai ražošana būtu nepārtraukta un prognozējama visa gada garumā. Šī kontrolētā vide ļauj ražot augstākās kvalitātes melisu ar standartizētu ēterisko eļļu saturu farmācijas un kosmētikas nozarei.
Gaismas un citu vides faktoru mijiedarbība
Melisas gaismas prasības ir cieši saistītas ar tās ūdens prasībām, un šie divi faktori vienmēr jāskata kopā. Augsta gaismas intensitāte paātrina auga dzīvības procesus, ieskaitot iztvaikošanu (transpirāciju), kas nozīmē, ka augs, kas pakļauts lielam saules gaismas daudzumam, caur lapām zaudē daudz vairāk ūdens. Tā rezultātā saulainā vietā augoša melisa prasa biežāku un bagātīgāku laistīšanu nekā tās daļēji noēnotais līdzinieks. Augsnes mulčēšana, piemēram, ar salmiem vai mizu, var palīdzēt saglabāt augsnes mitrumu un uzturēt sakņu zonu vēsu, tādējādi samazinot ūdens stresa risku karstās vasaras dienās.
Gaisma un temperatūra arī veido neatdalāmu pāri melisas kopšanā. Lai gan augs ir siltummīlis, pārmērīgs karstums, īpaši, ja tas apvienots ar spēcīgu, tiešu saules gaismu, var radīt tam stresu. Temperatūra virs 30 °C var palēnināt augšanu un izraisīt lapu apdegšanu. Tāpēc īpaši karsta klimata reģionos pēcpusdienas ēnošana ir gandrīz neizbēgama, lai saglabātu auga veselību. Ideāls stāvoklis ir silta, saulaina priekšpusdiena un nedaudz ēnaināka, vēsāka pēcpusdiena, kas nodrošina efektīvu fotosintēzi bez pārkaršanas riska.
Arī barības vielu piegādes un gaismas attiecības ir ārkārtīgi svarīgas. Spēcīgi augoša melisa, kas saņem bagātīgu saules gaismu, no augsnes izmanto daudz vairāk barības vielu nekā ēnainā vietā nīkuļojošs eksemplārs. Tāpēc saulainā vietā turētus augus nepieciešams regulārāk mēslot, īpaši veģetācijas periodā, lai papildinātu izmantoto slāpekli, fosforu un kāliju. Turpretī gaismas trūkuma apstākļos audzēta auga pārmēslošana var būt izteikti kaitīga, jo uzkrātās barības vielas lēnās augšanas dēļ tas nespēj izmantot, kas rezultējas vājos, pret slimībām uzņēmīgos dzinumos.
Rezumējot, var teikt, ka melisa ir apbrīnojami pielāgoties spējīgs augs, kas gādīgam dārzniekam piedāvā plašu izvietošanas iespēju klāstu. Optimālai attīstībai un visintensīvākajam aromātam ir nepieciešama bagātīga saules gaisma, taču augs labi panes arī daļēju ēnu, kas padara tā audzēšanu elastīgu. Panākumu atslēga ir novērošana: pievērsiet uzmanību sava auga signāliem un pielāgojiet kopšanu – laistīšanu, mēslošanu un izvietošanu – atbilstoši saņemtajam gaismas daudzumam. Ja atradīsiet šo līdzsvaru, melisa gadu no gada jūs apbalvos ar bagātīgu, smaržīgu ražu.
