Amerikas vijolīte, zinātniski pazīstama kā Viola sororia, ir ārkārtīgi izturīgs un pielāgoties spējīgs daudzgadīgs augs, kas cēlies no Ziemeļamerikas austrumu daļas. Lai gan daudzi to uzskata par nezāli tās izplatīšanās rakstura dēļ, tās burvīgie ziedi un augsnes seguma īpašības var padarīt to par iecienītu dārza akcentu. Veiksmīgas ziemošanas atslēga ir izpratne par auga dabisko vidi un dzīves ciklu, kas ļaus tam nākamajā pavasarī atkal parādīties visā savā krāšņumā. Ar pienācīgu sagatavošanos un minimālu aprūpi Amerikas vijolīte viegli pārcieš arī bargākas ziemas, tādējādi gadiem ilgi rotājot mūsu dārzu.
Amerikas vijolīte ir ārkārtīgi salizturīgs augs, parasti izturīgs līdz USDA 3. vai 4. zonai, kas nozīmē, ka tā var izturēt salnas līdz -35 grādiem pēc Celsija bez nopietniem bojājumiem. Šī izcilā aukstumizturība ir saistīta ar auga pazemes sakneņiem, kas aizsargāti augsnē pārdzīvo aukstāko periodu. Auga lapas stipru salnu ietekmē atmirst un saraujas, bet sakņu sistēma paliek dzīva un pavasarī dzen jaunus dzinumus. Ir svarīgi atzīmēt, ka svaigi stādīti, vēl nenostiprinājušies stādi var būt jutīgāki, tāpēc pirmajā ziemā tiem ir vērts nodrošināt papildu aizsardzību.
Ziemošanas panākumus lielā mērā ietekmē auga stāvoklis vasarā un rudenī. Veselīga, labi pabarota vijolīte ir daudz izturīgāka pret ziemas stresu nekā novājināts eksemplārs. Rudens periodā regulāra mēslošana vairs nav nepieciešama, jo tas stimulētu jaunu, maigu dzinumu augšanu, kas, iestājoties salnām, viegli tiktu bojāti. Tā vietā ļaujiet augam dabiski sagatavoties miera periodam, koncentrējot enerģiju sakneņos. Nokaltušās lapas un ziedu kātus rudenī nav nepieciešams noņemt, jo tie veido dabisku seguma slāni virs sakņu zonas, nodrošinot aizsardzību pret aukstumu.
Lai gan Amerikas vijolīte parasti neprasa īpašu ziemas aizsardzību atklātā laukā, ekstremāli aukstās ziemās bez sniega segas var būt noderīgi ap auga saknēm izkaisīt mulčas slāni (piemēram, lapas, salmus vai kompostu). Šis segums palīdz saglabāt augsnes mitrumu un izolē sakņu sistēmu no pēkšņām temperatūras svārstībām. Mulčas slāņa biezumam parasti jābūt 5-10 cm, bet pavasarī, kad salnas ir pagājušas, neaizmirstiet to noņemt vai izkliedēt plānākā slānī, lai saules gaisma un siltais gaiss sasniegtu augsni un stimulētu jaunu dzinumu augšanu. Pārāk biezs segums var kavēt auga pavasara atmošanos un veicināt sēnīšu slimību attīstību.
Podos audzētu augu ziemošana
Konteineros vai podos audzētu Amerikas vijolīšu ziemošana prasa lielāku uzmanību nekā atklātā laukā stādīto. Augsne podā sasalst daudz ātrāk un dziļāk nekā dārza augsne, kas var novest pie pilnīgas sakņu sistēmas iznīcināšanas. Tāpēc podos audzētie augi noteikti ir jāaizsargā no stiprām salnām. Vislabākais risinājums ir ziemā novietot augus vēsā, bet no sala pasargātā vietā, piemēram, neapsildāmā garāžā, pagrabā vai verandā. Šajā periodā augs ir miera stāvoklī, tāpēc tam nepieciešama tikai minimāla laistīšana, tieši tik daudz, lai augsne pilnībā neizžūtu.
Ja nav iespējas podus uzglabāt no sala pasargātā vietā, jāizmanto citas metodes. Efektīva tehnika ir podu “ierakšana” aizsargātā dārza stūrī. Izrociet pietiekami lielu bedri, lai pods tajā ērti ietilptu, pēc tam ielieciet tajā augu un apberiet to ar zemi līdz poda malai. Šī metode izmanto dārza augsnes izolējošās īpašības, aizsargājot saknes no tieša sala. Virsmu šeit var arī pārklāt ar mulčas slāni papildu aizsardzībai.
Vēl viena iespēja ir podu grupēšana un izolēšana. Novietojiet podus cieši vienu pie otra no vēja pasargātā vietā, piemēram, pie mājas sienas. Spraugas starp podiem aizpildiet ar izolācijas materiālu, piemēram, salmiem, lapām vai burbuļplēvi. Visu grupu var pārklāt ar džutas maisu vai citu gaisu caurlaidīgu materiālu, kas nodrošinās papildu aizsardzību no aukstā vēja un sala. Ir svarīgi, lai seguma materiāls būtu gaisu caurlaidīgs, lai izvairītos no kondensāta veidošanās un iespējamas pelējuma rašanās.
Ziemošanas laikā vissvarīgākais ir izvairīties no pārmērīgas laistīšanas. Miera periodā auga ūdens patēriņš krasi samazinās, un pārmērīgs mitrums var izraisīt sakņu puvi, kas noved pie auga bojāejas. Laistiet augsni tikai nedaudz, kad tā jau ir pilnībā izžuvusi. Pavasarī, kad sala briesmas ir garām, podos audzētos augus pakāpeniski pieradiniet atpakaļ pie āra apstākļiem, sākumā novietojot tos ēnainākā un pēc tam arvien saulainākā vietā, pirms tos novieto galīgajā vietā.
Kaitēkļi un slimības ziemas periodā
Amerikas vijolīte parasti ir izturīga pret lielāko daļu kaitēkļu un slimību, tomēr ziemošanas laikā, īpaši telpās turētiem podu augiem, var rasties noteiktas problēmas. Visbiežākās problēmas ir sēnīšu slimības, ko izraisa slikta gaisa cirkulācija un pārmērīgs mitrums, piemēram, miltrasa vai pelēkā puve. Lai to novērstu, nodrošiniet pienācīgu ventilāciju ziemošanas telpā un izvairieties no lapu turēšanas mitrām. Ja pamanāt infekcijas pazīmes, nekavējoties noņemiet skartās daļas.
Atklātā laukā ziemojošām vijolītēm vislielāko apdraudējumu rada grauzēji, piemēram, strupastes un peles, kas zem sniega segas var apgrauzt auga sakneņus. Lai gan tas reti izraisa pilnīgu iznīcināšanu, tas var novājināt augu. Mulčas slāņa izmantošana diemžēl var radīt šiem kaitēkļiem pievilcīgu slēptuvi. Ja jūsu dārzā grauzēji ir bieži sastopami, ir vērts izvairīties no mulčēšanas vai pirms ziemošanas augu tuvumā izvietot grauzēju atbaidīšanas līdzekļus.
Podos audzētu augu ziemošanas laikā var parādīties arī tīklērces un laputis, īpaši, ja ziemošanas telpa ir pārāk silta un sausa. Regulāri pārbaudiet lapu apakšpusi, un, ja atrodat kaitēkļus, noslaukiet tos ar mitru drānu vai izmantojiet insekticīdu ziepes. Arī šeit galvenais ir profilakse: veselīgi, labā stāvoklī esoši augi ir daudz mazāk uzņēmīgi pret kaitēkļu uzbrukumiem. Rūpīga pārbaude pirms ziemošanas var palīdzēt atklāt jau inficētus eksemplārus.
Ir svarīgi pieminēt, ka ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu lietošana ziemas periodā parasti nav ieteicama, īpaši telpās. Augi ir miera stāvoklī, un ķimikālijas tiem var radīt nevajadzīgu stresu. Tā vietā koncentrējieties uz profilaksi, pienācīgu ziemošanas apstākļu nodrošināšanu un mehānisko aizsardzību. Rūpīgi sagatavota un uzraudzīta ziemošana garantē, ka jūsu vijolītes pavasarī sāks augt veselīgas un spēcīgas.
Pavasara atmoda un gatavošanās jaunajai sezonai
Ziemai beidzoties, tiklīdz temperatūra stabili paceļas virs sasalšanas punkta un augsne atkūst, arī Amerikas vijolīte sāk savu pavasara atmodu. Šis process parasti sākas martā vai aprīļa sākumā, kad pirmās jaunās, maigās lapas izlaužas cauri augsnes virsmai. Tas ir signāls, ka ir pienācis laiks noņemt ziemas segumu, mulču, lai saules gaisma un siltais gaiss varētu brīvi sasniegt auga saknes. Rūpīga mulčas noņemšana stimulē augšanu un palīdz novērst pārmērīgu augsnes mitrumu un sēnīšu slimību attīstību.
Pēc ziemas seguma noņemšanas ir ieteicams rūpīgi notīrīt auga apkārtni no atmirušām augu daļām un ziemas gružiem. Tas ne tikai padara dārzu estētiski pievilcīgāku, bet arī palīdz atbrīvoties no kaitēkļu un slimību izraisītāju ziemojošajām formām. Viegla pavasara apgriešana, proti, nokaltušu, bojātu lapu nogriešana, arī ir labvēlīga, jo tādējādi augs var koncentrēt savu enerģiju jaunu dzinumu attīstībai. Pēc tam lēni šķīstoša, sabalansēta mēslojuma deva vai plāns nobrieduša komposta slānis, kas iestrādāts augsnē, nodrošinās nepieciešamās barības vielas spēcīgai pavasara augšanai.
Telpās ziemojušās podu vijolītes ir pakāpeniski jāpieradina pie āra apstākļiem. Pēkšņas izmaiņas, īpaši spēcīga saules gaisma un vējš, var izraisīt augam šoku. Sākumā novietojiet tās aizsargātā, daļēji ēnainā vietā uz dažām stundām, pēc tam katru dienu palieliniet ārā pavadīto laiku un saules gaismas iedarbību. Šai “norūdīšanai” vajadzētu ilgt apmēram vienu līdz divas nedēļas, pirms augus novieto to galīgajā vasaras vietā, dārzā vai uz terases. Šajā laikā pakāpeniski palieliniet arī laistīšanu, jo augs kļūst aktīvāks.
Pavasara periods sniedz arī lielisku iespēju pavairošanai. Amerikas vijolīti ir viegli pavairot, dalot sakneņus, ko vislabāk darīt agrā pavasarī, kad sākas jauna augšana. Vienkārši izceliet augu no zemes un ar asu nazi vai lāpstu sadaliet sakņu sistēmu (sakneni) vairākās mazākās daļās. Pārliecinieties, ka katrai jaunajai daļai ir pietiekami daudz sakņu un vismaz viens vai divi augšanas punkti. Iegūtos jaunos augus nekavējoties iestādiet to galīgajā vietā un rūpīgi aplejiet, lai atvieglotu iesakņošanos.
