Amerikas vijolīte, zinātniskais nosaukums Viola sororia, ir ārkārtīgi pateicīgs un daudzpusīgs daudzgadīgs augs, kas cēlies no Ziemeļamerikas austrumu daļas. Ar savām raksturīgajām sirdsveida lapām un pavasarī ziedošajiem, spilgti violetajiem vai baltajiem ziediem tā ātri kļuva par dārznieku iecienītu augu visā pasaulē, tostarp arī mūsu valstī. Lai gan to uzskata par mazprasīgu, profesionāla aprūpe atmaksājas un dāvā mums patiesi kuplu, veselīgu un gadiem ilgi ziedošu augu. Šim augam ir ne tikai dekoratīva vērtība, bet tam ir arī svarīga loma vietējā ekosistēmā, piesaistot apputeksnētājus kukaiņus un lieliski funkcionējot kā augsnes segums. Ar atbilstošām zināšanām ikviens var veiksmīgi audzēt Amerikas vijolīti savā dārzā vai pat balkona kastē.
Viens no Amerikas vijolītes popularitātes noslēpumiem slēpjas tās ārkārtējā pielāgošanās spējā, jo tā spēj izdzīvot un ziedēt visdažādākajos apstākļos. Tā labi pacieš salu un pārcieš arī siltākos vasaras mēnešus, ja saņem pietiekami daudz mitruma. Augs izplatās ar saviem sakneņiem, laika gaitā veidojot blīvas, saistītas kolonijas, kas efektīvi nomāc nezāles un veido dabisku, gandrīz nekopjamu augsnes segumu. Ir svarīgi atzīmēt, ka, lai gan tai ir izplatīšanās tendence, tās agresivitāti var kontrolēt un tā neapdraud citus dārza iemītniekus, ja mēs apzināti izraugāmies tai vietu. Vēl vairāk, šī īpašība var būt īpaši noderīga nogāzēs vai zem kokiem, kur zāles pļaušana būtu apgrūtināta.
Augu ziedēšana ir viens no skaistākajiem pavasara perioda skatiem, kas parasti ilgst no aprīļa līdz jūnijam, bet var atšķirties atkarībā no vides apstākļiem. Ziedi ne vienmēr ir klasiskajā vijolīšu violetajā krāsā; ir arī baltas, raibas (‘Freckles’) vai pat gaiši violetas šķirnes, ar kurām mēs varam izveidot aizraujošu paklāju dārza ēnainākajos stūros. Interesanti, ka bez pavasara, uzkrītošajiem ziediem, augs vasarā veido arī tā sauktos kleistogāmos ziedus, kas neatveras, bet ar pašapputes palīdzību ražo sēklas, tādējādi nodrošinot sugas izdzīvošanu un turpmāku izplatīšanos. Arī šie slēptie ziedi veicina auga izturību un panākumus.
Rūpējoties par to, nevajadzētu aizmirst, ka Amerikas vijolītes lapas un ziedi ir ēdami, tāpēc tos varam izmantot arī virtuvē. Ziedus var izmantot salātu dekorēšanai, sukādēm kūkām vai sīrupu un želeju pagatavošanai, savukārt jaunās, maigās lapas ar nedaudz skābenu garšu var pievienot salātiem vai sautējumiem. Tomēr ir svarīgi vākt augu daļas tikai no vietām, kas garantēti ir bez ķimikālijām un tālu no noslogotām ielām. Gastronomiskais pielietojums piešķir šim daudzpusīgajam augam jaunu dimensiju, kas tādējādi var iepriecināt ne tikai mūsu acis, bet arī garšas kārpiņas.
Ideālās augšanas vietas izvēle
Amerikas vijolīte vislabāk jūtas daļēji noēnotās vai ēnainās dārza daļās, kur tā ir pasargāta no dedzinošās dienvidu saules. Lai gan tā pacieš arī saulaināku vietu, šādā gadījumā ir nepieciešama regulāra un bagātīga laistīšana, pretējā gadījumā lapas var apdegt un auga augšana palēnināties. Ideāla vieta tai ir zem lapu koka, kur pavasarī, pirms lapu plaukšanas, tā saņem pietiekami daudz gaismas ziedēšanai, bet vasarā koka lapotne tai nodrošina aizsardzību no pārmērīga karstuma un saules starojuma. Arī mājas ziemeļu vai austrumu puse var būt lieliska izvēle, kur rīta saule vēl ir maiga, bet pēcpusdienas karstums to vairs nesasniedz.
Attiecībā uz augsni Amerikas vijolīte nav pārāk izvēlīga, bet vislabāk tai patīk ar humusu bagāta, labi drenēta, nedaudz skāba vai neitrāla augsne. Pārāk blīvu, mālainu augsni pirms stādīšanas ir vērts uzlabot ar organisko materiālu, piemēram, nobriedušu kompostu vai kūdru, lai saknes varētu vieglāk attīstīties un ūdens ap tām neuzkrātos, kas var izraisīt sakņu puvi. Smilšainu augšņu gadījumā mērķis ir uzlabot ūdens aizturēšanas spēju, ko arī var panākt, iestrādājot kompostu. Atbilstoša augsnes struktūra nodrošina augam nepieciešamās barības vielas un pareizu ūdens režīmu, kas ir veselīgas augšanas pamats.
Svarīgs apsvērums, izvēloties augšanas vietu, ir auga izplatīšanās tendence. Lai gan šī īpašība ir labvēlīga kā augsnes segumam, mazākos dārzos vai dobēs to ir jāņem vērā. Ja mēs nevēlamies, lai vijolīte pārāk izplatītos, mēs varam to stādīt ar sakņu barjeru norobežotā platībā vai pat lielākos konteineros vai podos. Arī audzējot uz balkona vai terases, tā sniedz skaistu skatu, īpaši kopā ar citiem pavasara ziediem, piemēram, atraitnītēm vai neaizmirstulēm. Audzēšanas konteineros priekšrocība ir tā, ka mēs varam pilnībā kontrolēt augsnes kvalitāti un ūdens apgādi.
Visbeidzot, domāsim arī par augu sabiedrību, meklējot vietu Amerikas vijolītei. Tā lieliski izskatās blakus hostām (Hosta), papardēm, plauksenēm (Pulmonaria) vai agrā pavasarī ziedošiem sīpolaugiem, piemēram, sniegpulkstenītēm un krokusiem. Tās biezais lapu paklājs noslēpj sīpolaugu novīstošās lapas, tāpēc dobe paliek sakopta un zaļa visu vasaru. Šādas jauktas, dabiskas dobes ir ne tikai estētiski pievilcīgas, bet arī palielina bioloģisko daudzveidību dārzā, piesaistot noderīgus organismus un radot līdzsvaru mūsu mazajā ekosistēmā.
Laistīšana un barošana
Amerikas vijolītei ir vidējas prasības pēc ūdens, bet tā vislabāk attīstās, ja tās augsne ir pastāvīgi nedaudz mitra. Tas ir īpaši svarīgi pavasara ziedēšanas periodā un karstajos vasaras mēnešos. Rūpējieties, lai augsne nekad pilnībā neizžūtu, bet izvairieties arī no pārmērīgas laistīšanas, jo stāvošs ūdens var izraisīt sakņu puvi. Vislabāk ir laistīt agri no rīta vai vakarā, lai ūdenim būtu laiks iesūkties augsnē un iztvaikošana no lapām būtu minimāla. Labi iedzīvojusies, ēnainā vietā esoša kolonija parasti prasa mazāk laistīšanas nekā tās līdzinieces, kas audzētas saulainākās vietās vai konteineros.
Attiecībā uz barošanu Amerikas vijolīte ir diezgan mazprasīgs augs. Ja, stādot, mēs esam nodrošinājuši ar organisko vielu bagātu augsni, pirmajos vienā vai divos gados parasti nav nepieciešama papildu mēslošana. Vēlāk pietiek, ja agrā pavasarī, veģetācijas perioda sākumā, ap augiem izklājam plānu kārtu nobrieduša komposta. Šis dabīgais barības vielu avots sadalās lēni un ilgstoši nodrošina augu ar nepieciešamajiem mikro- un makroelementiem, neradot pārmēslošanas risku. Ieteicams izvairīties no mākslīgo mēslošanas līdzekļu lietošanas, jo pārmērīgs slāpekļa daudzums var veicināt pārmērīgu lapotnes augšanu uz ziedēšanas rēķina.
Konteineros audzētām vijolītēm lielāka uzmanība jāpievērš barošanai, jo barības vielu saturs podā esošajā augsnes maisījumā ir ierobežots un ātrāk izsīkst. Šiem augiem pavasara ziedēšanas laikā ieteicams reizi divās nedēļās tos apliet ar līdzsvarotu, šķidru mēslojumu ziedošiem augiem, ražotāja ieteiktajā atšķaidījumā. Vasaras laikā mēslošanas biežumu var samazināt līdz vienai reizei mēnesī. Ir svarīgi vienmēr lietot mēslojumu uz mitras augsnes, lai izvairītos no sakņu apdegumiem.
Rudenī, veģetācijas perioda beigās, barošana vairs nav nepieciešama. Šajā periodā augs gatavojas ziemas mieram, un pārmērīga barības vielu uzņemšana tikai veicinātu vāju, salnu jutīgu dzinumu augšanu. Atstājiet nokritušās lapas, lai tās kā dabiska sega pārklātu vijolīšu koloniju; šis slānis ne tikai aizsargā sakneņus no sala, bet arī pavasarī, sadaloties, bagātina augsni ar vērtīgām barības vielām. Šis dabiskais cikls lieliski atbilst Amerikas vijolītes vajadzībām un nodrošina ilgtspējīgu, minimālu iejaukšanos prasošu kopšanas metodi.
Pavairošana un izplatīšanās kontrole
Amerikas vijolītes pavairošana ir ārkārtīgi vienkārša, kas veicina tās popularitāti un ātru izplatīšanos. Visizplatītākā un vienkāršākā metode ir cera dalīšana, ko vislabāk veikt agrā pavasarī, pirms ziedēšanas, vai rudenī, veģetācijas perioda beigās. Lai to izdarītu, vienkārši izceliet blīvāku augu ceru no zemes ar dakšu, pēc tam uzmanīgi, ar rokām vai asu nazi, sadaliet to mazākās daļās. Pārliecinieties, ka katrai atdalītajai daļai ir pietiekami daudz sakņu un vismaz dažas lapas. Iegūtos jaunos augus nekavējoties iestādiet to pastāvīgajā vietā un kārtīgi aplaistiet, lai veicinātu sakņošanos.
Otrs dabiskais pavairošanas veids ir sēšana. Kā jau minēts iepriekš, augs veido divu veidu ziedus: pavasarī ziedošus, kas prasa apputeksnēšanu, un vēlāk parādošos, pašapputes, slēgtos (kleistogāmos) ziedus. No abiem attīstās sēklas, kuras augs izkaisa apkārtnē, kad pogaļa atveras. No sēklām izauguši augi var parādīties jebkur dārzā, kas dabiskos, savvaļas dārzos var būt vēlams, bet sakoptākās dobēs prasa zināmu uzmanību. Ja vēlaties pavairot no sēklām, varat savākt nogatavojušās pogaļas un rudenī iesēt sēklas vēlamajā vietā, viegli pārklājot tās ar zemi.
Amerikas vijolīte aktīvi izplatās arī ar saviem sakneņiem, t.i., zem zemes ložņājošiem sakneņiem, veidojot blīvas, saistītas kolonijas. Šī īpašība to padara par lielisku augsnes segumu, kas efektīvi kavē nezāļu augšanu. Tomēr, ja vēlaties novērst tās pārmērīgu izplatīšanos un citu, mazāk spēcīgu augu nomākšanu dobē, ieteicams izmantot kādu fizisku barjeru. Šim nolūkam lieliski noder zemē ierakta plastmasas vai metāla dobes apmale, kas sniedzas vismaz 15-20 centimetrus zem zemes līmeņa un novērš sakneņu tālāku izplatīšanos.
Vēl viena, mazāk drastiska izplatīšanās kontroles metode ir regulāra retināšana. Agrā pavasarī vienkārši ar lāpstu apgrieziet koloniju vēlamajā izmērā un noņemiet liekās daļas. Šos izraktos augus varat izmantot, lai izveidotu jaunas kolonijas citās dārza daļās, vai uzdāvināt tos citiem dārza draugiem. Pašizsējas sējeņus, kas parādās nevēlamās vietās, var viegli noņemt, ravējot, kamēr tie vēl ir jauni. Šie daži vienkāršie soļi palīdzēs saglabāt Amerikas vijolīti kā jūsu dārza rotu un novērst tās kļūšanu par invazīvu problēmu.
Augu aizsardzība: slimības un kaitēkļi
Amerikas vijolīte pamatā ir izturīgs, veselīgs augs, ko slimības un kaitēkļi uzbrūk salīdzinoši reti, īpaši, ja tas ir iestādīts tā prasībām atbilstošā vietā un tiek profesionāli aprūpēts. Visbiežāk sastopamā problēma var būt miltrasa, kas ir sēnīšu slimība un uz lapām veido baltu, pulverveida aplikumu. Tā visbiežāk parādās siltā, mitrā laikā, vietās ar sliktu gaisa cirkulāciju. Profilaksei ir svarīgi nestādīt augus pārāk blīvi, nodrošinot pietiekamu gaisa plūsmu starp lapām, un laistot, ūdeni liet tieši uz augsnes, nevis uz lapotnes.
Ja miltrasa tomēr parādās, vieglu infekciju parasti var kontrolēt, noņemot slimās lapas. Smagākos gadījumos var veikt apsmidzināšanu ar bioloģiskajā lauksaimniecībā atļautiem sēra vai vara bāzes preparātiem, bet vienmēr ievērojiet lietošanas instrukciju. Cita, retāk sastopama sēnīšu slimība ir lapu plankumainība, kas izpaužas kā brūni vai melni plankumi uz lapām. Tās profilaksē un ārstēšanā varam rīkoties līdzīgi kā ar miltrasu: vissvarīgākais solis ir inficēto daļu noņemšana un labas ventilācijas nodrošināšana.
Attiecībā uz kaitēkļiem visvairāk problēmu var radīt gliemeži un kailgliemeži, kuriem īpaši garšo jauni, maigi dzinumi un lapas. Mitrā, lietainā laikā ieteicams regulāri pārbaudīt augu apkārtni un kaitēkļus noņemt ar rokām. Efektīvu aizsardzību var nodrošināt arī ap augiem izkaisītas olu čaumalas, kafijas biezumi vai speciālas, videi draudzīgas gliemežu granulas. Reizēm uz auga var parādīties arī laputis, īpaši jauno dzinumu galos. Pret tām parasti pietiek ar nomazgāšanu ar spēcīgāku ūdens strūklu, vai smagākos gadījumos ar apsmidzināšanu ar nātru vircu vai kālija ziepju šķīdumu.
Kopumā var teikt, ka Amerikas vijolītes augu aizsardzība neprasa lielas pūles. Galvenais ir profilakse: veselīgs, labā stāvoklī esošs augs, kas aug atbilstošā augšanas vietā optimālos apstākļos, ir daudz izturīgāks pret slimībām un kaitēkļiem. Regulāra novērošana palīdz laikus pamanīt iespējamās problēmas un sākotnējā stadijā iejaukties ar maigām, videi draudzīgām metodēm, izvairoties no ķīmiskās apstrādes un saglabājot dārza ekoloģisko līdzsvaru.
