Abesīnijas gladiola, zinātniskais nosaukums Gladiolus murielae, patiešām ir ļoti īpašs un elegants augs, kas cēlies no Dienvidaustrumāfrikas kalnainajiem reģioniem, īpaši no Etiopijas (agrāk Abesīnijas), no kurienes arī cēlies tās parastais nosaukums. Tās izskats ir ārkārtīgi pievilcīgs; uz gariem, tieviem stublājiem tā nes graciozi noliektus, sniegbaltus ziedus, kuru centru rotā tumši sarkans, zvaigžņveida plankums, radot dramatisku kontrastu ar ziedlapu tīrību. Šie ziedi valdzina ne tikai ar savu izskatu, bet arī ar patīkamo, saldo smaržu, īpaši vakara stundās, apburot dārzu mīļotājus. Augs savu pilno krāšņumu atklāj vasaras beigās un agrā rudenī, kad daudzi citi dārza ziedi jau ir noziedējuši, kļūstot par vērtīgu krāsu akcentu sezonas noslēguma dārzā.
Lapas ir garas, šauras un zālei līdzīgas, gaiši zaļā krāsā, kas arī veicina auga gaisīgo, eleganto izskatu. Augstums parasti sasniedz 60-90 centimetrus, tāpēc tā ir lieliski piemērota arī grieztiem ziediem, ilgi saglabājot svaigumu un dekoratīvo vērtību pušķos. Ir svarīgi atzīmēt, ka, lai gan tā pieder gladiolu dzimtai, tās izskats un prasības nedaudz atšķiras no pazīstamākajām, lielziedu hibrīda gladiolām, pārstāvot sava veida smalkāku, dabiskāku šarmu. No botāniskā viedokļa tas ir daudzgadīgs lakstaugs ar bumbuļsīpoliem, kas nozīmē, ka katru gadu tas no jauna dīgst no sava pazemes uzglabāšanas orgāna, bumbuļsīpola, ja tiek nodrošināti atbilstoši apstākļi.
Abesīnijas gladiolas iepazīstināšana un botāniskās īpašības
Abesīnijas gladiola, pazīstama arī kā smaržīgā gladiola vai acidantera, ir daudzgadīgs lakstaugs ar bumbuļsīpoliem no īrisu dzimtas (Iridaceae), kura dabiskā dzimtene ir Austrumāfrika, galvenokārt Etiopijas un Malāvijas augstkalnu zālainie apvidi. Šī izcelsme nosaka arī dažas tās vajadzības, piemēram, priekšroku labi drenētai augsnei un saulainai vietai. Botāniski tā tiek klasificēta Gladiolus ģintī, lai gan agrāk tā bija pazīstama arī kā atsevišķa ģints Acidanthera, no kurienes cēlies viens no tās izplatītajiem nosaukumiem. Auga bumbuļsīpoli ir salīdzinoši nelieli, apaļīgi, ar šķiedrainu apvalku, no kuriem pavasarī izaug garas, šauras, zobveida, spilgti zaļas lapas, kas veido auga lapotnes pamatu.
Ziedēšana parasti notiek vasaras otrajā pusē, augustā un septembrī, kad citi dārza augi sāk novīst, tādējādi nodrošinot atsvaidzinošu skatu dārzā. Ziedi ir sakārtoti skrajās ķekarveida ziedkopās uz gara, slaida ziedkāta, kas var sasniegt 60-100 cm augstumu, un uz viena ziedkāta parasti var attīstīties 5-10 ziedi. Paši ziedi ir piltuvveida, sastāv no sešām sniegbaltām, eleganti izliektām ziedlapām, kuru centrā ir izteiksmīgs, kastaņbrūns vai tumši sarkans, zvaigžņveida plankums, kas piešķir ziedam unikālu raksturu. Šī kontrastējošā krāsa un ziedu smalkā, saldā smarža, kas atgādina jasmīnu, padara šo augu patiesi īpašu un pievilcīgu, un smarža ir īpaši intensīva vakara stundās.
Abesīnijas gladiolas morfoloģiskās īpatnības ietver arī salīdzinoši tievu, bet spēcīgu ziedkātu, kas, lai arī slaids, parasti labi notur ziedus, tomēr vējainās vietās var būt noderīgi nodrošināt tam balstu. Lapas parasti ir grīšļveidīgas, šauras un garas, vērstas vertikāli uz augšu, tāpēc auga habituss ir gaisīgs un elegants. Bumbuļsīpols katru gadu atjaunojas; virs mātes bumbuļsīpola attīstās jauns, lielāks bumbuļsīpols, kamēr apakšējā, izlietotā daļa atmirst, un pie jaunā bumbuļsīpola pamatnes var veidoties arī sīki sānu bumbuļsīpoliņi, tā sauktie vairsīpoliņi, kas var kalpot par pamatu pavairošanai.
Ir svarīgi pieminēt, ka, lai gan augs ir daudzgadīgs, mūsu klimatiskajos apstākļos tā bumbuļsīpoli ir jutīgi pret salu, tāpēc ir jānodrošina to pārziemošana, līdzīgi kā citām gladiolu sugām, kas nav ziemcietīgas. Tas nozīmē, ka rudenī, pirms pirmajām salnām, bumbuļsīpoli ir jāizrok no zemes un jāuzglabā no sala pasargātā, gaisīgā vietā līdz nākamajai pavasara stādīšanai. Ar pienācīgu kopšanu un pārziemošanu gadu no gada var baudīt šī auga izcilā skaistuma un smaržas ziedēšanu, kas var būt īsts dārgakmens jebkurā puķu dobē vai pat stādījumos podos.
Ideālās stādīšanas vietas izvēle un augsnes sagatavošana
Viens no galvenajiem veiksmīgas Abesīnijas gladiolas audzēšanas elementiem ir rūpīga piemērotas stādīšanas vietas izvēle. Šis augs izteikti mīl gaismu, tāpēc tam dārzā jāatrod vieta, kur tas saņems vismaz sešas līdz astoņas stundas tiešas saules gaismas dienā. Ēnainas vai daļēji ēnainas vietas kavē ziedēšanu, stublāji var izstīdzēt, un ziedu skaits var samazināties, pat smaržas intensitāte var mazināties. Dobes, kas vērstas uz dienvidiem vai dienvidrietumiem, var būt ideālas, kur augs bagātīgi saņem saules siltumu un gaismu, kas ir nepieciešama pareizai bumbuļsīpolu attīstībai un bagātīgai ziedu veidošanai.
Augsnes kvalitāte arī ir noteicošs faktors Abesīnijas gladiolai. Optimālākā ir labi drenēta augsne ar irdenu struktūru un bagāta ar barības vielām. Stāvošs ūdens ir ļoti kaitīgs bumbuļsīpoliem, viegli var izraisīt puvi, tāpēc jāizvairās no zemu, mālainu, sablīvētu augšņu izmantošanas. Ja dārza augsne ir smagāka, tās struktūra noteikti jāuzlabo, pievienojot smiltis, smalku granti vai nobriedušu kompostu, lai nodrošinātu liekā ūdens ātru novadīšanu. Attiecībā uz augsnes pH līmeni vislabvēlīgākais ir neitrāls vai viegli skābs (pH 6.0-7.0).
Pirms stādīšanas sagatavojot augsni, ieteicams izvēlēto laukumu uzirdināt vismaz 25-30 cm dziļumā, lai saknes varētu viegli izplatīties un bumbuļsīpoli pareizi attīstīties. Tad ir arī iespēja uzlabot augsnes barības vielu saturu. Augsnē jāiestrādā nobriedis kūtsmēsls vai komposts, kas ilgtermiņā nodrošina nepieciešamās barības vielas, kā arī uzlabo augsnes struktūru un ūdens aizturēšanas spēju, neizraisot ūdens sastrēgumu. Jāizvairās no svaigu kūtsmēslu lietošanas, jo tie var bojāt bumbuļsīpolus.
Svarīgs aspekts var būt arī aizsardzība pret vēju, īpaši, ja audzē augstākus eksemplārus. Lai gan Abesīnijas gladiolas stublāji ir salīdzinoši spēcīgi, stiprāks vējš tos var sabojāt, un ziedi var nolūzt. Aizsargātāks, bet saulains stūris var būt ideāla izvēle, vai arī nepieciešamības gadījumā augiem jānodrošina diskrēts balsts. Piemērota vieta un rūpīga augsnes sagatavošana ir pamats auga veselīgai attīstībai un bagātīgai ziedēšanai, tāpēc šiem soļiem noteikti jāpievērš pienācīga uzmanība.
Stādīšanas process un stādīšanas laika izvēle
Vispiemērotākais laiks Abesīnijas gladiolu bumbuļsīpolu stādīšanai ir pavasaris, kad ir pagājis salnu risks un augsnes temperatūra ir stabili paaugstinājusies virs 10-12 °C. Latvijā tas parasti ir periods no aprīļa beigām līdz maija vidum, bet ieteicams sekot līdzi aktuālajām laika prognozēm. Pārāk agra stādīšana var radīt salnu bojājumus dīgstošajiem augiem, savukārt pārāk vēla stādīšana var aizkavēt ziedēšanu vai pat novest pie tās iztrūkuma attiecīgajā sezonā. Izvēloties optimālo laiku, tiek nodrošināts, ka augam ir pietiekami daudz laika sakņu sistēmas un lapotnes attīstībai pirms ziedēšanas vasaras beigās.
Stādīšanas dziļums ir būtisks stabilai augšanai un atbilstošai ziedēšanai. Vispārējs noteikums ir, ka bumbuļsīpoli jāstāda divreiz līdz trīsreiz dziļāk par to izmēru, kas parasti nozīmē 8-12 cm dziļumu. Vieglākās, smilšainās augsnēs var stādīt nedaudz dziļāk, savukārt smagākās augsnēs – seklāk. Attiecībā uz stādīšanas attālumu starp atsevišķiem bumbuļsīpoliem jāatstāj vismaz 10-15 cm vietas, lai pieaugušajiem augiem būtu pietiekami daudz vietas augšanai un lai gaiss varētu pienācīgi cirkulēt starp tiem, tādējādi novēršot iespējamās sēnīšu slimības.
Stādīšanas laikā bumbuļsīpoli jāievieto sagatavotajā stādīšanas bedrītē ar smaili uz augšu. Pēc ievietošanas tie rūpīgi jāapsedz ar zemi, un pēc tam zeme ap tiem viegli jāpiespiež, lai nodrošinātu labu kontaktu ar augsni. Pēc stādīšanas laukums kārtīgi jāaplaista, lai veicinātu iesakņošanos. Ja Abesīnijas gladiolas stāda lielākās grupās, tiek panākts daudz iespaidīgāks efekts, nekā stādot tās atsevišķi dārzā; 5-7 bumbuļsīpolu grupa jau veido skaistu laukumu.
Ir iespējams arī bumbuļsīpolus diedzēt, ja vēlas panākt agrāku ziedēšanu. Šim nolūkam bumbuļsīpolus var stādīt podos martā un turēt gaišā, no sala pasargātā vietā (piemēram, siltumnīcā, ziemas dārzā vai uz saulainas palodzes) līdz izstādīšanai atklātā laukā. Kad salnu risks ir pagājis, diedzētos augus var uzmanīgi, kopā ar zemes kamolu, pārstādīt atklātā laukā. Šī metode var būt īpaši noderīga reģionos ar vēsāku klimatu, kur veģetācijas periods ir īsāks.
Abesīnijas gladiolas kopšana veģetācijas periodā
Abesīnijas gladiolas kopšana veģetācijas periodā neprasa pārāk sarežģītus uzdevumus, bet dažām pamatlietām ir vērts pievērst uzmanību bagātīgai ziedēšanai un veselīgai augšanai. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir regulāra, bet mērena laistīšana, īpaši sausākos, karstākos periodos. Augsne jāuztur mēreni mitra, bet jāizvairās no pārmērīgas laistīšanas un stāvoša ūdens, jo tas var izraisīt bumbuļsīpolu puvi. Tuvojoties ziedēšanas periodam, kā arī pašas ziedēšanas laikā, auga ūdens nepieciešamība nedaudz palielinās, tad pastiprināti jāpievērš uzmanība pienācīgai ūdens piegādei.
Barības vielu piegāde arī spēlē svarīgu lomu ziedu kvalitātē un daudzumā. Ja stādīšanas laikā augsne ir pienācīgi sagatavota ar organiskām vielām, tad sezonas laikā būs nepieciešama mazāka papildu mēslošana. Tomēr, ja augsne ir mazāk auglīga vai ja augs tiek audzēts podā, tad augšanas periodā ieteicams reizi 2-3 nedēļās laistīt ar kompleksu šķidro mēslojumu, kas veicina ziedēšanu. Jāizvairās no pārmērīgas slāpekļa devas, jo tas var izraisīt pārmērīgu lapotnes augšanu uz ziedēšanas rēķina. Preparāti, kas bagātāki ar kāliju un fosforu, ir labvēlīgāki.
Regulāra nezāļu ravēšana ir nepieciešama, jo tās konkurē ar gladiolu par ūdeni, barības vielām un gaismu. Ravējot jābūt uzmanīgiem, lai nesabojātu sekli esošos bumbuļsīpolus vai jaunos dzinumus. Augsnes virsmas mulčēšana (piemēram, ar priežu mizu, kompostu vai salmiem) var palīdzēt ierobežot nezāles, saglabāt augsnes mitrumu un stabilizēt augsnes temperatūru, kas var būt īpaši noderīgi vasaras karstumā.
Lai gan Abesīnijas gladiolas stublāji parasti ir pietiekami spēcīgi, augstāki eksemplāri, īpaši vējainās vietās vai ja tie nes daudz ziedu, var prasīt balstu. Plāns bambusa mietiņš vai diskrēts augu balsts var palīdzēt novērst stublāju noliekšanos vai lūšanu. Noziedējušos ziedus ieteicams regulāri noņemt (ziedu nogriešana), kas ir svarīgi ne tikai no estētiskā viedokļa, bet arī tāpēc, ka tas novērš sēklu veidošanos, tādējādi augs savu enerģiju var novirzīt jaunu ziedu attīstībai un bumbuļsīpola stiprināšanai.
Abesīnijas gladiolas pavairošanas metodes
Abesīnijas gladiolas pavairošana pamatā var notikt divos veidos: veģetatīvi, atdalot sānu vairsīpoliņus, un ģeneratīvi, ar sēklām. Visizplatītākā un vienlaikus vienkāršākā metode ir pavairošana ar vairsīpoliņiem, jo tā nodrošina, ka jaunie augi ir ģenētiski identiski mātesaugam, tādējādi saglabājot visas tā labvēlīgās īpašības, ieskaitot ziedu krāsu un smaržu. Šie mazie bumbuļsīpoliņi veidojas pie mātes bumbuļsīpola pamatnes, respektīvi, pie jaunā, attīstošā bumbuļsīpola bazālās daļas, veģetācijas perioda beigās.
Pavairošanai ar vairsīpoliņiem no rudenī izraktajiem un notīrītajiem bumbuļsīpoliem uzmanīgi jāatdala šie sīkie veidojumi, bieži vien rīsa grauda lielumā vai nedaudz lielāki. Atdalīšanu var veikt tūlīt pēc izrakšanas, tīrīšanas laikā, vai pat pavasarī, pirms stādīšanas. Svarīgi ir izmantot tikai tos vairsīpoliņus, kas ir veseli, nebojāti un cieti. Šos mazos bumbuļsīpoliņus nākamajā pavasarī, līdzīgi kā mātes bumbuļsīpolus, bet nedaudz seklāk (apmēram 3-5 cm dziļumā) un blīvāk, var stādīt labi sagatavotā dobē vai pat podā, atsevišķā audzēšanas vietā.
No vairsīpoliņiem audzēti augi parasti nezied pirmajā gadā; atkarībā no to lieluma tiem var būt nepieciešami 1-3 gadi, lai sasniegtu ziedēšanai spējīgu izmēru. Pirmajā gadā tie parasti attīsta tikai lapas, un to bumbuļsīpols aug. Ir svarīgi, lai arī šajā periodā tiem tiktu nodrošināta pienācīga kopšana: regulāra laistīšana, nezāļu ravēšana un, ja nepieciešams, barības vielu papildināšana. Šādi audzēti jaunie bumbuļsīpoli rudenī jāizrok un jāpārziemina tāpat kā pieaugušie eksemplāri, līdz tie sasniedz izmēru, kad no tiem var sagaidīt ziedēšanu.
Pavairošana ar sēklām ir ilgstošāks process, kas prasa vairāk pacietības, un šādi iegūtie pēcnācēji ne vienmēr saglabā visas mātesauga īpašības, īpaši, ja pastāvējusi hibridizācijas iespēja. Sēklas var savākt no pogaļām, kas veidojas pēc noziedējušiem ziediem, pēc to izžūšanas. Sēklu sēja tiek veikta pavasarī, irdenā, labi drenētā sēšanas substrātā, sēklas plāni nosedzot. Dīgšana var ilgt vairākas nedēļas, un jaunie dīgsti ir ļoti mazi un jutīgi. No sēklām audzētiem augiem parasti nepieciešami 3-5 gadi, lai attīstītu ziedēšanai spējīgu bumbuļsīpolu, tāpēc šo metodi galvenokārt izmanto dārznieki ar eksperimentēšanas tieksmi vai augu selekcionāri.
Bumbuļsīpolu pārziemošana un nākamā gada ziedēšanas nodrošināšana
Abesīnijas gladiola mūsu klimatiskajos apstākļos nav ziemcietīga, tāpēc tās bumbuļsīpoli katru rudeni, pirms iestājas pirmās stiprākās salnas, jāizrok no augsnes. Tas parasti ir aktuāli oktobra beigās vai novembra sākumā, bet ieteicams sekot līdzi laika apstākļu attīstībai un auga stāvoklim. Lapu dzeltēšana un nokalšana signalizē, ka augs ir pabeidzis savu veģetācijas ciklu un bumbuļsīpols ir iegājis miera periodā. Izrakšanai uzmanīgi, ar dakšām, jāuzirdina augsne ap augu, uzmanoties, lai nesabojātu bumbuļsīpolus.
No izraktajiem bumbuļsīpoliem rūpīgi jānotīra zemes paliekas, bet tie nav jāmazgā, jo mitrums uzglabāšanas laikā var izraisīt puvi. Stublājs un lapas jānogriež, atstājot apmēram 5-10 cm garu celmiņu. Pēc tam bumbuļsīpoli dažas nedēļas jāžāvē un “jānogatavina” labi vēdināmā, siltā, sausā vietā (piemēram, šķūnī, garāžā vai pat uz avīžpapīra izklātas paplātes mazāk apsildāmā telpā). Šis process, tā sauktā kaltēšana, palīdz brūču sadzīšanai un ārējo apvalka lapu nostiprināšanai, kas samazina slimību risku uzglabāšanas laikā.
Pēc žāvēšanas no bumbuļsīpoliem jānoņem pilnībā nokaltušās stublāju paliekas, vecās, atmirušās saknes un iepriekšējā gada vecā bumbuļsīpola paliekas, kas parasti atrodas zem jaunā, lielākā bumbuļsīpola. Tad ir arī iespēja atdalīt iepriekš minētos vairsīpoliņus, kurus var uzglabāt atsevišķi un audzēt tālāk. Notīrītie, veselie bumbuļsīpoli pēc tam jāuzglabā no sala pasargātā, vēsā (ideāli starp 5-10 °C), tumšā un labi vēdināmā vietā līdz pavasara stādīšanai. Šim nolūkam var noderēt pagrabs, neapsildāma garāža vai pieliekamais.
Uzglabāšanai var izmantot papīra maisiņus, kartona kastes vai tīkla maisus, vai arī kastes, kuras brīvi piepilda ar sausu kūdru, zāģu skaidām, vermikulītu vai smiltīm, lai bumbuļsīpoli nesaskartos viens ar otru un lai nodrošinātu pienācīgu gaisa cirkulāciju. Reizēm, reizi mēnesī, ieteicams pārbaudīt uzglabātos bumbuļsīpolus un noņemt iespējami sapelējušus vai mīkstus eksemplārus, lai novērstu infekcijas tālāku izplatīšanos. Rūpīga pārziemošana nodrošina, ka nākamajā pavasarī varēs stādīt veselus, spēcīgus bumbuļsīpolus, kas atkal iepriecinās mūs ar saviem brīnišķīgajiem ziediem.