Melisa jeb zinātniskajā nosaukumā Melissa officinalis ir ļoti populārs, patīkami citronu smaržojošs daudzgadīgs augs, kas pieder lūpziežu dzimtai. Tā ir sastopama daudzos dārzos un uz balkoniem, jo ir iecienīta ne tikai sava aromāta dēļ, bet arī ārstniecisko īpašību un daudzpusīgā pielietojuma dēļ virtuvē. Pareiza ziemošana ir ļoti svarīga, lai augs gadu no gada spēcīgi un veselīgi attīstītos un bagātīgi ražotu svaigus dzinumus. Lai gan pamatā tā ir samērā izturīga suga, rūpes atmaksājas, īpaši skarbākos, salnainākos klimatos, kur neaizsargāti stādi var viegli tikt bojāti vai pat iet bojā. Veiksmīga pārziemošana nodrošina nākamās sezonas bagātīgu ražu un auga ilgu mūžu.
Melisa pamatā ir salcietīgs augs, kas mērenā klimata joslā spēj pārziemot brīvā dabā bez lielām grūtībām. Tās sakņu sistēma iesniedzas samērā dziļi, kas palīdz tai aizsargāties pret aukstumu, un pēc virszemes daļu atmiršanas saknenis nonāk miera stāvoklī. Tomēr jauni, tikko stādīti stādi, kā arī īpaši aukstas ziemas bez sniega segas var radīt nopietnus draudus augam. Šādos apstākļos var sasalt arī dziļāki augsnes slāņi, kas var bojāt sakņu sistēmu un kavēt pavasara atjaunošanos. Tāpēc pareiza sagatavošana un ziemošanas stratēģijas izvēle ir būtiska, lai saglabātu auga veselību.
Vecākiem, nostiprinātiem melisas stādiem, kas audzēti dārzā, parasti nav nepieciešami īpaši ziemošanas pasākumi, ja vien klimats nav īpaši auksts. Auga virszemes daļas pēc pirmajām nopietnajām salnām kļūst brūnas un nokalst, kas ir daļa no dabiska procesa. Šajā periodā augs visu savu enerģiju novirza uz sakņu sistēmu, lai sagatavotos ziemas miera periodam. Pirms pavasara pumpuru plaukšanas, agrā pavasarī, ieteicams šos nokaltušos stublājus nogriezt dažus centimetrus virs zemes līmeņa, kas stimulē jaunu, svaigu dzinumu augšanu. Šī apgriešana veicina auga atjaunošanos un blīvāka, kuplāka auguma veidošanos nākamajā veģetācijas periodā.
Viens no veiksmīgas pārziemošanas atslēgām ir pareiza sagatavošanās, kas sākas jau rudenī. Sākot ar septembri, ieteicams izvairīties no slāpekli bagātas mēslošanas, jo tas stimulētu jaunu dzinumu augšanu, kuri nespētu pietiekami nostiprināties pirms salnu iestāšanās. Tā vietā ir īpaši ieteicams ap stādiem izkaisīt plānu kārtu nobrieduša komposta vai organiskās mulčas (piemēram, lapas, salmi). Šis pārklājuma slānis ne tikai darbojas kā siltumizolācija, aizsargājot sakņu sistēmu no stiprām salnām, bet arī pavasara atkušņa laikā lēnām sadaloties bagātina augsni ar vērtīgām barības vielām, liekot pamatu spēcīgai augšanai nākamajā gadā.
Sagatavošanās aukstajiem mēnešiem
Vissvarīgākais solis, gatavojot melisu ziemošanai, ir auga apgriešana. To ieteicams veikt pirms pirmo salnu iestāšanās vai tūlīt pēc tām, kad lapotne jau zaudējusi svaigumu un sāk kalst. Stublājus nogriež apmēram 5-10 centimetru augstumā virs augsnes virsmas, kas palīdz novērst sēnīšu slimību attīstību uz atmirušajām augu daļām mitrajā ziemas periodā. Šī šķietami radikālā apgriešana patiesībā kalpo auga aizsardzībai, jo tādējādi ziemas segums var vieglāk un efektīvāk apsegt stādu, samazinot salnu bojājumu risku. Apgriešana arī veicina spēcīgu, jaunu dzinumu parādīšanos tieši no sakneņa pavasarī.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Pēc apgriešanas vissvarīgākais uzdevums ir aizsargāt stādus no ziemas salnām, īpaši jaunākiem augiem vai skarbākā klimatā. Šim nolūkam lieliski noder mulčēšana, kas veido izolējošu slāni uz augsnes virsmas. Mēs varam izmantot lapas, salmus, priežu mizu vai pat biezāku komposta slāni, ko izklāj 10-15 centimetru biezumā ap auga pamatni. Šis segums ne tikai aizsargā sakņu sistēmu no aukstuma, bet arī palīdz saglabāt augsnes mitrumu un novērš dziļāku slāņu sasalšanu. Mulčas slāni pavasarī, kad salnu draudi ir garām, var uzmanīgi noņemt vai iestrādāt augsnē, tādējādi uzlabojot tās struktūru.
Brīvā dabā ziemojošas melisas ūdens apgāde parasti neprasa īpašu uzmanību, jo ziemas nokrišņi sedz auga minimālo šķidruma nepieciešamību miera periodā. Tomēr garos, sausos, salnainos periodos, kad nokrišņu nav, varētu būt ieteicams mēreni laistīt stādus maigākās dienās. Tas ir īpaši svarīgi smilšainās, labi drenētās augsnēs, kas ātrāk izžūst. Pārlaistīšana noteikti jāizvairās, jo stāvošs ūdens var izraisīt sakņu puvi, kas izraisa auga bojāeju, īpaši sasalušā augsnē.
Barības vielu piegāde ziemas periodā tiek pārtraukta, jo augs ir miera stāvoklī un tam nav nepieciešamas augšanu veicinošas vielas. Pēdējā barības vielu lietošana jāveic ne vēlāk kā agrā rudenī, vēlams ar kāliju bagātu preparātu, kas veicina salcietību. Slāpekli bagātu mēslošanas līdzekļu un mākslīgo mēslošanas līdzekļu lietošana var būt īpaši kaitīga, jo vēlu augoši svaigi dzinumi ir jutīgi pret salnām un viegli nosalst, tādējādi novājinot visu augu. Dabiskais mulčas slānis, piemēram, komposts, pavasarī, sākoties sadalīšanās procesiem, nodrošinās nepieciešamās barības vielas veģetācijas sākšanai.
Podā audzētas melisas ziemošana
Konteinerā, podā vai balkona kastē audzētas melisas ziemošana prasa lielāku uzmanību, jo tās sakņu sistēma ir daudz vairāk pakļauta temperatūras svārstībām un salnām. Augsne podā sasalst daudz ātrāk un dziļāk nekā dārza augsne, kas var izraisīt neatgriezeniskus sakņu bojājumus. Šī iemesla dēļ nav ieteicams vienkārši atstāt podā audzētu melisu ārā ziemas mēnešos, īpaši reģionos ar stiprām salnām. Drošākais risinājums ir pārvietot augu uz aizsargātu vietu, kur temperatūru var uzturēt virs sasalšanas punkta, bet vēsā vietā.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Ideāla ziemošanas vieta ir gaiša, bet vēsa telpa, kur temperatūra stabili svārstās no 5 līdz 10 grādiem pēc Celsija. Šim nolūkam lieliski var noderēt neapkurināma veranda, gaišs pagrabs, garāža ar logu vai pat kāpņu telpa bez sala. Pārāk silti, apsildāmi istabas apstākļi nav ideāli, jo augs var sākt augt, bet ziemas gaismas trūkuma vidē dzinumi būs vāji, izstīdzējuši un uzņēmīgi pret slimībām. Mērķis ir uzturēt auga miera stāvokli, nevis stimulēt tā augšanu ziemas periodā.
Podā esošo augu, kas paredzēts ziemošanai, ieteicams apgriezt tāpat kā tā brīvdabas kolēģus, apmēram 10 centimetrus virs zemes. Tas samazina iztvaikošanas virsmu un atvieglo auga apstrādi šaurākā ziemošanas vietā. Pēc apgriešanas rūpīgi pārbaudiet augu, noņemiet visas nokaltušās, slimās lapas un dzinumus, lai novērstu patogēnu un kaitēkļu pārziemošanu. Pirms auga pārvietošanas uz ziemošanas vietu, ieteicams arī notīrīt augsnes virsmu no nokritušajiem augu atliekām, tādējādi vēl vairāk samazinot sēnīšu infekciju risku ziemas mēnešos.
Ziemošanas laikā podā esošās melisas ūdens nepieciešamība krasi samazinās. Laistiet to tikai tik daudz, lai zeme pilnībā neizžūtu, bet starp laistīšanas reizēm ļaujiet augsnes virskārtai izžūt. Pārlaistīšana ir visbiežākā kļūda, kas noved pie sakņu puves un auga bojāejas ziemas periodā. Mēslot vispār nav nepieciešams līdz pavasarim. Pavasarī, kad salnu draudi ir garām, pakāpeniski pieradiniet augu pie āra apstākļiem, vispirms novietojot to ēnainākā vietā uz dažām stundām, un pēc tam ļaujot tam pavadīt arvien vairāk laika saulē, pirms to novieto tā galīgajā vietā.
Pavasara darbi un auga atdzīvināšana
Kad iestājas pavasaris un nakts salnu draudi ir beidzot garām, un augsne sasilst, ir pienācis laiks modināt melisu. Gadījumā, ja stādi ir ziemojuši brīvā dabā, pirmais un svarīgākais solis ir uzmanīgi noņemt ziemas segumu, proti, mulčas slāni, vai to sekli iestrādāt augsnē. Tas ļauj saules stariem sasildīt augsni ap auga pamatni un stimulēt jaunu dzinumu parādīšanos. Ja tas nav izdarīts rudenī, tagad ir laiks nogriezt iepriekšējā gada nokaltušos stublājus virs zemes līmeņa, kas dod ceļu svaigai, spēcīgai augšanai.
Augus, kas ziemojuši podos, pakāpeniski jāpieradina pie āra apstākļiem. Nenovietojiet tos uzreiz tiešos saules staros, jo lapas var apdegt no pēkšņas, intensīvas gaismas. Pirmajās vienā vai divās nedēļās atrodiet tiem pusēnas, no vēja pasargātu vietu un iznesiet tos ārā tikai uz dažām stundām. Pakāpeniski palieliniet ārā pavadīto laiku un saules gaismas iedarbību, līdz augs pilnībā pielāgojas āra klimatam. Šis process, kas pazīstams kā “norūdīšana”, ir būtisks, lai augs pārietu bez šoka un sāktu veselīgu attīstību.
Pavasara atjaunošanās periodā augs novērtēs barības vielu piegādi. Ap brīvdabas stādiem ieteicams iestrādāt augsnē nobriedušu kompostu vai organisko mēslojumu, kas ilgtermiņā nodrošina nepieciešamās makro- un mikroelementus. Podā audzētiem augiem labākais risinājums ir pārstādīšana svaigā, barības vielām bagātā puķu augsnē, vai, ja tas nav iespējams, sāciet regulāru, bet mērenu mēslošanu ar sabalansētu, vispārēju mēslošanas līdzekli. Ar pirmo mēslošanu pagaidiet, kamēr jauno dzinumu augšana ir skaidri sākusies.
Pavasara periodā regulāra laistīšana ir ļoti svarīga, īpaši augšanas sākumā. Uzturiet augsni pastāvīgi viegli mitru, bet izvairieties no stāvoša ūdens. Ar siltāku laiku un lapotnes augšanu palielinās arī auga ūdens nepieciešamība. Regulāri pārbaudiet augsnes mitrumu, īpaši podos esošajiem eksemplāriem, kas ātrāk izžūst. Ar pareizu kopšanu un pavasara sagatavošanos melisa ātri atjaunosies pēc ziemas miera un drīz atkal bagātīgi apgādās mūs ar savām aromātiskajām, svaigajām lapām.
