Selerijas, kas ir viens no dārzkopības kultūraugiem ar visaugstākajām prasībām pēc barības vielām, audzēšanas laikā ir nepieciešama īpaša uzmanība, it īpaši attiecībā uz barības vielu piegādi. Bagātīgas un kvalitatīvas ražas iegūšanas pamatnosacījums ir dziļi apstrādāta, ar organiskām vielām bagāta augsne ar labu ūdens režīmu, kas spēj apmierināt auga pastāvīgi mainīgās barības vielu vajadzības ilgajā veģetācijas periodā. Veiksmīga seleriju audzēšana nenozīmē tikai lielu mēslojuma devu lietošanu, bet gan apzinātas, auga fenoloģiskajām fāzēm pielāgotas barības vielu pārvaldības stratēģijas izveidi un konsekventu īstenošanu. Tāpēc šī procesa pirmais un svarīgākais solis vienmēr ir rūpīga un visaptveroša augsnes analīze, kas sniedz precīzu priekšstatu par esošo barības vielu kapitālu un augsnes struktūru.
Augsnes ķīmiskā reakcija jeb pH vērtība būtiski nosaka barības vielu pieejamību, tāpēc tā ir kritisks faktors arī selerijām. Ideālais pH diapazons ir no 6,0 līdz 7,0, augs vislabāk jūtas viegli skābā vai neitrālā vidē. Šajā diapazonā lielākā daļa makro- un mikroelementu kļūst augam viegli pieejami, savukārt pārāk skābas vai sārmainas augsnes var kavēt, piemēram, fosfora, kalcija vai bora uzņemšanu, pat ja tie ir pietiekamā daudzumā. Tāpēc pirms audzēšanas uzsākšanas ir svarīgi pārbaudīt pH vērtību un, ja nepieciešams, to koriģēt, veicot kaļķošanu (sārmainības palielināšana) vai lietojot skābas vielas, piemēram, elementāro sēru (paskābināšana). Atbilstoša pH nodrošināšana ir ilgtermiņa ieguldījums augsnes veselībā un auga vitalitātē.
Augsnes organisko vielu saturam ir tikpat svarīga loma seleriju audzēšanā, jo šis augs novērtē ar humusu bagātu vidi. Liela daudzuma labi sadalījušos kūtsmēslu vai komposta iestrādāšana pamatapstrādes laikā ne tikai nodrošina barības vielu avotu ar lēnu izdalīšanos, bet arī uzlabo augsnes struktūru, ūdens aizturēšanas spēju un veicina labvēlīgo augsnes mikroorganismu darbību. Šie mikroorganismi ir būtiski barības vielu mineralizācijai, t.i., to pārveidošanai augiem uzņemamā formā. Augsne ar augstu organisko vielu saturu darbojas arī kā buferis, spējot mazināt ekstremālas pH svārstības un uzlabot barības vielu piegādes spēju visā veģetācijas periodā.
Ūdens pārvaldība un barības vielu uzņemšana ir cieši saistīti procesi, kas seleriju gadījumā ir īpaši aktuāli to seklās sakņu sistēmas un lielā ūdens patēriņa dēļ. Lielākā daļa barības vielu sasniedz saknes un tiek transportētas uz dažādām auga daļām izšķīdinātā veidā augsnes šķīdumā. Nevienmērīga ūdens apgāde, ilgstošs sausums vai pārmērīga laistīšana rada augam stresu un kavē efektīvu barības vielu uzņemšanu. Īpaši kalcija uzņemšanu negatīvi ietekmē ūdens trūkums, kas var izraisīt bīstamo sirds puvi (blackheart), pat ja augsne satur pietiekami daudz kalcija. Pastāvīga un vienmērīga ūdens apgāde, piemēram, ar pilienveida apūdeņošanu, ir būtiska optimālai barības vielu izmantošanai un kvalitatīvas ražas audzēšanai.
Makroelementu loma un deficīta simptomi
Slāpeklis (N) ir vissvarīgākais dzinumu augšanu veicinošais elements, kas ir nepieciešams seleriju sulīgās lapotnes un spēcīgo, gaļīgo lapu kātu attīstībai. Veģetācijas periodā augam nepieciešama pastāvīga un bagātīga slāpekļa piegāde, īpaši intensīvās augšanas fāzē pēc stādu izstādīšanas. Tomēr no slāpekļa pārdozēšanas ir jāizvairās, jo tā var izraisīt irdenu, ūdeņainu audu struktūru, kas samazina auga izturību pret slimībām un uzglabāšanas spēju. Visredzamākā slāpekļa deficīta pazīme ir augšanas apstāšanās, vāja attīstība, kā arī apakšējo, vecāko lapu dzeltēšana (hloroze), kas izplatās no lapas gala.
Fosfors (P) un kālijs (K) kopā ir atbildīgi par auga enerģijas metabolismu, sakņu attīstību un vispārējo izturību. Fosfors ir īpaši neaizstājams veģetācijas perioda sākumā, sakņošanās fāzē, jo tas veicina spēcīgas un plašas sakņu sistēmas attīstību, kas ir pamats turpmākai ūdens un barības vielu uzņemšanai. Kālijs ir ārkārtīgi svarīgs selerijām, jo tas regulē auga ūdens saimniecību, palielina stublāju izturību, uzlabo toleranci pret slimībām un veicina raksturīgo garšas un aromāta vielu veidošanos. Seleriju kālija vajadzība ir ārkārtīgi augsta, bieži pārsniedzot pat slāpekļa vajadzību, īpaši sakneņu un kātu veidošanās periodā.
Fosfora un kālija deficīta simptomi ir raksturīgi un viegli atšķirami, tāpēc, ja problēma tiek savlaicīgi atpazīta, to vēl var novērst. Fosfora deficīta gadījumā auga augšana palēninās, lapas iegūst tumši zaļu, zilganzaļu, dažreiz violetu nokrāsu, kas norāda uz samazinātu enerģijas ražošanu un asimilāciju. Kālija deficīts, savukārt, vispirms parādās uz vecāko lapu malām dzeltēšanas (hlorozes) un pēc tam kalšanas, nekrozes veidā, kas pakāpeniski izplatās uz lapas iekšpusi. Šis simptomu komplekss skaidri norāda, ka augs nesaņem pietiekami daudz kālija, kas negatīvi ietekmē ražas kvalitāti un daudzumu.
Sekundārie makroelementi, piemēram, kalcijs (Ca) un magnijs (Mg), arī ir nepieciešami veselīgai attīstībai. Kalcijs ir atbildīgs par šūnu sienu stabilitāti, un tā trūkums izraisa vienu no raksturīgākajām seleriju fizioloģiskajām slimībām – sirds puvi, kuras laikā jaunākās, iekšējās lapas kļūst brūnas un atmirst. Ir svarīgi atzīmēt, ka tā cēlonis bieži vien nav zems kalcija saturs augsnē, bet gan jau minētais uzņemšanas traucējums nevienmērīgas ūdens apgādes dēļ. Magnijs ir hlorofila molekulas centrālais elements un tādējādi ir būtisks fotosintēzei; tā trūkums izraisa starpdzīslu dzeltēšanu (marmora rakstu) uz vecākām lapām, kamēr lapu dzīslas paliek zaļas.
Mikroelementu nozīme un deficīta slimības
No mikroelementiem bors (B) seleriju audzēšanā spēlē viskritiskāko lomu, tik lielā mērā, ka tā trūkums var padarīt ražu pilnībā nepārdodamu. Bors ir būtisks šūnu sienu veidošanai, ogļhidrātu transportēšanai un šūnu dalīšanai, īpaši intensīvi augošos audos, piemēram, selerijas sirdī. Selerijas ļoti jutīgi reaģē uz bora trūkumu, un deficīta simptomu novēršana ir būtiska veiksmīgai saimniekošanai. Bora pieejamību lielā mērā ietekmē augsnes pH un mitruma saturs, tāpēc tas jāpārvalda kā daļa no harmoniskas barības vielu pārvaldības stratēģijas.
Visraksturīgākais un pazīstamākais bora deficīta simptoms ir stublāju plaisāšana (stem crack), kuras laikā uz lapu kātu ārējās virsmas parādās šķērseniskas, korķainas plaisas. Šīs plaisas paver vārtus sekundāriem patogēniem un samazina ražas tirgus vērtību. Smagākos gadījumos auga sirds lapas kļūst brūnas un atmirst, un sakneņa iekšpusē var veidoties brūngani, dobi bojājumi, kas arī norāda uz nepietiekamu bora piegādi. Šie simptomi ir skaidri atšķirami no mehāniskiem bojājumiem vai citām slimībām un prasa tūlītēju iejaukšanos.
Lai gan bors ir vissvarīgākais, problēmas var radīt arī citu mikroelementu, piemēram, mangāna (Mn) un molibdēna (Mo), trūkums. Mangāns piedalās fotosintēzē un enzīmu aktivitātē, un tā trūkums izpaužas kā starpdzīslu hloroze uz jaunākām lapām, kas var līdzināties magnija trūkumam, bet simptomi šeit sākas dzinuma galotnē. Molibdēns ir nepieciešams slāpekļa metabolismam, tā trūkums ir retāks, bet var kavēt uzņemtā nitrāta pārveidošanu, kas var izraisīt vispārēju dzeltēšanu un augšanas nomākumu, līdzīgu slāpekļa trūkumam. Šo elementu trūkums visbiežāk sastopams augsnēs ar augstu pH, sārmainās augsnēs.
Mikroelementu deficīta novēršana un ārstēšana ir sarežģīts uzdevums, kura pamatā ir augsnes un lapu analīze. Profilaksei mēs jau pamatmēslošanas laikā varam izmantot ar mikroelementiem bagātinātus mēslošanas līdzekļus vai mērķtiecīgi papildināt trūkstošos elementus caur augsni. Ātrai un efektīvai jau radušos deficīta simptomu ārstēšanai vispiemērotākā metode ir lapu mēslošana, jo barības vielas ātri uzsūcas caur lapām un nonāk izmantošanas vietā. Bora un mangāna deficītu īpaši labi var koriģēt ar lapu mēslošanas līdzekļiem, taču ir svarīgi ievērot pareizu devu un laiku, lai izvairītos no apdegumiem un toksicitātes.
Seleriju mēslošanas stratēģijas un prakse
Seleriju mēslošanas programmas stūrakmens ir pamatmēslošana, kas jāveic pirms rudens vai pavasara dziļaršanas vai augsnes sagatavošanas. Šajā fāzē mēs iestrādājam lielu daudzumu organisko vielu, ideālā gadījumā 40-60 tonnas labi sadalījušos kūtsmēslu uz hektāru vai atbilstošu komposta daudzumu. Tajā pašā laikā, pamatojoties uz augsnes analīžu rezultātiem, mēs iestrādājam augsnē ievērojamu daļu no kopējā fosfora un kālija mēslojuma daudzuma, parasti 70-80%. Šī pamatmēslošana nodrošina augam sākotnējai attīstībai nepieciešamo barības vielu kapitālu un nosacījumus ilgtermiņa un līdzsvarotai apgādei.
Pēc stādu izstādīšanas, lai veicinātu sakņošanos, mēs varam veikt starta mēslošanu, kas parasti ietver laistīšanu ar ūdenī šķīstošu mēslojumu ar augstāku fosfora saturu. Veģetācijas periodā mēs apmierinām pastāvīgi pieaugošo barības vielu vajadzību ar papildmēslošanu, ko veicam vairākās daļās, ik pēc 3-4 nedēļām. Papildmēslošanas laikā mēs galvenokārt papildinām viegli izskalojamo slāpekli, kā arī kāliju, kas selerijām nepieciešams lielos daudzumos. Papildmēslojumu var izkliedēt blakus rindām un pēc tam iestrādāt (sānu mēslošana) vai, modernu apūdeņošanas sistēmu gadījumā, fertirigācijas veidā.
Mēslošanas laiks ir izšķirošs, lai sasniegtu maksimālu efektivitāti, un tam jābūt cieši saskaņotam ar seleriju attīstības fāzēm. Slāpekļa un kālija papildmēslošanai ir īpaša nozīme veģetācijas perioda otrajā pusē, intensīvas kātu un sakneņu augšanas periodā. Fertirigācija, t.i., barības vielu piegāde ar apūdeņošanas ūdeni, ir vismodernākā un visefektīvākā metode, jo tā ļauj precīzi dozēt un plānot barības vielas. Ar šo tehnoloģiju barības vielas nonāk tieši sakņu zonā, samazinot zudumus un maksimizējot izmantošanu.
Mūsdienīga, ilgtspējīga seleriju audzēšana balstās uz integrētas barības vielu pārvaldības principiem, kas cenšas optimizēt ražas daudzumu un kvalitāti, vienlaikus samazinot ietekmi uz vidi. Šī pieeja apvieno organisko mēslojumu augsni uzlabojošo iedarbību ar mērķtiecīgu un precīzu minerālmēslu lietošanu, lēmumu pieņemšanā balstoties uz augsnes un lapu analīzēm. Nepārtraukta novērošana, regulāra auga stāvokļa novērtēšana un pēcražas pieredzes analīze ir būtiska mēslošanas stratēģijas precizēšanai. Ar šo komplekso pieeju var nodrošināt veiksmīgu un ekonomisku seleriju audzēšanu, vienlaikus saglabājot augsnes auglību nākamajām paaudzēm.
