Artišokam, šim īpašajam un garšīgajam dārzenim, ir diezgan augstas prasības pēc barības vielām, kas izriet no tā ilgā veģetācijas perioda un lielās zaļās masas audzēšanas. Veiksmīgas audzēšanas atslēga ir sabalansēta barības vielu pārvaldība, kas pielāgota auga vajadzībām un kas būtiski nosaka не tikai ražas daudzumu, bet arī galviņu kvalitāti, izmēru un zvīņlapu maigumu. Pateicoties dziļajai sakņu sistēmai, artišoks spēj efektīvi uzņemt barības vielas no dziļākiem augsnes slāņiem, tomēr, lai iegūtu bagātīgu un kvalitatīvu ražu, ir nepieciešama apzināta un profesionāla mēslošana. Ja tā netiek nodrošināta, auga attīstība palēninās, raža samazinās, un arī tā noturība pret slimībām vājinās, tāpēc barības vielu papildināšana ir viens no svarīgākajiem audzēšanas tehnoloģijas elementiem.
Attiecībā uz artišoka barības vielu prasībām, vissvarīgāko lomu spēlē trīs galvenie makroelementi: slāpeklis, fosfors un kālijs. Slāpeklis (N) ir nepieciešams veģetatīvajai attīstībai, lielu, spēcīgu lapu un stublāju veidošanai, kas ir fotosintēzes pamats. Fosfors (P) ir izšķiroši svarīgs sakņu sistēmas attīstībā, enerģijas vielmaiņas procesos un ziedēšanas indukcijā. Tomēr vislielākā loma ir kālijam (K), ko artišoks pieprasa īpaši lielos daudzumos; šis elements ir atbildīgs par ziedpumpuru, proti, patērējamo galviņu, atbilstošu izmēru un blīvumu, ūdens saimniecības regulēšanu un auga vispārējās stresa tolerances un salizturības palielināšanu. Lai saražotu vienu tonnu ražas, augs no augsnes vidēji uzņem 5-6 kg slāpekļa, 1.5-2 kg fosfora pentoksīda (P2O5) un 8-10 kg kālija oksīda (K2O).
Papildus makroelementiem nedrīkst aizmirst arī par mezo- un mikroelementu nozīmi, kuru trūkums arī var ierobežot ražas potenciālu. Kalcijs (Ca) ir nepieciešams šūnu sienu stabilitātei un fizioloģisko traucējumu, piemēram, iekšējo zvīņlapu galotņu apdeguma, novēršanai. Magnijs (Mg) ir hlorofila centrālais elements un fotosintēzes dzinējs, un tā trūkums izraisa lapu dzeltēšanu. No mikroelementiem bors (B) spēlē izcilu lomu ziedu veidošanā un apputeksnēšanā, un tā trūkums var izraisīt dobu stublāju un deformētas galviņas. Tikpat svarīgi ir arī dzelzs (Fe), mangāns (Mn) un cinks (Zn), kas piedalās daudzos enzīmu procesos.
Ideāla augsne artišokam ir dziļa, ar labu ūdens caurlaidību, barības vielām un organiskām vielām bagāta smilšmāla vai mālsmilts augsne. Optimālais pH diapazons audzēšanai ir no 6,5 līdz 7,5, jo šajā vidē lielākā daļa barības vielu ir vislabāk pieejamas. Pirms sākt jebkādu mēslošanas programmu, ir nepieciešams veikt detalizētu augsnes analīzi. Šī analīze sniedz precīzu priekšstatu par esošo barības vielu saturu augsnē, pH līmeni un organisko vielu krājumiem, ļaujot izstrādāt mērķtiecīgu, uz reālajām vajadzībām balstītu un rentablu barības vielu pārvaldības plānu.
Pamatmēslošanas nozīme pirms stādīšanas
Pamatmēslošanas mērķis ir pirms stādīšanas papildināt augsnes barības vielu rezerves, īpaši ar tiem lēni kustīgajiem elementiem, kurus veģetācijas periodā ir grūti nogādāt sakņu zonā. Šī operācija ieliek pamatus visam audzēšanas ciklam, kas daudzgadīgai kultūrai, piemēram, artišokam, ir īpaši svarīgi, jo augs vairākus gadus ražo vienā un tajā pašā vietā. Pamatmēslošana ir labākā iespēja uzlabot augsnes struktūru ar organiskām vielām un papildināt fosfora un kālija krājumus. Profesionāli veikta pamatmēslošana nodrošina jauno augu spēcīgu sākotnējo attīstību un rada pamatu turpmākai bagātīgai ražai.
Organiskā mēslošana ir vissvarīgākā pamatmēslošanas sastāvdaļa, uz kuru artišoks reaģē ļoti pateicīgi. Ieteicams izkliedēt 30-50 tonnas uz hektāru labi sadalījušos kūtsmēslu vai komposta un rudenī, veicot augsnes apstrādi, iestrādāt to dziļi, līdz sakņu zonas dziļumam. Organiskā viela kalpo ne tikai kā lēni atbrīvojošs barības vielu avots, bet arī uzlabo augsnes struktūru, ūdens aizturēšanas spēju un aerāciju, kā arī veicina augsnes dzīvību un labvēlīgo mikroorganismu darbību. Šī kompleksā iedarbība rada stabilāku un auglīgāku vidi, kas ir labvēlīga kultūraugiem ilgtermiņā.
Papildus organiskajam mēslojumam nepieciešamais minerālā pamatmēslojuma daudzums jānosaka, pamatojoties uz augsnes analīžu rezultātiem. Fosforu un kāliju pilnībā vai lielākoties iestrādā šajā laikā. Augsnēs ar vidēju nodrošinājumu parasti ieteicams iestrādāt 100-150 kg/ha fosfora (P2O5) un 200-250 kg/ha kālija (K2O). Šim nolūkam ir piemēroti tādi mēslošanas līdzekļi kā superfosfāts, MAP (monoamonija fosfāts) vai kālija sulfāts, kas ir labvēlīgs arī sēra satura dēļ. Šie mēslošanas līdzekļi jāiestrādā augsnē kopā ar organisko mēslojumu, lai stādīšanas brīdī tie jau būtu pieejami saknēm viegli uzņemamā formā.
Pamatmēslošanas ietvaros ir iespējams arī regulēt augsnes pH un novērst iespējamos mezo- un mikroelementu trūkumus. Ja augsnes analīze uzrāda pārāk skābu reakciju (pH zem 6,0), ir nepieciešama kaļķošana, ko arī ieteicams veikt rudens augsnes apstrādes laikā. Sārmainās augsnēs pH var koriģēt, iestrādājot elementāro sēru. Ja augsnē ir maz magnija vai bora, ieteicams kā pamatmēslojumu lietot magnija sulfātu vai boraku, vai arī kompleksos mēslošanas līdzekļus ar bora saturu, lai novērstu turpmākus trūkuma simptomus.
Papildmēslošanas loma veģetācijas periodā
Papildmēslošana ir papildu barības vielu piegāde veģetācijas periodā, kuras galvenais mērķis ir nodrošināt augam nepieciešamās barības vielas, īpaši viegli izskalojamo slāpekli, visintensīvākajos augšanas posmos. Tā kā artišoka veģetācijas periods ir ilgs un barības vielu uzņemšana ir visaugstākā veģetatīvās augšanas un ražas veidošanās laikā, barības vielas nedrīkst dot vienā reizē, bet gan dalīti. Šī metode novērš barības vielu zudumus, nodrošina nepārtrauktu piegādi un ļauj pielāgot mēslošanu auga pašreizējam attīstības stāvoklim, tādējādi maksimizējot ražu un galviņu kvalitāti.
Slāpekļa papildmēslošanas laiks un biežums ir izšķiroši svarīgi. Kopējo slāpekļa devu visai veģetācijai, 150-250 kg/ha, parasti ieteicams dot 3-4 daļās. Pirmo devu dod pavasarī, pēc sadīgšanas, veģetatīvās augšanas sākumā, lai ieliktu pamatus spēcīgas lapotnes attīstībai. Nākamās devas jādod ar 4-6 nedēļu intervālu, stublāju augšanas un pumpuru veidošanās sākuma fāzē. Pēdējo devu ieteicams dot pirms galvenā ražas novākšanas perioda, lai arī otrās ražas galviņas, kas veidojas uz sānu dzinumiem, būtu atbilstoša izmēra.
Papildmēslošanai vispiemērotākie ir ātri šķīstoši un augam viegli uzņemami mēslošanas līdzekļi. Visbiežāk izmantotie slāpekļa avoti ir kalcija amonija nitrāts, kas ir labvēlīgs arī kalcija satura dēļ, vai amonija nitrāts. Veģetācijas perioda otrajā pusē, pumpuru veidošanās laikā, ieteicams lietot kālija nitrātu, kas papildus slāpeklim piegādā arī kāliju, kas nepieciešams galviņu kvalitātei. Mēslošanas līdzekļus var izkliedēt blakus rindām, pēc tam sekli iestrādāt un aplaistīt, vai arī dot caur apūdeņošanas sistēmu barības šķīduma veidā.
Mūsdienīgā, intensīvā audzēšanā visefektīvākā papildmēslošanas metode ir fertirigācija. Šī tehnika ļauj ūdenī izšķīdinātās barības vielas piegādāt caur pilienveida apūdeņošanas sistēmu, nelielās devās, pat katru dienu vai katru nedēļu, tieši sakņu zonā. Ar fertirigāciju barības vielu izmantošana ir ārkārtīgi augsta, var minimizēt zudumus izskalošanās dēļ, un barības šķīduma sastāvu vienmēr var precīzi pielāgot attiecīgās fenoloģiskās fāzes vajadzībām. Ar šo metodi slāpekļa un kālija piegādi var uzturēt nepārtrauktu un optimālā līmenī visā ražas veidošanās un novākšanas periodā.
Īpašas barības vielu piegādes metodes un trūkuma simptomu atpazīšana
Papildus mēslošanai caur augsni dažos gadījumos var būt nepieciešams izmantot īpašas barības vielu piegādes metodes, piemēram, lapu mēslošanu. Lapu mēslošana ir papildu procedūra, kas sniedz ātru un efektīvu risinājumu pēkšņi radušos, parasti mikroelementu, trūkumu novēršanai vai auga stāvokļa uzlabošanai stresa periodos (piemēram, sausums, aukstums). Lai gan tā neaizstāj barības vielu uzņemšanu caur saknēm, caur lapām uzsūktās barības vielas sniedz tūlītēju palīdzību. Tā var būt īpaši efektīva bora, dzelzs, mangāna vai cinka papildināšanai, kuru augam nepieciešams tikai neliels daudzums.
Veiksmīga barības vielu pārvaldība paredz, ka audzētājs spēj laikus atpazīt trūkuma simptomus. Makroelementu trūkums rada raksturīgus simptomus: slāpekļa trūkums izpaužas kā vecāku, apakšējo lapu vienmērīga dzeltēšana (hloroze) un auga vispārēja nīkulīga, lēna augšana. Fosfora trūkums izpaužas kā purpursarkana nokrāsa uz lapām, vāja sakņu attīstība un aizkavēta ziedēšana. Kālija trūkuma simptoms ir visraksturīgākais: dzeltēšana, kas sākas uz vecāku lapu malām un noved pie lapu malu nekrozes, brūnēšanas, kamēr lapas vidus paliek zaļš.
Arī mezo- un mikroelementu trūkums izraisa specifiskus simptomus, kuru atpazīšana ir nepieciešama. Kalcija trūkums visbiežāk parādās uz jaunām, iekšējām lapām un ziedkopas pumpura zvīņlapu galotnēm galotņu nekrozes veidā, kas pasliktina ražas tirgus vērtību. Magnija trūkums izraisa starpdzīslu hlorozi (dzeltēšanu starp dzīslām) uz vecākām lapām, kur dzīslas paliek zaļas, veidojot marmorētu vai svītrainu rakstu. Bora trūkums, kas artišokam ir īpaši kritisks, var izraisīt deformētas, irdenas galviņas, stublāja dobu veidošanos un plaisāšanu, kā arī jauno lapu deformāciju.
Tātad ir redzams, ka artišoka veiksmīga barošana ir komplekss uzdevums, kas prasa integrētu pieeju. Mērķis nav tikai lielu mēslojuma daudzumu izkliedēšana, bet gan harmoniskas barības vielu pārvaldības īstenošana, kas balstās uz augsnes analīžu rezultātiem, organisko un minerālo mēslošanas līdzekļu kopīgu izmantošanu, auga fenoloģiskajām fāzēm pielāgotu, laikā noteiktu izkliedēšanu un kultūraugu nepārtrauktu novērošanu. Šī apzinātā pieeja nodrošina optimālu ražu un kvalitāti, vienlaikus veicinot augsnes auglības ilgtermiņa saglabāšanu un vides slodzes samazināšanu.
