Artišoks, šis īpašais dzelkšņiem līdzīgais augs, kura gaļīgo ziedpumpuru mēs ēdam, gastronomijā tiek uzskatīts par īstu delikatesi. Lai gan tas nāk no Vidusjūras reģioniem, ar pienācīgu aprūpi un pareizu audzēšanas praksi to var veiksmīgi audzēt arī pie mums, iegūstot bagātīgu ražu piemājas dārzā. Tā audzēšana var būt pievilcīga не tikai kulināro baudījumu dēļ, tas ir arī izcils dekoratīvs augs ar savām iespaidīgajām, lielajām, pelēkzaļajām lapām un vēlāk parādošajiem, ceriņkrāsas ziediem. Veiksmīgas stādīšanas pamatā ir pareizas šķirnes izvēle, rūpīga augsnes sagatavošana un optimāla stādīšanas laika izvēle, kas kopā rada apstākļus auga veselīgai attīstībai un bagātīgai ražai.
Artišoks vislabāk mīl saulainas, siltas un no vēja pasargātas vietas, tāpēc tam ir vērts atvēlēt dārza dienvidu, dienvidrietumu pusi. Augsnei tas ir salīdzinoši prasīgs; tas dod priekšroku dziļām, labi drenētām, barības vielām bagātām, viegli sārmainām vai neitrālām (pH 6.5-7.5) augsnēm. Pirms stādīšanas ir ļoti svarīgi rūpīgi sagatavot augsni, kas ietver dziļu aršanu vai rakšanu, kā arī bagātīgu organisko vielu iestrādi, piemēram, nobrieduša komposta vai kūtsmēslu veidā, pat 5-10 kilogramu daudzumā uz kvadrātmetru. Tas ne tikai nodrošina nepieciešamās barības vielas, bet arī uzlabo augsnes struktūru un ūdens aiztures spēju, kas ir nepieciešams auga spēcīgās sakņu sistēmas attīstībai. Stāvošu ūdeni tas panes slikti, tāpēc smagas, mālainas augsnes var padarīt irdenākas un ūdens caurlaidīgākas, iestrādājot smiltis vai perlītu.
Pareizas šķirnes izvēle arī ir izšķiroša audzēšanas panākumiem, īpaši mūsu klimatiskajos apstākļos. Priekšroka jādod šķirnēm, kas labāk panes aukstākas ziemas vai ir ar īsāku veģetācijas periodu, tādējādi nodrošinot, ka raža noteikti nogatavosies pirms salnām. Populāras un pārbaudītas šķirnes ir, piemēram, ‘Green Globe’, kas veido lielas, gaļīgas galviņas, vai ‘Violet de Provence’, kurai ir violetas seglapas un īpaši maiga garša. Ir svarīgi izpētīt konkrētās šķirnes salcietību un veģetācijas periodu, lai iestādītu vietējam klimatam vispiemērotāko variantu. Iegādāties var uzticamās dārzniecībās, kur bieži vien ir pieejami jau iepriekš audzēti, norūdīti stādi, kas atvieglo sākotnējos soļus.
Stādīšanas laiks ir kritisks faktors, kas būtiski ietekmē auga attīstību un ražību. Mūsu apstākļos drošākā metode ir stādu audzēšana un pēc tam to izstādīšana atklātā laukā pēc salnu briesmu beigām, sākot no maija vidus. Sēklu sēšanu var sākt telpās, apsildāmā vietā jau februāra beigās, marta sākumā, sējot podos vai sēklu kastēs. Sēklu dīgšanai ideālā temperatūra ir ap 20-22 °C. Izdīgušos augus pa vienam pārstāda lielākos podos un līdz izstādīšanai nodrošina pastāvīgu, bet mērenu laistīšanu un pietiekamu apgaismojumu. Izstādot stādus, tos izvieto vismaz 1 metra attālumā gan rindā, gan starp rindām, jo pieaudzis augs veido plašu krūmu un tam ir nepieciešams daudz vietas labai gaisa cirkulācijai un slimību profilaksei.
Iespējamie pavairošanas veidi
Artišoka pavairošana var notikt divos pamatveidos: sējot sēklas vai dalot ceru, t.i., veģetatīvi. Abām metodēm ir savas priekšrocības un trūkumi, kas dārzniekam jāizvērtē atbilstoši saviem mērķiem un iespējām. Pavairošana no sēklām, lai arī ir lētāka un var radīt lielāku ģenētisko daudzveidību, aizņem ilgāku laiku, un izdīgušo augu īpašības ne vienmēr pilnībā atbilst mātesauga īpašībām. Savukārt cera dalīšana ir ātrāks un uzticamāks process, kas garantē, ka jaunie augi būs ar tādām pašām īpašībām kā mātesaugs, piemēram, ražas lielumu un salcietību, tāpēc tas ir drošākais veids, kā saglabāt pārbaudītas šķirnes.
Pirmais solis pavairošanai no sēklām ir kvalitatīvu, dīgtspējīgu sēklu iegāde no uzticama avota. Kā jau minēts, sēšanu ir vērts sākt agrā pavasarī, siltā, gaišā vietā, lai stādi līdz maija izstādīšanai būtu pietiekami spēcīgi. Sēklas sēj apmēram 1-2 cm dziļi kvalitatīvā stādu augsnē un uztur substrātu pastāvīgi mitru, bet ne pārlaistītu. Dīgšana parasti ilgst 2-3 nedēļas. Ir svarīgi zināt, ka no sēklām audzēti artišoki bieži vien dod vērā ņemamu ražu tikai no otrā gada, pirmajā gadā augs galvenokārt koncentrējas uz sakņu sistēmas un lapotnes attīstību. Starp sējeņiem var gadīties arī īpatņi ar sliktākām īpašībām, tāpēc ir vērts audzēt vairāk stādu un izstādīt spēcīgākos.
Cera dalīšana ir visefektīvākais veids, kā veģetatīvi pavairot esošos, vismaz divus līdz trīs gadus vecus, veselīgus un ražīgus artišoku cerus. Šo procedūru var veikt agrā pavasarī, pirms pumpuru plaukšanas, vai rudenī, pēc lapu novīšanas. Operācijas laikā mātesaugu uzmanīgi izrok no zemes, cenšoties pēc iespējas mazāk bojāt sakņu sistēmu. Ar asu lāpstu vai nazi ceru sadala vairākās daļās, tā sauktajos atvasēs, uzmanoties, lai katrai atdalītajai daļai būtu vismaz viens līdz divi pumpuri un pietiekami daudz sakņu. Griezuma vietas var apstrādāt ar kokogļu pulveri, lai novērstu infekcijas, lai gan tas ne vienmēr ir nepieciešams.
Šādi iegūtās jaunās augu daļas, atvases, nekavējoties jāiestāda to pastāvīgajā vietā, iepriekš rūpīgi sagatavotā, ar barības vielām bagātinātā augsnē. Stādīšanas dziļumam jābūt tādam pašam kā sākotnējam augam, un attālumam starp augiem arī šeit jābūt vismaz 1 metram. Pēc stādīšanas nepieciešama pamatīga laistīšana, lai augsne ap saknēm pienācīgi nosēstos un augs pēc iespējas ātrāk sāktu iesakņoties. Ar cera dalīšanu pavairotā artišoka priekšrocība ir tā, ka tas bieži ražo jau stādīšanas gadā, un, tā kā tie ir mātesauga kloni, mēs varam būt pārliecināti par šķirnes autentiskumu un gaidāmo labo ražas kvalitāti. Šī metode ir īpaši ieteicama jau pārbaudītu, mūsu klimatam labi pielāgojušos ceru tālākai audzēšanai.
Kopšanas un augu aizsardzības uzdevumi
Artišoka veiksmīgai audzēšanai nepieciešama regulāra un prasmīga kopšana veģetācijas periodā. Auga ūdens nepieciešamība ir salīdzinoši liela, īpaši sausos, karstos vasaras mēnešos un pumpuru veidošanās laikā. Regulāra, dziļa laistīšana ir ļoti svarīga gaļīgu, lielu galviņu attīstībai; ūdens trūkums var izraisīt priekšlaicīgu pumpuru atvēršanos un ražas kvalitātes pasliktināšanos. Laistīšana jāveic agri no rīta vai vakarā, virzot ūdeni tieši uz auga pamatni, izvairoties no lapu slapināšanas, kas veicina sēnīšu slimību attīstību. Augsnes mulčēšana, piemēram, ar salmiem vai nopļautu zāli, palīdz saglabāt augsnes mitrumu un arī nomāc nezāļu augšanu.
Barības vielu papildināšana arī ir būtisks kopšanas punkts, jo artišoks ir īpaši prasīgs augs attiecībā uz barības vielām. Papildus pamatmēslošanai pirms stādīšanas veģetācijas periodā nepieciešama arī papildu barības vielu piegāde. Pavasarī, intensīvās augšanas sākumā, ir vērts lietot ar slāpekli bagātāku mēslojumu, piemēram, nobriedušu komposta tēju vai organisko šķidro mēslojumu, lai veicinātu augšanu. Pumpuru veidošanās laikā ieteicams lietot sabalansētu, ar kāliju un fosforu bagātāku šķidro mēslojumu, kas veicina bagātīgu un kvalitatīvu ražu. Jāizvairās no pārmērīgas slāpekļa mēslošanas, jo tā izraisa pārmērīgu lapotnes augšanu uz ražas rēķina un padara augu uzņēmīgāku pret slimībām un kaitēkļiem.
Augu aizsardzības jomā artišoks, par laimi, ir salīdzinoši izturīgs augs, taču var rasties dažas problēmas. Visbiežāk sastopamie kaitēkļi ir laputis, kas, sūcot jaunos dzinumus un pumpurus, vājina augu. Pret tām var cīnīties ar bioloģiskām metodēm, piemēram, apsmidzinot ar nātru vircu vai kālija ziepju šķīdumu, bet efektīvs risinājums var būt arī mārīšu iemitināšana. Gliemeži arī var bojāt jaunās lapas, pret tiem var palīdzēt gliemežu lamatas vai Indijas skrējējpīļu turēšana. No sēnīšu slimībām bīstama var būt miltrasa un neīstā miltrasa, īpaši mitrā, siltā laikā. Profilakses atslēga ir pareiza attāluma ievērošana starp augiem labai gaisa cirkulācijai, kā arī lapotnes uzturēšana sausai laistīšanas laikā.
Sagatavošana ziemai un ziemošana ir viens no kritiskākajiem artišoku audzēšanas punktiem kontinentālajā klimatā. Lai gan dažas šķirnes labāk panes aukstumu, ilgstošas, bargas salnas var sabojāt vai pat iznīcināt cerus. Pirms pirmajām salnām, parasti oktobra beigās, novembra sākumā, auga lapas jānocērt apmēram 20-30 cm augstumā. Pēc tam cerus biezi, vismaz 20-30 cm slānī, apber ar organisku materiālu, piemēram, salmiem, lapām vai šķeldu, un uz šī slāņa var uzbērt arī zemi, veidojot ap ceru kaudzi. Šis izolācijas slānis pasargā sakneni no stiprākām salnām. Pavasarī, pēc salnu briesmu beigām, parasti marta beigās, aprīļa sākumā, šis segums uzmanīgi jānoņem, lai augs atkal varētu sākt augt.
Ražas novākšana un izmantošana
Artišoku ražas novākšana ir aktuāla, kad ziedpumpuri, t.i., “galviņas”, sasniedz šķirnei raksturīgo izmēru, bet pirms seglapas sāk atvērties un ziedkopas vidus kļūst violets. Šis brīdis ir ļoti svarīgs, jo pārāk nogatavojušies, jau ziedoši pumpuri ir cieti, šķiedraini un neēdami. Ražas novākšanu parasti var sākt no gada pēc iestādīšanas, sākot no jūnija, un galvenais ražas vilnis ir vasaras vidū. Galviņas jānocērt no kāta ar asu nazi vai dārza šķērēm, kopā ar apmēram 5-10 cm garu kātu, jo tas palīdz saglabāt svaigumu. Labi attīstīts, veselīgs cers sezonas laikā var dot pat 8-12 pumpurus, un ražas novākšana ir nepārtraukta, tiklīdz jaunas galviņas sasniedz pareizo izmēru.
Svaigi novāktu artišoku var uzglabāt salīdzinoši īsu laiku, tāpēc vislabāk to izmantot pēc iespējas ātrāk. Ledusskapī, ietīts nedaudz mitrā virtuves dvielī vai ievietots plastmasas maisiņā, tas saglabā svaigumu apmēram nedēļu. Ilgākai uzglabāšanai ir vairākas iespējas. Viena no populārākajām metodēm ir konservēšana eļļā, kurai notīrītas un iepriekš vārītas artišoku sirdis uzglabā garšvielu olīveļļā. Cits process ir sasaldēšana pēc blanšēšanas, kas arī lieliski saglabā dārzeņa garšu un tekstūru. Šim nolūkam notīrītu artišoku dažas minūtes vāra citronūdenī, pēc tam atdzesē ledus ūdenī, rūpīgi notecina un porcijās saldētavu maisiņos liek saldētavā.
Virtuves sagatavošanas laikā artišoka ārējās, koksnainās seglapas un kāts ir jānoņem. Pumpura galu arī jānocērt, un pēc tam atlikušo seglapu asos galus jānogriež ar šķērēm. Ir svarīgi griezuma vietas nekavējoties ierīvēt ar citronu sulu, jo saskarē ar gaisu tās ātri kļūst brūnas. Pumpura iekšpusē esošā pūkainā daļa, tā sauktais “siens”, jāizkasa ar karoti, jo šī daļa nav ēdama. Šādi sagatavota artišoka sirds ir auga vērtīgākā un garšīgākā daļa, un to izmanto tālākai vārīšanai, sautēšanai, grilēšanai vai cepšanai.
Artišoka kulinārā izmantošana ir ārkārtīgi daudzpusīga, viens no Vidusjūras virtuves pamatakmeņiem. No tā var pagatavot uzkodas, salātus, mērces makaroniem, risoto, bet tas ir lieliski piemērots arī kā picas pildījums vai kā piedeva gaļai. Itāļu virtuvē to bieži vienkārši sautē ar ķiplokiem, pētersīļiem un olīveļļu (carciofi alla romana) vai cep eļļā (carciofi alla giudia). Francijā populārs ir vārīts artišoks, ko pasniedz ar vinegreta mērci, kur ēd gaļīgās seglapu apakšējās daļas. Artišoks ir ne tikai garšīgs, bet arī ārkārtīgi veselīgs; tas ir bagāts ar šķiedrvielām, vitamīniem (C un K) un minerālvielām (folijskābe, magnijs, kālijs), un, pateicoties savienojumam, ko sauc par cinarīnu, tas ir pazīstams arī ar savu aknu aizsargājošo un gremošanu veicinošo iedarbību.
