Fuksija, pazīstama arī kā auskariņi vai Kristus asins lāse, ir ārkārtīgi populārs un pievilcīgs dekoratīvais augs, ko dārzkopības entuziasti tik ļoti mīl tā spilgto, unikāli veidoto ziedu dēļ. Tā sākotnēji nāk no kalnainiem, mitriem Centrālamerikas un Dienvidamerikas, kā arī Jaunzēlandes mežiem, kur dod priekšroku vēsākam, mitram klimatam. Tās popularitāte nav saistīta tikai ar skaistumu, bet arī ar salīdzinoši vieglu audzēšanu, ja vien mēs apzināmies tās pamatvajadzības. Pareizi kopta, tā visu vasaru nenogurstoši ražo brīnišķīgus ziedus, kuru forma un krāsa var ārkārtīgi atšķirties atkarībā no šķirnes – no elegantiem, zvanveida līdz kupliem, pildītiem, krokotiem ziedlapiņiem.
Fuksiju dzimtā ir vairāk nekā simts sugu un vairāki tūkstoši selekcionētu hibrīdu, tāpēc ikviens var atrast eksemplāru, kas atbilst viņa gaumei un dārzam. Ir krūmveida, nokarenas un pat tādas šķirnes, kuras var veidot kā nelielus kociņus, kas ļauj tās daudzpusīgi izmantot dārzos, balkonos un terasēs. Ziedu krāsa var variēt no baltas, rozā, violetas, sarkanas līdz pat piesātināti bordo, bieži vien divu vai vairāku krāsu kombinācijās. Fuksijai ir ne tikai estētiska vērtība, bet tā arī piesaista apputeksnētājus kukaiņus, īpaši kolibri dzimtenē, tādējādi veicinot dārza bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu.
Fuksijas iepazīstināšana un popularitāte
Fuksiju ģints savu nosaukumu ieguva no vācu botāniķa Leonharta Fuksa 17. gadsimtā un kopš tā laika bauda nemainīgu popularitāti ziedu mīļotāju vidū. Šo augu galvenā pievilcība slēpjas to nepārspējami skaistajos ziedkopās, kas bieži ir divkrāsainas, ar kauslapām un vainaglapām dažādos toņos. Arī ziedu forma var būt ļoti daudzveidīga – no klasiskās zvanveida formas līdz sarežģītākām, pildītām šķirnēm. Starp fuksijām atrodam ļoti mazas, punduršķirnes, kā arī spēcīgi augošas sugas, kas var izaugt par nelieliem krūmiem, tāpēc tās var izmantot dažādiem dārzkopības mērķiem.
Viens no fuksiju popularitātes iemesliem ir to daudzpusība; tās lieliski piemērotas iekarināmiem groziem, puķu kastēm, podiem, bet var tikt izmantotas arī kā puķu dobju apmales vai atsevišķi augoši augi. Īpaši populāras ir šķirnes ar nokareniem dzinumiem, kas kaskādveidīgi krīt no trauka, veidojot iespaidīgu ziedu aizkaru. Pareizi kopjot, fuksijas zied ilgi, no vēlā pavasara līdz agram rudenim, nepārtraukti veidojot jaunus pumpurus. Šis ilgais ziedēšanas periods padara tās īpaši vērtīgas dekoratīvajos dārzos.
Interese par fuksijām ir rosinājusi arī selekcionāru iztēli, pateicoties kam mūsdienās tirgū ir pieejami vairāki tūkstoši dažādu hibrīdu. Šie hibrīdi atšķiras ne tikai ar ziedu krāsu un formu, bet arī ar augšanas paradumiem, izturību pret slimībām un salcietību. Ir šķirnes, kas panes saulainākas vietas, lai gan vairums fuksiju dod priekšroku pusēnai, aizsargātām vietām. Selekcijas darbs nepārtraukti turpinās, tāpēc katru gadu parādās jaunas, vēl īpašākas un izturīgākas šķirnes.
Fuksija ne tikai sniedz estētisku baudījumu, bet dažās kultūrās tai ir arī simboliska nozīme. Tā bieži tiek saistīta ar eleganci, grāciju un mīlestību. Auga kopšana daudziem ir relaksējošs hobijs, kas sniedz prieku un veiksmes sajūtu. Tā ir ieteicama arī iesācējiem dārzkopībā, jo, ievērojot dažus pamatnoteikumus, tā atalgo rūpes ar bagātīgu ziedēšanu un var kļūt par īstu jebkura dārza vai balkona dārgakmeni.
Ideālās vietas izvēle
Fuksijai viens no svarīgākajiem faktoriem ir pareizas vietas izvēle, jo tas būtiski nosaka auga veselīgu attīstību un tā vēlmi ziedēt. Vispārīgi runājot, fuksijas mīl gaišas, bet no tiešiem, dedzinošiem pusdienlaika saules stariem aizsargātas, pusēnas vietas. Rīta vai vēlās pēcpusdienas saule tām var nākt par labu, bet spēcīga pusdienlaika saules radiācija var viegli apdedzināt to lapas un ziedus, kā arī izraisīt auga pārkaršanu. Palodze, balkons ar austrumu vai rietumu orientāciju vai aizsargāts dārza stūrītis ar lapu koka filtrētu gaismu tām var būt ideāls.
Runājot par temperatūras prasībām, fuksijas dod priekšroku vēsākam klimatam. Optimālai to attīstībai vislabvēlīgākā ir 15–25 grādu Celsija temperatūra. Ilgstošs karstums virs 25–28 grādiem Celsija var radīt augam stresu, kas var izraisīt ziedēšanas samazināšanos vai pilnīgu pārtraukšanu, kā arī lapu krišanu. Tāpēc ir svarīgi vasaras karstumā nodrošināt tām ēnainu, vēdināmu vietu, kur gaisa temperatūra saglabājas mērenāka. Pārāk karsts un sauss gaiss arī veicina kaitēkļu, piemēram, tīklērču, parādīšanos.
Pietiekams gaisa mitrums arī ir ļoti svarīgs fuksiju veselībai, jo dabiskajā vidē tās dzīvo augsta mitruma apstākļos. Sauss gaiss, īpaši audzējot telpās vai karstās vasaras dienās, var izraisīt lapu brūnēšanu un kalšanu. Lai palielinātu gaisa mitrumu, tu vari apsmidzināt auga lapas ar mīkstu ūdeni, īpaši no rītiem, vai blakus novietot paplāti ar ūdeni, uz kuras uzbērt oļus, lai pods nestāvētu tieši ūdenī. To grupēšana arī var palīdzēt radīt mitrāku mikroklimatu.
Visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi, fuksijas ir jāsargā no stipra vēja un caurvēja. Vējš var mehāniski sabojāt trauslos dzinumus un ziedus, kā arī pārāk izžāvēt augu un tā augsni. Aizsargāta terase, balkona stūris vai no vēja aizsargāta dārza daļa tām var nodrošināt ideālu patvērumu. Ja tu tās turi iekarināmos grozos, pārliecinies, ka piekare ir stabila un vējš nevar pārāk šūpot grozu. Rūpīgi izvēlēta vieta veicina to, lai tava fuksija ilgi saglabātos veselīga un ziedoša.
Stādīšanas un pārstādīšanas noslēpumi
Viens no veiksmīgas fuksiju audzēšanas pamatiem ir pareiza stādīšanas substrāta un pareizas stādīšanas tehnikas izvēle. Fuksijas mīl labi drenētu, irdenu, humusa bagātu, nedaudz skābu vai neitrālu (pH 6,0–7,0) augsni. Tirdzniecībā pieejamā speciālā fuksiju zeme vai universālā puķu zeme arī var būt piemērota, taču ir vērts to papildus uzirdināt ar nedaudz perlīta, kūdras vai smilts, lai uzlabotu gaisa caurlaidību un drenāžu. Svarīgi, lai saknes nestāvētu ūdenī, jo tas var izraisīt sakņu puvi.
Izvēloties stādīšanas trauku, ņem vērā auga izmēru un augšanas spēku. Izvēlies podu vai kasti, kas nodrošina pietiekami daudz vietas sakņu sistēmas attīstībai, bet nav neproporcionāli liels, jo tas var izraisīt pārmērīgu augsnes mitrumu un lēnu žūšanu. Trauka dibenā obligāti jābūt drenāžas caurumiem. Māla podu izmantošana var būt noderīga, jo to porainais materiāls palīdz augsnes aerācijai un liekā mitruma iztvaikošanai, taču tos nepieciešams laistīt biežāk nekā plastmasas podus.
Pārstādīt parasti nepieciešams reizi gadā, agri pavasarī, pirms veģetācijas sezonas sākuma, vai kad augs ir izaudzis no poda un saknes to aizpilda. Pārstādot uzmanīgi izņem augu no vecā poda, nokrati daļu vecās zemes no saknēm un pārbaudi sakņu sistēmas stāvokli. Nokaltušās, bojātās vai pārāk sapinušās sakņu daļas nogriez ar asām, sterilām dārza šķērēm. Jaunajā podā ieliec svaigu stādīšanas substrātu, ieliec augu tā, lai sakņu kakliņš būtu sākotnējā augstumā, tad piepildi podu ar zemi, viegli to piespiežot.
Pēc iestādīšanas vai pārstādīšanas augu bagātīgi aplaisti, lai zeme labi samitrinātos un saknes saskartos ar jauno substrātu. Pirmās pāris nedēļas turi augu pusēnā, aizsargātā vietā un izvairies no tiešiem saules stariem, kamēr tas nostiprinās. Lai samazinātu stresu pēc pārstādīšanas, nemēslo fuksiju vismaz 2–3 nedēļas, ļauj saknēm pielāgoties jaunajai videi. Rūpīga stādīšana un savlaicīga pārstādīšana nodrošina augam nepieciešamās barības vielas un piemērotu vietu attīstībai.
Laistīšanas prakse fuksijas veselībai
Pareiza fuksijas laistīšana ir ļoti svarīga veselīgai augšanai un bagātīgai ziedēšanai, jo šis augs ir īpaši prasīgs pret ūdeni, īpaši siltākos mēnešos un ziedēšanas periodā. Laistīšanas biežumu un daudzumu vienmēr jāpielāgo vides faktoriem, piemēram, temperatūrai, gaisa mitrumam, apgaismojuma apstākļiem, kā arī auga izmēram un stādīšanas trauka materiālam. Vispārējs noteikums – fuksijas augsnei pastāvīgi jābūt nedaudz mitrai, bet nekad neļauj tai pilnībā izžūt vai ilgstoši stāvēt ūdenī.
Labākais veids, kā noteikt, kad nepieciešams laistīt, ir ar pirkstu pārbaudīt augsnes virsējā 2–3 centimetru slāņa mitrumu. Ja šis slānis šķiet sauss, laiks laistīt. Labāk laistīt biežāk ar mazākiem daudzumiem nekā reti ar lielu ūdens daudzumu, jo tas var izraisīt sakņu nosmakšanu. Laistīšanai izmanto istabas temperatūras, mīkstu ūdeni, piemēram, lietus ūdeni vai nostādinātu krāna ūdeni, jo ciets, hlorēts ūdens var kaitēt augam.
Pārlaistīšana var būt vismaz tikpat kaitīga kā nepietiekama laistīšana. Stāvošs ūdens izraisa sakņu puvi, kas var novest pie auga bojāejas. Tās pazīmes var būt dzeltējošas, vīstošas lapas, mīkstas, brūnas saknes un nepatīkama augsnes smaka. Ja tev ir aizdomas par pārlaistīšanu, nekavējoties pārtrauc laistīšanu un ļauj augsnei izžūt. Smagos gadījumos var būt nepieciešams pārstādīt augu svaigā, sausā substrātā, noņemot sapuvušās sakņu daļas.
Nepietiekamas laistīšanas pazīmes ir novītušas, nokarenas lapas un dzinumi, ziedpumpuru krišana un augšanas apstāšanās. Lai gan fuksija diezgan ātri atgūstas, ja ūdens trūkums tiek laikus kompensēts, ilgstošs sausums var radīt neatgriezenisku kaitējumu. Vasarā, lielā karstumā, var nākties laistīt pat divas reizes dienā, īpaši mazākos podos vai iekarināmos grozos turētos eksemplārus. Vakara vai agras rīta stundas ir vispiemērotākās laistīšanai, lai ūdens paspētu iesūkties un samazinātos iztvaikošanas zudumi.
Barības vielas un mēslošana: bagātīgas ziedēšanas noslēpums
Fuksija, kā intensīvi augošs un bagātīgi ziedošs augs, prasa regulāru barības vielu papildināšanu, lai varētu greznoties visā savā krāšņumā. Ziedēšanas periodā, no pavasara līdz rudenim, ieteicams to mēslot katru nedēļu vai reizi divās nedēļās ar sabalansētu, ūdenī šķīstošu komplekso mēslojumu. Izvēlies preparātu, kas satur nepieciešamos makroelementus (slāpekli, fosforu, kāliju) un mikroelementus (dzelzi, magniju, mangānu utt.). Fosfors ir īpaši svarīgs bagātīgai ziedu veidošanai, slāpeklis palielina zaļo masu, bet kālijs uzlabo vispārējo izturību un ziedu krāsas intensitāti.
Svarīgi mēslojuma šķīdumu vienmēr lietot ražotāja ieteiktajā koncentrācijā un nekad neliet uz sausas augsnes, jo tas var apdedzināt saknes. Vispirms aplaisti augu ar tīru ūdeni, un tad lieto mēslojuma šķīdumu. Pārmērīgs barības vielu daudzums var būt vismaz tikpat kaitīgs kā trūkums; tas var izraisīt sāļu uzkrāšanos augsnē, kas var bojāt saknes un novājināt augu. Ja neesi pārliecināts, labāk biežāk lieto vājāku šķīdumu.
Barības vielu trūkums var izpausties dažādos simptomos. Slāpekļa trūkums, piemēram, izraisa lapu dzeltēšanu, īpaši apakšējo, vecāko lapu, un vāju augšanu. Fosfora trūkuma gadījumā ziedēšana var būt nabadzīga, un lapas var kļūt tumši zaļas, iespējams, ar violetu nokrāsu. Kālija trūkumu var norādīt lapu malu brūnēšana, kalšana un vispārējs auga vājums. Dzelzs vai magnija trūkuma gadījumā jaunākajās lapās var parādīties hloroze, t.i., starpdzīslu dzeltēšana, kamēr dzīslas paliek zaļas.
Veģetācijas perioda beigās, rudenī, pakāpeniski samazini mēslošanas biežumu, bet ziemošanas laikā pilnībā pārtrauc, jo augs pāriet miera stāvoklī un tam nav nepieciešamas papildu barības vielas. Pavasarī, parādoties jauniem dzinumiem, vari atsākt regulāru barības vielu papildināšanu, sākumā ar vājāku šķīdumu, un tad pakāpeniski palielinot koncentrāciju. Pareiza barības vielu piegāde nodrošina, ka tava fuksija būs veselīga, spēcīgi augs un bagātīgi priecēs ar brīnišķīgiem ziediem.
Apgriešana un veidošana: skaistam un veselīgam augam
Regulāra fuksijas apgriešana ir nepieciešama, lai augs attīstītu kuplu, krūmveida izskatu, bagātīgi ziedētu un saglabātu estētisku formu. Apgriešana stimulē jaunu dzinumu, uz kuriem parasti veidojas ziedi, augšanu, tādējādi tieši veicinot ziedēšanas potenciāla palielināšanos. Turklāt apgriešana palīdz noņemt vecās, slimās vai bojātās auga daļas, tādējādi uzlabojot auga vispārējo veselības stāvokli un ventilāciju, kas samazina sēnīšu slimību attīstības risku.
Galvenais apgriešanas periods parasti ir agrā pavasarī, pēc salnām, bet pirms intensīvas augšanas sākuma. Tad koksnainos dzinumus var nogriezt pat uz pusi vai trešdaļu, atkarībā no vēlamās formas un izmēra. Vājus, plānus dzinumus jānoņem pilnībā. Pēc apgriešanas augs izdzīs spēcīgus jaunus dzinumus. Fuksijām, kas ziemojušas, šī pavasara apgriešana ir īpaši svarīga atjaunošanai.
Veģetācijas periodā var būt nepieciešama arī neliela korektīva apgriešana, tā sauktā galotņošana. Kad jaunie dzinumi sasniedz 4–6 lapu pārus, dzinuma galotni var nogriezt, kas stimulē augu tālākai zarošanai. Šo procesu sezonas sākumā var atkārtot vairākas reizes, lai iegūtu patiešām kuplu, kompaktu krūmu. Noziedējušos ziedus un veidojošos augļus arī ieteicams regulāri noņemt, jo tas stimulē augu veidot jaunus ziedus, nevis tērēt enerģiju sēklu nogatavināšanai.
Apgriešanas tehnika var nedaudz atšķirties atkarībā no fuksijas veida. Krūmveida šķirnēm mērķis ir izveidot blīvu, apaļu formu, savukārt nokarenām šķirnēm svarīgi ir stimulēt garus, krītošus dzinumus, taču arī šeit ir vērts nogriezt dzinumu galotnes, lai augs izskatītos kuplāks. Veidojot fuksiju kā kociņu, no stumbra regulāri jānoņem sānu dzinumi, bet vainagu jāveido pēc vēlamās formas. Apgriešanai vienmēr izmanto tīras, asas dārza šķēres vai nazi, lai griezuma vietas būtu gludas un ātri sadzītu.
Fuksijas pavairošana soli pa solim
Fuksijas pavairot ir diezgan vienkārši, visbiežāk to dara ar puscietiem spraudeņiem, kas ļauj izaudzēt jaunus augus no iecienītām šķirnēm vai atjaunot vecus eksemplārus. Piemērotākais laiks spraudeņu ņemšanai ir vēls pavasaris vai agra vasara, kad augs aktīvi aug, un dzinumi jau ir pietiekami spēcīgi, bet vēl nav pilnībā pārkoksnējušies. Šajā laikā apsakņotie spraudeņi pagūst nostiprināties līdz rudenim.
Spraudeņu sagatavošanai izvēlies veselīgu mātesaugu bez slimībām un kaitēkļiem. Ar asu, sterilu nazi vai dārza šķērēm nogriez 8–10 cm garus dzinumu galotnes, vēlams tieši zem lapu mezgla. No nogriezto spraudeņu apakšējām daļām noņem lapas, atstājot tikai augšējās 2–4 lapas, lai samazinātu iztvaikošanu. Ja atlikušās lapas ir pārāk lielas, pārgriežot tās uz pusēm, vari vēl vairāk samazināt ūdens zudumu. Griezuma vietu ieteicams iemērkt sakņošanās hormonā, kas veicina sakņu veidošanos, taču tas nav obligāti.
Sagatavotos spraudeņus vari stādīt tieši mitrā, irdenā stādīšanas substrātā, piemēram, kūdras un perlīta maisījumā, vai arī vispirms vari tos apsakņot ūdenī. Ja stādi zemē, izmanto mazus podiņus vai pavairošanas paplātes, un spraudeņus iestādi apmēram 2–3 cm dziļi substrātā. Pēc iestādīšanas viegli piespied zemi ap spraudeņiem, un tad uzmanīgi tos aplaisti. Lai nodrošinātu augstu gaisa mitrumu, podiņus pārklāj ar caurspīdīgu plastmasas plēvi vai nogrieztu plastmasas pudeļu augšdaļu, taču regulāri vēdini, lai izvairītos no pelējuma.
Spraudeņus turi gaišā, bet no tiešiem saules stariem aizsargātā, siltā (apmēram 18–22 grādu Celsija) vietā. To augsni pastāvīgi uzturi nedaudz mitru. Apsakņošanās parasti notiek 2–4 nedēļu laikā, ko norāda jaunu dzinumu parādīšanās. Ja apsakņoji ūdenī, kad saknes sasniedz 1–2 cm garumu, pārstādi tos piemērotā stādīšanas substrātā. Jaunus, apsakņotus augus pakāpeniski pieradini pie ārējiem vides apstākļiem, pirms pārvieto tos uz pastāvīgu vietu.
Aizsardzība pret biežākajām slimībām un kaitēkļiem
Fuksijas, lai arī diezgan izturīgi augi, diemžēl nav pasargātas no dažādām slimībām un kaitēkļiem, īpaši ja audzēšanas apstākļi nav optimāli. Viena no biežākajām problēmām ir sēnīšu slimības, piemēram, pelēkā puve (Botrytis cinerea), kas galvenokārt bojā augu mitrā, vēsā laikā un slikti vēdināmā vietā, veidojot pelēku, pulverveida aplikumu uz lapām, stublājiem un ziediem. Profilaksei svarīgi nodrošināt pietiekamu attālumu starp augiem, izvairīties no pārlaistīšanas un nodrošināt labu gaisa cirkulāciju. Inficēšanās gadījumā bojātās daļas nekavējoties noņem un, ja nepieciešams, izmanto fungicīdu aerosolu.
Sēnes, kas izraisa lapu plankumainību, arī var parādīties, īpaši mitrā vidē. Šīs slimības izraisa dažāda izmēra un krāsas plankumus uz lapām, kas vēlāk var nokalst un nokrist. Profilakse šeit arī balstās uz labu higiēnas praksi, piemēram, nokritušo lapu noņemšanu un pietiekamas augu ventilācijas nodrošināšanu. Fuksiju rūsa ir vēl viena sēnīšu slimība, kas izraisa oranžas vai brūnas pustulas lapu apakšpusē. Spēcīgas infekcijas gadījumā lapas dzeltē un nokrīt. Profilakse un kontrole ir līdzīga kā citu sēnīšu slimību gadījumā.
No kaitēkļiem visvairāk problēmu var radīt laputis, tīklērces un siltumnīcu baltblusiņas. Laputis parasti apmetas uz jauno dzinumu galotnēm un lapu apakšpusē, sūcot sulu, novājina augu un izdala medus rasu, kas piesaista skudras un veicina sodrējplankumainības attīstību. Tīklērces ir sīki, zirnekļveidīgi organismi, kas galvenokārt vairojas siltos, sausos apstākļos, veidojot plānu tīmekli uz lapām, kas dzeltē, iegūst bronzas nokrāsu un nokrīt. Siltumnīcu baltblusiņas ir sīki, balti, tauriņveidīgi kukaiņi, kas arī sūc sulu lapu apakšpusē un var ātri savairoties.
Kaitēkļu apkarošanā vissvarīgākā ir profilakse: regulāri pārbaudi augus un nekavējoties rīkojies, pamanot pirmās pazīmes. Nelielas invāzijas gadījumā kaitēkļus vari noskalot ar ūdens strūklu vai noslaucīt ar mitru drānu. Dabisko ienaidnieku, piemēram, mārīšu (pret laputīm) vai plēsīgo ērču (pret tīklērcēm), izmantošana arī var būt efektīva. Smagākos gadījumos var būt nepieciešams izmantot bioloģiskos pesticīdus, piemēram, kālija ziepes, nīma eļļu vai īpašus insekticīdus. Vienmēr ievēro pesticīdu lietošanas instrukcijas un dod priekšroku videi draudzīgiem risinājumiem.
Fuksijas ziemošana: sagatavošanās aukstajiem mēnešiem
Lielākā daļa fuksiju šķirņu nav salcietīgas, tāpēc reģionos ar aukstu klimatu nepieciešams augus pareizi sagatavot ziemošanai, lai arī nākamajā sezonā varētu priecāties par to ziediem. Sagatavošanos ziemošanai jāsāk jau rudenī. Pakāpeniski samazini laistīšanu un pārtrauc mēslošanu, lai palīdzētu augam sagatavoties miera periodam. Pirms pirmajām salnām, bet kad dienas temperatūra vēl stabili turas ap 5–10 grādiem Celsija, pārnes augus vēsā telpā, kurā nav salnu.
Ideāla vieta ziemošanai ir gaiša vai tumša, bet noteikti vēsa (5–10 grādu Celsija) telpa, piemēram, neapkurināma veranda, pagrabs, garāža vai kāpņu telpa. Ja ziemo gaišā vietā, augs var saglabāt dažas lapas un pavasarī būs nepieciešama mazāka apgriešana. Ziemojot tumšā vietā, augs, visticamāk, nometīs visas lapas, kas ir pilnīgi normāli. Šādā gadījumā dzinumus vari apgriezt stiprāk, pat uz pusi vai divām trešdaļām, lai ietaupītu vietu un izvairītos no slimībām. Pirms apgriešanas noņem visas nokaltušās lapas un ziedus.
Ziemošanas laikā fuksiju ūdens vajadzība samazinās līdz minimumam. Laisti tās tikai tik daudz, lai augsne pilnībā neizžūtu; tas parasti pietiek vienu vai divas reizes mēnesī, atkarībā no telpas mitruma un temperatūras. Pārlaistīšana var izraisīt sakņu puvi pat miera periodā. Regulāri pārbaudi augus, vai nav kaitēkļu vai slimību pazīmju, un nepieciešamības gadījumā veic atbilstošus piesardzības pasākumus. Laba ventilācija ir svarīga, lai izvairītos no pelējuma.
Pavasarī, parasti ap martu, kad dienas sāk pagarināties un temperatūra paaugstinās, pakāpeniski pieradini fuksijas pie siltākiem un gaišākiem apstākļiem. Sākumā novieto tās gaišākā, bet joprojām vēsā vietā, un sāc uzmanīgi palielināt laistīšanas biežumu. Tajā laikā vari veikt arī pavasara apgriešanu, noņemot nokaltušos vai vājos dzinumus un veidojot augu. Kad nakts salnu briesmas ir garām un āra temperatūra stabili turas virs 10 grādiem Celsija, vari tās iznest ārā, sākumā ēnainā, aizsargātā vietā, un tad pakāpeniski pieradinot pie galīgās vietas apgaismojuma apstākļiem.
