Zaļā ābeļu laputs, zinātniski pazīstama kā Aphis pomi, ir viens no visizplatītākajiem un noturīgākajiem kaitēkļiem ābeļdārzos, kas spēj nodarīt ievērojamus ekonomiskos zaudējumus. Šie sīkie, zaļie kukaiņi apmetas uz dzinumu galiem un jauno lapu apakšpusēm, kur, sūcot sulu, novājina augu un izraisa lapu deformāciju. Tomēr to nodarītais kaitējums ar to nebeidzas; laputis izdala medusrasu – lipīgu, cukurotu vielu, kas nodrošina lielisku augsni kvēpsarmas sēnei. Šis melnais pārklājums kavē fotosintēzi, samazina augļu tirgus vērtību un kopumā pasliktina koka stāvokli, tāpēc efektīva un savlaicīgi uzsākta apkarošana ir būtiska kvalitatīvas ražas nodrošināšanai.
Cīņas pamatā pret zaļo ābeļu laputi ir pamatīga kaitēkļa dzīves cikla pārzināšana, kas ļauj veikt mērķtiecīgus un pareizi ieplānotus pasākumus. Laputs pārziemo olu stadijā uz koka zariem, pumpuru tuvumā, un, iestājoties agrā pavasara siltumam, izšķiļas pirmās, tā sauktās ciltstēvas. Tās ar partenoģenēzes (bezdzimumvairošanās) palīdzību spēj vairoties ārkārtīgi ātri, gandrīz sprādzienveidīgi, radot pirmās laputu kolonijas uz svaigajiem dzinumiem. Vasaras laikā attīstās vairākas paaudzes, un, tiklīdz kolonijas kļūst pārapdzīvotas, parādās arī spārnoti īpatņi, kas var inficēt jaunus kokus. Dzīves cikla izpratne palīdz saprast, kāpēc pavasara miglošana ir izšķiroša olu iznīcināšanai.
Gan tiešie, gan netiešie laputu nodarītie zaudējumi ir nozīmīgi. Tiešais kaitējums rodas no augu sulas sūkšanas, kas noved pie dzinumu augšanas apstāšanās, lapu deformācijas un dzeltēšanas. Smagas invāzijas gadījumā koka vispārējais stāvoklis pasliktinās, kas negatīvi ietekmē arī ražu. Netiešais kaitējums ir jau minētā medusrasas veidošanās, kas pārklāj lapas un augļus. Uz šī lipīgā slāņa nosēžas kvēpsarmas sēne, kas veido neglītu, melnu pārklājumu, traucējot auga elpošanu un asimilāciju. Turklāt medusrasa pievilina skudras, kuras aizsargā laputis no to dabiskajiem ienaidniekiem apmaiņā pret saldo barību, tādējādi veidojot savdabīgu simbiozi.
Profilakse un agrotehniskā apkarošana
Veiksmīga augu aizsardzība vienmēr sākas ar profilaksi, kuras mērķis ir radīt kaitēkļiem nelabvēlīgu vidi augļu dārzā. Pareizi veikta atzarošana ir fundamentāli svarīga; gaisīgā, labi izgaismotā vainagā laputis grūtāk iemitinās, un miglošanas šķidrums labāk iekļūst visās auga daļās. Īpaši svarīgi ir regulāri noņemt ūdensdzinumus veģetācijas periodā, jo laputis labprāt vairojas uz šīm jaunajām, sulīgajām augu daļām. Sabalansēta barības vielu piegāde arī ir izšķiroša, jo pārmērīga slāpekļa lietošana izraisa sulīgu augšanu ar vājiem audiem, padarot koku par ideālu mērķi sūcējkaitēkļiem.
Viens no efektīvākajiem profilaktiskās apkarošanas elementiem ir ziemas beigu vai agrā pavasara miglošana, kas jāveic miera periodā pirms pumpuru plaukšanas. Šo procedūru veic ar eļļas bāzes preparātiem, kas pārklāj uz zariem ziemojošās laputu olas ar plānu kārtiņu un, neļaujot tām elpot, tās iznīcina. Ar šo metodi mēs varam krasi samazināt pavasara pamata populāciju, novēršot vēlāku masveida savairošanos un ievērojami vienkāršojot sezonas augu aizsardzības uzdevumus. Ziemas miglošanas efektivitāte ir atkarīga no laika izvēles un rūpīgas pārklāšanas; jāapstrādā viss koks, stumbrs un zaru sistēma.
Veģetācijas periodā regulāra uzraudzība ir nepieciešama agrīnai atklāšanai. Ieteicams vismaz reizi nedēļā rūpīgi pārbaudīt kokus, īpašu uzmanību pievēršot dzinumu galiem un jauno lapu apakšpusēm, kur parādās pirmās kolonijas. Agrīna atklāšana ļauj veikt mērķtiecīgu, mazāka mēroga iejaukšanos, pirms infekcija izplatās pa visu koku. Svarīgi ir arī piemērot kaitīguma sliekšņa jēdzienu: vienas vai divu nelielu laputu koloniju parādīšanās ne vienmēr prasa tūlītēju ķīmisku iejaukšanos, jo dabiskie ienaidnieki bieži spēj kontrolēt populāciju. Uz prognozēm balstīta, integrēta pieeja ir visefektīvākā un videi draudzīgākā.
Bioloģiskās apkarošanas iespējas
Bioloģiskā augu aizsardzība balstās uz dabisko ekosistēmu procesiem, un tās mērķis ir regulēt kaitēkļu populācijas, atbalstot to dabiskos ienaidniekus. Zaļajai ābeļu laputij ir daudz dabisko plēsēju, tostarp mārītes (gan kāpuri, gan pieaugušās vaboles), zeltactiņu kāpuri (pazīstami kā laputu lauvas) un ziedmušu kāpuri. Šiem derīgajiem organismiem varam radīt pievilcīgu dzīvotni augļu dārzā un tā apkārtnē, stādot ziedošas joslas, savvaļas ziedu platības vai pat garšaugus. Šie augi ne tikai nodrošina barību un patvērumu plēsējiem, bet, palielinot bioloģisko daudzveidību, veicina dārza ekoloģiskā līdzsvara uzturēšanu.
Ja dabiski sastopamo derīgo kukaiņu skaits nav pietiekams, ir iespējama arī to mākslīga ieviešana. Daudzos dārzkopības veikalos un bioloģiskās augu aizsardzības uzņēmumos ir pieejami komerciāli bioloģiskie aģenti, piemēram, divpunktu mārīte (Adalia bipunctata) vai laputu pangodiņš (Aphidoletes aphidimyza). Izlaižot šos plēsējus vai parazitoīdus pareizajā laikā uz inficētajiem augiem, mēs varam efektīvi samazināt laputu populāciju. Veiksmīgas lietošanas priekšnoteikums ir izvairīšanās no plaša spektra, toksisku insekticīdu lietošanas, jo tie iznīcinātu arī šos derīgos organismus.
Bioloģiskajā apkarošanā ietilpst arī dažādi videi draudzīgi, dabiski miglošanas līdzekļi, kas ir maigāki pret vidi un derīgajiem organismiem. Tāds ir, piemēram, preparāts uz kālija ziepju bāzes, kas izšķīdina laputu plāno vaska kārtiņu un izraisa to izžūšanu, vai nīma eļļa, kam piemīt barošanos kavējoša un kukaiņu attīstību regulējoša iedarbība. Šie līdzekļi ir kontakta iedarbības, kas nozīmē, ka tiem ir jānonāk tiešā saskarē ar kaitēkļiem, lai iedarbotos, tāpēc miglošanas laikā ir būtiski rūpīgi noklāt visu auga virsmu, īpaši lapu apakšpusi.
Ķīmiskā apkarošana kā pēdējais līdzeklis
Saskaņā ar integrētās augu aizsardzības (IPM) principiem ķīmiska iejaukšanās ir pamatota tikai tad, ja profilaktiskās, agrotehniskās un bioloģiskās metodes vairs nav pietiekamas un kaitēkļu skaits sasniedz ekonomiskā kaitīguma slieksni. Ķīmiskā apkarošana nav pirmais, bet gan pēdējais iespējamais solis apkarošanas stratēģijā. Ja miglošana kļūst neizbēgama, izšķiroši svarīga ir rūpīga piemērota aktīvās vielas izvēle. Mērķis ir dot priekšroku selektīviem līdzekļiem, kas mērķtiecīgi iedarbojas uz laputīm, vienlaikus pēc iespējas mazāk kaitējot derīgajiem organismiem, piemēram, mārītēm un apputeksnētājām bitēm. Lai novērstu rezistences veidošanos, svarīgi ir mainīt (rotēt) aktīvās vielas ar dažādiem darbības mehānismiem.
Insekticīdus, ko izmanto pret laputīm, var iedalīt divās galvenajās grupās: kontakta un sistēmiskajos (uzsūcošajos) preparātos. Kontakta līdzekļi, piemēram, piretroīdi, iznīcina tikai tos kukaiņus, ar kuriem miglošanas šķidrums nonāk tiešā saskarē, tāpēc ir nepieciešams ideāls pārklājums. Sistēmiskie preparāti (piem., acetamiprīds, flupiradifurons) iekļūst auga sulas apritē un nonāk visās tā daļās, tādējādi sasniedzot arī slēptās vietās, piemēram, saritinājušos lapu iekšpusē mītošās laputis. Lietojot šos līdzekļus, īpaši svarīgi ir bez ierunām ievērot norādījumus par bīstamību bitēm un nogaidīšanas laiku (periods līdz ražas novākšanai).
Ķīmiskās apkarošanas panākumi un drošība lielā mērā ir atkarīgi no izsmidzināšanas tehnikas un apstākļiem. Miglošanu vēlams veikt agrās rīta vai vakara stundās, kad bites vairs nelido un temperatūra ir zemāka, tādējādi samazinot šķidruma ātru iztvaikošanu. Miglotājs ir pareizi jāiestata un jākalibrē, lai izsmidzinātu pareizo devu un nodrošinātu optimālu pārklājumu, īpašu uzmanību pievēršot svaigajiem dzinumiem un lapu apakšpusēm. Lietotāja drošībai ir obligāti jāvalkā personīgie aizsardzības līdzekļi (cimdi, maska, aizsargbrilles), un visos gadījumos ir stingri jāievēro augu aizsardzības līdzekļa etiķetē sniegtie norādījumi.
📷 InfluentialPoints, CC BY 3.0, via Wikimedia Commons
